Baltkrievijas specvienības kaujinieks stāsta par prezidenta Lukašenko pretinieku slepkavošanu

1999. gada pavasarī un rudenī Baltkrievijā pazuda bijušais iekšlietu ministrs Jurijs Zaharenko, bijušais Centrālās vēlēšanu komisijas vadītājs Viktors Gončars un uzņēmējs Anatolijs Krasovskis. Izmeklēšana bija bez panākumiem un arī ar centību neizcēlās.

Aizdomas jau bija

Jau 2004. gadā Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas īpašais ziņotājs Hristoss Purguridess atzina, ka trijotni noslepkavojuši apakšpulkveža Dmitrija Pavļičenko komandētās specvienības kaujinieki ar valsts vadības ziņu. Šo versiju atbalsta arī upuru tuvinieki un cilvēktiesību aktīvisti, taču to pierādīt nav izdevies.

Situāciju var mainīt 41 gadu vecais Jurijs Garavskis, kurš 2018. gada oktobrī aizbēga uz Eiropu un lūdza politisko patvērumu. No 1999. līdz 2003. gadam viņš dienējis Iekšlietu ministrijas iekšējā karaspēka ātrās reaģēšanas specvienībā. Tā esot bijusi nāves vienība, līdzīga tām, kas diktatūru laikos darbojās Čīlē, Argentīnā un citās Latīņamerikas valstīs.  

Viņš "Deutsche Welle" parādījis dažu dokumentu oriģinālus un kopijas, kas apstiprina teikto. Garavskis izvēlējies runāt ar savu īsto vārdu, viņš vienīgi neatklāj, kurā valstī atrodas, kāpēc bēdzis un kā tas izdevies.

Oficiālie uzdevumi

1996. gadā Garavski iesauca armijā, un viņš nokļuva iekšējā karaspēkā. Pēc obligātā dienesta neredzējis sev vietu civilajā dzīvē, palicis armijā un 1998. gadā nokļuvis specvienībā, tieši laikā, kad veidojās tās mugurkauls. Garavskim tolaik bija 20 gadu, viņš kļuva par pirmās 20 cilvēku lielās grupas komandiera vietnieku un tuvcīņas instruktoru.

Oficiāli viņu uzdevums bija teroristu, narkotirgoņu, bandītu aizturēšana, ķīlnieku atbrīvošana. Garavska pirmā aizturēšanas operācija bija Oršā – četri noziedznieki, kuru kontā bija 16 slepkavības.

“Viņi komersantus veda uz mežu, iedeva telefonu piezvanīt tuviniekiem, lai tie atved noteiktu naudas summu. Naudu viņi savāca, bet komersantus nogalināja. No šā četrinieka trīs mēs… nu, mēs tā izlēmām. Vienu aizveda līdz tiesai. Pēc tam uzzinājām, ka viņam piesprieda augstāko soda mēru (Baltkrievijā joprojām piemēro nāvessodu – red.),” atceras Garavskis.

Tad viņš nenojauta, ka drīz pats kļūs par tādu pašu bandītu, tikai bez izspiešanas motīva.  

Objekts: bijušais ministrs

Pirmais īpašais uzdevums bija 1999. gada pavasarī Jurijs Zaharenko, kādreiz no pašu loka – bijušais iekšlietu ministrs. Līdz slepkavībai viņu izsekoja pusotras nedēļas. Garavskis teic, ka pavēli deva nevis viņam personiski, bet grupai, toreiz astoņiem cilvēkiem. Pienācis Pavļičenko un teicis: “Ir objekts, viņu vajadzēs izsekot, bet pēc tam – ja kas – mums dos komandu un aizturēsim.” Neko sīkāk nepaskaidroja.
Ieraudzījuši, ka šis objekts nepavisam nav bandīts, jautājumus neviens neuzdeva. “Mums bija dota pavēle – mēs to izpildījām,” neslēpj Garavskis.

Eksministra izsekošana notikusi ar diviem auto, nemaz neslēpjoties. 7. maija rītā Pavļičenko kaut kur aizbrauca, pēc pusdienām atgriezās un paziņoja, ka Zaharenko būs jāaiztur un – jālikvidē. Tad arī pirmo reizi nosauca viņa uzvārdu.
Kaujinieki iesēdās sarkanā "BMW 525" un tumšā "Opel Оmega" un devās uz Voroņjanskas ielas rajonu Minskā. Viņi zināja, kur Zaharenko atstāj auto un cik tālu viņam jāiet no stāvvietas uz mājām.

Garavskis intervijā nosauc visus vārdus – pats bijis ar Pavļičenko un diviem biedriem vienā mašīnā, pieci citi otrā. Koževņikovs un Pankovs uzrādīja upurim dokumentus, kā milicijas darbinieki liekot sēsties mašīnā, tad piesteidza pārējie, saslēdza rokudzelžos un iesēdināja opelī.

Lai nesāpētu…

Zaharenko uzreiz saprata, kas notiek, un tikai pateica: “Izdariet tā, lai nesāpētu.” Par bandītiem pārtapušie miliči klusēja, neviens neko nerunāja, mašīnā tikai skanēja klusa, liega mūzika. Gūsteknim uzmauca galvā pār acīm melnu cepuri un aizveda uz Volovščinu, iekšējā karaspēka mācību bāzi, kur ir šautuve.

Zaharenko noguldīja zemē un vēdera, Pavļičenko divreiz izšāva sirds apvidū ar PB pistoli, līdzīgu makarovam, bet nedaudz modernizētu, bez trokšņa. Līķi ielika BMW bagāžniekā un aizveda uz Ziemeļu kapsētas krematoriju Minskā, kur jau bija sagatavots zārks, bet – neviena darbinieka. Novērošanas kameru Pavļičenko izslēdza.

Slepkavu komanda palika smēķējot ārā, pēc 20 vai 30 minūtēm iznāca Pavļičenko ar melnu plastmasas maisu un aizgāja kapsētas virzienā, bet pēc 30 līdz 40 minūtēm atgriezās tukšām rokām. Garavskis spriež, ka komandieris pirms tam apguvis, kā rīkoties ar krematorijas krāsni.

Pēc kopīgā asinsdarba viss ritēja kā parastā dienā. Kāds gan paņēma nedēļu atpūtai un aizbrauca uz Iekšlietu ministrijas sanatoriju, cits pie radiem, citi nāca uz darbu. Vaicāts, vai labi gulējis, Garavskis atbild – it kā jā. Ne prēmiju, ne paaugstinājumu neviens nav saņēmis.

Tomēr Garavskis nav nocieties un pajautājis komandierim, par ko nogalināja Gončaru. Pavļičenko atbildējis: “Viņam bija simtprocentīgs kompromāts Lukašenko atcelšanai.”
Vajadzēs aizturēt un likvidēt

1999. gada 16. septembrī sekoja nākamās divas slepkavības. Mērķi bija bijušais Centrālās vēlēšanu komisijas vadītājs Viktors Gončars un uzņēmējs Anatolijs Krasovskis.

Divas vai trīs dienas iepriekš Pavļičenko sasaucis jau pārbaudīto komandu: “Kurš brauks uz aizturēšanu? Vajadzēs divus aizturēt un likvidēt.” Pašiem bija jāvienojas, kurš aizturēs, kurš raks bedres.

Liktenīgās dienas vakarā viņi, atkal astoņi, ģērbušies civilā, no savas bāzes Vitebskas apgabalā izbrauca uz Minsku, Pavļičenko zināja, ka upuri būs pirtī. Pirms došanās ceļā viņš iedeva Garavskim pistoli ar klusinātāju. Tagad ir atklājies, ka tieši šo ieroci Baltkrievijā lietoja nāvessodu izpildei un ar rīkojumu no augšas tas bijis izsniegts pirms trīs opozicionāru pazušanas.
Garavskis to nezināja, tikai sapratis, ka tā ir īpaša pistole. Viņi apstājās pie pirts, no kuras varēja izbraukt tikai vienā virzienā, Garavskis izlēma, ka upuru džipam vienkārši nogriezīs ceļu no divām pusēm.

“Es un Pankovs strādājām ar Gončaru, bet Borodačs un Koževņikovs – ar Krasovski,” lietišķi stāsta Garavskis. Viņš sagatavoja pusmetru garu metāla ķēdi, lai izsistu automašīnai logu, neļaujot nobloķēt durvis.

Kad abi opozicionāri iznāca no pirts, bija jau tumšs. Viss ritēja pēc plāna – Garavskis izsita auto stiklu, ar ķēdi trāpīja arī Gončaram pa seju, Pankovs izrāva viņu ārā, saslēdza rokudzelžos un uzmauca maisu uz galvas.

Neviens nekliedza, viss notika ātri. Uzbrucēju šoferis pārsēdās uzņēmēja Cherokee, un visi aizbrauca Vitebskas virzienā. Pie apvedceļa apstājās un guvumu atrādīja nepazīstamam vīrietim – vai ir īstie.

Gatavs liecināt tiesā

Kad par abu upuru pazušanu vēstīja Baltkrievijas mediji, neviens neuztraucās – bija taču labi nostrādājuši. Tomēr vēlāk jau izskanēja aizdomas par nāves eskadronu un versija, ka slepkavas bijuši idejiski noskaņoti, Pavļičenko pat esot nolasījis uzdevumu prezidenta vārdā. Uz to Garavskis saka: “Nekā tāda nebija. Visas pavēles nodeva mutiski.”

Viņš ir gatavs liecināt tiesā un parādīt kapavietas – ja nekas nav pārrakts, kauliem vajadzētu būt, džips nebūs pilnībā sapuvis. Četru līdz sešu metru rādiusā ap slepkavības vietu varētu atrast četras patrončaulas, tās neviens nepūlējās meklēt. Pēc Garavska vārdiem, par šiem noziegumiem zina ne vairāk par 14 cilvēkiem, bet citi nerunāšot.

Kāds pārgājis darbā uz citu specvienību, kāds uz prezidenta drošības dienestu, daudzi paaugstināti un tagad ir majori, apakšpulkveži, pulkveži.

Garavski nepaaugstināja, viņš vairākkārt rakstījis lūgumus par atvaļināšanu, skaidrojis, ka ir noguris, salūzis, bet atbildēts, ka tad vajadzēs parakstīties par kara noslēpuma neizpaušanu. Kādu? Pats visu labi zinot. Galu galā Garavskis parakstījās un 2003. gadā atstāja dienestu.

Tomēr, kaut naktīs gulējis labi, Garavskis galu galā izlēma runāt: “Mans segvārds bija Galva. Es visu analizēju, apsvēru un lieliski zināju, ka pēc gada, diviem, pēc pieciem gadiem tas viss manī atsauksies.”

Pilnu šo publikāciju un daudz ko citu interesantu lasiet "Kas Jauns Avīzes" jaunākajā numurā: