Briti stāsta, kā viņiem sokas smagajos darbos, kurus kādreiz paveica viesstrādnieki
Viņiem visiem šogad bija jābūt citur, bet šie cilvēki attapās uz Lielbritānijas laukiem, strādājot lauksaimniecībā un novācot ražu, ko parasti novāc viesstrādnieki no Austrumeiropas. Britu medijs “Independent” aprunājies ar vairākiem cilvēkiem, kuri šogad strādā sev neierastā vidē, un secinājis, ka viņiem klājas tīri labi.
Profesionālā kriketa spēlētājā Ella Čandlere, kuras spēļu sezona šogad tika pārtraukta, tāpēc viņa devās strādāt lauksaimniecībā, stāsta, ka darbs ir smags un nogurdinošs, bet kopumā esot jautri. Viņa priecājas, ka iepriekšējā darba dienā aptuveni piecās stundās pamanījās novākt 256 kilogramus zemeņu. Viņa darbiem nolēma pieteikties, jo redzēja ziņās raižpilnus stāstus par darbaroku trūkumu.
Šajā darbā viņa varot nopelnīt, tiesa, ne pārāk daudz, taču vienlaikus tas deva iespēju satikt citus cilvēkus, runāt ar viņiem laikā, kad valsts bija nonākusi stingrā karantīnā. Tāpat šis darbs viņai ļāvis sev pierādīt, ka spēj pielāgoties kam negaidītam.
Arī pavārs Zaks Orzinskis priecājas, ka pieteicās zemeņu novākšanas darbiem. “Es vismaz kaut ko darīju. Es nesēdēju bezdarbībā uz dīvāna. Lepojos ar sevi, ka to darīju.” Viņš skaidro, ka darbs nebūt nav smalks, turklāt tas ir smags. Darba diena sākas septiņos no rīta un ienākumi arī ir atkarīgi no paša cilvēka. “Cilvēki saka, ka te var nopelnīt daudz naudas, bet tas ir atkarīgs no darbinieka,” stāsta Orzinskis, kura fermā maksāja minimālo stundas likmi, taču varēja nopelnīt vairāk, ja tika sasniegti produktivitātes mērķi.
“Vairāki cilvēki aizgāja, jo samaksa nebija tāda, kādu viņi gaidīja,” norāda Orzinskis, atklājot, ka lai arī darbā mēdz valdīt jautrība, noteikumi, kā jāuzvedas, tomēr ir strikti. “Tas nav ideāls darbs. Tas nav kaut kas tāds, ko es vienmēr darītu, bet tas man ļāva būt nodarbinātam un izglītoja mani,” priecājas vīrietis.
Arī fitnesa trenere Beta Blīza karantīnas laikā palika bez darba, tāpēc devās strādāt lauksaimniecībā, kur deviņas stundas dienā novāca zemenes un sparģeļus, saņemot par to minimālo algu. Tagad viņa sapņo par pašas personīgo lauksaimniecības uzņēmumu, kur varētu strādāt cilvēki, kuri cieš no trauksmes, depresijas un ēšanas traucējumiem.
Savukārt menedžeris no alus izplatīšanas uzņēmuma Sems Ričardss, kurš arī palika bez darba, stāsta tā: “Tas bija smagākais darbs, ko jebkad esmu darījis, par mazāko algu, kādu jebkad esmu saņēmis, taču es nekad neesmu bijis tik laimīgs – tas ir dīvaini.”
Tagad vīrietis spriež, ka arī turpmāk gribētu strādāt ārā. “Es sapratu, ka man patiesībā nemaz nevajag tik daudz, lai būtu laimīgs. Būšana ārā ir vairāk nekā pietiekami,” viņš saka.
Arī lauksaimnieki galu galā norāda, ka ir visai apmierināti ar vietējo cilvēku atsaucību, jo pirms tam bija raizes, ka briti turēsies pa gabalu no darba, ko parasti paveica ārzemnieki.
Tomēr darbinieku nomaiņa bijusi sarežģīta, jo bija jāapmāca cilvēki, kā kvalitatīvi paveikt šādu mehānisku darbu, kas patiesībā prasa visai daudz iemaņu. Uzņēmēji stāsta, ka katrs jauns darbinieks izmaksā par 10 līdz 30% vairāk un paiet aptuveni mēnesi, kamēr viņi iemanās uzķert ritmu.
“Pieredzējušie darbinieki no Eiropas ir prasmīgi un veikli,” stāsta uzņēmuma “Flavourfresh” darbinieks, kuram šogad komandā ir 27 briti.
Tagad uzņēmumi cer, ka atcelto ierobežojumu dēļ viesstrādnieki no Eiropas vēl pagūs atbraukt iesaistīties darbos uz atlikušo ražas sezonu.
Interesanti, ka ne visi cilvēki, kuri pieteicās, dabūja darbu. Piemēram, aktieris Džontijs Stīvens, kurš palika bez ienākumiem karantīnas dēļ, aizvien gaida, vai viņa rokas būs vajadzīgas. Pusmūža vīrietis darbiem pieteicās jau aprīlī, uzņēmums solīja sazināties, taču tas vēl nav noticis. “Tagad atliek vien gaidīt,” viņš nosaka.
Jau ziņots, ka šogad daudzi viesstrādnieki ierobežojumu dēļ nevarēja ierasties Lielbritānijā, tāpēc tika uzsākta kampaņa “Pick for Britain”, kurā iesaistījās pats princis Čārzls, mudinot vietējos iedzīvotājus neļaut ražai satrūdēt uz laukiem.
