Vai mēs gribam būt marionetes? Ko īsti Krievijas TV propaganda nodara Latvijai, un kā to atpazīt

Vai mēs gribam būt marionetes?

Pēdējos gados, domājams, ikviens jau būs dzirdējis vārdu salikumu – «viltus ziņas». Par to bagātīgi runā apkārt, kaut vai aicinot kārtīgi pārbaudīt informācijas avotus, kurus izmantojam. Internetā regulāri parādās nepatiesi raksti ar kompromitējošiem virsrakstiem, kas mēģina piesaistīt mūsu uzmanību. Bieži vien tie ir par tēmām, kas izraisa domstarpības cilvēku starpā, piemēram, par vakcīnu kaitīgumu, algas palielināšanu politiķiem vai arī latviešu milzīgo naidu pret krieviem. Tie ir raksti, kuros netiek minēti nekādi informācijas avoti, lai lasītājs varētu pārliecināties par sniegtās informācijas patiesumu. Šie ir tikai daži no variantiem, kā Krievijas propagandas dezinformācija nonāk pie mums. Diemžēl arvien biežāk Krievijas televīzijas kanāli savās pārraidēs iepin Kremlim izdevīgu informāciju. Tas tiek darīts tik prasmīgi, ka skatītājs nemaz nenojauš, ka kļuvis par propagandas upuri.

Propagandas mērķis

«Propagandas galvenais mērķis ir mainīt indivīda uzvedību, attieksmi un viedokli,» skaidro Austrumeiropas politikas pētījumu centra (APPC) pētnieks Māris Cepurītis. «Tajos mirkļos, kad cilvēki veic savas nepieciešamās izvēles, likt viņiem rīkoties saskaņā ar propagandas autoru iecerēm. Krievijas propagandas viens no mērķiem ir mazināt uzticamību Latvijai vai arī parādīt to kā neizdevušos, nedemokrātisku valsti.  Piemēram, atturēt sabiedrību no piedalīšanās vēlēšanās. Iestāstot, ka Latvijā lēmumu pieņem oligarhi un balsot ir bezjēdzīgi. Ja cilvēki tam notic, viņš vairs neies balsot un tā dos iespēju citiem spēlētājiem aktīvāk darboties.» Cepurītis atgādina, ka Latvijas pieejamo Krievijas kanālu saturiskā informācija, ar ko ikdienā saskaramies, ir ļoti ciešā saskarē ar Krievijas varas oficiālo pozīciju. Tas nozīmē, ka  televīzija neatspoguļos neko sliktu saistībā ar valdošo varu. Neviens neuzdrošināsies kritizēt Vladimiru Putinu vai kādu citu Krievijas elites pārstāvi, bet negatīvi komentāri un kritika, ja tāda būs, izskanēs tikai par Latviju, Eiropas Savienību vai NATO.

Latvijas cīņa pret dezinformāciju

Latvijā ar TV kanālu un radio uzraudzību nodarbojas visiem zināmā Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome (NEPLP). Tā ir neatkarīga valsts pārvaldes iestāde, kuras mērķis ir pārstāvēt sabiedrības intereses elektroniskās plašsaziņas jomā. Monitoringa nodaļas vadītājs Kristers Pļešakovs skaidro, ka viena no viņu funkcijām ir novērot radio un TV programmu saturu atbilstību likuma prasībām. Citiem vārdiem sakot, to dēvē par monitoringu. Visas raidījuma satura pārbaudes notiek manuāli. Tiek izvēlēti konkrēti programmu ieraksti, un eksperti arī paši sēž, skatās un izvērtē. Viņi strādā pēc ceturkšņa plāniem, kuros tiek noteikts, kas konkrētajā laika posmā ir jādara. «Izvēlamies populārākās programmas, kas ir Latvijas jurisdikcijā. Tad tās pārbaudām. Protams, ir arī iedzīvotāju sūdzības, uz kurām mums ir jāreaģē, kuras vienmēr pārskatām,» informē Kristers Pļešakovs. «Mums ir arī sadarbība ar vairākām drošības iestādēm, kuras dod nepieciešamo informāciju. Paši arī zinām, kurās programmās un kādos raidījumos parādās problemātisks saturs, tad tos mēdzam pēc savas iniciatīvas pārskatīt,» informē NEPLP pārstāvis.

Ilgais laika posms

Bieži vien skatītāji izsaka sašutumu par ilgo laika posmu, kāds nepieciešams, lai pēc pārkāpuma veikšanas TV kanāls saņemtu nepieciešamās sankcijas. Kanāla «Rossija RTR» gadījumā pēdējie pārkāpumi tika konstatēti pagājušā gada 11. janvārī, kad Krievijas politiķis Vladimirs Žirinovskis raidījumā «60 sekundes» aicināja veikt militāras darbības Ukrainas teritorijā un kurināja naidu pret ukraiņiem, un 22. maijā, kad raidījuma «Vakars ar Vladimiru Solovjovu» vadītājs nepārprotami pauda negatīvus izteikumus pret daļu Ukrainas valstij piederīgo, nodēvējot daļu no ukraiņiem par neglābjamiem nacistiem, bandītiem un antisemītiem. NEPLP pārstāvis skaidro, ka iemesls ir nepieciešamība nošķirt naida kurināšanu no propagandas, kā arī ilgais saskaņošanas process ar iesaistītajām valstīm. «Ne vienmēr propaganda ir likuma pārkāpums. Tās veidi var būt dažādi. Lai ierobežotu kanālu saturu Eiropas Savienībā, ir jābūt vismaz trim naida kurināšanas gadījumiem, balstoties uz naidu pret rasi, dzimumu, reliģiju un valsts piederību,» viņš informē. «Pēc Latvijas likumiem, raidījumu saturam jābūt veidotam objektīvi – ar pietiekamu precizitāti un neitralitāti, kā arī ievērojot viedokļu daudzveidību.»

Jāatgādina, šī nav pirmā reize, kad «Rossija RTR» retranslēšana Latvijā tikusi pārtraukta. 2016. gadā NEPLP atkārtoti konstatētu pārkāpumu dēļ uz sešiem mēnešiem aizliedza retranslēt un izplatīt kanāla programmu. Kanāla raidījumos vairākkārt konstatēta naida kurināšana, kā arī aicinājums uz karadarbību. Viens no iemesliem bija arī nepatiesa sižeta palaišana par sadzīves konfliktu Jūrmalā, kas tā skatītājiem vēstīja par pārspīlētu milzīgu etnisko naidu Latvijā. 

Viedokļu sadursmes

Jau vairākus gadus notiek aktīvas diskusijas Latvijas sabiedrības vidū, vai tas būtu ētiski demokrātiskā valstī ieviest cenzūru, pavisam aizliedzot Krievijas TV kanālus. Arvien vairāk cilvēku izvēlas atbalstīt šo ideju, saprotot, cik bīstama valsts drošībai var būt Krievijas paustā pārliecība, ja tā sasniedz auditoriju, kas nespēj izvērtēt informācijas patiesumu. Baltijas mediju izcilības centra konsultante mediju pratības jautājumos Solvita Denisa-Liepniece norāda, ka lielākā problēma ir tā, ka propaganda tiek pasniegta skatītājiem caur izklaides raidījumiem. «Krievijas kanālos lielu lomu spēlē sarunu šovi. Vairākas stundas dienā viņi pārrunā notiekošo valstī un pasaulē, piedāvājot savas interpretācijas. Šie šovi parasti ir pirms un pēc ziņām. Skatoties informatīvos raidījumus, skatītājiem vēl var ieslēgties pārliecība, ka visam nevar uzticēties, jo šeit var būt manipulācijas. Ar izklaides žanru mums ir atslābināšanās stāvoklis, kas saistās ar atpūtu,» skaidro Denisa-Liepniece.

Kā atpazīt?

Katram skatītājam ir svarīgi  atbildīgi padomāt, kādus medijus viņi ikdienā patērē. APPC pētnieks Māris Cepurītis iesaka vienmēr pārliecināties, vai tiek norādīti informācijas avoti un, ja tiek publicēti kādi dati, vai parādās, no kurienes tie ņemti. «Stāsts ir arī par pašu sižetu objektivitāti. Vai tajos tiek atspoguļotas vienas puses pozīcijas? Ja tikai vienas, vai tiek piedāvāti vismaz alternatīvi viedokļi un skatījumi,» komentē pētnieks. NEPLP monitoringa nodaļas vadītājs Kristers Pļešakovs arī ir līdzīgās domās, uzsverot, ka lielākā kļūda, ko var pieļaut, ir sekot tikai vienam informācijas avotam. «Svarīgi ir tajos mirkļos, kad tiek pamanītas kādas atšķirības, izvērtēt, analizējot saņemto informāciju, kas vairāk atbilst patiesībai un kam var drošāk uzticēties,» ieteikumos dalās Pļešakovs. «Ja lieto tikai viens informācijas avotu, skaidrs, ka skatītājs ir neaizsargātāks.»

„Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”. “Par "Modernie meli" saturu atbild SIA "Izdevniecība "Rīgas Viļņi"".