"Mana dzīvība ir tavās rokās!" Bēgļu bezbēdīgā dzīve pie Lamanša tuneļa. FOTO

Par dzīvīguma trūkumu uz Francijas-Lielbritānijas robežas nudien neviens nevarētu sūdzēties - Kalē pilsētiņa nu mudž no migrantiem. Vai ik dienas ziņās lasāms par masveidīgu Lamanša tuneļa šturmēšanu, un katru nedēļu tiek vēstīts par kādu nelaimīgo, kurš, cenzdamies iekļūt Lielbritānijā, zaudējis dzīvību. Stratēģiskajā satiksmes mezglā bēgļiem principā ir 3 varianti, kā atstāt tik ļoti "nedraudzīgo" Franciju un tikt Karalistē, - vilcieni, prāmji vai kravas fūres. Visi trīs veidi naski tiek izmantoti, un bieži vien rezultatīvi.

Migranti Franciju apsēda jau tālajā 2002.gadā, un kopš tā laika liela daļa jau dzīvo Eiropā. Šo gadu laikā Lamanša tuneli šķērsojuši simtiem tūkstošu bēgļu, bet, sāpīgajam jautājumam kļūstot par vaļēju vāti, relatīvi nesen tika sākta cīņa pret nelegālajiem imigrantiem.

Tomēr pašos Džungļos dzīve rit gluži kā savā atsevišķā republikā, un tikai tumsas aizsegā migranti saņemas drosmi centieniem tikt Lielbritānijā. Ikdienā daudzi desmiti apmeklē nometnē uzcelto skolu, kur apmēram 18 brīvprātīgie pedagogi bēgļiem māca franču valodu. Arī tirdzniecība notiek uz pilnu klapi - Džungļos darbojas zem plēvēm paslēpti "lielveikali", lai arī lauvas tiesu pārtikas migrantiem pieved labdarības organizācijas. Tie gan pamatā ir pliki kartupeļi, kurus bēgļi paši gatavo sev tīkamākā veidā.

Nometņu veikalos darbojas komersanti no pašu vidus. Lielākais veikals pieder grupiņai afgāņu, kuru bizness sokas tik raiti, ka viņi nav ieinteresēti no Francijas bēgt kur tālāk. "Sākām no dažām bundžiņām kokakolas, bet nu jau esam izauguši," rentablo nodarbošanos lepni raksturo 30 gadu vecais Arians no Afganistānas. Par mazām naudiņām Arians tirgo limonādes, ievārījumus un tualetes papīru, taču vislabākais noiets esot tabakai - cigarešu tirgotājs sēž jau pie ieejas Jaundžungļos, vēstot par "īpašo piedāvājumu", kas nozīmē 10 cigaretes par vienu eiro. Smēķus viņš turpat uz vietas arī uztin.

Par dažiem centiem nometnēs var iegādāties arī ne pārāk svaigu - un tomēr vēl aktuālu  - presi. Tie, kuri saprot franču valodu, no avīzēm var uzzināt, kas jauns politiskajā arēnā, risinot Kalē bēgļu krīzi, un informēt par notikumu attīstību telts kaimiņus.

Daudzi no migrantiem uzskata, ka Eiropas Savienībai būtu jābeidz tērēt milzu summas humānajai palīdzībai bēgļiem, bet gan jāļauj tiem doties, kurp viņi vēlas. Francija pēdējo gadu laikā iztērējusi pusmiljonu eiro, lai migrantiem nometnēs būtu ūdens, tualetes un elektrība, un tas, iespējams, arī veicinājis viņu iedzīvošanos milzīgās šosejas tuvumā. Lai arī vairums migrantu par visām varītēm grib nokļūt dziļāk Eiropā, nometnēs veidojas vesels sociums, kam ir labi tā, kā ir. Kā visās sabiedrībās, Džungļos ir situēti ļaudis, kuri prot izmantot apstākļus, kā arī cilvēki, kas labprātāk mitinās pie nometņu izgāztuvēm - arī tādas tur ir. Divas pēc skaita un tiek regulāri izvestas, lai Lamanša tuneļa apkārtne nepārvērstos miskastē.

Baznīca starp mošejām

Lielākā daļa Kalē nometņu iemītnieku ir no Somālijas, Etiopijas, Eritrejas, Sudānas, Sīrijas un Afganistānas; nelielas kopienas ir arī irākiešiem un irāņiem. Spējākais bēgļu pieplūdums notika pagājušā gada decembrī, kad teltis robežas zemesgabalā slējās kā sēnes pēc lietus. Būtiska migrantu daļa ir musulmaņi, un tiem, kā zināms, pagalam neatliekamas ir lūgšanās piecreiz dienā noteiktos laikos, tāpēc saprotams, ka Džungļos žigli tapa improvizētas mošejas. Nu tām blakus slejas arī pieticīga kristiešu baznīciņa - no plāniem dēļiem sastiķēta un ar plēvi apvilkta, tomēr ļoti apmeklēta. Patlaban baznīcai apkārt tiek iekopts dārzs.

Dzenas pēc 50 eiro nedēļā

Francija nelegālajiem migrantiem daudzus gadus likās gana laba valsts dzīvošanai, taču Lielbritānija nu šķiet daudz iekārojamāka. Britu dāsnā pabalstu sistēma un relatīvi augstu apmaksātie pat visprimitīvākie darbi bēgļiem izskatās kā oāze. Pavirši rēķinot, jebkādā statusā dzīvojot Apvienotajā Karalistē, cilvēks nedēļā saņem 50 eiro. Faktiski abās valstīs darba tirgū atradīsies vietas, kurās darba devējs par mazām summām nodarbina nelegāļus. Pašiem migrantiem drošības sajūtu rada apstāklis, ka nav tādas sistēmas, kas sekotu viņu gaitām. Nav čipu, nav uzskaites, attiecīgi niecīga iespēja cilvēkus izsekot un deportēt.

Gada laikā uz Francijas-Lielbritānijas robežas aizturēti 39 tūkstoši bēgļu, bet nu jau vairs ne žandarmērija, ne britu policija nav droša par savām spējām arestēt milzīgo daudzumu migrantu. No 400 nelegāļiem, kas cenšas šķērsot Lamanšu, aptuveni 50 cilvēkiem tas arī izdodas. Par spīti nemitīgi celtajiem dzeloņdrāšu žogiem un citiem drošības pasākumiem.

Astrīda Bomis/Foto: Reuters