Kāds iemesls ir protestiem Katalonijā? Kā Spānija apspiež katalāņus

Katalāņu protesti sākās pēc tam, kad Spānijas tiesa pasludināja bargus cietumsodus neatkarības referenduma rīkotājiem. Daudzi uzskata, ka tieši Madrides valdības vēlme brutāli apspiest katalāņu vēlmi pēc brīvības aizvien vairāk rada pretdarbību centrālajai varai un uzkurina jau tā sakarsēto gaisotni.

Arī daudzi latvieši atbalsta katalāņus. Un ne tikai racionālu, bet gan vairāk emocionālu apsvērumu dēļ. Pirms sešiem gadiem katalāņi, ņemot piemēru no Baltijas ceļa, sadevās rokās un 400 kilometru garā dzīvā ķēdē pieprasīja neatkarību. Bet Mārtiņa Brauna „Saule, Pērkons, Daugava” ar vārdiem katalāņu valodā – „Tagad ir laiks!” kļuvusi par katalāņu neatkarības himnu.

Lai arī mūsu ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs paziņojis: „Mēs nevelkam emocionālas paralēles starp to, kas ir Katalonija un kas bija Baltijas valstis gan juridiski, gan politiski, gan vēsturiski,” dažas paralēles tomēr var vilkt. Arī katalāņu neatkarīgo valsti likvidēja iebrucēji jeb okupanti (vismaz pēc viņu ieskata) – spāņi; arī katalāņu neatkarības cīnītājus bargi tiesāja diktators, viņiem piespriežot pat nāves sodus; arī katalāņu valoda tika aizliegta oficiālajās iestādēs; arī Katalonijā speciāli tika iepludināti migranti – spāņi, kuri nomāca visu katalānisko, līdz katalāņi kļuva par minoritāti savā etniskajā dzimtenē.

„Nespēju nevienai teritorijai vēlēt būt Madrides pakļautībā”

Jauns.lv iztaujāja literātu un tulkotāju no katalāņu valodas Vili Kasimu, kurš vairākus gadus dzīvojis Spānijā kopā ar savu katalāņu draudzeni un pārzina situāciju daudz labāk nekā vienkārši vērotājs no malas.

- Kā raugāties uz Katalonijas situāciju, skatoties ne gluži „no malas”? Vai vēsturiski un loģiski atbalstāt katalāņu vēlmi pēc neatkarības?

- Es noteikti atbalstu katalāņu vēlmi pēc pašnoteikšanās. Manuprāt, tāpat kā par Latvijas neatkarību nebija jāspriež visai PSRS, tāpat kā par Skotijas neatkarību nav jābalso Lielbritānijai, tāpat arī Katalonijas iedzīvotājiem ir tiesības pašiem lemt par savu likteni, lai kas arī būtu rakstīts Spānijas konstitūcijā.
 
Nezinu, kā būtu balsojis 2017. gada 1. oktobra referendumā, taču pēc Spānijas tiesas, valdības un policijas līdzšinējās rīcības nespēju nevienai teritorijai vēlēt būt Madrides pakļautībā.

- Vai Katalonijai ir izredzes iegūt neatkarību?

- Neredzu veidu, kā to būtu iespējams izdarīt likumiskā ceļā. Referenduma jautājumā Spānija ir nepiekāpīga, arī Eiropas Savienība nevēlas atbalstīt Katalonijas pašnoteikšanās tiesības, nemaz nerunājot par neatkarību. Arī neatkarības pasludināšana 2017. gada 27. oktobrī neko nemainīja - un, ja Spānijas tiesa nebūtu piespriedusi tik bargu cietumsodu Katalonijas neatkarības procesā iesaistītajiem cilvēkiem, tad diezin vai būtu pacēlušies arī pašreizējie nemieri. Tāpēc nedomāju, ka tuvākajās desmitgadēs Katalonija var cerēt uz starptautiski atzītu neatkarību vai pat lielāku autonomiju, jo pārējā Spānija to uztvertu kā nepiedodamu piekāpšanos valsts sašķēlējiem.

- Vai vēlme pēc neatkarības ir katalāņu „protests” pret pašreiz pastāvošo Spānijas centrālo politiku, vai arī gadsimtiem ilgas vēlmes pēc neatkarības?

- Pašreizējā Spānijas politika (ar to domājot ne tikai konkrēto valdību, jo Katalonijas neatkarības jautājumā sociālistu nostāja ir tāda pati kā Tautas partijai) noteikti uzkurināja ilgstoši gruzdošo sajūtu par labāko turpmāko risinājumu Katalonijai. 

Lai arī par Katalonijas kulturālo atšķirību ir runāts jau ļoti sen un arī politiski dažos jautājumos (piemēram, monarhijas vai sociālās vienlīdzības ziņā) tā ir vēlējusies iet savu, no Spānijas atšķirīgu ceļu, vairākums vietējo iedzīvotāju tomēr, manuprāt, būtu bijis mierā ar pašreizējo autonomitāti Spānijas sastāvā. Taču finanšu krīze, Spānijas nodokļu politika un Madrides attieksme pret pašnoteikšanās centieniem ir ievērojami mainījusi katalāņu nostāju šajā jautājumā, liekot atcerēties šķietami apglabāto vēlmi pēc pilnvērtīgas neatkarības.

- Kā vērtējat Katalonijas un Valensijas attiecības, saistībā arī ar to, ka daļa valensiešu uzskata, ka valensiešu valoda ir atsevišķa valoda un to vēlas atdalīt no katalāņu valodas?

- Daudz lielāks atbalsts Katalonijas pašnoteikšanās un neatkarības kustībai ir no baskiem, jo Valensija tradicionāli ir uztvērusi Kataloniju drīzāk kā konkurentus, un arī Katalonija negaida nekādu atbalstu no Valensijas. Valensiešu valodas/dialekta izmantojuma samazināšanās un spāņu valodas pārsvars vietējos medijos drīzāk kalpo par brīdinājumu katalāņiem, kādas ir iespējamās pārmaiņas, paliekot Spānijas sastāvā. Bet Valensijas jautājums vietējiem iedzīvotājiem īsti nešķiet būtisks.

„Neatkarība ir maz ticama”

Arī Rīgas Stradiņa universitātes docents, maģistra studiju programmas „Starptautiskās attiecības un diplomātija” vadītājs Dr.sc.pol. Māris Andžāns Jauns.lv norādīja:

„Katalonijas situācija ir diezgan sarežģīta no dažādām perspektīvām, un tai nav gaidāms vienkāršs un ātrs risinājums. Katalonijas neatkarība ir maz ticama, ņemot vērā dažādus faktorus, jo īpaši valdošo viedokli Spānijas politiskajā elitē un Spānijas sabiedrībā kopumā. Arī pašā Katalonijā situācijas izpratne nav vienprātīga. Līdz ar to ir maz ticams, ka Spānija varētu saskarties ar nozīmīgu starptautisku spiedienu. Nesen piespriestie cietumsodi uzskatāmi par kļūdainu un pārmērīgu rīcību, kas situāciju nevajadzīgi saasina”.

Te jāpiebilst, ka Madridei nav izdevīga Barselonas atdalīšanās, jo statistikas dati liecina, ka pašreiz Katalonija ir Spānijas labklājīgākais rajons, kas dotē pārējos valsts apgabalus.

Par neatkarību kopš 1652. gada

Katalonijas vēsture nav bijusi rozēm kaisīta. Tā īsti katalāņi neatkarību pēdējos gadsimtos nav izbaudījuši, viņi jau vairākus simtus gadus ir cietuši un bargi sodīti par savām brīvības alkām.

Pašreizējais Katalonijas reģions lielā mērā atbilst vēsturiskās Barselonas grāfistes teritorijai, kuru izveidoja 12. gadsimtā grāfa Ramona Berengera IV valdīšanas laikā. 1137. gadā Ramons Berengers IV stājās laulībā ar Aragonas (reģions pašreizējās Spānijas ziemeļaustrumos) troņmantnieci Pertronillu un paplašināja savu grāfisti. Berengara pēcteči pēc tam Katalonijā valdīja apmēram trīs gadsimtus, izveidoja vienu no pirmajiem parlamentiem Eiropā – Katalonijas kortesi un vēlētu valdību – Ģeneralitāti. Katalonija izveidojās par vienu no kuģniecības un ekonomiskajiem centriem Vidusjūras baseinā, bet katalāņu valoda kļuva par vienu no galvenajām reģionā. Te jāpiemin, ka katalāņu valoda bijusi par pamatu mūsdienu spāņu valodas izveidei.

1469. gadā toreizējais Aragonas karalis Ferdinands II apprecējās ar kaimiņu karalistes - Kastīlijas valdnieci Izabellu I, un jaunās apvienotās teritorijas kļuva par pamatu mūsdienu Spānijas Karalistes izveidei. Līdz ar to Kastīlija kļuva par reģiona centru un sākās Katalonijas panīkums. Tad arī par vienīgo ostu reģionā, kurai bija atļauta tirdzniecība ar Ameriku kļuva Kastīlijas Sevilja, bet Barselona zaudēja savu nozīmi kuģniecībā. Katalāņu valodu „izspieda” kastīliešu valoda, kuru joprojām daudzi uzskata par katalāņu valodas paveidu.

1640. gadā, neapmierināti ar izveidojušos situāciju, sākās plaši katalāņu zemnieku nemieri un tika pasludināta Katalonijas republika Francijas aizbildniecībā (jāteic, ka joprojām neliela Katalonijas daļa ir Francijas sastāvā). 1652. gadā Spānijas karalis atkal atguva kontroli pār Kataloniju, un šo gadu arī uzskata par sākumu cīņām par Katalonijas neatkarību.

1931. gadā pat uz īsu brīdi izdevās pasludināt Katalonijas neatkarību. Bet tad sekoja Spānijas Pilsoņu karš un 1939. gadā pie varas nāca diktators Franko, nikns Katalonijas pretinieks. Franko arī radīja teoriju, ka katalāņi tie paši spāņi vien ir, viņi tikai runā citā dialektā. Franko īstenoja visa katalāniskā apkarošanu, piemēram, aizliedza katalāņu valodas izmantošanu oficiālā saziņā, bet katalāņu zemēs iepludināja migrantus – spāņus, kuri pārcēlās uz savām „vēsturiskajām teritorijām”.

1974. gadā Franko diktatūra tika gāzta un 1978. gadā Katalonijai tika piešķirta autonomija Spānijas Karalistes sastāvā. Bet katalāņu asimilācijas process jau bija darījis savu. Katalāņi savā etniskajā tēvzemē bija kļuvuši par minoritāti (pašreiz tikai 38% Katalonijas iedzīvotāju par savu dzimto valodu uzskata katalāņu valodu, bet 45% - spāņu valodu, pie tam daudzi katalāņi ir aizmirsuši savu tēvutēvu valodu).

Bargie sodi rada protestus

Pašreizējo pretstāvi saasina arī tas, ka Spānija atdzimst Franko idejas un pastiprinās pret katalāņiem adresētais naidīgums. 

Pirms diviem gadiem notikušo Katalonijas neatkarības referendumu Madride pasludināja par antikonsticionālu un aizliedza, policija bloķēja vairākus vēlēšanu iecirkņus. Līdz ar to referendumā piedalījās tikai 43% no 5,3 miljoniem autonomijas iedzīvotājiem, no kuriem 90,18% nobalsoja par neatkarību. Kāds būtu referenduma rezultāts, ja tas notiktu tagad un legālos apstākļos, grūti pateikt, jo apmēram puse pašreizējās Katalonijas iedzīvotāju ir par neatkarību, bet otra puse par palikšanu Spānijas Karalistē.

Tagad simtiem tūkstošu neatkarības piekritēju iziet Barselonas ielās, notiek sadursmes ar policiju, ir simtiem ievainoto. Iespējams, šādi protesti nenotiktu, ja Madride nebūtu pasludinājusi bargus cietumsodus neatkarības referenduma rīkotājiem - 13 gadu cietumsods bijušajam Katalonijas vicepremjeram Urialam Džunkerasam, atzīstot viņu par vainīgu musināšanā uz dumpi un valsts līdzekļu izšķērdēšanā; 12 gadu cietumsods trim katalāņu separātistu līderiem; vēl pieciem tika piespriesti mazāki cietumsodi.

Savukārt bijušais Katalonijas premjerministrs Karless Pudždemons izspruka no cietumsoda, viņš emigrēja uz Beļģiju. Tagad gan Spānijas varasiestādes pieprasa Pudždemona izdošanu un viņam var draudēt pat 30 gadus ilgs cietumsods.