Pasauli apbur stāsts par Kolo, kurš atgriezās uz vientuļas salas, kur bērnībā iestrēga uz 15 mēnešiem

Ārvalstu mediji vēstī, ka seši zēni no Tongas pirms 55 gadiem nolēma nozagt laivu un aizkuģot uz Austrāliju, taču viņus piemeklēja nelaime, pēc kā laiva tika izskalota uz nelielās Atas salas, kas atradās 100 jūras jūdžu (185 kilometru) attālumā no sākumpunkta. Alvaro kļuva apsēsts ar šo stāstu, par kuru izlasīja grāmatā.

Pirms dažiem gadiem ceļotājs un dokumentālo filmu veidotājs Alvaro no Malagas pilsētas Spānijā devās uz tālo Okeānijas salu Tongu, lai uzmeklētu šī neticamā piedzīvojuma varoņus, taču atrast viņam izdevās tikai vienu no sešiem puišiem – Kolo Fekitou, kurš tobrīd bija vairāk nekā 60 gadus vecs un sirga ar neārstējamu zarnu vēzi. Viņa vēlēšanās pirms nāves bija vēlreiz apmeklēt Atas salu.

Fekitoa un Cereso šim ceļojumam gatavojās vairākus mēnešus, un 2015. gada februārī abi beidzot ar zvejas laivu devās 24 stundu garajā ceļā. Uz Atas salas viņi pavadīja 10 dienas. Līdzi viņiem bija ierobežots pārtikas, ūdens un citu izdzīvošanai nepieciešamo resursu daudzums, jo viņi vēlējās rekonstruēt ikdienu, kādu pirms piecām desmitgadēm piedzīvoja Kolo un viņa draugi.

Kolo, kura sapnis nu tika piepildīts, nomira 2017. gadā 71 gada vecumā, bet Alvaro tagad pasaulei nolēmis pastāstīt šo neparasto stāstu. 

“Kad es atradu Kolo, viņš bija pārsteigts, ka mēroju garo ceļu no Eiropas, lai viņu satiktu. Es līdzīgi biju pārsteigts, ka cilvēki Tongā tikpat kā nezināja par viņa piedzīvojumu,” viņš stāsta. 

Satiekot Kolo, režisors saprata, ka sirmā vīra sapnis ir atkal atgriezties uz šīs salas, kur viņš piedzīvoja savas dzīves spilgtākos mirkļus. “Viņš ļoti ilgojās pēc salas un ļoti gribēja īstenot savu sapni par atgriešanos. Pēdējo reizi viņš tur bija, kad bija mazs zēns,” sacīja režisors, norādot, ka zināja – abu kopīgais ceļojums varētu būt vienīgā un pēdējā iespēja apmeklēt Atu.

“Viņš bija tik laimīgs, kad mēs sasniedzām salu. Šo 10 dienu laikā viņš atkal bija zēns. Ata šo piecu desmitgadu laikā bija tikpat kā neskarta, un šo dienu laikā, ko mēs tur pavadījām, es varēju sajust to, kā šie seši zēni toreiz jutās,” viņš stāsta.

Alvaro savam jaunajam draugam arī apsolīja, ka vienu dienu šo stāstu izstāstīs pasaulei. Un šis laiks beidzot ir pienācis.

Kas notika tālajā 1965. gadā?

Seši Tongas galvaspilsētas Nukualofas kādas prestižas internātskolas audzēkņi nolēma bēgt un doties šajā pārgalvīgajā ekspedīcijā, jo viņiem nepatika skolas ēdiens. Tomēr sasniegt Austrālijas krastus viņiem neizdevās, jo sākas vētra. Astoņas vai deviņas dienas laiva dreifēja jūrā, līdz tika izskalota Atas salas krastos.

Pirmos trīs mēnešus zēni pavadīja pludmalē. Lai izdzīvotu, viņi dzēra jūras putnu olu dzeltenumus, taču tad sadūšojās kāpt augšā stāvajā klintī, kur pamanīja liecības par to, ka uz salas reiz bijis cilvēks – puikas atrada aizaugušu banānu un kokosriekstu plantāciju, kuru metās kopt un uzturēt. Tāpat uz salas viņi uzgāja arī vistas.

Puikas – Sione, Stīvens, Kolo, Deivids, Lūks un Mano, bija 13 līdz 16 gadus veci. Pēc tam, kad viņi uzgāja šīs plantācijas, viņu dzīve kļuva pavisam mierīga. Veselu gadu viņi pavadīja, spēlējot spēles, gatavojot mūzikas instrumentus un vingrinoties, lai uzturētu sevi labā fiziskajā formā.

Ap to laiku viņu ģimenes jau padevās un zaudēja cerības jelkad atrast dēlus dzīvus, tāpēc sarīkoja bēru ceremoniju, pieņemot, ka viņi noslīka jūrā.

Pēc 15 mēnešiem puišus tomēr pamanīja kapteinis no Austrālijas Pīters Vorners, kurš devās izpētes braucienā, lūkojot pēc jaunām zvejas vietām. Viņš zēnus nogādāja atpakaļ Tongā.

Galu galā Alvaro un Kolo 2015. gadā atgriezās salā, kur ēda zivis un putnus, bet dzēra kokosriekstu sulu un lietus ūdeni – tieši tāpat kā seši zēni tālajā 1965. gadā.

Pirms tam gan Alvaro pavadīja vairākus mēnešus, mēģinot pierunāt Tongas valdību, lai tā dod zaļo gaismu ceļojumam, kā arī meklējot zvejnieku, kurš būs gana drosmīgs, lai izlaistu viņus uz akmeņainās salas, kur dzīvību līdz šim zaudējuši daudzi jūrasbraucēji. Šis ceļojums bija arī dārgs naudas izteiksmē.

Vairākas reizes plānu nācās atlikt, jo Kolo bija problēmas ar veselību un grūtības staigāt. Galu galā tomēr tika atrasts piemērots mirklis.

Līdzi abi ceļotāji paņēma vien telti, Kolo zāļu krājumus un citas pirmās palīdzības preces, kā arī ūdens rezerves, ko visādam gadījumam atstāja krastā.

Tagad Alvaro drīz grasās nākt klajā ar dokumentālo filmu par Kolo neticamo piedzīvojumu. Tāpat viņa uzņēmums “Docastaway” piedāvā drosmīgiem ceļotājiem nogādāt viņus uz tālām salām un dažas dienas vai nedēļas izbaudīt, ko nozīmē šāda veida izdzīvošana, tomēr uz Atu viņš cilvēkus negrasās vest, jo vēlas, lai tā paliktu neskarta.

Viņš stāsta: “Kolo man vaicāja, kāpēc es tik daudz ieguldu viņa sapņa piepildīšanā. Viņš man teica, ka es šķiežu laiku, jo viņš nekad neatlabs, un pat ieteica man atteikties no ieceres. Bet viņš neaptvēra, ka viņa sapnis ir arī mans sapnis."

Alvaro kopš bērnības aizraujas ar izdzīvotāju stāstiem, tāpēc viņa brauciens uz Atu kopā ar Kolo kļuva par viņa dzīves spilgtāko piedzīvojumu. “Ata bija brīnišķīgākā vientuļā sala, uz kādas es jebkad esmu izdzīvojis. Lai arī tā ir bīstama un apstākļi tur nav piemēroti dzīvei, man tā bija īsta paradīze,” viņš saka.

Gaidāmās dokumentālās filmas fragments ir redzams šeit.