Maskava brīvības aizstāvjus sauc par bandītiem
Krievija visus, kas pretojušies PSRS iebrukumam, konsekventi sauc par bandītiem. Tādu pašu terminoloģiju izmantoja nacistiskā Vācija pret krievu partizāniem un Francijas pretošanās kustību, bet vēlāk Francija pret alžīriešu neatkarības cīnītājiem – visu iekarotāju propaganda ir vienāda.
Šoreiz Krievijā histēriju sacēla notikumi Lietuvā, kur valsts bēru ceremonijā svinīgi pārapbedīts nacionālo partizānu komandieris Ādolfs Ramanausks-Vanags (1918–1957). Viņš turpmāk atdusēsies Viļņas Antakalnes kapsētā.
Bija apglabāts nezināmā kapā
Varoņa atdusas vieta bija meklēta desmitiem gadu, pārbaudot visas iespējamās versijas, līdz šogad arheologi viņa mirstīgās atliekas atrada Viļņas Bāreņu kapos, kur apglabāti bezpajumtnieki, slimnīcās miruši cilvēki bez tuviniekiem un nezināmi aizgājēji. Domājams, ka šajos kapos aprakti arī vairāki citi nacionālo partizānu kustības dalībnieki.
Partizānu karš Lietuvā norisinājās no 1944. līdz 1953. gadam. Alītas skolotāju semināra pasniedzējs Ramanausks partizānu kustībā iesaistījās 1945. gada pavasarī, sākoties otrajai padomju okupācijai.
1948. gadā viņu ievēlēja par Dienvidlietuvas partizānu apriņķa komandieri. 1949. gadā Ramanausks-Vanags kopā ar citiem partizānu komandieriem parakstīja Lietuvas brīvības cīņas kustības padomes deklarāciju.
Pirms nāves spīdzināts
1956. gadā Ramanausku un viņa sievu Kauņā apcietināja, un gadu vēlāk viņam 39 gadu vecumā izpildīja nāvessodu. Cietuma mediķu rakstītie dokumenti liecina, ka jau drīz pēc aizturēšanas viņš nežēlīgi spīdzināts.
1998. gadā Ramanauskam-Vanagam pēc nāves piešķirta brigādes ģenerāļa pakāpe, bet gadu vēlāk pirmās pakāpes Vīša krusta ordenis. Pērn Lietuvas Seims nolēma pasludināt 2018. gadu par Ramanauska-Vanaga piemiņas gadu, pieminot simto gadskārtu kopš viņa dzimšanas.
Maskava atkal noskaitusies
Krievijas Ārlietu ministrijas preses sekretāre Marija Zaharova paziņojusi, ka Lietuva “turpina kursu uz nesenās vēstures pārskatīšanu” un cenšas iztēlot par varoņiem un mocekļiem “bandītisko formējumu dalībniekus, kuru rokas līdz elkoņiem notrieptas ar asinīm”.
Pat kapa vieta, pēc Zaharovas vārdiem, izvēlēta īpaši ciniski, jo atrodas netālu no vietas, kur apglabāti vairāk nekā 5000 padomju karavīru.
Lietuvas premjerministrs Sauļus Skvernelis uz to paudis: “Kaimiņvalsts reakcija liecina, ka tas tiešām bija pareizs lēmums. (..) Domāju, ka tā ir mūsu tautas, mūsu brīvības cīnītāju uzvaras diena, jo šis cilvēks tiks pienācīgi apglabāts, apliecinot cieņu mūsu partizānu cīņām, kuru mērķis galu galā tika sasniegts.”
Nerimstošs naids
Lietuvas prezidente Daļa Grībauskaite norāda, ka Ramanausks-Vanags “bija cilvēks, kurš okupantos raisīja lielu naidu, kas nav aprimis līdz šai dienai”.
Lietuvas Konstitucionālās tiesas priekšsēdētājs Daiņus Žalims norādījis, ka partizānu karš vērtējams kā likumīga Lietuvas pašaizsardzība pret PSRS agresiju un Ramanausks-Vanags būtībā uzskatāms par republikas bruņoto spēku komandieri.
Partizānu dibinātā brīvības cīņas kustības padome saskaņā ar Lietuvas konstitūciju tobrīd bija augstākā likumīgā varas institūcija. 1949. gada 16. februārī tā pieņēma deklarāciju, kurā uzņēmās atbildību vadīt neatkarīgas un demokrātiskas Lietuvas valsts atjaunošanu. Šajā dokumentā ir atsauce uz 1948. gadā pieņemto ANO Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju.
Publikācija ir sagatavota ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par saturu atbild izdevniecība SIA Izdevniecība Rīgas Viļņi.
