Baisā ārzemju sieviešu un bērnu dzīve "Islāma valsts" kalifāta drupās

BBC vēstī, ka dažas lūdzas, lai tiktu repatriētas uz dzimteni, ir gatavas stāties tiesas priekšā un izciest sodu, lai tikai tiktu prom no nometnes un atgrieztos pie piederīgajiem. Citas gaida, ka teroristiskā organizācija “Islāma valsts” atdzims un viņas izglābs. BBC izvirza jautājumu – kā tad nolemt, vai viņas drīkst atgriezties dzimtenē un, ja drīkst, vai tā nebūs par liktenīga kļūda?

Faridas stāsts

“Kļūdīties var visi. Mēs, esot šeit, sapratām, ko nozīmē karš. Daudzi patiesi nožēlo. Bērnu un ķermeņa daļu zaudējums dod iespēju aptvert daudz,” stāsta Farida Abalajeva (vārds mainīts), kura to gribētu pateikt arī Krievijas atbildīgajām amatpersonām, ja vien kāds viņā ieklausītos.

Faridas stāsts ir teju vai identisks ar citu Krievijas sieviešu likteņiem, kuras ieradās “Islāma valstī”. 16 gadu vecumā Farida internetā iepazinās ar jaunu vīrieti, viņi ātri atrada kopīgu valodu, runāja par islāma mācību. Pēc pusgada viņš jaunieti bildināja. Vīrietis solīja, ka pēc kāzām abi kopā dosies uz Saūda Arābiju, taču pagaidām viņam jāsapelna nauda, tāpēc viņš brauks uz Turciju, kur viņam ir labi apmaksāts darbs. Pēc pusgada līgavainis uzaicināja Faridu atbraukt, sagādāja viņai pavadoni, kurš izveda meiteni cauri visām robežām un atgādāja uz Turciju. Tur meiteni iesēdināja automašīnā un aptuveni diennakti kaut kur veda.

“Vienā brīdī man pateica paņemt mantas un izkāpt. Manā priekšā bija lauks, aptuveni 80 metru plats. Man teica, lai es to šķērsoju, jo it kā ir problēmas ar mašīnu,” viņa stāsta. Pēc lauka bija vēl viena mašīna un vēl viens īsāks ceļš, un Farida nonāca nolupušā un netīrā mājā. “Es nobijos un vienai sievietei pajautāju, kur mēs esam. Atbildes vietā viņa līksmi mani apķēra un teica: “Apsveicu, māsa!” Es pajautāju, kāpēc. Viņa izbrīnīti uz mani palūkojās un atbildēja: “Mēs izpildījām hidžru”. Es saku: “Kas tā par hidžru?” Viņa paskaidroja: mēs šķērsojām robežu, mēs esam Sīrijā.”

Ar jēdzienu “hidžra” jeb “pārcelšanās” “Islāma valstī” (“Daesh”) apzīmēja procesu, kad ticīgie tika pārvietoti no zemēm, kur nevar praktizēt savu reliģiju, uz valstīm, kur esot visi vajadzīgie priekšnoteikumi.

Farida skaidro, ka viņai praktiski nebija izvēles: “Kaukāza sievietēm jau no mazotnes māca būt uzticīgām savām ģimenēm, saviem vīriem. Domāju, katra sieviete no Kaukāza, kuras māju skāra šī nelaime, brauktu līdzi vīram, tēvam vai vectēvam.”

Šobrīd Farida atrodas Rodžas nometnē, kas ir otra lielākā šāda veida patversme Sīrijas ziemeļos. Tā domāta kaujinieku sievām, kuru vīri cīnījās “Islāma valsts” rindās. “Te ir pieaugušas sievietes, vecākas par 60 gadiem. Kā gan viņas var būt vainīgas? Tajā, ka viņām nostrādāja mātes instinkts un viņas pārcēlās cerībā, ka varēs atgriezt savus bērnus dzimtenē?” viņa vaicā.

Sieviete arī apgalvo, ka pēc vairākiem gadiem, kas pavadīti “Islāma valstī”, nav redzējusi nevienu sievieti, kura ņemtu ieroci. Farida skaidro, ka “sievietes tur nevarēja darīt neko citu, kā vien sēdēt mājās.” BBC skaidro, ka līdzīgus stāstus atklāj citas jaunietes no Krievijas, tomēr pārbaudīt, vai tā ir patiesība, nav iespējams. Turklāt Krievijas tiesu praksē pats fakts, ka kāda sieviete “Islāma valsts” kaujiniekiem “gatavoja ēst, iegādājās pārtikas produktus, mazgāja veļu un šuva drēbes” ir krimināli sodāms pārkāpums.

BBC norāda, ka 2017. gadā Čečenijas galva Ramzans Kadirovs īpaši satraucās par faktu, ka no Krievijas uz Sīriju un Irāku izved sievietes un bērnus. Viņš organizēja reisus, vedot atpakaļ no Čečenijas un Dagestānas izvestos cilvēkus. Čečenijas iedzīvotājas tika palaistas mājās, bet dagestānietes stājās tiesas priekšā. Pēc dažiem mēnešiem šie speciālie reisi tika apturēti, bet Faridai nepaveicās, viņa nonāca Rodžas nometnē.

Kritiķi toreiz Kadirovam pārmeta, ka viņam nevis rūp aizbēgušās sievietes, bet gan paša politiskās ambīcijas. Kāds BBC avots šo repatriācijas pasākumu pārtraukšanu skaidroja ar faktu, ka parādījās neapmierinātība, jo potenciāli bīstami cilvēki masveidā tiek atgriezti atpakaļ, turklāt daļa no viņiem nemaz neatbild likuma priekšā.

Krievijas vara sāka aptvert, ka mājās atgriezušies kaujinieki ir bīstami jau 2013. gadā, kad tika pieņemts likums, kā ietvaros sodīt tos, kuri ārvalstīs cīnījušies pret Krievijas interesēm. Tāpēc Krievijas Federācijas Kriminālkodeksa 208. pants tika papildināts ar otro daļu, kurā paredzēts, ka dalība bruņotā formējumā, kura mērķi ir pretrunā ar Krievijas Federācijas interesēm, ir sodāmi ar 8 līdz 15 gadiem cietumā.

Lai kaut kā pakustinātu šo lietu, uz ikgadējo Krievijas prezidenta Vladimira Putina preses konferenci Maskavā tika aizsūtīts čečenu telekanāla žurnālists. Viņam bija Putinam jāuzdod jautājums, uz kuru atbildi gaidījis gan Kadirovs, gan drošības spēki, vēstī BBC. Putins paslavējis Kadirovu, un bērnu repatriāciju nosaucis par “cēlu un pareizu rīcību”, solot sniegt atbalstu Čečenijai. Bet drīz vien šī jautājuma risināšana no čečenu ierēdņu rokām nonāca pie bērnu tiesību ombudes Krievijā Annas Kuzņecovas. No 2018. gada decembra viņas vadībā no Sīrijas un Irākas notika septiņi lidojumi ar 157 bērniem. Repatriēto cilvēku vidū pieaugušo nebija. Taču koronavīrusa pandēmijas laikā šīs operācijas tika apturētas. 18. augustā Kuzņecova atskaitījusies par vēl 26 bērniem vecumā līdz sešu gadu vecuma, kas atvesti uz Krieviju.

BBC vēstī, ka runa galvenokārt ir par bāreņiem, kuru vecāki gāja bojā Sīrijā. Tomēr nav skaidrs, vai Krievija atsāks sieviešu repatriāciju un, ja atsāks, kāds liktenis viņas gaida dzimtenē.

Medijs vēstī, ka Alholas nometnē vien šobrīd dzīvo vairāki tūkstoši ārzemnieki no 50 pasaules valstīm. Vairāk nekā puse ir bērni vecumā līdz 12 gadiem. Šajā telšu nometnē trūkst medicīniskās palīdzības, tāpēc ik gadu mirst vairāki simti bērnu, taču glābt viņus neviens nesteidzas.

Šamimas lieta

Lielbritānijā uz jautājumu, ko darīt ar sievietēm, kas aizbrauca uz “Islāma valsti”, centās atbildēt nu jau bijušais Iekšlietu ministrs Sadžids Džavids. Viņš vēstīja, ka cilvēki, kuri atbalsta teroristiskus grupējumus ārvalstīs, nedrīkst atgriezties dzimtenē. Tiesa gan, pirms dažiem gadiem, kad uz “Islāma valsti” devās trīs skolnieces no Londonas, Lielbritānija apsolīja, ka viņas varēs atgriezties mājās bez sekām.

Viena no 2015. gadā aizbēgušajām skolniecēm ir Šamima, kuru uzmeklēja izdevums “Times”. Stāvoklī esošā meitene atradās Alholā un atklājās, ka viena no draudzenēm gāja bojā Sīrijā, bet par otras likteni nekas nav zināms. Pati Šamima kļuva par džihādista sievu un dzemdēja vairākus bērnus, taču viņi visi nomira.

Jauniete toreiz klāstīja, ka nenožēlo savu lēmum uz doties uz Sīriju, jo viņa gribēja dzīvot pēc kalifāta likumiem. “Kas es pirmo reizi atkritumos ieraudzīju nogrieztu galvu, mani tas nešokēja. Tā bija ķīlnieka galva, kuru paņēma gūstā kaujas laikā. Islāma ienaidnieks,” viņa stāstīja. Tāpat jaunieti neesot mulsinājusi ieslodzīto noslepkavošana. “Viņi iebrauc Sīrijā un apdraud kalifāta drošību,” viņa teica.

Pēc dažām šādām intervijām Lielbritānija anulēja Šamimas pilsonību. Citas valsts pilsonības jaunietei nebija, taču viņas māte nāk no Bangladešas, tāpēc viņa varēja pretendēt uz šīs valsts pilsonību. Tomēr Bangladeša lika noprast, ka nav gatava uzņemt šādus potenciālos pilsoņus. 2020. gada jūlijā gan apelācijas kārtībā izdevās panākt, ka Lielbritānija atļauj atgriezties savai bijušajai pilsonei, lai viņa pati varētu apstrīdēt pilsonības atņemšanas faktu. Tomēr valdība apstrīdēja šo lēmumu, tāpēc lieta nonākusi Augstākajā tiesā, kas lems, vai Šamima drīkst atgriezties.

Vēlāk gan jauniete britu medijiem stāstīja tā: “Domāju, daudziem cilvēkiem būtu jājūt līdzi man par to, kam es esmu izgājusi cauri. Kad es aizbraucu [no Lielbritānijas], es nezināju, kur iepīšos.”

Sadžids Džavids, kurš savulaik pieņēma lēmumu par pilsonības atņemšanu Šamimai, uzskata, ka apelācijas instances lēmumus ir bīstams precedents. Viņš ir pārliecināts, ka, atļaujot viņai atgriezties valstī, viņu vairs nebūs iespējams izraidīt. Savukārt prokuratūrai ir ļoti ierobežotas iespējas izveidot pierādījumu bāzi un notiesāt meiteni par ārvalstīs pastrādātajiem noziegumiem. Tas nozīmē – ir ļoti iespējams, ka viņa turpinās mierīgi dzīvot Londonā.

Šamimas stāsts sašķēla Lielbritānijas sabiedrību divās frontēs – vieni uzskata, ka viņa kļuva par “Islāma valsts” propagandas upuri, bet citi domā, ka šādas sievietes ir drauds.

Abelas gadījums

Francūziete Paskāla Dešāma gaida, kad mājās atgriezīsies viņas meita Abela (vārds mainīts). Pēc vairāku gadu tiesāšanās dažādās instancēs, viņai gan ir pārliecība, ka tas būs ļoti grūti.

Abela kopā ar trim bērniem 2015. gadā sekoja savam dzīvesbiedram, kurš aizbrauca uz Sīriju. Vīrieti nogalināja, bet Abelu izdeva par sievu “Islāma valsts” kaujiniekam, no kura viņa dzemdēja ceturto bērnu. Kopš 2018. gada janvāra sieviete ar bērniem dzīvo Alholā. Mātei viņa raksta, ka pēdējā laikā apsardze arvien cietsirdīgāk attiecas pret sievietēm: naktī pārmeklē, lūkojot pēc aizliegtiem priekšmetiem, un sit bērnus.

Dešāma stāsta, ka viņas meita it nemaz nelīdzinās tām sievietēm, kuras gaida “Islāma valsts” atdzimšanu. Paskāla rakstīja vēstules tā laika prezidentam Fransuā Olānam, bet bez rezultāta.Viņa arī regulāri vēršas pie Francijas varas, starptautiskajām asociācijām un organizācijām. Francija sola izskatīt katru gadījumu atsevišķi, taču līdz šim nekas lietas labā neesot izdarīts. Oktobrī Dešāmas advokāts iesūdzēja ārlietu un tieslietu ministrus bezdarbībā, tomēr iesniegums tiesā netika pieņemts.

Organizācijas “Human Rights Watch” Irākas jautājumus speciāliste Belkisa Ville BBC atzinusi, ka arvien vairāk Eiropas diplomātu sāk uzskatīt, ka visvienkāršākais risinājums pašreizējā situācijā ir nedarīt neko.

Ville stāsta, ka daudzām valstīm ļoti izdevīga ir Irākas situācija: “Daudzas valstis patiešām negrib atgriezt savus pilsoņus. Tajā pašā laikā Irāka saka, ka katrs cilvēks, kas atrodas viņu teritorijā un ir saistīts ar “Daesh”, pieder viņiem, un tieši viņi vēlas viņu sodīt pēc saviem likumiem. Tas ir izdevīgi tādām valstīm kā Francija, kura neatgriež savus pilsoņus mājās. Bez Francijas vēl var minēt Beļģiju un Nīderlandi, arī viņi pavisam noteikti negaida šo cilvēku atgriešanos. Vienīgais izņēmums – bērni.”

Francija 2020. gada jūnijā atgrieza mājās 10 bērnus, bet organizāciju pārstāvji lēš, ka nometnēs mitinās vēl 70 bērni, kuru vecākiem ir Francijas pilsonība.

Ville norāda, ka no visām Eiropas valstīm visvairāk rīkojas Vācija, taču rodas grūtības sarunās ar Irāku, kas ir nolēmusi vajāt visus bijušos “Daesh” locekļus pašu spēkiem.

“Irākā ir viena 16 gadus veca meitene no Vācijas, kuru jau notiesāja. Viņas gadījumā Vācija tagad dara visu, kas ir tās spēkos, lai atgrieztu meiteni mājās. Bet Vācija nevar publiski pateikt: “Mēs neuzticamies Irākai”. Tāpēc viņi ļāva pabeigt iztiesāšanu, bet pēc tam aiz slēgtām durvīm uzsāka sarunas, lai meitene var atgriezties mājās un izciest sodu dzimtenē,” stāsta Ville.

Kāpēc valstis negrib rīkoties?

Raizes par šo cilvēku atgriešanu ir saistītas ar teroraktiem, kas pēdējos gados tika īstenoti Eiropā. Francija ar grūtībām pārdzīvojusi 2015. gada uzbrukumus, kuru laikā gāja bojā 130 cilvēki, tādā veidā kļūstot par asiņainākajiem teroraktiem Francijas vēsturē. Vēlāk atklājās, ka slaktiņus sarīkoja eiropieši, kuri savulaik bija devušies uz “Islāma valsti” un tad atgriezušies Eiropā.

2020. gada beigās četri britu valdošās Konservatīvo partijas deputāti lūdza valdību atgriezt dzimtenē visas Sīrijas nometnēs ieslodzītās sievietes un bērnus. “Lai arī dažām sievietēm var tikt uzrādītas apsūdzības, viņas pašas neapšaubāmi tika pakļautas cietsirdīgai attieksmei un ekspluatācijai. Bezgalīgi turēt viņas ieslodzījumā, zinot, ka viņas var tikt spīdzinātas vai pat nogalinātas, nozīmē pievērt acis uz faktu, ka arī viņas ir cilvēktirdzniecības un ar dzimumu saistītas vardarbības upuri,” norāda deputāti.

“Tas ir absurds, ka mūsu pilsoņi atrodas Sīrijas teritorijā, kur ir liels radikalizācijas risks. Ja viņi tika radikalizēti, ar viņiem jāstrādā. Ja viņi pastrādāja noziegumus, viņiem jāatbild tiesas priekšā,” BBC skaidroja Konservatīvās partijas pārstāvis, kas vēlējās palikt anonīms.

Par to, cik daudz šajās nometnēs ir cilvēku ar Lielbritānijas pilsonību, nezina pat parlamentārieši. Viņi uzskata, ka “nometnēs un cietumos ir aptuveni 60 cilvēki, no kuriem 40 ir vidēji 12 gadus veci bērni, mazliet vairāk par 10 sievietēm, bet pārējie – vīrieši.”

Lielbritānijas cilvēktiesību aktīvisti nekavējoties atbalstīja deputātus. “Daudzas no šīm sievietēm ir upuri. Daži cilvēki izmantoja viņu neaizsargātību un faktiski piespiedu kārtā aizveda uz Sīriju, bet tagad viņu pašu valdība ir viņus pametusi,” sacīja cilvēktiesību organizācijas “Reprieve” direktore Maija Foa.

Bijušais britu izlūkdienesta MI-6 pretterorisma nodaļas priekšnieks Ričards Barets uzskata, ka visus no “Islāma valsts” atgrieztos var iedalīt piecās grupās atkarībā no viņu integrācijas pakāpes teroristiskajā organizācijā – sākot ar cilvēkiem, kuri tur pavadīja ļoti īsu laiku, un beidzot ar tiem, kuri tika savervēti teroraktiem ārvalstīs.

Barets secina - lai arī kurā kategorijā tiktu ierindots repatriants, ar simtprocentīgu pārliecību apgalvot, ka viņš ir pilnīgi nekaitīgs sabiedrībai, nevar.

“Pat tie, kuri visvairāk vīlās “Islāma valsts” rīcībā, varēja, piemēram, apbrīnot atsevišķus emīrus un aizvien sapņot par islāma valsti, kuru vada tie, kas pilnībā vēlas ievērot šariatu. Problēma ir tajā, ka daudzi cilvēki bija liecinieki tādai vardarbībai, kādai viņi nebija gatavi. Bet tas var novest pie neparedzamas un nekontrolētas uzvedības. Terorisms ir saistīts ar emocijām tikpat daudz, cik tas saistīts ar ideoloģiju. Līdz ar to pat tie, kuri pilnībā vīlās “Islāma valstī”, ar laiku var sākt pozitīvi atcerēties dzīvi tur,” skaidro Barets.

Tad kā lai saprot, kurš ir bīstams un kurš nē? Šādu vērtējumu sniegt tikai pēc garas sarunas ar katru cilvēku individuāli, uzskata ekstrēmisma apkarošanas eksperte no Vācijas Sofija Kollere. “Ir tehnoloģijas un metodes, kuras bija izstrādātas šādiem mērķiem, speciālisti un specdienesti sen tās pielieto. Daži no cilvēkiem, kuri tur aizbrauca, darīja to apzināti, aktīvi piedalījās jaunu biedru vervēšanas propagandā. Bet bija arī tie, kuri domāja, ka brauc uz islāma zemi, dzīvos tur kā mājsaimnieces, par viņām parūpēsies. Iepriekš to novērtēt ir neiespējami. Nav iespējams, sēžot Vācijā, saprast, cik bīstams ir konkrētais cilvēks, kurš atrodas Sīrijā un Irākā,” viņa saka.

Tikmēr bez pilsonības palikusī Šamima cer atgriezties mājās, lai piedalītos tiesā un censtos apstrīdēt lēmumu par pilsonības atņemšanu. Vai viņa drīkstēs būt klāt, lems Augstākā tiesa. Savukārt Faridas Abalajevas vecāki sadarbojas ar policiju, bet tur atbild, ka šis jautājums ir ārpus viņu kompetences. Kur vērsties tālāk, Faridas māte nesaprot. Gan Fairda, gan Abela Dešāma grib atgriezties mājās un saka, ka ilgojas pēc saviem radiniekiem, grib apskaut savas mātes. Taču gan Francija, gan Krievija nesteidz viņas izpestīt.