Laiks iet, bet rētas paliek. Aprit 34 gadi kopš pasaules postošākās kodolkatastrofas Černobiļā

26. aprīlī pirms 33 gadiem plkst.1.23 naktī pēc neveiksmīgiem eksperimentiem eksplodēja Černobiļas AES ceturtais reaktors, izraisot pasaulē lielāko civilo kodolkatastrofu. Mēģinot novērst avārijas sekas un apslēpt notikušo, padomju amatpersonas uz avārijas vietu nosūtīja aptuveni 600 000 nepietiekami aizsargātu glābšanas dienestu un tiesībsargājošo institūciju darbinieku un karavīru, no kuriem daudzi pēc spēcīgā apstarojuma izdzīvoja tikai dažas nedēļas, mirstot mokošā un ilgā nāvē. 

Tonakt AES darbinieki pārbaudīja reaktora avārijas dzesēšanas sistēmu, apzināti atslēdzot avārijas drošinātājus, kam būtu automātiski jāpārtrauc eksperiments gadījumā, ja kaut kas noietu greizi. Un nogāja arī. 44 sekundes pēc eksperimenta sākuma reaktors kļuva nekontrolējams. 1000 tonnu smagā plāksne, kas sedza ceturto energobloku, pēc sprādziena aizlidoja pa gaisu kā pūciņa, un reaktora grafīta apvalks aizdegās.

Atmosfērā nonāca vairāk par 40 dažādu radionuklīdu veidu. Sprādziena kopējā jauda vairāk nekā 100 reizes pārsniedza Hirosimā un Nagasaki izmantoto kodolieroču sprādzienu spēku. No piesārņojuma cieta Baltkrievija, Ukraina un Krievija.

Pēc oficiāliem datiem, uzreiz pēc katastrofas gāja bojā 31 cilvēks, bet 600 000 cilvēku, kuri piedalījās Černobiļas ugunsgrēka dzēšanā un seku likvidēšanā, saņēma lielu radiācijas devu. Pavisam tika apstaroti 8 400 000 triju minēto republiku (tagad — valstu) iedzīvotāji.

Šis skaitlis ir lielāks par visu triju Baltijas valstu kopējo iedzīvotāju skaitu. Piesārņojums izplatījās aptuveni 155 000 kvadrātkilometru lielā teritorijā — Latvijas, Lietuvas un Igaunijas kopējā teritorija ir 175 000 kvadrātkilometru. Evakuēja nepilnus 404 000 cilvēku, bet vairāki miljoni joprojām dzīvo radiācijas skartajā zonā. Speciālisti lēš, ka toreiz lielākā daļa radioaktīvo nokrišņu izkrita Baltkrievijas teritorijā, piesārņojot aptuveni trešo daļu valsts.

Sprādziens no reaktora izsvieda kodoldegvielu un grafīta kontrolstieņu fragmentus; pēc sprādziena sākās ugunsgrēks, kas ievērojami palielināja radioaktīvo piesārņojumu. Turp devās arī 6000 latvieši, tostarp bijušais prezidents Valdis Zatlers. Seku likvidētāji bija vīri spēka gados. Tagad vairāk nekā 900 no viņiem jau ir miruši - tieši tie, kuriem nācās uzkāpt uz avarējušā energobloka jumta.

Dzīvi palikušie mūsējie ir cilvēki, kuriem saskare ar radiāciju nebija tik intensīva. Taču izvēles braukt vai nebraukt nebija, jo mobilizēja galvenokārt tos, kas tobrīd bija dienestā. Vējš un nokrišņi radioaktīvo piesārņojumu aiznesa viscaur Eiropai, 60% teritorijas tika konstatēts paaugstināts piesārņojums. Tomēr visvairāk cieta pašas Ukrainas iedzīvotāji.  Daudziem tūkstošiem sākās veselības problēmas. Turpmākajos gados būtiski pieauga saslimstība ar vairogdziedzera vēzi, dzima bērni ar dažādām ķermeņa anomālijām. Gadu gaitā radiācija mazinājās, un atomreaktora reģions nav pārāk apdzīvots, bet pati Pripeta - atomreaktora strādnieku pilsētiņa - izmirusi pilnībā, tomēr apkaimē joprojām dzīvo daži simti cilvēku.

Černobiļas kodolkatastrofa tiek uzskatīta par lielāko katastrofu visā kodolenerģijas vēsturē, gan pēc tās seku iespējamā bojā gājušo un cietušo cilvēku skaita, gan pēc saimnieciskajiem zaudējumiem, un ir viena no divām, kas novērtēta ar 7. līmeni pēc Starptautiskās kodolnegadījumu skalas (otra — Fukusimas I AES avārija).

Pēc Pasaules Veselības organizācijas aprēķiniem, katastrofas rezultātā priekšlaikus mira 170 000 cilvēku.

"Atceros to dienu, kad pirmo reizi uzzinājām, kas tas ir — Černobiļa..." pirms vairākiem gadiem stāstīja kāda padzīvojusi sieviete no Juroviču sādžas saindētajā zonā, "laiks bija brīnišķīgs, spīdēja saule, pūta maigs pavasara vējš. Pēkšņi tieši pie mūsu mājas apstājās milzīga armijas kravas automašīna, un to tās izlēca cilvēks aizsargtērpā un ar gāzmasku galvā. Viņš piegāja pie mums ar meitu, izvilka kaut kādu aparātu un sāka vērot skalu. Pēc tam paskatījās uz mums, izvilka neredzētas nozīmītes un piesprauda pie mūsu apģērba. Viss notika pilnīgā klusumā, nesakot ne vārda. Tad iekāpa mašīnā un aizbrauca. Mēs skatījāmies un absolūti neko nesapratām. Un šī diena vairs nebija tik brīnišķīga..."