Krievija pārraksta vēsturi -"Prāgas pavasara" apspiešanu dēvē par situācijas stabilizēšanu

Komunistiskās, Liberāldemokrātiskās partijas un "Taisnīgās Krievijas" frakcijas iesniegušas grozījumus federālajā likumā "Par veterāniem", kurus Valsts dome pēc iespējas ātrāk vēlas pieņemt. Līdz ar to Krievijā par kara veterāniem vēlas atzīt tos PSRS bruņoto spēku karavīrus, kuri 1968. gadā apspieda "Prāgas pavasari".

Pretrunā ar agrāko attieksmi

Čehiem un slovākiem nav iebildumu pret to, ka šos karavīrus atzīst par kara veterāniem, jo tas, kam piešķirt sociālos atvieglojumus un pabalstus, ir katras valsts iekšējā lieta, bet gan formulējumu, kādēļ viņi tiek atzīti par veterāniem. Un tā jau ir vēstures pārrakstīšana. Likumprojektā melns uz balta teikts, ka padomju karaspēka iebrukums Čehoslovākijā (kopš 1993. gada ir divas atsevišķas valstis – Čehija un Slovākija) bijusi nevis okupācija, bet gan apvērsuma mēģinājuma apspiešana un "politiskās situācijas stabilizēšana". Tas ir pretrunā ar jau iepriekš Krievijas noformulēto attieksmi pret Prāgas pavasari, tiesa gan, paustu Mihaila Gorbačova un Borisa Jeļcina laikā.

1989. gadā toreiz vēl pastāvošā Varšavas līguma valstis PSRS, Bulgārija, Ungārija, Austrumvācija un Polija, kuras īstenoja militāro iebrukumu Čehoslovākijā, kopīgā paziņojumā atzina, ka 1968. gada ārvalstu karaspēka ievešana Čehoslovākijā bija “prettiesisks akts un iejaukšanās suverēnas valsts iekšējās lietās, kas atstāja ilglaicīgu negatīvu ietekmi”. 1993. gadā Krievijas un Čehijas prezidenti parakstīja Savstarpējās draudzības līgumu, kurā teikts, ka padomju karavīru uzturēšanās Čehoslovākijā 1968. gadā bija nelikumīga.

Izsauc vēstnieku

Čehijas Ārlietu ministrija tagad atkārtoti paziņojusi, ka šis iebrukums bija starptautisko tiesību pārkāpums un pret to iestājās lielākā daļa toreizējās Čehoslovākijas vadītāju un pilsoņu.

Čehijas prezidents Milošs Zemans izsauca pie sevis Krievijas vēstnieku Čehijā, lai pārrunātu lietu par Valsts domē iesniegtā veterānu likumprojekta formulējumiem. Slovākijas premjerministrs Pēters Pellegrini, kurš gatavojas vizītei uz Maskavu, sacīja, ka ierosinātie likuma grozījumi “neveicina savstarpējo uzticēšanos un labu sadarbību starp valstīm”.

Tajā pašā laikā jāuzsver, ka līdz ar minēto labojumu pieņemšanu Krievija kā PSRS mantiniece atzītu, ka tās karavīri 1968. gadā piedalījās karadarbībā Čehoslovākijas teritorijā. Apstiprināšanai iesniegtajā dokumentā teikts, ka tolaik Varšavas līguma valstukaravīri Čehoslovākijas teritorijā veica vērienīgu militāristratēģisku operāciju.

Kas bija "Prāgas pavasaris"

Tas bija liberalizācijas periods Čehoslovākijas Sociālistiskajā republikā, kas sākās 1968.gada 5.janvārī, kad Aleksandru Dubčeku ievēlēja par Komunistiskā partijas vadītāju. Beigas pienāca 1968.gada 20.augustā, kad PSRS vadītā Varšavas pakta bruņotie spēki iebruka valstī. No 1948.gada Čehoslovākijas Komunistiskā partija bija vienīgā atļautā partija valstī, un PSRS stingri kontrolēja valstī notiekošo. Sešdesmito gadu vidū komunistu režīms Čehoslovākijā kļuva aizvien nepopulārāks. Partijas reformatoriem, saprotot, ka nepieciešamas izmaiņas, izdevās par tās vadītāju ievēlēt Dubčeku.

Viņš veica virkni politisku reformu, lai radītu "sociālismu ar cilvēcīgu seju". 1968. gada aprīlī Dubčeks izsludināja rīcības programmu, kas gan nebija vērsta uz padomju sistēmas sagraušanu, bet gan drīzāk liberalizāciju. Reformas guva plašu iedzīvotāju atbalstu, bet PSRS vadība ar Leonīdu Brežņevu priekšgalā tās uztvēra kā pirmos soļus padomju iekārtas graušanā un sāka plānot militāru iebrukumu. Lai attaisnotu iebrukumu suverēnā valstī, bija nepieciešams "lūgums pēc palīdzības". Čehoslovākijas komunistu vadībā joprojām bija daudz konservatīvo spēku, kuri Brežņevam nosūtīja slepenu vēstuli, apgalvojot, ka "labējā prese" valstī “vairo nacionālisma un šovinisma vilni, provocē antikomunistisku un pretpadomju psihozi”.

Lielākais pēckara iebrukums

Naktī uz 21. augustu piecas Varšavas pakta valstis iebruka Čehoslovākijā. Apmēram 5000 līdz 7000 padomju tankiem sekoja ap 200 000 kareivju. Tolaik tā bija lielākā militārā operācija Eiropā pēc Otrā pasaules kara. Iebrukuma laikā 72 čehoslovākus nogalināja un simtiem ievainoja. Padomju karavīri arestēja Dubčeku un nogādāja viņu Maskavā. Pēc okupācijas apmēram 300 000 čehoslovāku atstāja valsti un devās trimdā uz Rietumiem. Dubčeks formāli gan saglabāja partijas līdera amatu līdz 1969. gada aprīlim, līdz viņu atcēla no amata, par ieganstu izmantojot nekārtības valstī pēc Čehoslovākijas hokejistu uzvaras pār PSRS pasaules čempionātā Stokholmā. 

1970.gadā Dubčeku izslēdza no partijas, viņš strādāja Mežu dienestā līdz pat pensijai 1981. gadā. Samta revolūcijas laikā 1989.gadā Dubčeks atgriezās politikā, no 1989.gada nogaleslīdz 1992. gada 25. jūnijam bija Čehoslovākijas Federālās sapulces priekšsēdētājs. Viņš nodibināja Slovākijas Sociāldemokrātisko partiju, bet 1992. gadā smagi cieta autokatastrofā un nomira slimnīcā. PSRS, vēlāk jau Krievijas armija Čehiju un Slovākiju pilnībā atstāja 1992. gadā. "Stabilizēt situāciju" Kremlim neizdevās ne šeit, ne citās valstīs.

Atceras laikabiedrs. Nebijām ne gaidīti, ne lūgti

Čehu un slovāku atbrīvošanā bija spiests piedalīties arī latvietis  Valdis Bernhards, kuram tolaik bija 19 gadu. Viņš bija iesaukts padomju obligātajā armijas dienestā Kaļiņingradā.  “Iegāja no visām pusēm. Mēs iegājām no Vācijas puses. Iegāja no Polijas, no Ungārijas puses, iegāja no Ukrainas puses. Tā bija ļoti gudra un ļoti labi izplānota operācija,” LTV "Panorāmai" stāstījis Bernhards. “Mēs robežu pārgājām jau vakarā. Nāca tumsa... Visi ciemi bija pilnīgi tumši. Nebija nekādas gaismas nekur. Pagrieziena vietā bija zīme – līdz Maskavai tik un tik, plakāti "iebrucēju dēli"... Tad mēs sapratām, ka neesam ne mīļi gaidīti, ne lūgti, nekā.”

„Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”. “Par "Modernie meli" saturu atbild SIA "Izdevniecība "Rīgas Viļņi"".