"Uz eiropiešiem te skatās kā uz sērgas izplatītājiem," - latvieša pārsteidzošs stāsts par šobrīd Ķīnā notiekošo

Jānis (sauksim viņu tā) strādā kādā vērienīgā starptautiskā kompānijā, un darba pienākumi viņu aizveduši uz Ķīnu, kur Jānis nonāca jau pirms koronavīrusa izraisītā jucekļa visā pasaulē. Viņš Ķīnā uzturējies visu šo laiku un var lieliski pastāstīt, kā ķīnieši tiek galā ar šo sērgu.

Visi staigā maskās

“Ķīnā dzīve šobrīd rit salīdzinoši normāli. Pilnīgs lokdauns bija aizvadītā gada sākumā divus mēnešus – no februāra līdz aprīlim –, bet nu dzīve atgriezusies teju normālās sliedēs. Šobrīd neērtības sagādā nevis vīruss, bet ja smoga dēļ pasludina “oranžo brīdinājumu”. Tad gan spēkā stājas dažādi ierobežojumi. Bet tā dzīvei nav ne vainas, viss strādā, visu var nopirkt, nekā netrūkst, lai arī dažreiz nebūtiski kavējas piegādes. Kafejnīcas un veikali ir vaļā, apmeklētāju skaita un pulcēšanās ierobežojumu nav. Par kultūras un sporta dzīvi neko nezinu, mūsu pilsētā ir stadions, taču tajā nekas nenotiek – nezinu, vai tas ir saistīts ar vīrusu vai arī vispār te ar profesionālo sportu ir vāji. Toties cilvēki parkos skrien, pensionāri rītos māju pagalmos pulciņos vingro,” stāsta Jānis.

Viņš uzsver, ka šādi tādi drošības pasākumi notiek joprojām. “Darbā divreiz jāatskaitās par ķermeņa temperatūru, to pārbauda, arī ieejot veikalos vai kafejnīcās. Turklāt visos veikalos vai kafejnīcās ir jāskenē QR kodi, tad tava telefona aplikācija ziņos, vai kvalificējies par apmeklētāju vai arī ne (atkarībā no tā, vai telefons ir “klaiņojis” pa vidēja un augsta epidemioloģiskā riska apgabaliem). Kuras ir šīs zonas, to iedzīvotāji paši nezina, bet aplikācija uzrāda,” stāsta Jānis un, vaicāts, kā tiek kontrolēti tie cilvēki, kam nav mobilā telefona, atbild, ka viņš šādu jautājumu esot uzdevis: “Atbildēja, ka par viņiem nav jāraizējas. Jo viņiem vienkārši nav atļauts ceļot. Ja esi vecs un netiec galā ar viedtālruni, tad sēdi mājās!”

Ķīnā var brīvi pārvietoties vienas pilsētas ietvaros, bet, lai brauktu uz citu pilsētu, ir jābūt nopietnam iemeslam un jāprasa vietējā administrācijā atļauja. Turklāt jārēķinās ar diviem Covid-19 testiem (Nucleic Acid Test un asins testu) un varbūtību pavadīt divas nedēļas karantīnā pēc atgriešanās. “Bet testus var uztaisīt poliklīnikās, no rīta jāizstāv tikai rinda, kurā parasti ir ap kādiem 30 cilvēkiem, jāsamaksā 95 vietējās naudiņas (mazliet virs 10 eiro), un lieta darīta! Bet visdažādākie ierobežojumi pastāv. Piemēram, ievedot preces no Eiropas, tās ir jādezinficē. Cik tas ir nepieciešams, vai tam ir kāda jēga un vai tiešām vīruss var izdzīvot uz virsmas šo laiku, kamēr preces tiek atvestas no Eiropas uz Ķīnu, tas nav svarīgi – ja tā ir nolemts, tas ir jādara! Un šī iemesla dēļ preču piegāde kavējas. Bet tie ir nebūtiski sīkumi.”

Jaungada uguņošana vārga

Jānis stāsta, ka tagad viņa pilsētā cilvēku uz ielām ir tikpat daudz, cik pirms vīrusa, visi publiskajās vietās lieto maskas, arī ārpus telpām. “Beidzamās nedēļās cilvēku ielās bija mazliet mazāk, bet, visticamāk, tas bija saistīts ar to, ka te arī ir ziema un auksts laiks. Un vēl dažas dienas bija smogs, kad atrasties ārā nav patīkami. Bet nu jau var just pavasara vēsmas... Jo patiesībā Ķīnas Jauno gadu te dēvē arī par Pavasara festivālu, jo tās ir pirmās pavasara dvesmas,” teic latvietis, uzsverot, ka paši ķīnieši savu Jauno gadu sauc par Globālo Jauno gadu.

“Viņi uzskata, ka tieši viņu kalendārs ir galvenais pasaulē, tas nekas, ka visa pārējā pasaule jauno gadu sagaida pavisam citā datumā. Man pat bija saruna ar ķīniešu kolēģiem, mēģinot izskaidrot, ka, lai arī Ķīna ir ļoti liela valsts un aizņem plašu teritoriju, tā tomēr ir maza daļa no visas pasaules, tāpēc par Globālo Jauno gadu tomēr vajadzētu uzskatīt 1. janvāri,” pasmaida Jānis, piebilstot, ka Jaungada svinības nav bijušas tik vērienīgas, kā tas redzēts no pirmskovida laikiem: “Ķīnā Jaunais gads ir ģimenes svētki. Te ir ārkārtīgi neraksturīgi aicināt kādu svešinieku pie sevis uz mājām. Līdz ar to jauno gadu sagaidīju pie viena ārzemnieka ģimenes. Skatījāmies televīziju – krāšņu Jaungada šovu ar līdz nelabumam pārlaimīgām diktoru sejām un balsīm. Bet uguņošana gan bija stipri pašķidra, pat tuvu nestāvēja tai, kādu piedzīvoju, kad pēdējo reizi biju Latvijā. Iespējams, ka raķešu šaušana nebija atļauta sliktā gaisa dēļ.”

Vakcinē tikai vietējos

Vaicāts, kāda vispār ir situācija ar vīrusa izplatību Ķīnā, Jānis atbild, ka to grūti saprast, jo oficiālā informācija par to klusē. “Publiski parādās tikai tā informācija, kas vairs nav noslēpjama no sabiedrības. Patiesība par to, kas notiek apkārt, jāsecina pašiem. Piemēram, ja mūsu provincē sāk kontrolēt, vai tās iedzīvotāji nav aizbraukuši uz kādu citu provinci, tad skaidrs, ka tur ir sākušies kaut kādi mēsli. Piemēram, šeit rudenī viss jau bija diezgan vaļīgi: darbā vairs nebija jāziņo par savu temperatūru; ieejot veikalos, ķermeņa temperatūru mērīja, taču termometrā pat neieskatījās, jo nevienu neinteresēja rezultāts – viss notika formāli. Novembrī temperatūru vispār vairs nemērīja, bet decembrī pēkšņi strauji tika ieviesti stingrāki drošības pasākumi. Un tagad vēl tā kontrole ar QR kodiem, vai neesi bijis kādā, iespējams, bīstamā provincē... Tas rada sajūtu, ka otrais vilnis ir iestājies arī Ķīnā. Jo ne velti kontrole kļuvusi stingrāka. Var just, ka kaut kas jau te notiek... Bet, no otras puses, mazāk zini, labāk guli,” nosaka latvietis.

Jānis zina stāstīt, ka iedzīvotāju vakcinācija Ķīnā norit pilnā sparā, taču ārzemnieki, visticamāk, pie vakcīnām tik drīz netiks. Kāds viņa kolēģis esot devies vakcinēties, taču elektroniskajā sistēmā viņu nevarēja iereģistrēt. Domājis, ka problēmas sistēmā, un ieradies pēc vakcīnas nākamajā dienā. Bet tad kļuva zināms, ka Ķīnas valdība nolēmusi, ka ārzemnieki netiks vakcinēti, kamēr vakcīnu nesaņems visi vietējie pilsoņi. Un tikai pēc tam pienāks Ķīnā dzīvojošo un strādājošo ārvalstu pilsoņu kārta.

“Tas ir diezgan muļķīgi. Jo es taču strādāju Ķīnas ekonomikas interesēs, man diezgan bieži nākas doties komandējumos pa šo valsti. Bet vispār beidzamajā laikā var just izmaiņas Ķīnas politikā attiecībā pret ārzemniekiem, šķiet, Ķīna ieņēmusi kursu, ka pietiek klanīties rietumvalstu priekšā, ka ārzemniekiem pienācis laiks “stāvēt pie ratiem”,” teic Jānis, sakot, ka arī vietējo iedzīvotāju attieksme pret ārzemniekiem ir visai negatīva: “Ķīnieši eiropiešus dēvē par gardeguņiem jeb longnausiem. Ja tev ir eiropieša ģīmis, uz tevi skatās ar aizdomām – tevi automātiski uzskata par vīrusa izplatītāju! Un vispār šobrīd Ķīna ir diezgan izolējusies no ārpasaules – tā cenšas sevi pasargāt no sērgas ievazāšanas valstī. Piemēram, lai ierastos Ķīnā no ārzemēm, ir ne tikai problēmas ar vīzām. Ir nepieciešami arī vairāki Covid testi, bet ar to vien ir par maz – tiklīdz esi ielidojis Ķīnā, tā nāksies trīs nedēļas pavadīt pašizolācijā valsts norādītā viesnīcā turpat lidostā un, protams, par savu naudu! Bet to visu var saprast. Ķīnieši ļoti piesargājas, jo vairs nevēlas piedzīvot to, kas te bija pirms gada un ar ko tagad saskaras pārējā pasaule. Visi ir piesardzīgi, neviens nevēlas vīrusu izplatīt!”

Citas interesantākās ziņas lūkojiet žurnāla "Kas Jauns" šīs nedēļas numurā!