Kalmanovičs: „Nedomāju, ka miesassargs var kādu nosargāt”
2. novembrī Maskavā savā automašīnā tika nogalināts Šabtajs fon Kalmanovičs. Šķita jau, ka viņš ir nenogremdējams. Šabtajs palika neskarts gan pēc PSRS un Izraēlas spiegu skandāla, gan 90. gadu organizētās noziedzības karu laikos. Pēdējos gados Kalmanovičs bija sieviešu basketbola kluba Maskavas apgabala „Spartak” prezidents un ģenerālmenedžeris. Viņš bieži viesojās Latvijā – šovasar Kalmanovičs bija redzams „Jaunā viļņa” koncertos.
Kauņas iedzimtais, kurš 1971. gadā ar ģimeni emigrēja uz Izraēlu un tur kļuva par premjerministres Goldas Meiras padomnieku. Profesionāls izlūks, kurš tika apsūdzēts par spiegošanu PSRS labā un piecarpus gada sēdēja Izraēlas cietumā. Veiksmīgs biznesmenis, kurš daudzās pasaules valstīs realizējis visdažādākos darījumu projektus – no kotedžu celtniecības līdz krokodilu audzēšanai.
Miljonārs, kam pieder farmācijas impērija Krievijā. Daiļo mākslu cienītājs, kura draugu pulkā ir Laiza Minelli un Alla Borisovna. Kaislīgs basketbola fans – savulaik 6,5 miljonus dolāru ieguldījis Kauņas "Žalgiris", lai tas kļūtu par Eiropas klubu čempionu (par ko no Lietuvas prezidenta saņēmis dāvānu – kņaza titulu līdz ar vārdiņu “fon”). Četru bērnu tēvs, no tiem jaunākie puisēni dvīņi ir nedaudz vairāk nekā gadu veci. Vārdu sakot, Šabtajs fon Kalmanovičs.
...Formālais iegansts, kāpēc apciemojām miljonāru Sanktpēterburgā, bija viņa krievu porcelāna kolekcija, viena no izcilākajām Krievijā. Tā tiek glabāta Kalmanoviča apartamentos Tolstoja mājā – Sudraba laikmeta arhitektūras šedevrā, kas savulaik pieredzējis gan leģendārus iemītniekus, gan iemūžināts gandrīz visās „Ļenfiļm” kinolentēs, sākot no Šerloka Holmsa. Saimnieks šo dzīvokli izmantojot retāk nekā viņa draugi. Īpaši to iecienījusi Alla Pugačova, kuras dzimšanas dienas svinības – kā apgalvo Krievijas dzeltenā prese – finansējis pats Šabtajs.
Uz greznā, pat pompozā dzīvokļa sliekšņa mūs sagaida saimnieks kopā ar apburošu jaunu sievieti. Taču ne sievu, jo Kalmanoviča trešā dzīvesbiedre, basketbola zvaigzne Anna Arhipova, pašreiz Maskavā auklē dvīnīšus. “Iepazīstieties, tā ir Jana!” saka kolekcionārs. “Bez viņas es būtu kā bez rokām. Viņa ir mākslas zinātniece un mana porcelāna sargeņģelis. Iešu, pārbaudīšu, kā veicas gatavošanās vakariņām, jūs te pastaigājieties... Negribu jūs sarūgtināt – taču tas, ko šeit redzēsiet, iespējams, ir vērts pusi Latvijas budžeta.” (Kalmanovičs, protams, joko – red.)
...Apskati sākam no beigām – padomju perioda (1917. g. līdz 30. gadu sākumam). To raksturo lietas ar ideoloģiju. Uz traukiem un vāzēm ņirb Ļeņina un Staļina profili, strādnieku un kolhoznieču silueti, revolucionāri lozungi un sirpju-āmuru ornamenti. Kā paskaidro Jana, padomju ēras sākumā lietotas cara laiku porcelāna rezerves. Uz dažiem traukiem ir reizē gan imperatora, gan padomju rūpnīcas zīmogs. Taču kolekcijas lepnums ir tasīte ar Šaļapina pašportretu – viņš pratis sevi uzzīmēt tikai vienā rakursā. 1923. gadā Petrogradas porcelāna rūpnīcā slavenajam operdziedonim izgatavoja tasīti ar šādu zīmējumu, un to viņš vedis sev līdzi apkārt visai pasaulei. Šā perioda izstrādājumi šobrīd esot ļoti dārgi – padomju porcelāns ir modē, tā cena aug. Taču Kalmanoviča apsvērumi, to iegādājoties, bijuši vienkārši viņš gribot, lai viņa bērni zina šīs valsts vēsturi un visu, kas tajā noticis, – gan labo, gan slikto.
Pirms porcelāna miljonārs aizrāvies ar pulksteņiem un medījis 19. gadsimta gleznotāju brāļu Makovsku darbus. “Viss sākās ar pāris kastēm tasīšu, ko Šabtajs nopirka neskatoties,” stāsta Jana. “Pagāja vairāki gadi, un tad viņš man piedāvāja eksperta darbu, tikko biju beigusi Mākslas akadēmijas porcelāna nodaļu. Bet Maskavā paklīda baumas, ka Šabtajs pērk... Viņam sāka nest porcelānu no visas Maskavas un apgabala. Ofisa pieņemšanas telpā sēdēja večiņas, drūzmējās visādi viltīgi ebreji. Viņam taču nebija laika! Viņš pirka visu un sūtīja man uz Pēterburgu... Bieži biju šausmās. Taču viņu vairs nevarēja apstādināt, viņš bija nonācis azartā. Sākām nodarboties ar kolekciju nopietni. Kā jau visi ģeniāli cilvēki, Šabtajs ļoti ātri mācās un visu izprot, tagad jau pats ir īsts eksperts. Viņu vairs nevar aptīt ap pirkstu.”
...Krievu porcelāna izcelsme ir īpaša. Līdz 18. gs. vidum porcelāna recepti zināja tikai ķīnieši un vācieši. Pētera I meita Elizabete bija pat noalgojusi divus vāciešus, lai tie, dzīvodami pilnā pansijā Pēterburgā, iegūst viņai porcelāna formulu. Kad vācieši naudu noēda un nodzēra, taču formulu neatklāja, tas izdevās krievu zinātniekam Dmitrijam Vinogradovam. Viņa porcelāns kvalitātes ziņā neatpalika no Saksijas porcelāna un pēc sastāva bija tuvs Ķīnā ražotajam.
Kalmanoviča dzīvokļa otrajā stāvā uz gariem plauktiem porcelāna pārpilnība. Visvairāk ir tasīšu. Tasīšu skaita ziņā šī kolekcija ir unikāla, spriež Jana. Te ir arī apmēram 1830. gada čemodāns, kurā, sezonām mainoties, cara ģimenes porcelāns ticis vests no Ziemas pils uz vasaras mītni Pēterhofā. Un Kalmanoviča pēdējais ieguvums – servīze, ko Katrīnas Lielās dēls Pāvels I pasūtījis pēc sava Itālijas brauciena. Uz katra priekšmeta atainots kāds Itālijas skats, kas aizkustinājis imperatoru, – līdz fotogrāfijas izgudrošanai tolaik bija vēl tālu...
To, cik eksponātu te ir, mums precīzi nepateica. Esot tūkstoši. Daļa kolekcijas atrodas Maskavā. “Šī kolekcija vēl nekur nav rādīta,” stāsta Jana. “Krājam šedevrus. Sakrāsim – tad arī šausim atklātībā. Pagaidām Šabtajs šurp labprāt ved draugus. Viņš ir ļoti sabiedrisks cilvēks – mīl rīkot pieņemšanas, saaicināt sev tuvus cilvēkus, tos uzcienāt un izklaidēt. Porcelāns ir neticami trausla substance, taču viņam izdodas ne tikai to krāt, bet arī tajā dzīvot. Piemēram, šodien vakariņu galdā būs likta tā sauktā vēstnieka servīze, kas ir liels retums, savulaik izgatavota tikai dažos eksemplāros.”
…Kad pieminētas vakariņas, istabā parādās arī saimnieks. “Nu ko, esat jau izsalkušas? Man šodien ir tāds siļķes foršmaks (ebreju nacionālais ēdiens – red.) – mēli norīsiet! Un vēl ukraiņu borščs ar pampuškām, norvēģu lasis, krievu bliņas ar ikriem... Redzat, kāds es esmu internacionālists? Iesim, nomēģināsim manu porcelānu praksē!”
Kalmanovičs. Jaunais Vilnis. Porcelāns. Sieva
Pēc vakariņām. Par dzīves jēgu
Skolas gados man bija iesauka Gaišreģis, jo es spēju paredzēt dažādus notikumus. Piemēram, viegli uzminēju, ar kādu rezultātu beigsies basketbola spēle starp Žalgiri un ACSK. Taču – vai es tad varēju paredzēt, kā iegrozīsies mana dzīve? Vecāki 12 gadu sitās, lai viņiem atļauj emigrēt uz Izraēlu. Toreiz neviens pat nenojauta, ka vienā jaukā dienā sabruks Padomju Savienība, ka Baltija kļūs neatkarīga, ka pie mums iestāsies kapitālisms. 1971. gadā, kad aizbraucām no Kauņas, tas viss šķita neiedomājams.
Sapņoju apskatīt pasauli. Vēlāk tas kļuva par vienu no stimuliem kļūt bagātam. Manu vecāku sapņi bija ievērojami pieticīgāki. Tētis gribēja, lai kļūstu par ārstu. Bija pat gatavs palīdzēt iestāties Kauņas Medicīnas institūtā, izmantojot savus sakarus. Tiesa, es tur neiestājos, pabeidzu Politehnisko. Mana māte vēlējās, lai kļūstu par godprātīgu klerku: strādāju no pulksten 10 līdz 18, laikus nāku mājās un vispār uzvedos kā normāls ebreju dēls. Kad pārcēlāmies uz Izraēlu, pirmos gadus dzīvojām kibucā (ebreju kopiena jeb kooperatīvs – tulk.). Mācījos Jeruzālemes universitātē, apguvu ivritu un angļu valodu. Naudas bija maz, taču mēs bijām emigrējuši no Padomju Savienības, ne jau no ASV. Kā Mihails Zadornovs ir teicis: ja reiz pienāks pasaules gals, mēs to neizjutīsim, jo esam tam gatavi vairāk nekā citas nācijas.
Es sāku to izbaudīt jau ilgi pirms tam, kad kļuvu bagāts. Man vēl nebija miljonu, bet es jau dzīvoju kā miljonārs. Savienībā mūsu ģimene necieta trūkumu: tētis bija gumijas izstrādājumu rūpnīcas direktora vietnieks, māmiņa – liela uzņēmuma galvenā grāmatvede, taču dzīvojām visai pieticīgi. Tomēr es jau 18–19 gadu vecumā gāju uz restorāniem un oficiantiem atstāju dāsnas dzeramnaudas, bet – ja nepietika naudas dzeramnaudai, uz restorānu vispār negāju. Par tādu attieksmi pret dzīvi man jāpateicas savam vectēvam. Viņš teica: “Kad iemācīsies labi tērēt, tad iemācīsies arī labi nopelnīt.” Joks, protams. Taču katrā jokā ir sava daļa patiesības.
Esat dzīvojis un strādājis Izraēlā, Amerikā, Eiropā, Dienvidāfrikā. Tātad pasauli esat redzējis...
Nē, šo jaunības sapni piepildījis neesmu. Esmu bijis gandrīz visur, bet redzējis neesmu neko. Lidosta – viesnīca – biznesa sarunas... Tādi bija mani ārzemju braucienu maršruti. Izņemot Londonas, Parīzes un Barselonas muzejus, izņemot atsevišķus teātrus, labākos hoteļus un labākos restorānus, neko īsti neesmu redzējis. Nepazīstu pilsētas. Es vienkārši pazaudētos Milānā. Nepazīstu bijušo Savienību. Ilgojos nokļūt Baku, Erevānā, Taškentā. Es nekad neesmu bijis Odesā! Nepazīstu Tallinu, lai gan esmu tur bijis četras reizes: trīs reizes biznesa darīšanās, vienu – uz Maikla Džeksona koncertu. Tagad sapņoju par laiku, kad paaugsies mani puikas, tad sāksim ceļot kopā...
Es vēl tik daudz ko vēlos. Vēlos sakārtot savu kolekciju. Izdot katalogus. Gribu piesēst un tikt skaidrībā par katru priekšmetu. Redzējāt, cik man vēl ir neatvērtu kastu ar porcelānu?
Un kad sāksiet tās atvērt?
Kad man paliks 60.
Grasāties iet pensijā? Kaut kā negribas ticēt.
Man vecums nerada nekādas problēmas. Un nekādus kompleksus. Es netaisos apstāties. Kad cilvēks apstājas, vairs nedara to, ko pieradis darīt, viņš mirst. Lai cik tev būtu gadu, tu nedrīksti izjaukt ierasto režīmu: piecēlies – nomazgājies – skaisti saģērbies – iesmaržojies – apsēdies brokastot pie skaisti klāta galda... Vai zinājāt – ja cilvēks no rīta negrib brokastot, viņam ir depresija. To es esmu dzirdējis no pasaulē labākajiem ārstiem. Man brokastis nekad nav sagādājušas problēmas, man vienmēr ir lieliska apetīte... Tātad – es netaisos apstāties. Es vienkārši gribu darīt nedaudz citādākas lietas. Man ir kļuvis grūti uzklausīt sliktas ziņas pa telefonu. Sēdi labā restorānā vai basketbola spēlē, vai pirtī – un pēkšņi tev paziņo: problēmas biznesā. Tur nav strāvas, te nozaguši konteineru ar zālēm, tur atbraukuši no sanepidstacijas, te problēmas ar emigrācijas dienestu... Un tu sāc pārdzīvot, nervozēt. Negribu! Vēl pirms gadiem piecpadsmit, desmit, astoņiem biju jauns, pietika enerģijas visam. Lidoju, traucos. Bet tagad esmu apslincis. Lai radītu, jābūt nedaudz izsalkušam. Kad mākslinieks ir pieēdies līdz sātam un kļuvis bagāts, viņš pārtrauc zīmēt pats un noalgo citus, kas dara to viņa vietā.
Jūs vairs neesat izsalcis?
Nē, es vēl jūtu nelielu izsalkumu. Manī ir azarts, es vēl gribu kaut ko atklāt, kaut ko vinnēt. Taču biznesā šā azarta kļūst arvien mazāk. Katrai lietai, katram amatam ir savs sākums un gals. Izraēlas armijas spēks ir tajā, ka tiek ievērots rotācijas princips. Pat armijas virspavēlnieks, lai cik ģeniāls būdams, var ieņemt savu amatu ne ilgāk kā četrus gadus. Tad viņu nomaina jauns. Ir jāatbrīvo vieta citiem. Ja tu aizsēdies savā krēslā, tu sāc vilkt biznesu atpakaļ. Es aizgāju no „Žalgira”, kad tas bija pašā virsotnē, aizvedis to līdz uzvarai. Aizgāju no sieviešu kluba Jekaterinburgā, kur spēlēja mana sieva, kad tas vinnēja visus. Un no aktīvā biznesa aiziešu 60 gadu vecumā. Esmu to apsolījis sievai, un man tas jāizdara savu dēlu labad.
Vienmēr esat bijis tik pašaizliedzīgs tētis?
Nē. Tikai pēdējā laikā, saviem jaunākajiem bērniem. Agrāk domāju, ka tēta galvenais uzdevums – īpaši tad, ja esi ebreju tētis – ir nest mājās naudu. Tikko kļuvu bagāts, sāku justies brīvs cilvēks. Lidoju uz Āfriku, Vāciju, Angliju – kurp sirds vēlas. Un nesapratu, kāpēc mana sieva nav apmierināta. Viņa taču dzīvo pilī Kannās! Es taču viņai visu nodrošinu. Bet šodien man ir skaidrs, ka nauda nav pats galvenais. Kad tu pārnāc mājās, tava galva ir piebāzta ar darījumiem un tu nevari domāt ne par ko citu, un bērns jūt falšumu. Bērnus nevar piemānīt, viņi to atceras visu mūžu. Danielai es dodu visu, ko varu. Saviem diviem puikām arī. Un runa te nepavisam nav par naudu, ticiet man. Man gribētos dot saviem bērniem to, kā man pašam ir pietrūcis. Piemēram, bērnībā es nemācēju peldēt. Tagad esmu jau iemācījies. Un pirmā lieta, ko izdarīju kopā ar saviem bērniem, – iemācīju viņiem peldēt. Es gribu iemācīt viņiem pelnīt. Kad mana vecākā meita Liata mācījās universitātē, viņa strādāja par oficianti. Un es, jau būdams miljonārs, par to necik nekaunējos. Ceru, ka arī mani bērni aizrausies ar kolekcionēšanu. Es kapā apgriezīšos otrādi, ja uzzināšu, ka viņi sākuši izpārdot manu kolekciju!
Ko jums nozīmē jēdziens “baudīt dzīvi”?
Jūs redzat vienu no nedaudzajiem cilvēkiem, kurš prot baudīt dzīvi pilnā sparā. Pirmkārt, esmu iemācījies nemelot – tā ir bagāto privilēģija. Kad biju jauns un nabags, visu laiku meloju, īpaši meitenēm. Meloju, ka esmu vecāks, jo tolaik man gribējās iepazīties tikai ar sievietēm, kas vecākas par mani. Izdomāju sev profesiju. Izlikos, ka esmu bagāts. Vispār – meloju uz katra soļa. Un tas radīja zināmus sarežģījumus. Jo, atbraucis uz Palangu un saticis meiteni, ar kuru bijis romāns pirms gada, tu vairs neatceries, ko viņai sapūti pagājušoreiz. Atkal nākas melot, izlocīties. Tad nu, lūk, jau gadus 20 es nemeloju. Nemaz. Ne sievai, ne darbā, ne draugiem. Kad tu vari atļauties būt tas, kas patiesībā esi, un teikt to, ko domā, un nebaidīties, ka tevi tāpēc neiecels nākamajā amatā vai nepārcels kaut kur augstāk, – tā tad arī ir dzīves baudīšana.
Naudas tērēšana jums ir nepieciešamība vai gandarījums?
Es protu tērēt kā neviens cits. Veiksmīgi ieguldu naudu, gūstu sekmes biznesā. Un man ir viegli dzīvot. Bagāts cilvēks taču ir ne tikai tas, kuram ir daudz naudas. Es esmu bagāts visās nozīmēs. Vēl ir dzīvs mans tētis. Viņam ir 84 gadi, un viņš joprojām ir skaistulis. Man ir ļoti labas attiecības ar pašreizējo sievu Aņečku – mums ir īsta ģimene. Man ir četri bērni, kuriem strādāju par burvi...
Šobrīd manas iespējas ir gandrīz neierobežotas. Ir cilvēki, kuriem ir ievērojami vairāk naudas, taču viņi nemāk baudīt dzīvi. Es uzturu basketbola komandu. Palīdzu bērniem bērnunamā. Palīdzu sinagogai. Cenšos darīt labu cilvēkiem, kuri ir man līdzās. Taču ja es šo tēmu turpināšu, jūs nodomāsiet, ka cenšos sev taisīt labu PR, bet to man negribētos.
Piekritīsiet, ka nauda – liela nauda – nozīmē arī lielas problēmas.
Bagātība man sniedz neatkarību. Bagātība ļauj neuztraukties par manu bērnu nākotni. Taču bagātība ir arī liela atbildība. Esi spiests pastāvīgi domāt par to, ko darīt ar naudu, kur to pareizi ieguldīt, kā to saglabāt, nosargāt...
Man nav apsardzes, ofisa durvis vienmēr ir atvērtas, sekretāre laiž garām visus. Nedomāju, ka miesassargs var kādu nosargāt. Draugi bija mani pārliecinājuši, ka vajag apsardzi. Taču radās sarežģījumi: es nevaru sēdēt mašīnas aizmugures sēdeklī, man metas nelaba dūša. Un tās pāris nedēļas, ko braukāju kopā ar apsargu, tas izskatījās ļoti smieklīgi: es sēdēju priekšā, bet viņš aizmugurē. Nācās no viņa atteikties.
Nezinu. Man viegli izdodas atšifrēt cilvēkus, uzminēt, kādi ir viņu patiesie nodomi. Talmudā rakstīts, ka cilvēku pa īstam iepazīt var tikai pēc trijiem K: ivritā šie vārdi skan kā kiso, koso un kaso. Kiso ir kabata. Kad lieta nonāk līdz naudai, tu ieraugi cilvēka patieso seju. Koso – glāze. Kad cilvēks piedzeras, viņš zaudē bremzes un līdz ar tām visu falšumu. Kaso ir niknums. Kad cilvēks saniknojas, viņš zaudē kontroles spējas.
Nenožēloju garām palaistās izdevības, esmu iemācījies izdarīt secinājumus pēc neveiksmēm. Un, ja man rastos iespēja nodzīvot dzīvi no jauna, es to dzīvotu par 90 procentiem tieši tāpat kā šoreiz. Nožēloju, ka manā dzīvē bija periods, kad pazaudēju diezgan daudz laika. To sīki aprakstīšu savā nākamajā grāmatā, jo pagaidām man nav tiesību stāstīt par daudziem šiem notikumiem. Nožēloju, ka neesmu pietiekami daudz laika veltījis mātei. Nožēloju, ka sastrīdējos ar diviem ļoti tuviem draugiem. Esmu saglabājis labas attiecības ar visām savām sievietēm, bet divus draugus vīriešus pazaudēju. Nožēloju, ka savulaik nenopirku dažus kolekcijas vērtus priekšmetus.
Nožēloju, ka pagaidām ārpus mājas pavadu vairāk laika nekā kopā ar ģimeni... Ar nožēlu domāju par puķēm, ko dāvināju dzimšanas dienās, bet jubilāri tās krāva lielās kaudzēs. Es taču tās tik ilgi izvēlējos! Domāju, ka pieņemt dāvanas ir māksla.
Vai savu sievu bieži lutināt?
Viņu ir diezgan grūti lutināt. Anna nevalkā nevienu gredzenu. Viņai tie nepatīk, un man līdz šim nav izdevies viņu pārliecināt par pretējo. Viņa mierīgi izturas pret drēbēm, jo atbilstoši savai profesijai visu mūžu ir valkājusi sportisku apģērbu. Vispār Aņa diezgan noteikti pretojas visiem maniem centieniem viņu palutināt.
Vai līdz ar gadiem ir mainījušies jūsu priekšstati par vīrieša un sievietes attiecībām?
Vecāki ir audzinājuši mani par feministu. Kopš bērnības man mācīts, ka sievietes nedrīkst pazemot. Ir tāds vīriešu tips, kuri, vēl nepaspējuši kā nākas izkāpt no gultas, jau skrien stāstīt par saviem nakts varoņdarbiem visai pasaulei. Kā vecajā anekdotē. Stāv trīs puiši, garām iet meitene. Viens jautā draugam: “Tev ar viņu kaut kas ir bijis?” – “Nē.” Jautā otram: “Un tev ir bijis?” – “Nē!” – “Man arī nav.” Un visi trīs secina: “Nu m...a!”
Mani audzināja pavisam citā garā. Redzēju, cik neticami cieņpilna ir vectēva izturēšanās pret vecmāmiņu. Redzēju, kā tētis nēsā uz rokām mammu. Tātad mīlestība un cieņa pret sievietēm man sēž gēnos. Es vienmēr atveru sievietēm durvis. Es skūpstu viņām rokas – visām, lai kas ienāk manā ofisā. Pat manām basketbolistēm. Bez jebkādiem “pat”!
Pirmkārt, man ļoti svarīga ir smarža – sievietei jāsmaržo labi. Otrkārt, viņai jābūt koptai. Treškārt, viņai jābūt man līdzvērtīgai. Ja man šķiet, ka viņa ir zemāka par mani, es ar viņu pat nerunāšu.
Neviena mana sieviete nav skatījusies man mutē. Taču es domāju – zemāka ne jau intelektuālā līmenī.
Neaizmirstiet, ka mana sieva ir basketboliste. (Smejas.) Nē, es ar to domāju sievietes pašapziņu. Vīrietim sieviete jādievina, bet viņai tas jāpieņem kā pašsaprotama lieta. Es visu mūžu dievināju savu māti. Es dievināju visas savas sievas...
Gribu izstāstīt vēl vienu anekdoti. Ebrejam bija divi dēli. Vecākajam – Ābramam 12 gadu, Moišem deviņi. Tētis bija komivojažieris un ilgu laiku pavadīja izbraucienos. Reiz viņš pārradās mājās ar dāvanu – klavierēm. “Zāra,” viņš teica sievai, “atrodi mūsu zēniem labu skolotāju. Pēc deviņiem mēnešiem, kad atgriezīšos no komandējuma, viņi man koncertēs!” Pagāja deviņi mēneši, tētis atgriezās. Sieva viņu pabaroja, padzirdīja, pēc vakariņām viņš atlaidās krēslā, aizkūpināja cigāru un teica: “Nu, bērni, tagad parādiet, ko esat iemācījušies!” Jaunākais dēls piesēdās pie klavierēm, nospēlēja skaistu etīdi... Tētis apraudājās. Tad pie klavierēm piegāja vecākais un, nolaizījis pirkstu, sāka sist pa vienu taustiņu. Tētis neizturēja, pielēca kājās un iekliedzās: “Ābram! Neticu savām acīm! Tu gāji pie tā paša skolotāja, mācījies tos pašus deviņus mēnešus. Tev ir 12 gadu! Tavam brālim tikai deviņi, bet viņš spēlē labāk par tevi!” Un vecākais dēls tēvam atbildēja: “Viņš vēl tikai meklē savu noti, bet es savējo jau esmu atradis.” Un atkal sāka dauzīt to pašu taustiņu. Jūtat, uz ko es velku?
Jā, Aņa man ir ideāls. Ideāla sieviete ir laba māte. Ideāla sieviete zina savu cenu. Ideāla sieviete, pat palikusi atraitnēs vai pamesta, nekritīs. Ideāla ir sieviete, no kuras negribas iet pie citas. To visu es esmu atradis Aņečkā. Varbūt tas skan skaļi. Taču man ir 59 gadi. Esmu to meklējis visu mūžu.
Viņai nav iemesla. Kad vislabāko seksu dabū mājās, tevi nevelk uz sānsoļiem. Mana sieva ir gudra sieviete. Viņa liek man saprast, ka es esmu ģimenē galvenais. Patiesībā galvenā ir viņa. Reizēm jūtos ļoti vainīgs viņas priekšā. Aņa nav izgājusi no mājām 13 mēnešus – kopš piedzima dvīņi. Mums nav aukļu, viņa negrib, lai mūsu dvīņiem pieskaras svešas rokas. “Kad izlēmu, ka dzemdēšu, sagatavojos arī pati audzināt savus bērnus,” tāds ir viņas princips. Bet es visu laiku kaut kur lidoju. Vēl vakar viņai saku: “Man steidzami jāaizlido uz Pēterburgu.” Par atbildi – neviena pārmetuma, nekādu sūdzību par to, cik viņai grūti, ka es nemaz nepalīdzu. Viņa pateica tikai: “Lai tev veicas! Un nenorunā tikšanās no rīta – tev labi jāizguļas!”
Nē, viņa nav eņģelis. Mačos viņa varēja tā iešķilt pretiniecei ar elkoni! Aņa ir draugs. Aņa ir partneris. Tā kā partneris biznesā – tu taču nevari to piekrāpt, nevari tam aiz muguras parakstīt kādu līgumu. Tieši tāpat man negribas krāpt viņu. Turklāt viņai ir arī raksturs, viņa zina, ko grib no dzīves.
Kļūt par bērnu treneri. Tagad ceļu viņai internātu, kur viņa varēs īstenot savu sapni. Nē, viņa nav eņģelis. Un man eņģelis nav arī vajadzīgs. Eņģeļi būs tur. (Pamāj uz debesīm.)
Natālija Anastasija Kalmanoviča atstāj bērnu vīram
Viņa iekļauta 2006. gada 100 bagātāko Latvijas sieviešu sarakstā. Pēc šķiršanās no vīra — multimiljonāra Šabtaja fon Kalmanoviča — Anastasija ar abu kopīgo meitu Danielu tiekas tikai paretam, jo atvase dzīvo pie tēva.
Vīrs nav gribējis, ka sēž mājās
Pēc šķiršanās Šabtajs fon Kalmanovičs, kas uz laiku bija iekļauts Latvijai nevēlamo cilvēku sarakstā, palīdzēja bijušajai sievai izveidot firmu "VIP concert", kas nodarbojās ar Zemfiras muzikālo darbību.
„Es nodomāju, ka jauna un skaista sieviete nevar vienkārši sēdēt mājās!
Redzat, kāds es feminists!” Krievijas presei izteicies multimiljonārs. Kopš
2000. gada Anastasija sevi radoši piepilda kā aktrise — līdz šim gan filmējusies tikai vienā TV seriālā un kādā nelielā Krievijas kinofilmā.
Agrāk fon Kalmanovičai Latvijā piederēja vairāk īpašumu nekā patlaban;
pirms kāda laika viņa pārdevusi īpašumu Jūrmalā par 915 000 latu.
Bērns pie mātes nedzīvo
Kaut arī Anastasija un Šabtajs fon Kalmanovičs jau vairākus gadus ir šķīrušies, arvien viņus dažādos pasākumos var redzēt kopā mīlīgus. „Es ļoti augstu vērtēju šādas attiecības,” teic bijušais vīrs. „Tas tikai lieku reizi apliecina viņas labsirdību un prātu. Šķiroties nekad nav tā, ka viens ir vainīgs. Un mēs to sapratām. Esmu pārliecināts — ja man klāsies slikti, Nastja būs pirmā, kas gatava man palīdzēt.” Viņu meita Daniela pēc vecāku šķiršanās dzīvo pie tēva. Klīst runas, ka fon Kalmanovičs par miljonu no Nastjas nopircis iespēju audzināt meitu. „Tās ir pilnīgas muļķības,” komentē kādreizējās Zemfiras producentes bijušais vīrs.
„Šis bērns nemaksā miljonu — neiedomājami vairāk! Viņa bieži brauc kopā ar savu mammu filmēties. Ar mani kopā — uz basketbola mačiem. Nesen kopā ar Aņu (multimiljonāra pašreizējā sieva) un Danielu atpūtāmies Izraēlā. Un Aņa nebūt negrasās ieņemt Danielas mammas vietu.” Latvijā Kalmanovičam pieder vairāki īpašumi, tostarp dzīvoklis Marienbādē, Lielupē.
