Astronomi visā pasaulē gaida zvaigznes sprādzienu
Astronomi visā pasaulē gaida krāšņu kosmisku salūtu – tuvākajā laikā jāuzsprāgst Betelgeizei, vienai no spožākajām no Zemes redzamajām zvaigznēm.
Pie teleskopiem pieplakuši gan zinātnes spīdekļi, gan amatieri, gaidot, kad Betelgeize pārvērtīsies pārnovā. Ja zvaigzne uzsprāgs, uzliesmojums būs spožāks par Mēnesi un to varēs redzēt pat dienā, turklāt tas turpināsies dažus mēnešus.
Pārāk strauja izdegšana
Šai 700 gaismas gadu tālajai zvaigznei Oriona zvaigznājā ir tikai apmēram astoņi līdz desmit miljoni gadu, kamēr mūsu Saulei – 4,5 miljardi.
Tomēr Betelgeize pārāk strauji tērē savu kodoldegvielu, tāpēc šā sarkanā milža gals strauji tuvojas. Interesanti, ka zvaigzne pulsē, ievērojami mainot diametru – no 550 līdz 920 mūsu Saules izmēriem.
Tādi parametri atbilst supernovu kandidātēm – zvaigznēm, kas sabrūk pašas sava gravitācijas spēka ietekmē un tad uzsprāgst. “Pašreizējie scenāriji paredz, ka pēc astronomiskā laika mēroga tas var notikt jebkurā brīdī. Proti, tuvākajos 100 000 gadu,” BBC skaidro Notingemas universitātes astronomijas pasniedzējs Trents Daniels Brauns.
Novecošanas pazīmes
Tik ilgi gan astronomiem nebūs iespējas gaidīt. Tomēr pēdējos dažos mēnešos novērots, ka Betelgeize ir kļuvusi būtiski blāvāka. Tās spožums ir mazākais 50 novērojumu gadu laikā, kas mudina domāt par tuvo galu.
“Kad gigantiskas zvaigznes tuvojas dzīves cikla noslēgumam, tās anormāli un neapturami zaudē masu,” norāda Kalifornijas universitātes astronome Sarafina Nensa. Teorētiski visi izsviestie putekļi ietin zvaigzni sava veida miglā, kas laupa tai spozmi.
1987. gadā, kad uzsprāga 168 000 gaismas gadu tālā pārnova SN 1987A Lielā Magelāna Mākonī, uz Zemes paaugstinājās temperatūra. Turklāt šī kosmiskā katastrofa var sabojāt ozona slāni, kas pasargā mūs no Saules un kosmiskās radiācijas.
Drošā attālumā
Astronomi mierina, ka Zeme atrodas drošā attālumā no Betelgeizes. “Varētu runāt par potenciālu problēmu, ja distance būtu mazāka par 50 gaismas gadiem,” teic Brauns. Paies seši miljoni gadu, līdz Saules sistēmu sasniegs triecienvilnis un atlūzas.
Pārnova mūsu Piena Ceļa galaktikā ir ļoti reta parādība. Pēdējo reizi to novēroja 1604. gadā, kad eksplodēja zvaigzne 13 000 gaismas gadu attālumā. To nosauca par Keplera pārnovu, par godu atklājējam, vācu astronomam Johanam Kepleram.
Pārnovu sprādziena vilnis sasniedz 10% no gaismas ātruma – ap 30 000 kilometru sekundē. Mirstošā zvaigzne dāvā Visumam milzu apjomā smagos metālus un citas vielas, kas var kļūt par pamatu jaunu zvaigžņu un planētu sistēmu būvei.
