"Dzīves šeit vairs nav" - kas pēc pamiera notiek Kalnu Karabahā

No starptautiski neatzītās Kalnu Karbahas republikas tagad bēgļu gaitās uz etnisko dzimteni devušies desmitiem tūkstošu armēņu, aiz sevis atstājot izdedzinātu zemi vietās, kur biju viņu mājas. Pēdējo pāris mēnešu karadarbības rezultātā Kalnu Karabaha jau tā pamatīgi cietusi un sabombardēta, bet tagad tā pārvēršas par īstu posta zemi.

Bēgļu gaitās devušies ap 90 000 etnisko armēņu

9. novembrī starp Armēniju un Azerbaidžānu parakstītais pamiers paredz, ka Kalnu Karabhā ieiet Krievijas miera uzturēšanas spēki un vairākas šīs kalnu republikas teritorijas tiek atdotas azerbaidžāņu kontrolē. Armēņi, protams, ar to nav mierā, tomēr nu dodas bēgļu gaitās aiz sevis atstājot izpostītu zemi.

Azerbaidžānas Aizsardzības ministrija pavēstījusi, ka tās vienības 25. novembrī iegājušas Keļbadžaras rajonā. “Ir pabeigti inženierdarbi, lai nodrošinātu mūsu vienību virzību šajā virzienā, sarežģītie kalnu ceļi mūsu spēku pārvietošanās maršrutā ir attīrīti no mīnām un sagatavoti izmantošanai,” teikts ministrijas paziņojumā. Tomēr tas, ko azerbaidžāņi tur ieraudzīja, nav diez ko acij tīkams.

Vācu raidsabiedrība “Deutsche Welle” vēsta, ka iedzīvotāji, atstājot Karabahu, līdz ar pamatiem nodedzina savas gadu desmitiem ilgi būvētās un apsaimniekotās mājas un saimniecības.

Armēņu kontrolē paliek republikas galvaspilsēta Stepanakerta. Tur dzīvojošie savās mājas uzņem savus radiniekus, kuri nu bijuši spiesti bēgt no kara izpostītās zemes. Stapanakertas mērs Dāvids Sarkisjans stāsta, ka tagad ikdienu pilsētā iebrauc autobusu kolonnas ar simtiem bēgļu. Pilsētas galva lēš, ka tuvāko nedēļu laikā 50 000 Stepanakertas iedzīvotājiem pievienosies vēl 25 000 bēgļu. Stepanakertiešiem, kuri gandrīz bija spiesti dzīvot ēku pagrabos, tā glābjoties no bombardēšanas un karadarbības, nāksies vēl ciešāk saspiesties savos mitekļos, kuru skaits kara dēļ jau tā ir sarucis.

“Mēs bēgļu uzņemšanai esam pielāgojuši viesnīcas, kurās cilvēki varēs dzīvot, kamēr nebūs uzceltas jaunas mājas. Lai varētu tikt galā ar lielo ļaužu pieplūdumu, daļu cilvēku nāksies izmitināt tuvējos ciematos,” saka Sarkisjans.

Pēc Armēnijas valdības ziņām no Kalnu Karbahas trim rajoniem, kuri tagad tiek atdoti Azerbaidžānai, uz Armēniju atbēguši apmēram 90 000 etnisko armēņu. Azerbaidžāņi gan ziņo, ka no viņiem aizbēguši daudz mazāks skaits – tikai 40 000 armēņu. Jāteic, ka kopumā Kalnu Karabahā dzīvo ap 146 000 iedzīvotāju, absolūtā vairākumā armēņi.

Izdedzinātā zeme

“Deutsche Welle” stāsta par Anaitu Grigorjanu, kurš kopā ar māti autobusā, miera uzturēšanas spēku apsardzībā, Stepanakertā ieradies pēc pusotra mēneša bēgļu gaitām Armēnijas galvaspilsētā Erevānā. Vīrietis saka: “Mēs nezinām, ko mums darīt un kur dzīvot. Stepanakertā mums ir radinieki, bet pie viņiem ilgi dzīvot nevaram”. Agrāk Grigorjanu ģimene dzīvoja nelielajā Šušas pilsētiņā, dažu kilometru attālumā no Stepanakertas, kura nonākusi azerbaidžāņu kontrolē. Karadarbības gaitā Šuša bija pārvērtusies par stratēģisku punktu, jo tai cauri gāja ceļš, kas savieno Kalnu Karabahu ar Armēniju. Pirms 30 gadiem no turienes nācās bēgt azerbaidžāņiem, bet nu situācija kardināli mainījusies un Šuša jāpamet armēņiem.

“Šušā mums palika trīsistabu dzīvoklis, bēgām no turienes, pametot visu. Mēnesi nācās staigāt vienās un tais pašās drēbēs,” savu izmusumu neslēpj Arega Grigorjana.

Tagad azerbaidžāniem nododamajos Kalnu Karabahas rajonos sūrās, bet skaistās dabas ainavas ir kļuvušas baisi biedējošas – sadegušajām automašīnām un sabombardētajiem ceļiem nu piepulcējas arī nodedzinātu māju krāsmatas.

Armēņi pamet svētvietas

Armēņiem nākas pamest ne tikai laicīgos mājokļus, bet arī garīgās svētvietas. Nu viņi ar asarām acīm atvadās no 9. gadsimtā celtās kristiešu svētvietas – Dadivanaka klostera, kurš pagaidām atrodas Krievijas miera uzturēšanas spēku apsardzībā, bet kuru drīzumā plānots nodot musulmaņu valsts Azerbaidžānas kontrolē. Lai arī Azerbaidžānas prezidents Ilhams Alijevs solījis, ka nesagraus kristiešu svētvietas Kalnu Karabahā, armēņi pauž bažas, kā līdz tām varēs nokļūt.

Lūk, ko saka armēņu bēglis Sergejs Arekaļjans: “Esmu te dzimis, šeit dzimuši un dzīvojuši mani vectēvi un vecvectēvi. Šī māja ir uz mana tēva mājas pamatiem. Es uzcēlu vēl divas mājas saviem dēliem. Nu tās visas jānodedzina. Biju pārliecināts, ka šī ir mūsu dzimtene, un mēs šeit dzīvosim. Un tad kādu dienu vienkārši pārdeva mūsu zemi un tajā dzīvojošos cilvēkus. Tad sapratām, ka dzīves šeit vairs nav. Pirms tam mums bija cerība, ka tā ir”.

9. novembra Kalnu Karabahas pamiera vienošanās paredz, ka armēņu un azerbaidžāņu armijas paliek pēdējā konflikta eskalācijas posmā ieņemtajās pozīcijās, un tas nozīmē, ka Azerbaidžānas kontrolē paliek Kalnu Karabahas pamatteritorijas dienviddaļa.

Azerbaidžānai līdz 1.decembrim jānodod arī visi šobrīd vēl armēņu kontrolē esošie drošības buferzonas rajoni. Līdz 20.novembrim Armēnijai bija jāatsakās no Agdamas rajona un līdz 1.decembrim no Lačinas rajona. Sākotnēji bija paredzēts, ka līdz 15. novembrim bija jāatsakās no Keļbadžaras rajona, taču šis termiņš tika pagarināts līdz 25. novembrim.