66 gadus gaidītās bēres: stāsts par 13 gadus veco sicīliešu meiteni Lūsiju

Šīs bija visapmeklētākās bēres visā Montedoro ciemata vēsturē. Ciemata 1500 iedzīvotājiem beidzot bija iespēja izvadīt meiteni. 

“Šodien mēs beidzot piedzīvojam Lūsijas atpestīšanu. Un arī Montedoro atpestīšanu,” teica 73 gadus vecā Roza Alba, kas bērnībā pazina Lūsiju un gadiem cīnījās par to, lai baznīca beidzot atzītu savu kļūdu un atļautu noturēt meitenes izvadīšanas ceremoniju.

Liktenīgā nakts

Liktenīgā nakts bija 1955. gada 6. janvāris. Lūsija aukstajā pēcpusdienā bija izgājusi no mājas, lai nopirktu sērkociņus. Taču, kad meitene ilgāku laiku nebija atgriezusies, viņas māte gāja viņu meklēt.

“Es to dienu atceros tik labi, it kā tas būtu noticis vakar,” stāsta Alba. “Nepagāja ilgs laiks, līdz visi ciema iedzīvotāji zināja, ka Lūsija ir pazudusi. Es biju šausmās.”

Lūsija nekad neatgriezās. Viņas ķermeni atrada 9. janvārī kādā fermā viena kilometra attālumā no Montedoro. Autopsija apliecināja, ka viņa tikusi nožņaugta, cīnoties ar uzbrucēju. Tajā vakarā viņas tēvs, kurš strādāja par sēra racēju, devās pie Montedoro draudzes priestera, lai sarīkotu bēres savai meitai. Taču priesteris atteicis, pamatojoties ar katoļu likumu, kas aizliedz bēres tiem, kas miruši vardarbīgā nāvē.

Arkāna princips 

“Tas bija ļoti vecs princips un galvenokārt tika attiecināts uz tiem, kas izdarījuši pašnāvību,” komentēja teologs Frančesko Stabile. “Taču daži priesteri to piemēroja arī cilvēkiem, kas nogalināti vardarbīgā veidā. Tam ir vairāki piemēri no 19. gadsimta. Šis princips balstās uz absurdu domu, ka tie, kas ir tikuši nogalināti, ir kaut ko izdarījuši nepareizi. Daži priesteri ticēja, ka vardarbīga nāve atsvešina personu no reliģiskās kopienas.”

Pēc Lūsijas nāves policija pavadīja vairākas nedēļas, izmeklējot noziegumu. Viņi centās izprast, kas noticis meitenes pēdējās dzīvības stundās, taču daudzi no ciemata iedzīvotājiem baidījās runāt.

Sākotnēji izmeklēšana koncentrējās uz kādu senioru, kam bija kriminālā vēsture, taču šī versija drīz vien tika atmesta. Pastāvēja aizdomas, ka patiesībā vainīgs ir kāds bagāts aristokrāts, taču pēckara laikā Itālijā viņš varētu rēķināties ar mafijas palīdzību.

Mirušajai meitenei tika sarīkota klusa apbedīšana bez bēru ceremonijas Montedoro kapsētā. Itālijas varas iestādes un baznīca izbeidza Lūsijas nāves izmeklēšanu, taču ciemata iedzīvotāji par to nekad neaizmirsa.

Stāsts vairākās paaudzēs

Kā stāstīja Montedoro mērs Renzo Bufalīno, kuram šobrīd ir 40 gadi, stāsts par Lūsiju tika nodots tālāk paaudzēs. “Kad mēs bijām mazi, mūs veda uz kapsētu nolikt svaigus ziedus pie Lūsijas kapa. Viņa vienmēr dzīvoja mūsu atmiņās, pat tiem, kuri viņu nekad nepazina.”

Pirms dažiem gadiem brāļi Federiko un Kalogero Mesanas, kuri bija Lūsijas vienaudži, uztaisīja blogu Lūsijas piemiņai. Tajā viņi publicēja rakstus un ziņojumus no viņas pazušanas laika. Federiko arī uzrakstīja garu vēstuli Kaltanisetas provinces pāvestam, lūdzot nodrošināt mirušajai meitenei pienācīgas bēres, kas viņai bija liegtas. Pāvests esot atvainojies par visu, kas noticis toreiz, un apgalvojis, ka darīs visu, ko vien var, lai šis gadījums nonāktu atbildīgo cilvēku redzeslokā.

Viss mainījās brīdī, kad Kaltanisetas prokurori izraka Lūsijas apbedīto ķermeni, lai no tā paņemtu viņas DNS. Ciema iedzīvotāji runā, ka izmeklētāji nozieguma vietā arī atrada priekšmetus, uz kuriem konstatēts slepkavas DNS, pat ja tas šķiet neticami pēc tik ilga laika.

Montedoro iedzīvotāji nekavējās pieprasīt baznīcai sarīkot meitenei pienācīgu izvadīšanas ceremoniju teju septiņas desmitgades pēc viņas nāves.

66 gadus novēlotās bēres

Ilgi gaidītajā bēru dienā pirmā persona, kam bija iespēja uzlikt rokas uz Lūsijas zārka, bija viņas brāļa meita, viena no Lūsijas pēdējiem dzīvajiem radiniekiem. Viņa nekad viņu neiepazina, taču, lai ierastos viņas bērēs, mēroja ceļu no Ziemeļitālijas.

“Mans tēvs, Lūsijas brālis, visu dzīvi pārdzīvoja,” stāstīja Lūsijas brāļa meita. “Sāpes bija tik lielas, ka viņš pameta Montedoro un pārvācās uz Itālijas ziemeļiem. Līdz pat mani vecāki nomira, viņi katru dienu pieminēja Lūsiju. Es nekad mūžā nebūtu iedomājusies, ka piedzīvošu viņas bēres 66 gadus vēlāk.”

Simtiem cilvēku gaidīja pie Lūsijas zārka, lai atvadītos no viņas.

“Šodien mēs ne tikai atceramies Lūsiju, bet visas sievietes, kas tikušas nežēlīgi nogalinātas,” teicis mērs Bufalīno. “Visas sievietes un meitenes, kas tikušas izvarotas un seksuāli izmantotas. Visas sievietes, kas kā Lūsija, dzīvojušas netaisnīgumā pārāk ilgi.”