Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
1939. gada 22. septembris, toreizējie ieroču biedri no sarkanarmijas un vērmahta satikušies Brestļitovskā. (Foto: Bundesarchiv)

Maskava negrib atcerēties kopīgo karagājienu ar Hitleru 80

Pasaulē
28. augustā 05:33 2019. gada 28. augustā 05:33
Elmārs
Barkāns
| Kas Jauns Avīze
Otrā pasaules kara sākuma gadadienas priekšvakarā Kremlis kārtējo reizi atradis vēstures falsificētājus, šoreiz savas dusmu bultas raidot Varšavas virzienā, jo Polija uz atceri nav uzaicinājusi Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu.

1939. gada 1. septembrī Vācija uzbruka Polijai, īstenojot 23. augustā noslēgtā Molotova-Ribentropa pakta nodomu par Polijas sadalīšanu PSRS un Vācijas ietekmes sfērās. Ar 17 dienu nokavēšanos Polijā iebruka arī PSRS karaspēks, un dažu dienu laikā šī valsts bija sadalīta starp tā laika kvēlākajiem sabiedrotajiem.

Agresoru pēctečus ciemos nelūdz

Atšķirībā no Vācijas Krievija nav atzinusi Polijas okupāciju (turklāt 1939. gadā PSRS pievienoja sev daļu Polijas) un sevi uzskata par atbrīvotāju.

1. septembrī Varšavā notiks kara sākuma 80. gadadienas atcere, uz kuru uzaicināti NATO, Eiropas Savienības un Austrumu partnerības valstu līderi. Tā kā Krievija nav nevienā no šīm valstu apvienībām, izpalika ielūgums Putinam.

Polijas ārlietu ministrs Jaceks Čaputovičs lēmumu neuzaicināt Krieviju pamatojis šādi: “1939. gada 1. septembrī Krievija nebija Otrā pasaules kara dalībniece”, un “17. septembrī Krievija kā Hitlera sabiedrotā veica agresiju pret Poliju”. Polijas vicepremjers Jaceks Sasins piebildis: “Būtu nepieņemami atzīmēt militārās agresijas pret Poliju gadadienu kopā ar tādas valsts līderi, kura pašlaik tieši tādā pašā veidā izturas pret savu kaimiņu (domāta Krievijas agresija pret Ukrainu – Red.).”
Uz to Krievijas Ārlietu ministrija izplatījusi paziņojumu, vēstot, ka Polija falsificē faktus un vēsturisko loģiku: “Savu nodomu Polijas vara attaisno ar vēsturiskām reālijām, ignorējot vēsturisko loģiku. Netiek ņemts vērā neapstrīdamais mūsu Dzimtenes devums hitleriskā Reiha sagrāvē un Polijas atbrīvošanā no nacistiskajiem iebrucējiem.”

Krievijas prezidenta preses sekretārs Dmitrijs Peskovs šos apgalvojumus vēl paspilgtinājis ar apgalvojumu, ka “jebkuri pasākumi jebkurā valstī, kas veltīti Lielā Tēvijas kara un 2. pasaules kara gadadienai, bez Krievijas Federācijas piedalīšanās ir nepilnvērtīgi”.

PSRS iebruka Hitlera mudināta

1939. gada 1. septembrī uzbrukumu Polijai bija plānots sākt vienlaikus gan PSRS, gan Vācijai, bet sarkanarmija poļu zemē iegāja tikai pēc vairāk nekā divām nedēļām, Hitlera uzstājīgi mudināta. Septembra sākumā Staļins Hitleram ziņoja, ka PSRS vēl nav gatava iebrukumam Polijā. 17. septembrī šī gatavība pienāca, un Polija bija spiesta cīnīties divās frontēs, ilgi nenoturoties.

Jau 1939. gada 22. septembrī vācu vērmahts un padomju sarkanarmija Brestā rīkoja kopīgu militāru parādi par godu Polijas okupācijai, bet 6. oktobrī bija sakautas pēdējās neatkarīgās Polijas armijas vienības.

Paildzināja karadienestu

Ja Krievija Polijai pārmet vēsturiskās loģikas trūkumu, tad pēc šīs pašas loģikas Krievijai kā PSRS mantiniecei būtu jāatzīst arī tas, ka tās mērķis jau pašā kara sākumā bija no zemes virsas noslaucīt Poliju. Par to liecina vēsturiskie dokumenti.

Bijušais Krievijas aizsardzības ministrs un militārais vēsturnieks Sergejs Ivanovs pamanījies apgalvot, ka 1939. gada 17. septembrī Padomju Savienība Polijā nemaz neiebruka, jo tādas Polijas vispār nebija. (Foto: Mikhail Metzel/TASS/All Over Pre/ Vida Press)

Uzreiz pēc reiha iebrukuma Polijā Hitlers pieprasīja to pašu no austrumiem veikt arī PSRS. Vācijas ārlietu ministrs Joahims fon Ribentrops PSRS kolēģim Vjačeslavam Molotovam izsūtīja telegrammu, norādot, ka pretējā gadījumā Polijas austrumos var izveidoties priekšnosacījums Polijas valsts izveidei samazinātā teritorijā.

Jau pirmajās kara dienās Maskava nosprieda, ka tas nav pieļaujams. 1. septembrī Padomju Savienībā pieņēma jaunu karaklausības likumu, palielinot obligāto karadienestu par vienu gadu, un demobilizācijai pakļautos karavīrus neatlaida mājās, bet paturēja dienestā vēl uz gadu. Tas nozīmē, ka PSRS gatavojās iebrukumam Polijā.

Pēc nacistu iebrukuma Ribentrops ar Vācijas vēstnieka Maskavā Frīdriha Vernera fon Šūlenberga starpniecību uz Maskavu citu pēc citas sūtīja telegrammas, mudinot pēc iespējas ātrāk sākt uzbrukumu Polijai. 3. septembra Ribentropa telegrammā Molotovam teikts, ka sarkanarmijas iebrukums Polijā “būtu atvieglojums ne tikai mums, bet arī atbilstu Maskavas vienošanās garam un padomju interesēm”.

Staļins poļus sauca par fašistiem

7. septembrī Staļins tikšanās laikā ar Kominternes (starptautiskās komunistu organizācijas) vadītāju, vēlāko komunistiskās Bulgārijas līderi Georgiju Dimitrovu pauda: “Šīs valsts (Polijas) iznīcināšana pašreizējos apstākļos nozīmētu, ka pasaulē kļūtu par vienu buržuāzisku fašistisku valsti mazāk. Kas tur slikts, ja mēs uz Polijas drupām izveidoto sociālistisku sistēmu?” Tas minēts paša Dimitrova dienasgrāmatā.

Pēc Staļina ierosmes 9. septembrī Kominternes izpildkomitejas sekretariāts pieņēma direktīvu, kurā melns uz balta teikts: “Starptautiskais proletariāts nekādā gadījumā nedrīkst aizstāvēt fašistisko Poliju, kura atsacījusies no Padomju Savienības palīdzības un apspiež citas nacionalitātes.”

25. septembrī Vācijas vēstnieks PSRS Berlīnei telegrafēja: “Staļins uzskata, ka nav pieņemama neatkarīgas poļu valsts pastāvēšana.”

Polijas nemaz neesot bijis

Tieši Krievija pašreiz grib pārrakstīt vēsturi, apgalvojot, ka tā 1939. gada 17. septembrī nemaz nav iebrukusi Polijā, jo… šajā laikā šajā teritorijā vairs nebija ne valsts, ne pašu poļu. Te nu, vadoties pēc vēsturiskās loģikas, jāuzdod jautājums Krievijas Ārlietu ministrijai – kā Krievija varēja atbrīvot Poliju, ja tās vispār nebija?

Jūlija sākumā bijušais Krievijas aizsardzības ministrs, tagad Krievijas kara vēstures biedrības padomes vadītājs un prezidenta speciālais pārstāvis ekoloģijas un transporta jomā Sergejs Ivanovs intervijā Maskavas laikrakstam Komsomoļskaja Pravda apgalvoja, ka PSRS nemaz neiebruka Polijā un tās mērķis pat neesot bijis aizstāvēt poļus (laikam viņam šādas nācijas eksistence nemaz nav zināma).

Viņš klāsta: “Kad padomju karaspēks 1939. gada 17. septembrī iegāja zemēs, kuras tolaik piederēja Polijai, Varšavā jau vairs nebija poļu valdības, poļu armija faktiski neeksistēja. Mūsu karaspēks šajās teritorijās iegāja, lai nodrošinātu krievu, ukraiņu, baltkrievu un ebreju iedzīvotājus.” Līdzīgu apgalvojumu klāstīja arī padomju laika vēstures grāmatās.

Varšava turējās līdz pēdējam

Taču Ivanovs maldās, apgalvojot, ka 1939. gada 17. septembrī Varšavā vairs nebija poļu varas. Vērmahts 15. septembrī Polijas valdībai izteica ultimātu – atdot Varšavu vāciešiem. Poļi to nepieņēma un 16. septembrī no Varšavas izraidīja vāciešu parlamentārieti, kuram bija jāpārņem vara. 17. septembrī Polijas armijas virspavēlniecība lūdza Vācijas spēkus netraucēt mierīgajiem iedzīvotājiem atstāt galvaspilsētu (tas nozīmēja, ka poļu armija gatavojās cīņām), bet Hitlers izdeva instrukciju, kas to vērmahtam aizliedza.

Tikai 19. septembrī reiha 8. armijas komandieris izdeva pavēli par uzbrukumu Varšavai, kas sākās 22. septembrī, bet 25. septembrī noslēdzās ar vācu spēku uzvaru. Un jebkurā gadījumā Poliju saplosīja divi tā laika tirāniski režīmi, tikai PSRS mantinieki neveikli cenšas izlikties par labajiem.

„Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”. “Par "Modernie meli" saturu atbild SIA "Izdevniecība "Rīgas Viļņi""

Citi šobrīd lasa

Pie visa vainīgi citi jeb - kā vides aizstāvjus nomainīja ekohuligāni 1
Sadedzis leģendārais latviskais motocikls, kas bija nosaukts eksprezidentes Freibergas vārdā
FOTO: Ēģiptē atrod 30 zārkus ar mūmijām 2
Skatīt visus komentārus

Видео: появились подробности жуткой жизни 11-летней девочки-маугли из России

Анастасия Заворотнюк страдала манией преследования