Francija nolēmusi ar likumu vairs nepiesegt pedofilus

Līdz šim Francijā šādas dzimumattiecības traktēja kā izvarošanu tikai tad, ja izvirtulis izmantoja fizisku vardarbību, piespiešanu vai draudus. Tiesneši savos spriedumos visā nopietnībā uzskatīja, ka bērns teorētiski var apzināti piekrist seksam ar pieaugušo.

Patiesībā pedofili reti kad izmanto fizisku spēku, tā vietā viņi manipulē ar bērniem. Ja uzskatīt, ka šie noziedznieki ir savā ziņā slimi, jāatzīst, ka vesela nav arī Francijas sabiedrība, kas gadu desmitiem, ja ne ilgāk, ļāvusi plaukt "pedofilijas kultūrai". Tikai skaļi skandāli un vardarbības un incesta upuru uzdrošināšanās runāt iekustināja pārmaiņas.

Seksuālie kontakti ar bērniem Francijā gan bija aizliegti arī agrāk, taču tos visbiežāk vērtēja kā "atteinte sexuelle sur mineur" – vienkārši kā seksuālu sakaru ar nepilngadīgo, un sods bija daudz maigāks nekā par izvarošanu. Par piespiešanu seksam paredzēts līdz septiņiem gadiem cietumā, par izvarošanu – līdz divdesmit.  

“Citu valstu iedzīvotājiem tas izklausās mežonīgi, ka šādu likumu pieņem tikai tagad. Taču Francijā līdz pat šim laikam pastāvējusi kultūra: kad meitene sasniedz 13 līdz 14 gadu vecumu, viņu vairs neuzskata par bērnu, bet par jaunu sievieti. Un to ekspluatēja gan kino, gan realitātes šovos,” BBC skaidro Patriks Lūzelers, viceprezidents organizācijā "Face à inceste", kas palīdz asinsgrēka upuriem.

Pēc "Face à inceste" datiem, katrs desmitais francūzis piedzīvojis seksuālu uzmācību vai vardarbību no saviem radiniekiem. Katrs trešais labi pazīst kādu, kurš pārcietis incestu. Pēc oficiāliem datiem, Francijā ir gandrīz septiņi miljoni pedofilijas un incesta upuru. Tikai desmit procenti uzdrošinās par to runāt, pārējie cenšas aizmirst.

Šokējoši, taču tā nav bijusi atsevišķu noziedzīgu indivīdu perversa iegriba, bet gan sabiedriskā doma, ko kultivējuši pasaulslaveni franču politiķi, rakstnieki un sabiedriskie darbinieki, visā nopietnībā spriedelējot par bērnu “tiesībām uz baudu”. Tikai pirms 44 gadiem filozofi Mišels Fuko un Žans Pols Sartrs parakstīja petīciju, pieprasot dekriminalizēt seksu ar bērniem, jaunākiem par 15 gadiem. Tas viss risinājās Parīzes bulvāros un salonos, nevis kādā šķietami mežonīgā ciltī tālā tuksnesī.

Fuko atklāti filozofēja (vai drīzāk murgoja) par šo tematu un uzstāja, ka bērns spēj pareizi izvērtēt notiekošo un izteikt savu piekrišanu vai noraidījumu. Francijas laikraksti regulāri publicēja pedofilu aizstāvības rakstus. Daudzi francūži gan nepieņēma šādu nostāju, tomēr valdīja viedoklis, ka izglītotajai aristokrātijai ir tiesības uz savām dīvainībām.

“Man ir 36 gadi. Kad man bija astoņi gadi, man uzmācās mans brālis. Joprojām jūtos pazemota un netīra.” “Kopš agras bērnības līdz 13 gadu vecumam mani izvaroja tēvs.” “Kad tas notika, man bija desmit gadu. Es izstāstīju mammai. Es uz ceļiem lūdzos viņu aiziet no tā vīrieša. Bet viņa deva priekšroku vīram savu bērnu vietā.”

Tādu liecību ar mirkļbirku #Metooinceste internetā ir tūkstošiem, kopš Francijā janvārī iznāca Kamillas Kušneres grāmata "Lielā ģimene" ("La Familia Grande"). Viņas dvīņubrāli bērnībā 80. gados regulāri izvaroja patēvs, Francijā pazīstamais politiķis, konstitucionālo tiesību eksperts Olivjē Diamels, bijušais Eiropas Parlamenta sociālistu deputāts.

Grāmatas iznākšanas priekšvakarā viņš pameta Politisko pētījumu institūtu, atlūgumu uzrakstīja arī institūta rektors Frederiks Mions, kuru vaino padotā noziegumu piesegšanā. Atkāpei – lielā mērā pamatus seksa noziedznieku visatļautībai ielika 60. gadu nemieri un kreisās elites apsēstība ar seksuālo brīvību, pie kuras piederēja arī Diamels.

Viņš vismaz pagaidām nav saukts tiesas priekšā. Mātei, pedofila sievai Evelīnai Pizjē bērni par pārdzīvoto izstāstīja 2008. gadā, taču viņa stingri nostājās varmākas pusē – Francijā ir izplatīta klusēšanas kultūra, un te nav nekādas atšķirības starp dziļiem laukiem Austrumeiropā un iedomātu "gara aristokrātiju" Parīzē. 2017. gadā Pizjē nomira ar pārliecību, ka viņas dēlu “neviens nespieda”.

Toties Francijas prezidents Emanuels Makrons paudis atbalstu Kušnerei: “Šodien noziedznieku sargātais klusums beidzot ir uzsprādzis. Tas notika, pateicoties māsas vīrišķībai, kura vairs nespēja klusēt. Bet pēc tam – pateicoties tūkstošiem citu, kas atklāj salauzto likteņu, nozagtās bērnības noslēpumu.”

Tomēr arī minētā likuma apspriešanas gaitā bija Nacionālās sapulces deputāti, kurus vairāk uztrauca nogribējušos indivīdu tiesības. Viņu mierinājumam ieviests "Džuljetas un Romeo" labojums, kas pieļauj seksuālas attiecības starp bērniem līdz 15 gadu vecumam vai starp bērnu līdz 15 gadiem un pieaugušo, ja viņu vecuma starpība nepārsniedz piecus gadus.

Tieslietu ministrs Eriks Dipons-Moreti skaidro: “Es negribu sēdināt uz apsūdzēto sola puiku, kuram ir 18 gadu un viena diena, jo viņam ir attiecības ar 14 gadus vecu meiteni, kurai šīm attiecībām ir piekritusi.” Un vēl ir arī piecpadsmitgadīgas meitenes un divdesmitgadnieki... Francijas elite no savām iegribām tik viegli neatsakās.