Pirmoreiz vēsturē zinātnieki publicējuši fotogrāfiju ar melno caurumu

Fotogrāfijā redzams melns kodols, kuru apņem oranžs nokaitētas gāzes un plazmas vainags, un tas līdzinās mākslinieku pēdējos 30 gados radītajiem melno caurumu zīmējumiem.

Nofotografētais melnais caurums atrodas 50 miljonu gaismas gadu attālumā galaktikā M87 un attēls uzņemts ar plašu radioteleskopu tīkla palīdzību.

Melnais caurums ir kosmisks objekts, kas izveidojas pēc zvaigznes bojāejas, kas ir tik smags, ka tā vietā, lai izstarotu gaismu, tā to iesūc līdz ar visu, kas nonāk tās gravitācijas laukā.

Pirmā melnā cauruma fotogrāfija iegūta ar vispasaules mēroga teleskopu kompleksa "Notikumu horizonta teleskopa" (Event horizon telescope) palīdzību. Šo starptautisko sadarbības programmu izveidojuši vairāk nekā 200 pētnieki pasaulē.
Programma savu darbu uzsāka 2017. gada aprīlī, kad astoņi radioteleskopi Havaju salās, Arizonas štatā, Spānijā, Meksikā, Čīlē un Dienvidpolā, fokusējās uz "Virgo A" galaktikas centrā esošo melno caurumu M87 un mūsu Piena ceļa galaktikas centrā esošo melno caurumu "Sagittarius A*", kas no Zemes atrodas 26 000 gaismas gadu attālumā.

"Mēs ar prieku paziņojam, ka mēs esam redzējuši to, ko uzskatījām par nesaskatāmu," preses konferencē Vašingtonā pavēstīja "Event Horizon Telescope" astrofiziķis Šeps Dēlemens.

Sasaistīti kopā kā "gigantiska spoguļa fragmenti", radioteleskopi izveidoja virtuālu observatoriju 12 000 kilometru jeb aptuveni Zemes diametrā.

"Sagittarius A*" bija pārāk aktīvs, lai uzņemtu skaidru attēlu, un melnais caurums galaktikā M87 galu galā izrādījies fotogēniskāks, paziņoja zinātnieki.

Kā norādīja Eiropas kosmosa aģentūras astrofiziķis Pols Maknamara, teleskopi nav novērojuši pašu melno caurumu, bet gan tā sagūstītos materiālus - nokaitētu gāzi un plazmu ap to.

Iegūto fotogrāfiju publicēja trešdien 16:00, kad preses konference vienlaikus notiks Šanhajā, kā arī Taipejā, Vašingtonā, Briselē un Santjāgo.

NASA melno caurumu definējusi kā laiktelpas vietu, kurai piemīt tik spēcīga gravitācija, ka nepieciešamajam ātrumam, lai no tās izkļūtu, ir jābūt lielākam par gaismas ātrumu.

Gandrīz pirms gadsimta Alberts Einšteins pētīja zvaigžņu fotogrāfijas, kas palīdzēja izveidot viņa vispārējo relativitātes teoriju, kas paredzēja melno caurumu eksistenci.

Pēc Enšteina relativitātes teorijas, melnā cauruma vidū atrodas punkts, kas saspiež masu bezgalīgi sīkā punktā. Bezgalība ir matemātiķu lielākā problēma, jo faktiski tas nozīmē, ka melnā cauruma vidū gravitācija ir bezgalīgi spēcīga, ka no tā nespētu izkļūt pat gaisma.

Zinātnieki uzskata, ka melnie caurumi veidojas supernovās - milzīgu zvaigžņu "bēru ceremonijās". Milzīgās mūsu visuma zvaigznes, kuru masa simtkārt pārsniedz mūsu Saules masu, vienkāršā valodā runājot - sabrūk pašas zem sava svara un, ja zvaigzne ir bijusi pietiekoši masīva, saspiež savu milzīgo masu bezgalīgi mazā un bezgalīgi blīvā punktā - melnajā caurumā.