"Es ieceļoju Lielbritānijā ledusskapī un izdzīvoju. Pārējie 12 nomira" - bēglis no Sīrijas par skaudro ceļu uz Eiropu

"Kad ieraudzīju ziņas par 39 cilvēkiem, kuru līķi tika atrasti kravas furgonā, es jutos skumji, tomēr nebiju pārsteigts," iesāk Faražs.

"Arī es Lielbritānijā ieceļoju kravas automašīnas ledusskapja furgonā, tāpēc šis stāsts par 39 cilvēku zaudēto dzīvi bija kā atgādinājums par to, cik lielu risku ir spiesti uzņemties tie, kuri meklē labāku dzīvi sev un saviem tuvākajiem."

Faražs ir bēglis no Sīrijas pilsētas Halebas. Viņš uzaudzis konservatīvā musulmaņu ģimenē. 2012.gadā viņa ģimene pamodās līdz ar bombardēšanas troksni. Bailēs no kara Faražs ar ģimeni aizbēga uz Kairu Ēģiptē. Tomēr tolaik 16 gadus vecajam Faražam savas netradicionālās orientācijas dēļ radās nesaskaņas ar tuviniekiem, tāpēc puisis izlēma doties bēgļu gaitās.

Nevienam neko nesakot, Faražs aizbēga uz Turciju, kur 2 gadus nostrādāja kādā skolā. Vēlēdamies aizbēgt pēc iespējas tālāk no kara, jaunais vīrietis par savu mērķi uzstādīja Eiropu, konkrētāk - Lielbritāniju. "Es izvēlējos bēgt uz Lielbritāniju, jo es zināju, ka tādējādi es varēšu distancēties no sāpīgajām atmiņām par karu. Lamanša jūras šaurums atdalītu manu pagātni no tagadnes," stāsta Faražs.

Divus gadus nostrādājis skolā, Faražs piepūšamajā laivā devās ceļā uz Grieķiju. Pēc tam viņš ar kājām izgājis cauri Maķedonijai, pēc laika nokļūstot arī Eiropā. Ungārijā Faražs uz 10 dienām nonācis cietumā, kur spīdzināts. Viņam netika dots ēdiens, drēbes, viss, ko viņš saņēmis, bijis netīrs ūdens. Pēc Ungārijas cietuma viņš tika nosūtīts uz cietumu Serbijā, kur viņam tika dota viena diena, lai pamestu valsti.

Pēc 3 mēnešu klaiņošanas Faražs nokļuvis Francijā, kur mēnesi pavadījis bēgļu nometnē. Tieši Francijā jaunais vīrietis izlēma par savu galamērķi nospraust Britu salas. Bēglim bijušas trīs iespējas - samaksāt 3000 eiro cilvēku kontrabandai, censties ieceļot valstī ar vilcienu (kas, visticamāk, neizdotos), vai arī pašam ielekt un paslēpties kādā kravas auto ar risku nemaz nenokļūt vajadzīgajā galamērķī.

"Pēc visa, kam biju izgājis cauri, es par labāko iespēju uzskatīju tieši kravas auto," atklāj Faražs.

Kādu nakti viņš izlēmis sekot cilvēku grupai, lūdzoties, lai viņi atļauj Faražam kopā ar viņiem paslēpties kravas auto furgonā. Cilvēki esot bijuši no Irākas, Vjetnamas un Afganistānas. Kravas auto devies ceļā uz Duvru Lielbritānijā.

"Furgonā bija ledus auksts, mēs sapratām, ka tajā tiek vesti pārtikas produkti. Man nav ne jausmas, cik ilgu laiku es pavadīju kravas nodalījumā, bet man šķita, ka pienākuši mani pēdējie dzīves brīži. Šķiet, jau pēc pāris stundām mums kļuva smagi elpot, tāpēc mēs centāmies radīt troksni, lai šoferis mūs sadzirdētu un palīdzētu mums, jo viņam taču nebija ne jausmas, ka mēs esam furgonā," atceras bēglis.

Nākamās atmiņas Faražam ir jau no slimnīcas. Pamostoties, apkārt bijušas medicīniskās iekārtas, ārsti un policisti. Pirmajā dienā ārsti viņam likuši atpūsties un gulēt. Otrajā dienā viņš uzzinājis, kas noticis. "Pie manis atnāca 2 policisti, ārsts un smaidošs tulks. Man bija bail no viņiem, jo es nezināju, kā un kāpēc esmu nokļuvis slimnīcā. Tulks man sāka stāstīt, cik veiksmīgi mēs esam, ka esam sveiki un veseli. Es nesapratu par ko viņš runā. "Tev ir paveicies, jo policisti atrada furgonā 14 nosalušus cilvēkus. Laimīgā kārtā 2 no viņiem izdzīvoja un vēlāk atmodās - tu un tas puisis tev blakus." Es biju šokā aptverot, kas ir noticis," par notikušo slimnīcā stāsta Faražs.

12 cilvēki furgonā bija nosaluši līdz nāvei. Tā kā viņiem līdzi nebija nekādu dokumentu, bija neiespējami viņus uzreiz identificēt. "Viņu ģimenes nezināja, kas noticis ar viņiem. Es jutos bezspēcīgs. Es zināju, kā man ir paveicies, tomēr nākamais gads aizritēja ļoti depresīvi," stāsta vīrietis.

Faražam Lielbritānijā tika piešķirts patvēruma meklētāja statuss. Viņam bija jāatrod dzīvesvieta un darbs. Tā kā vīrietis neprata angļu valodu, viņš kļuva par bezpajumtnieku. "Tas bija šausmīgs stāvoklis - gulēt aukstumā un lietū, visu laiku mainīt atrašanās vietu. Tu nevari strādāt vai mācīties, jo tev nav māju. Cilvēki skatās uz tevi no augšas un nesaprot, ka tas, ka tev nav pajumtes, uzreiz nepadara tevi par sliktu cilvēku," tā Faražs.

Pēc divām nedēļām, kas pavadītas uz ielas, Faražs atradis kādu hosteli, kas piedāvā izmitināšanu cilvēkiem ar garīgās attīstības traucējumiem. Tur viņš uzzinājis, ka viņš kā patvēruma meklētājs hostelī par brīvu drīkst dzīvot vienu gadu. Uzturēties hostelī bijis ļoti grūti, jo bijušas bailes par savu dzīvību. "Reiz, kad es tīrīju virtuvi, kāds vīrietis centās man iesist pa galvu. Citu reizi kāds man iemeta ar ugunsdzēšamo aparātu. Viņi nebija slikti cilvēki, bet viņiem bija nopietnas problēmas," stāsta Sīrijas bēglis.

Arī pienācīgi apmaksātu darbu atrast esot bijis grūti, jo uzņēmēji bēgļus izmantojuši kā lēto darba spēku, bieži vien par padarīto nemaz nesamaksājot. Pārtiku Faražs meklējis dažādās labdarības organizācijās.

Kad pagājis gads, vīrietim bija jāizvācas no hosteļa. Kāds paziņa Faražam izstāstījis par bēgļu atbalsta organizāciju, kas piedāvā patvēruma meklētāju izmitināšanu brīvprātīgo ģimenēs. Faražu savā ģimenē uzņēma ebreji Saimons un Šošana Goldhili no Kembridžas. Viņi šādu lēmumu, pie sevis izmitināt bēgli, pieņēmuši, redzot briesmīgo realitāti, kas notiek Sīrijā.

"Mēs pieteicāmies un pēc 6 nedēļām saņēmām e-pastu ar jautājumu, vai mēs būtu ieinteresēti satikties ar vienu no bēgļiem. Mēs ar viņu satikāmies, un viss izvērtās lieliski," atklāj Šošana, kura ikdienā strādā par juristi. "Ir fascinējoši raudzīties uz pasauli ar Faraža acīm. Iedomājieties, kā tas ir, savās mājās uzņemt 20 gadus vecu jaunekli, kurš nekad nav dzirdējis rokenrolu, kurš nezina neko par futbolu, ir smagi satikt tik laipnu un dāsnu cilvēku, kurš izgājis cauri tik drausmīgai pieredzei."

Faražs pirms tikšanās ar jauno ģimeni ļoti nervozējis. "Es uztraucos, ka viņi mani izmantos, vai, ka viņu bērni mani ienīdīs, jo esmu bēglis vai gejs. Bet viņi bija ļoti atsaucīgi un pretimnākoši," tikšanos ar Goldhiliem atceras vīrietis. 

Par jauno "brāli" sajūsmā ir arī Goldhilu meita Sāra, kura pati studē medicīnu. "Mēs pavadām daudz laika kopā, viņš viegli saprotas ar maniem draugiem. Ir grūti viņu neapbrīnot. Viņš mani uzmundrina, kad jūtos slikti, visur viņš saskata pozitīvo pusi," stāsta Sāra. Faražs esot arī lielisks pavārs.

Faražs kopā ar Goldhiliem dzīvo jau 3 gadus. Viņi iekārtojuši Faražu skolā, kur viņš intensīvi apgūst angļu valodu. Nākotnē viņš gribētu kļūt par bērnu psihologu. Ienākumus viņam nodrošina stabila darba vieta. "Es nezinu, ko darītu bez viņiem. Viņi ir mana ģimene," saka Faražs. "Pateicoties viņiem es jūtos droši, es sāku saprast, ko varētu sasniegt savā dzīvē ar mācībām un darbu. Man ir atbilstošs darbs, tāpēc jūtos nodrošināts." Savu stāstu Šošana un Faražs plašākam sabiedrības lokam atklājuši arī TEDx konferencē Londonā.

Faražs vēl nezina, kā izskatīsies viņa nākotne, bet viņš ir pateicīgs, ka ir dzīvs. "Es domāju par karu, par mēnešiem ilgu bēgšanu no vienas vietas uz otru. Es atceros savu ģimeni un visus tuvākos cilvēkus, no kuriem tā arī neesmu atvadījies. Man ir žēl to 39 cilvēku un viņu ģimeņu. Nevienam nevajadzētu piedzīvot ko tādu, tomēr daudziem cilvēkiem tā ir realitāte. Es gribu dalīties ar savu stāstu, lai arī citi cilvēki atvērtu savas namdurvis un sniegtu kādam citam tādu iespēju, kāda tik dota man," noslēdz Faražs.