Kā Lukašenko karo pats pret sevi
Baltkrievijā teju trešo mēnesi nerimst protesti, pieprasot Aleksandra Lukašenko atkāpšanos no prezidenta amata. Viņa vara balstās uz represijām, un diktatoram uzticīgie omonieši katru dienu šokē ar saviem veikumiem.
Nesen Minskas klīnikā Kardioloģija bija pārtraukta ārkārtas palīdzība pacientiem ar miokarda infarktu un bloķēta palīdzība pēcoperācijas sarežģījumu gadījumā, jo omonieši aizveda 11 ārstus.
Ārstus tomēr atbrīvoja
Iemesls – rītā pirms darba mediķi pievienojās solidaritātes ķēdei. Apmēram desmit līdz 15 ārstiem izdevās aizbēgt, pārējos aizturēja, tostarp kardioķirurgu, datortomogrāfijas nodaļas un operāciju rentgena nodaļas vadītājus.
Mediķu atbalstam pie milicijas sapulcējās ap 40 cilvēku, gan kolēģi, gan tuvinieki un rajona iedzīvotāji, nenobijās arī Kardioloģijas jaunā direktore Natālija Mitkovska. Pēc dažām stundām aizturētos atbrīvoja – ar protokoliem 23.34.
Šo skaitli Baltkrievijā tagad zina gandrīz katrs, tas ir pants no administratīvo pārkāpumu kodeksa par pastaigu – nesankcionētu protestu. Par tādu varas iestādes var traktēt ne tikai acīmredzamu demonstrāciju, bet pat tējas dzeršanu savā pagalmā vai pastaigu parkā.
Protesta akcija pie Baltkrievijas vēstniecības
Iepretim Baltkrievijas vēstniecībai notiek pikets, kurā pauž atbalstu Baltkrievijas sabiedrībai, kas iebilst pret prezidenta vēlēšanu rezultātu viltošanu.
Zaudē auto un kurjera darbu
Nav arī jāpiedalās protestos – lielāko ieguldījumu cīņā par demokrātiju dod pats Lukašenko ar savu armiju, noskaņojot pret sevi arī tos, kas mēģinājuši turēties malā.
Maksimam Sviridovičam vēl pirms mēneša bija darbs – puisis ar savu mazdu vadāja klientiem pasūtījumus no picēriju tīkla. Kādā septembra svētdienā viņš ar auto Minskas centrā iestrēga protestētāju pūlī. Maksimu aizturēja, apsūdzēja par dalību mītiņā un braukšanā pa pretējo joslu, piesprieda sodu, atņēma tiesības, milicija auto savāca it kā ekspertīzei. Vienīgais, kas atbilst patiesībai, ir sods par braukšanu bez tehniskās apskates, bet inspektora galvenais arguments – viņš negrib, lai Baltkrievijā būtu kā Ukrainā.
Maksima skaidrojumi, ka viņš ir picas kurjers, turklāt darba apģērbā, nelīdzēja – Lukašenko Baltkrievija nav ne Eiropa, ne arī Ukraina.
Pēc Lukašenko slepenās inaugurācijas ceremonijas Minskas centru piepildījis liels skaits drošībnieku
Pēc tiesneses prasības Maksims iesniedza informāciju par saviem tās dienas darba uzdevumiem, ieradās tiesā ar liecinieku no picērijas, bet pretī stājās milicis, klāstot, ka apsūdzētais vicinājis karogus un izkliedzis lozungus. Pati dīvainākā apsūdzība – dalījis protestētājiem ūdeni.
Autoinspekcija savu vārdu jau teikusi – tiesības atņemtas uz gadu, piemērots naudassods 351 rubļa (116 eiro) apmērā. Zaudējot šofera tiesības, Maksims zaudējis arī kurjera darbu un tagad apmeklē bezmaksas datoristu kursus.
Uzplečiem nav nozīmes
Maksimam vismaz paveicies tikt sveikā cauri bez neviena ziluma. Aleksandram Jerofejevam (61) ir cita pieredze, ar kuru viņš dalījies portālā "tut.by". 11. augustā viņš devās mājās no darba, bet ceļā Minskas centrā viņu piekāva, salauza potīti un aizveda uz miliciju.
Situāciju traģikomisku dara fakts, ka Jerofejevs ir apakšpulkvedis un strādāja Tieslietu ministrijā. Tas viņu neglāba no spīdzināšanas milicijā, kāds naida pārņemts omonietis sāka kliegt, ka ģeds apkaunojis uzplečus ar to vien, ka atrodas šeit.
Līdz šim Jerofejeva vienīgā pretestība Lukašenko bijusi nepiedalīšanās vēlēšanās – kopš 1995. gada referenduma, kurā baltkrievu karogu nomainīja ar padomju simbolu, sapratis, ka nav jēgas.
Jerofejevs ir piedalījies Černobiļas katastrofas seku likvidācijā, strādājis Valsts drošības komitejā, milicijā, bet pēdējos piecus gadus Tieslietu ministrijā par informācijas tehnoloģiju nodaļas vadošo sistēmanalītiķi.
Ja aizturēts, tātad vainīgs
"Vienīgais mans grēks – gāju un smaidīju, cenšos priecāties par dzīvi, nezinu, cik vēl atlicis," Jerofejevs atceras, ka viņam uzbruka privātā ģērbta trijotne, notrieca zemē, divi sagrāba, trešais iespēra starp kājām, iesvieda autobusā, kur turpināja tā spārdīt, ka salauza potīti.
Kad vēlu vakarā Jerofejevam uzrakstīja protokolu, viņš lūdza to nolasīt – par atbildi bija sitiens pa aknām. Atteicās parakstīt – atkal sitiens. "Tur tāda loģika: ja reiz esi pie viņiem, tu jau esi vainīgs," saka Jerofejevs. Viņš neslēpj, ka sišanas laikā lūdzis, lai nošauj: "Baidījos, ka padarīs par kropli, negribēju būt par nastu ģimenei."
No rīta izlaists ārā, Jerofejevs tūlīt devās pie tieslietu ministra Oļega Sļiževska – klibodams un iekaisušās acis slēpjot aiz tumšām brillēm. Uzklausījis viņu, ministrs paziņoja: "Es neticu, OMON vienkārši tā mūsu valstī neaiztur." Jerofejevam darīja zināmu, ka atlaidīs ar pantu, un viņš pats izlēma uzrakstīt atlūgumu.
Apakšpulkvedis ir uzrakstījis iesniegumu Izmeklēšanas komitejai, velti lūdzot saukt neliešus pie atbildības. Tagad viņš dzīvo kā daudzi baltkrievi – vienu dienu tic pārmaiņām, citu ne, bet kopš pārdzīvotā valkā baltsarkanbalto aproci.
