Izvarotā absurdā pareizticība: Kremlis „Šaitana templī” aicina pielūgt Hitleru un aizmālē Putinu ar Staļinu

Krievijas militāristu galveno sakrālo celtni jau paspējuši nosodīt gan vairāki redzami ārzemju pareizticīgo garīdzniecības pārstāvji, gan citi kultūras speciālisti un pētnieki. Kremļa oficiālā propaganda gan šo 76,4 miljonus eiro (seši miljardi Krievijas rubļi) vērto dievnama kompleksu, kas uzsliets, Krievijas Bruņoto spēku parkā “Patriots” gan liela un uzteic, kā krievu tautas varonības un dižās uzvaras apliecinājumu, kas veltīts Krievijas uzvarai 2. pasaules karā. Tomēr kristietības (un ne tikai) kultūras pārzinātājus pārsteidz fakts, ka baznīca vārda tiešā nozīmē pārbāzta ar pagānu un bezdievju simboliem un citiem absurdiem.

Mēnesi pirms atkāšanas templī pavēlēja aizkrāsot jau izgatavotās ikonas (svētbildes), uz kurām bija attēlots tagadējais Krievijas prezidents Vladimirs Putins un PSRS diktators Josifs Staļins, jo šo vadoņu pielūgšanu teju vai lielākajā pareizticīgo baznīcā pat Kremļa spice atzina par traku. Tāpat no jau uz izgatavotās svētvietas freskas tika noņemts uzraksts “Krim naš!” (“Krima mūsu!”), droši vien uzskatot, ka tik klaja agresīvās politikas sakrāla slavināšana nenāktu par labu Krievijas tēlam. Tā vietā “Krim naš!” nomainīja uzraksts “Mi vmeste!” (“Mēs kopā!”).

Aicina pielūgt Hitlera relikvijas Šaitana kara templī

Savukārt Krievijas aizsardzības ministra vietnieks Timurs Ivanovs savā reliģiskajā analfabētismā pāris dienu pirms dievnama atvēršanas publikai pareizticīgos aicināja pielūgt un godināt Hitlera mundieri.
 
Tempļa teritorijā ir ierīkots arī Lielā Tēvijas kara (tā Krievijā sauc 2. pasaules kara periodu, kad PSRS karoja ar nacistisko Vāciju) muzejs “Piemiņas ceļš”, kurā eksponēts arī nacistu vadoņa Ādolfa Hitlera mundieris un formas cepure. Prezentējot muzeju, Ivanovs šos apģērba gabalus pamanījās nosaukt par “īstām relikvijām”. Tā kā šie priekšmeti atrodas pareizticīgo svētvietas teritorijā, tad atbilstoši tās principiem tur par relikvijām tiek uzskatītas tikai svētas lietas, ko pieņemts pielūgt. Pēcāk Krievijas Aizsardzības ministrija skandālu centās nogludināt, sakot šādos gadījumos sakramentālo frāzi, ka Ivanova teiktais “izrauts no konteksta”.

Templī sadzīto bezdievju ordas

Otrs lielākais kliedzošākais un absurdākais, ar ko pārsteidza tempļa svinīgās atklāšanas dievkalpojuma vērotājus bija tas, ka tajā elementārās kristīgās uzvedības normas dievkalpojuma laikā ievēroja tikai pati garīdzniecība, bet tur sadzītā laicīgā publika, pārsvarā karavīru ierindas un augstākā valsts ģeneralitāte, tām vārda tiešā nozīmē spļāva virsū. Vairāki simti baznīcā sapulcināto karavīru ne reizi nepārkrustījās, neatbildēja uz patriarha Kirila, kurš vadīja ceremoniju un ir šī nama galvenais garīdznieks, lūgšanām, kā tas pieņemts – ar ceļos nokrišanu vai vismaz galvas pieliekšanu. Pie Svētā Vakarēdiena no vairākus simtus lielā baznīcēnu pulka atnāca vien kādi pieci seši cilvēki.

Tai pašā laikā ceremonijā esošie Krievijā plosošās Covid-19 pandēmijas ēnā sevi pakļāva dzīvības briesmām, jo neievēroja ne distancēšanos, ne viņiem bija sejas maskas. Viņi stāvēja miera stājā ģeometriski pareizās ierindās, kaut gan sešiem tūkstošiem paredzētais dievnams bija piemērots tam, lai cilvēkus tur nostādītu atbilstoši sanitāram protokolam, kas mazina inficēšanos ar koronavīrusu.

Viss skaidri liecināja par to, ka baznīcā bija sapulcināti no kristietības maz ko sajēdzoši ļaudis, iespējams, pat kareivīgi ateisti. Protams, katram ir tiesības ticēt tā, kā to prasa viņa sirdsapziņa. Tomēr šajā gadījumā dievkalpojums atgādināja norisi Ziemeļkorejas galvaspilsētas Phenjanas “brīvajā baznīcā”, kur uz dievkalpojumu tiek sadzīti režīmam lojāli aģenti-„kristieši”, kuri ārzemju viesiem tēlo savu dievticību. Un, iespējams, tā arī bija, ņemot vērā, ka tagadējam Krievijas aizsardzības ministram dzimtajā Tivā (padomju laikā šo Sibīrijas dienvidu republiku sauca par Tuvu), kurā valdošā reliģija ir īpašs tiviešu budisma novirziens, ir pielipusi iesauka “Šaitans” (arābiski – velns, pats nelabais). 

Putina neopagānisma templis

Vienlaikus jāuzsver, ka Krievijas oficiālajā propagandā un ziņojumos galvenā militāristu baznīca konsekventi tiek dēvēta par „hram” (templis), tam nepievienojot tik tradicionālos kristietības svēto vai simbolu vārdus, to nedēvējot par baznīcu vai katedrāli, kaut gan oficiālajā nosaukumā ir pieminēta „Kristus augšāmcelšanās”.

„Pliks” tempļa nosaukums šim sakrālajam kompleksam ir arī piemērots apzīmējums, jo tas pārbāzts ar visniedomājamāko ticību un uzskatu simboliem – boļševistiskām sarkanajām zvaigznēm, Ziemeļkorejas čučhes „izvarotā” konfuciānisma simboliem, numeroloģijas skaitļiem, Staļina monumentālismu, ņirgāšanos par karā iegūtajām trofejām, kam pēc dziļākās būtības ar Kristus „miera reliģiju” nav nekāda sakara. 

Sociologs Igors Eidmans savā sociālo tīklu kontā norādījis: „Dažās Āfrikas un Latīņamerikas valstīs izplatītas sinkrētiskās reliģijas, kas apvieno kristietību un vietējos pagāniskos kultus. Putina Krievijā ir nodibināta šāda valsts sinkrētiska reliģija, kas apvieno pareizticības rituālus un neopagānisko Uzvaras kultu. Pie tam pagānisms acīmredzami dominē.

Jaunās ticība pamats ir senču-karavīru piemiņas un uzvaras kults. Galvenais kolektīvais rituāls – Nemirstīgo pulka gājiens un iepriekšējā kara tehnikas (tanku, raķešu) pielūgsme. Tradicionālas pareizticības svētki un rituāli ir tikai pakārtoti”.

Svētais numeroloģijas šurumburums

Mūsdienu kristīgās kultūras centra alamanaha „Dari” („Veltes”) galvenais redaktors Sergejs Čepņins telekanālā „Doždj” norādījis uz nepieņemamām ikonogrāfijas atkāpēm un numeroloģijas dominanti tempļa interjerā. Tāpat jāuzsver, ka celtne nav nokrāsota pareizticīgo baznīcām tradicionālās krāsās, bet gan militārā aizsargkrāsā (kamuflāžā). Ne velti parks „Patriots” jau ieguvis neoficiālu nosaukumu – „Šoigu spēļu laukums”.

Čepņins norādīja, ka kristīgajā pasaulē jau gadsimtiem ilgi pastāv tradīcija, ka baznīcu svētbildēs attēlo dievnamu mecenātu vai valsts vadītāju portretus vai sejas vaibstus. Tomēr tradicionāli viņi ir ikonu apakšdaļā nometušies ceļos pielūgsmē pie Jēzus Kristus kājām. Savukārt krievu militāristu galvenajā templī 2. pasaules kara ģenerāļi ir attēloti kā uzvarētāji, augstu paceltu galvu, teju vai līdzīgi Jēzum Kristum vai svēto pulkam. Savukārt aizmālētā ikonā bija redzams, kā pūlis sajūsmā manifestācijā nes Staļina portretu. Tāpat arī kancelētajā gleznojumā bija redzami Putina un Šoigu portreti. Pēdējo portretus aizmālēja it kā pēc paša Putina norādījuma, kurš teicis: „Kaut kad pateicīgie pēcteči novērtēs mūsu sasniegumus, bet pašlaik to darīt ir pāragri”.

Templi bija paredzēts atklāt Krievijā svinētās Uzvaras dienas gaisotnē 9. maijā, bet tas nenotika pandēmijas izraisīto apstākļu dēļ, nu tas atklāts pusotru nedēļu pirms Uzvaras dienas pārnestās parādes 24. jūnijā Maskavas Sarkanajā laukumā. Tur arī tiks uzsvērti skaitļi, kas iestrādāti militāristu svētvietas arhitektūrā. Šī matemātika pārsteidz ar savu līdzību Ziemeļkorejas monumentiem, kas veltīti tās līderu – Kimu dinastijas pārstāvju nodzīvotiem gadiem, Korejas kara dienu skaitam, republikas pastāvēšanas gadaskaitļiem un tamlīdzīgi. Īsts numeroloģijas šurumburums!

Celtnes galvenais kupols ir 19,45 metru diametrā (1945. gadā beidzās karš), mazā kupola augstums – 14,18 metri (1418 dienas ilga Lielais Tēvijas karš, arī muzeja komplekss „Piemiņas ceļš” ir 1418 soļu garš), mozaīkas platība ir 2644 kvadrātmetri (pilna kara Slavas ordeņa saņēmēju skaits – 2644), 17 no 18 dievnama zvaniem (izņemot galveno) veltīti Bruņoto spēku veidiem, bet zvanu torņa augstums – 75 metri (šogad atzīmē 75. gadadienu kopš uzvaras pār nacistisko Vāciju).

Tāpat simboliski pakāpieni uz templi izgatavoti no karā iegūtās vācu kara tehnikas (tanku) trofeju sakausējuma. Vienvārdsakot, baznīcā uz katra soļa var sastapties ar simboliem un norādēm, kam ar Bībeles tekstu un Jēzus Kristus dzīves notikumiem nav nekāda sakara.

Arī tempļa komplekss neatgādina klasisku dievnamu, bet gan drīzāk pompozās Staļinlaika Maskavas metro stacijas. Bet muzejs „Piemiņas ceļš” it nebūt neliecina par kristietības vēsturi vai tās tradīcijām, bet gan restaurē asiņainās kara ainas. Tāpat tempļa atklāšana neatgādināja dievkalpojumu, bet gan kara rekonstrukcijas spēli, jo uz to bija sadzīti karavīri 1945. gada militārajās formās.

Ļauno garu izsaucējs - Šoigu

Visnotaļ odioza personība ir arī dievnama galvenais „patrons” – Krievijas aizsardzības ministrs Sergejs Šoigu, kura dzimtene ir budismu praktizējošā Tivas Republika. Šoigu pie Maskavas varas olimpa parādījās 1991. gadā, kad sāka vadīt Ārkārtējo situāciju ministriju, līdz 2004. gadā kļuva par aizsardzības ministru. Viņa nokļūšanu Kremlī noteikti var saistīt ar to, ka nākamā ministra māte bija ļoti labi paziņa kādreizējam PSKP Centrālkomitejas politbiroja loceklim Oļegu Šeņinam, kurš atbalstīja 1991. gada augusta puču, bet vēlāk jau vadīja šajā gadsimtā atjaunoto mazskaitlīgo PSKP (Padomju Savienības komunistisko partiju).

Jau kopš bērnības mazais Šoigu bija saistīts ar budisma un šamanisma misticismu. Viņa tēvam piederēja lielākā melnsaknes plantācija PSRS, kas ražoja mistiskas homeopātiskus, tautas medicīnas un šamanismā tradīcijās balstītas burvju zālītes – homeopātiskus uzlējumus. Tad mazais Sergejs arī pievērsās „slepenajām zinībām” un vietējie viņu iesauca par Šaitanu (šī iesauka nav izzudusi arī šodien).

Desmit gadu vecumā mazais Sergejs jau bija kāda Tivas lamas palīgs, kas palīdzēja veikt slepenos rituālus, arī izsaucot ļaunos garus, vēsta internetā atrodamā informācija. Savukārt 12 gadu vecumā viņš sāka pelnīt naudu Ļeņingradas arheologus iepazīstinot ar Tivas šamaņu pamestajām svētvietām

Pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados viņš bija liels Krievijas pilsoņu kara karavadoņa – novadnieka, baltgvardu ģenerāļa, Mongolijas diktatora barona Romāna Ungerna fon Šternberga fans. Baronu sarkanarmieši pēc Ļeņina pavēles 1921. gadā nošāva, bet vietējie Šoigu sāka uzskatīt par barona Ungerna reinkarnāciju. Kāds Šoigu vienaudzis savās atmiņās raksta:

„Katru vakaru, kad mēs sēdējām pie ugunskura Serjoža nolika malā ģitāru un sāka stāstīt par barona Ungerna dzīvi. Viņš par to varēja stāstīt stundām ilgi, varēja nojaust, ka viņš ir pilnībā pārņemts ar šo personāžu”. Neskatoties uz to, ka Ungerns karoja pret boļševikiem, viņš esot bijis arī „asinskārs kara romantiķis”, ar kuru ik palaikam Tivas republikā vecāki baida bērnus.