Baltkrievi savējos nelaimē nepamet jeb stāsts par varonību, cilvēcību un lielām sirdīm
Kad 1991. gada janvārī Rīgā bija barikādes, daudzi Latvijas aizstāvjiem palīdzēja, kā vien var – Vecrīgas kafejnīcas baroja par brīvu, vieni no mājām atnesa siltu tēju, citi zupu. Tagad līdzīgas palīdzības akcijas izvēršas Baltkrievijā.
Un arī par varoni var kļūt, pašam negaidot. Tieši pēc Lukašenko slepenās inaugurācijas prezidenta amatā kāds Minskas taksometra šoferis atstāja omoniešus bez laupījuma. Viņi dzinās pakaļ vīrietim, kurš glābjoties ielēca taksometrā pie luksofora, un šoferis tūdaļ aiztraucās pa pretējo joslu un zālienu, pie sarkanās gaismas apbraucot priekšā stāvošo auto. Arī daudzas kafejnīcas ir sniegušas patvērumu vajātajiem un aizslēgušas durvis kaujinieku priekšā.
Milicijas majors uzraksta atlūgumu
Baltkrievi ikdienā nestāv uz barikādēm, bet, lai zaudētu darbu, pietiek paust pretvalstiskus uzskatus. Smaga situācija ir godīgajiem režīma spēka struktūru darbiniekiem – sistēma uzbūvēta tā, lai atvaļināšanās nozīmētu pat finansiālu krahu.
Tomēr milicijas majors Sergejs Kuročkins augusta beigās iesniedza atlūgumu – desmit dienas pēc tam, kad Minskā pazuda viņa brālēns. Pēc dažām dienām noskaidrojās, ka viņš ieslodzīts bēdīgi slavenajā Okrestina ielas izolatorā, no kurienes iznāca ar lauztu ribu un pamatīgiem zilumiem. Vīrieti sagūstīja, kad viņš stāvējis rindā veikalā.
“Iekšlietu orgāni pašlaik būtībā ir instruments viena cilvēka rokās,” intervijā BBC saka Kuročkins. Viņam esot paveicies atrasties apgabalā, kur pēc prezidenta vēlēšanu farsa nav dotas noziedzīgas pavēles. “Taču es nevaru būt drošs, ka tāda pavēle nebūs šodien vai rīt,” piebilst Kuročkins, kurš milicijā nodienējis vairāk nekā 20 gadu un meklē mierīgāku nodarbi.
Parādā režīmam
Viņu atlaida desmit dienas pēc atlūguma ar pantu – “par darba kavējumiem”. Tagad Kuročkins ir parādā valstij vairāk nekā 6000 rubļu (ap 2000 eiro) – Baltkrievijā miličiem par atvaļināšanos pirms kontraktā noteiktā termiņa jāmaksā sods. Iekšlietu ministrijas akadēmijas absolventiem jānostrādā piecus gadus, citādi jāsedz visa mācību maksa.
Kuročkinam ir ģimene, bērni, kredīti. Sieva atbalsta viņa lēmumu, taču arī zaudējusi darbu. Šādām situācijām Baltkrievijā radīti palīdzības fondi, kas vāc ziedojumus. Pirmais Sergeja lūgumiem atsaucās Solidaritātes fonds (BYSOL) ar 1500 eiro – tas ir vienreizējs atbalsts trīs vidējo mēnešalgu apmērā. Tagad šis fonds strādā, lai varētu segt godīgo likumsargu atkāpšanās maksu valstij.
Ziedojumu cunami
Ziedojumu vācēji gan ļoti ātri var nokļūt režīma redzeslokā. Jau 13. augustā Sanfrancisko dzīvojošais baltkrievu uzņēmējs, kompānijas “PandaDoc” vadītājs Mikita Mikado publiski aicināja Lukašenko kaujiniekus “pāriet labo spēku pusē” un piedāvāja finansiālu palīdzību.
2. septembrī “PandaDoc” Minskas birojā kratīšanu veica Valsts kontroles finanšu noziegumu izmeklētāji, četrus vadītājus arestēja, kontus Baltkrievijā bloķēja, liedzot iespēju samaksāt gan algas 250 darbiniekiem, gan nodokļus. Septembra vidū Mikado bija spiests slēgt savu palīdzības projektu “Protect Belarus”.
Tomēr viņš un citi ziedo naudu daudziem fondiem, kas turpina darboties. “Tas nav vilnis, tas ir cunami,” ziedojumu straumi sarunā ar BBC raksturojis Mikado.
Baltkrievijas vēsturē tāds ziedojumu apmērs vēl nav pieredzēts, saka cilvēktiesību jurists Oļegs Volčeks. Platformas “Imena” dibinātāja un vadītāja Jekaterina Siņuka atklāj, ka pāris dienās, vācot līdzekļus medicīniskajai palīdzībai omoniešu upuriem, ziedots tik daudz, cik dažādiem projektiem gada laikā. “Mēs savācām vairāk nekā miljonu Baltkrievijas rubļu (ap 330 000 eiro) – ar šo summu ir pilnīgi pietiekami,” BBC atklāj Siņuka.
Jāpiebilst, ka pasargāts nav neviens, omonieši smagi piekāvuši arī nesenus Lukašenko atbalstītājus, kas vienkārši gadījušies pa ķērienam.
Svarīgi just atbalstu
Fonds “By_help”, kas vāc naudu sodu nomaksai un aizturēto atbalstam, kopā ar BYSOL dažās nedēļās saņēma aptuveni 4,3 miljonus eiro lielu summu. Tagad represijās cietušie nav pamesti pilnīgi likteņa varā. Ir pat atsevišķas programmas sportistiem, žurnālistiem, vēlēšanu komisiju locekļiem.
Kontaktu centrs “Probono.by” kopš 14. augusta piedāvā brīvprātīgos juristus un psihologus. Arī tas ir svarīgi – ir cilvēki, kas pēc omoniešu gūsta baidās pat iziet uz ielas. Tāds ir diktatūras mērķis – iebiedēt un salauzt. Vidēji diennaktī pa “Probono.by” karsto līniju zvana 100 cilvēku.
“Svarīgi, lai cilvēki justu atbalstu no citiem baltkrieviem, saprastu – ja vajadzēs, sabiedrība nāks palīgā, ne tikai valsts ir subjekts, kas var sadalīt finanšu atbalstu,” uzsver BYSOL brīvprātīgais Andrejs Strižaks.
Par to ir pārliecinājies no darba atlaistais žurnālists Pjotrs – viņam BYSOL izmaksāja 1500 eiro, piedāvāja arī palīdzēt ar darba atrašanu un kursiem jaunas profesijas apguvei. “Ja kāds gribēs kļūt par programmētāju, tam vajadzēs apmēram trīs mēnešus, un šiem trim mēnešiem tieši ir nauda,” saka Pjotrs, kurš tagad gatavs pat ielas slaucīt, bet ne iet pret savu sirdsapziņu un tautu.
Ar intelektu un pilsonisko stāju
Fondi gan neatklāj, kā izdodas naudu nogādāt līdz adresātiem. Proti, fondi nedarbojas pašā Baltkrievijā, kur tos ātri slēgtu, bet varas iestādes šādu darbību bez reģistrācijas valstī uzskata par nelikumīgu. Turklāt Baltkrievijas teritorijā nav iespējams naudas pārskaitījumiem izmantot, piemēram, pasaulē populāro lietotni “PayPal”.
Mikita Mikado atzīst, ka izmaksāt naudu ir ļoti sarežģīti: “Režīms 26 gadus veidoja sistēmu, kas nepieļauj finanšu palīdzību no ārvalstīm. Bet finanšu palīdzība iekšienē kļūst par krimināllietu.” Tomēr tagad Lukašenko pretim stāv pēdējos gados Baltkrievijā izveidojies, tehniskas izdomas bagāts datorspeciālistu slānis.
Arī Strižaks no BYSOL neslēpj, ka apvienojušās “pilsoniskā sektora un IT stiprās puses”. Kamēr Lukašenko ar ekonomiku pamatā saprot traktorus, kartupeļus un Krievijas lētās naftas pārstrādi, IT nozare veido 6,5% no valsts iekšējā kopprodukta – tas var šķist maz, taču tieši augstās tehnoloģijas nodrošina ap 50% no tā pieauguma.
Minskā dzīvo vairāk nekā 60 000 šo kompāniju darbinieku, kuri jau daudzus gadus ziedo dažādām labdarības ierosmēm – jaunie buržujiņi, kā viņus nosaucis Lukašenko. Kopā ar ielās izgājušajiem parazītiem, narkomāniem un prostitūtām – citējot diktatora teikto par paša tautu – šī vidusšķira grib veidot jauno Baltkrieviju.
