Pie vaļēja zārka atvadās no mīlētā un nīstā Ugo Čavesa. FOTO

5.martā 58 gadu vecumā miris ar vēzi sirgstošais Venecuēlas prezidents Ugo Čavess, kura 14 gadus ilgais varas periods izsaucis ļoti pretrunīgus vērtējumus ne tikai paša mājās, bet arī aiz valsts robežām.

Savu daudzo atbalstītāju acīs viņš bijis liels reformators, kura paša sludinātais īpatnējais sociālisma paveids licis pierauties līdzšinējai korumpētajai politiskajai elitei un devis cerības nabadzīgajām venecuēliešu masām. Savukārt asā kritika, kuru Čavess vērsis pret ASV, izpelnījusies viņam daudzus cienītājus Latīņamerikas "rozā viļņa" politisko līderu vidū. Venecuēlas starptautiskās ietekmes vairošanai autoritārais prezidents prasmīgi izmantojis arī valsts bagātīgās naftas rezerves.

Taču Čavesa politiskie oponenti apgalvo, ka viņš bijis visliktākās raudzes autokrāts, kura mērķis bija izveidot vienpartijas sistēmu, bez žēlastības vēršoties pret ikvienu, kas uzdrošinājies viņam iebilst, un ka viņa varas dēļ Venecuēlas sabiedrībā radusies tik dziļa plaisa kā nekad iepriekš.

Patriarha jaunība

Hugo Rafaels Čavess Friass dzimis 1954.gada 28.jūlijā Barinasas štatā relatīvā nabadzībā dzīvojošu skolotāju ģimenē. Viņš bija otrais pāra bērns, un zēnam nācās bērnībā dalīt pieticīgo iztiku ar vēl sešiem brāļiem un māsām.

Viņš mācījies Barinasas Daniela O'Līrija vidusskolā un sākotnēji sapņojis kļūt par gleznotāju vai par spēlētāju ASV Augstākajā beisbola līgā, bet pēc skolas beigšanas viņš iestājies Karakasas Militāro zinātņu akadēmijā, kur, pēc paša teiktā, nākamais prezidents atradis savu īsto aicinājumu un kuru ar izcilību beidzis 1975.gadā. Paralēli Čavess atradis laiku arī iemīļotajai beisbola spēlei un aizrautīgi studējis Dienvidamerikas 19.gadsimta revolucionārā līdera Simona Bolivāra un leģendārā komunistu terorista Če Gevaras dzīves gaitas. Jau studiju laikā viņš sācis veidot savus politiskos uzskatus, kurus vēlāk, atrazdamies prezidenta amatā, centies iemiesot arī dzīvē. Tostarp viņš nonācis pie pārliecības, ka gadījumā, ja civilā valdība nespēj aizsargāt sabiedrības nabadzīgāko slāņu intereses, armijas pienākums ir iejaukties.

Pēc akadēmijas beigšanas Čavess tika norīkots uz vienu no daudzajām pretterorisma vienībām, kuru uzdevums bija cīnīties pret dažādajiem komunistiskajiem grupējumiem, kuri centās gāzt toreizējā prezidenta Karlosa Andresa Peresa valdību, taču īstā kaujas darbībā viņam nācies piedalīties maz, un nākamais Venecuēlas līderis varēja atvēlēt daudz laika kreisi noskaņotu autoru pamfletu lasīšanai.

1981.gadā Čavess tika iecelts par pasniedzēju paša savulaik beigtajā militārajā akadēmijā, un tādējādi viņš nonāca vietā, kas ļāva tam savas politiskās idejas iedēstīt arī armijas virsnieku nākamās paaudzes galvās. Čavesa priekšniecību sāka satraukt jaunā virsnieka ietekme uz kadetiem, un viņš tika nosūtīts uz nomaļo Apures štatu, kur, pēc komandējošā sastāva domām, nemiera cēlājs varētu nodarīt mazāk posta. Taču Čavess nešķieda velti laiku un sāka dibināt kontaktus ar vietējo cilšu pārstāvjiem, kas viņa politiskos uzskatus papildināja ar idejām par iedzimto īpašajām tiesībām, kas pievienojās jau iepriekš dīvainajam marksisma, bolivārisma un katolicisma kokteilim.

Pie ieročiem

1992.gada februārī, valstī pieaugot neapmierinātībai ar valdības īstenotajiem taupības pasākumiem, kas noveda pie plašiem protestiem, Čavess izlēma, ka pienācis īstais laiks mēģināt gāzt Peresa režīmu militāra apvērsuma ceļā. Revolucionārās Bolivāristu kustības dumpis prasīja 18 cilvēku dzīvības un 60 ievainotos, pirms pulkvedis Čavess piekrita padoties. Tomēr zaļajā uniformā un sarkanajā beretē tērptā kareivīgā Čavesa tēls, kuru venecuēlieši pamanīja televīzijas ekrānos pēc puča apspiešanas, kā arī dumpinieku vadoņa gatavība uzņemties vienam visu vainu un paziņojums, ka sacelšanās beigusies tikai "por ahora" ("līdz šim"), daļai sabiedrības lika viņā saskatīt jaunu varoni.

"Es pateicos par jūs lojalitāti, jūsu drosmi, jūsu gatavību ziedoties, un valsts un visu jūsu priekšā es uzņemos atbildību par šo bolivāristu kaujiniecisko kustību," pirms dot pavēli saviem sekotājiem nolikt ieročus, toreiz sacīja Čavess, kas no beretes un izpletņlēcēja uniformas tā arī vairs nekad nešķīrās. Tā kļuva par viņa parasto ietērpu, atrodoties arī prezidenta amatā, un, domājams, tai viņš "paliks uzticīgs" arī uz lielgabala lafetes, caur Karakasas ielām dodoties pēdējā gaitā.

Tikai deviņus mēnešus vēlāk, 1992.gada novembrī, Čavesam atrodoties militārajā cietumā, viņa atbalstītāji vēlreiz mēģināja īstenot apvērsumu, taču arī šoreiz dumpis tika apspiests, lai gan nemierniekiem pirms tam izdevās sagrābt televīzijas staciju un pārraidīt videoierakstu, kurā Čavess paziņoja par valdības gāšanu.

Nostāšanās uz "legālās revolūcijas" ceļa

Cietumā Čavesam nācās pavadīt tikai divus gadus, jo jau 1994.gadā nākamais Venecuēlas prezidents Rafaels Kaldera neveiksmīgo dumpinieku apžēloja, un pēc iznākšanas brīvībā tas atjaunoja savu kustību, kas no paramilitāra sazvērnieku grupējuma atdzima kā politiskā partija "Piektā republika". Pievēršot lielāku uzmanību sabiedriskajai domai, Čavess sāka meklēt atbalstu citu Latīņamerikas politisko līderu vidū, ko arī atrada komunistiskās Kubas toreizējā vadoņa Fidela Kastro personā.

Atbalsts auga arī pašā Venecuēlā, un lai gan Čavess joprojām stingri ticēja valdības gāšanai militārā ceļā, viņa sekotājiem izdevās savu līderi pārliecināt un 1998.gadā izvirzīt savu kandidatūru prezidenta vēlēšanās.

Atšķirībā no kaimiņvalstīm Venecuēlai kopš 1958.gada bija izdevies saglabāt demokrātisku pārvaldi, taču abas ietekmīgās partijas, kas ik pa brīdim viena otru nomainīja pie valsts vadības stūres, tika vainotas korumpētās sistēmas uzturēšanā un valsts bagātīgo naftas rezervju izšķērdēšanā. Turpretī Čavess solīja īstenot "revolucionāru" sociālo politiku un pastāvīgi saukāja istablišmenta "plēsīgos oligarhus" par starptautiskā kapitāla korumpētajiem sulaiņiem. Nekad neizlaižot nevienu iespēju uzrunāt pūli, vienā no šādām reizēm viņš, piemēram, paziņoja, ka naftas kompāniju vadītāji dzīvo "greznās villās, kur tie nododas orģijām un tempj viskiju".

Īsā laikā Čavess piesaistīja kuplu atbalstītāju loku, kuru vidū bija ne tikai Venecuēlas nabadzīgāko slāņu pārstāvji, bet arī daļa vidusšķiras, kuras dzīves līmenis, pateicoties ekonomikas vājajai vadībai, bija sācis ievērojami kristies, un tieši vēlētāji no vidusšķiras aprindām ļāva Čavesam prezidenta vēlēšanās uzvarēt ar 58% balsu.

Varas virsotnē

Neskatoties uz priekšvēlēšanu kampaņā izmantoto revolucionāro retoriku, viņa pirmās valdības veidols bija salīdzinoši mērens un vairākums amatu tika uzticēta konservatīvi noskaņotiem politiķiem. Ekonomika visumā tika vadīta saskaņā ar Starptautiskā Valūtas fonda (SVF) ieteikumiem, un administrācija spēra daudz soļu, lai iedrošinātu starptautiskās korporācijas aktīvāk investēt Venecuēlā. Čavess vienlaikus uzsāka sociālo reformu programmu, ieguldot lielus līdzekļus valsts brūkošajā infrastruktūrā, kā arī nodrošinot bezmaksas medicīnisko aprūpi un subsidētu pārtiku nabadzīgākajiem pilsoņiem. Viņa valdīšanas sākumposmā jauneklīgā prezidenta popularitātes reitingi sasniedza pat 80% līmeni. Īpašu mīlestību viņš izpelnījās Karakasas graustu rajonos.

Lai demonstrētu savu tuvību tautai, Čavess ieviesa iknedēļas televīzijas un radio programmu "Alo Presidente" ("Sveiks, prezident"), kurā tiešraidē skaidroja savu politiku un mudināja pilsoņus telefoniski tieši uzdot jautājumus. Viņš pierādīja sevi kā iedzimtu šovmeni, veikli pārlēkdams no marksistiskas retorikas uz teoloģiskiem spriedelējumiem, ko savukārt mirklī nomainīja joki un beisbola metaforas. Šīs pārraides bieži ilga pat astoņas stundas, nokausējot līdz ar prezidentu studijā sēdošos ministrus un žurnālistus. Viņa atbalstītāji apgalvoja, ka tas demonstrējot Čavesa unikālās spējas runāt ar sabiedrību, īpaši ar tās nabadzīgākajiem slāņiem, un pat prezidenta pretinieki bija spiesti atzīt, ka viņam piemīt neparasta harizma. Vienlaikus viņi gan piebilst, ka Čavesa agresīvā retorika bijusi uzbrūkoša un parasti neproduktīva.

Varas konsolidācija

1999.gadā Čavess ierosināja sasaukt konstitucionālo sapulci, un tautas nobalsošanā, kas pati par sevi bija jauninājums Venecuēlas politiskajā dzīvē, guva šai idejai plašu atbalstu. Sekojušajās vēlēšanās Čavesa atbalstītāji, kuru acīs viņu vadonis faktiski jau bija ieguvis kulta pielūgsmes objekta statusu, jaunizveidotajā likumdevēju sapulcē ieguva 95% vietu un ķērās pie jaunās konstitūcijas izstrādes, kura ar lielu balsu vairākumu tika apstiprināta nākamajā referendumā. Viena no jaunā pamatlikuma normām paredzēja, ka nākamās prezidenta vēlēšanas notiks 2000.gadā, un arī tajās Čavess bez grūtībām uzvarēja, iegūstot 59% balsu.

Taču drīzumā Čavesam nācās jau sastapties ar nopietnu pretestību gan pašā Venecuēlā, gan ārvalstīs. Attiecības ar Vašingtonu strauji pasliktinājās, kad populistiskais Venecuēlas līderis, reaģējot uz iebrukumu Afganistānā pēc 2011.gada 11.septembra terora aktiem, apsūdzēja ASV "terorisma apkarošanā ar teroru".

Savukārt valsts iekšienē opozīcijai sāka pievienoties vidusšķira, kas Čavesa varas konsolidācijā sāka saskatīt savas politiskās brīvības ierobežošanu un vainoja prezidentu centienos izveidot vienpartijas valsti. Politiskajai opozīcijai pievienojās gan uzņēmēji, gan arodbiedrību līderi, gan katoļu bīskapi. Neapmierinātība pārņēma pat daļu virsniecības. 2002.gadā valstī uzliesmoja vispārējais streiks, un pēc mēģinājuma pārņemt kontroli pār Venecuēlas naftas industriju dumpīgo virsnieku apvērsuma rezultātā Čavess tika padzīts no prezidenta krēsla. Taču ielās izgāja Čavesa atbalstītāju masas, un tikai pēc 47 stundām, kuras gāztajam līderim nācās pavadīt uz kādas mazas salas Karību jūrā, viņš triumfējoši atgriezās prezidenta pilī. Tomēr kā 2011.gadā privātā sarunā ar Fidelu Kastro, jau ārstēdamies no vēža, atzina pats Čavess, vienu brīdi šīs krīzes laikā viņš esot domājis, ka dzīvam no dumpinieku rokām izkļūt vairs neizdosies.

2006.gada vēlēšanās Čavess ieguva jau 63% balsu un paziņoja, ka turpmāk viņa revolucionārā politika tiks vērsta plašumā. Vienlaikus viņš nāca klajā ar konstitūcijas grozījumiem, kas ļautu vienai personai uz valsts galvas amatu kandidēt neierobežotu reižu skaitu, un arī šī populistiskā līdera ideja guva atbalstu kārtējā tautas nobalsošanā.

Vienlaikus Čavess aktīvi dibināja sakarus ar citiem kreisajiem populistiem, kas viens pēc otra nāca pie varas daudzās Latīņamerikas valstīs. Viņu vidū bija gan Bolīvijas kokas audzētāju bijušais līderis Evo Moraless, kurš prezidenta krēslā sēdās 2006.gadā, gan kādreizējais Nikaragvas komunistu teroristu līderis Daniels Ortega, kas uzvarēja 2007.gada vēlēšanās. Daudzu kreiso radikāļu acīs, un ne tikai Latīņamerikā, Čavess ieņēma sava bijušā mentora Fidela Kastro un pat tā kādreizējā rokaspuiša Če vietu, apmierinot jaunās "revolucionāru" paaudzes ilgas gan pēc radikāla sabiedrības pārveidošanas projekta, gan pēc romantiska varoņa dumpinieka, gan pēc ideju tirgū tik pieprasītā antiamerikānisma.

Tikmēr attiecībās ar Vašingtonu turpinājās saspīlējums. Lai gan 2008.gada novembrī ASV prezidenta vēlēšanās gūstot uzvaru Barakam Obamam, Čavess apsveica jauno Baltā nama saimnieku, "atkusnis" nebija ilgs. 2011.gada Lībijas krīzes laikā arī Obama pār savu galvu saņēma populistiskā Venecuēlas līdera nesaudzīgo kritiku. Čavess toreizējo Lībijas diktatoru dēvēja par "mīļoto brāli revolucionāru", kļūdams faktiski par vienīgo pasaules līderi, kas atklāti pauda atbalstu asiņainajam tirānam, kurš bija uzsācis pilna mēroga karadarbību pret paša tautu. "Neesmu Obamas ienaidnieks, taču ir grūti nesaskatīt Vašingtonas imperiālismu," tolaik intervijā britu raidorganizācijai BBC sacīja Čavess. "Tie, kas to neredz, kā strausi nevēlas to redzēt."

Karakasa turpināja uzturēt aktīvus kontaktus arī ar tādām Vašingtonas nelabvēlībā esošām valstīm kā ar Irāna un Baltkrievija. Arī Sīrijas prezidents Bašars al Asads, no kura par atbilstošu cenu, šķiet, būtu gatava atteikties pat viņa senā sabiedrotā Maskava, līdz šim joprojām saņēmis Karakasas uzmundrinājumus. Čavesa brāļošanās pat ar visodiozākajiem režīmiem, tikai tāpēc, ka tie ir Vašingtonas ienaidnieki, saspīlējuši Karakasas attiecības ne tikai ar ASV. Vēsums vai vismaz ārēja vienaldzība šobrīd valda Karakasas attiecībās ar vairumu rietumvalstu.

Tikmēr paša mājās viņa daudz slavētās ekonomiskās reformas sāka bremzēt. Smagu pārbaudījumu Čavesa pašizgudrotajam "bolivāriskajam sociālismam" sagādāja ekonomikas lejupslīde un inflācija, kas sasniedza 30%, vēl vairāk samazinot vidusšķiras ietaupījumus.

Neskatoties uz augošo neapmierinātību un uz progresējošo slimību, kā arī par spīti tam, ka opozīcija beidzot spējusi apvienoties, kārtējās prezidenta vēlēšanās, kas notika pagājušā gada oktobrī, Čavess atkal uzvarēja, iegūstot nepilnus 55% balsu. Taču vēzis šoreiz liedza Čavesam uzņemties ceturto prezidentūras termiņu, un viņš pat vairs nespēja nodot konstitūcijā paredzēto valsts galvas zvērestu.

Venecuēla bez Čavesa

Tagad visu prātus nomāc jautājums, kas Venecuēlu gaida turpmāk. Vai "čavisti" turēs solījumu un mēneša laikā izsludinās jaunas vēlēšanas, vai arī paša Čavesa nosauktais pēctecis - viceprezidents Nikolass Maduro - mēģinās paturēt varu savās rokās bez balsošanas urnas starpniecības? Ko patiesībā par "čavistiem" domā armija un vai tā ir gatava pieļaut netraucētu vēlēšanu kampaņu, kurā pie varas varētu nākt opozīcija, jo Maduro, bijušajam autobusa šoferim un arodbiedrību aktīvistam, nepiemīt nekas no Čavesa izslavētās harizmas? Un galu galā, kā uz Čavesa nāvi reaģēs "revolucionārās masas", kuru rokās, kā tiek lēsts, ir deviņi līdz 15 miljoni gan legālu, gan nelegālu šaujamieroču?

Vismaz pagaidām nekas neliecina, ka jaunie Karakasas līderi grasītos ko mainīt līdzšinējā kursā. Maduro jau paziņojis ka Čavesa slimībā vainojami "Venecuēlas ienaidnieki", nepārprotami norādot uz ASV un pašmāju opozīciju. "Tautas aizsardzībai un miera garantēšanai" visā valsts teritorijā iesaistīta policija un armija, kas faktiski varētu nozīmēt karastāvokļa izsludināšanu. Savukārt armija, vismaz pagaidām, solījusi uzticību Maduro un "čavistu" kontrolētajam parlamentam, aicinot tautu saglabāt mieru.

Divi Čavesi

Čavess sāka kā reformu prezidents, cenšoties mazināt nevienlīdzību Venecuēlas sabiedrībā un sniedzot nabadzīgākajiem venecuēliešiem medicīnisko aprūpi un pārtiku, bet pats galvenais - teikšanu valsts politiskā. Un jāatzīst, ka šobrīd Venecuēlā pastāv vistaisnīgākā ienākumu pārdale visā Latīņamerikā.

Taču Čavess tā arī nespēja atrast ilgtermiņa risinājumus valsts ekonomiskajām problēmām, Viņa varas laikā turpināja pieaugt vardarbīgo noziegumu skaits, un pērn slepkavību skaits valstī sasniedza jaunu rekordu - 21 000. Arī endēmisko korupciju autoritārajam līderim tā arī nav izdevies izskaust. Biznesmeņi norāda, ka sociālistiskās reformas un masveidīgā uzņēmumu nacionalizācija, kas skārusi arī lauksaimniecību un naftas ieguvi, novedusi pie darbavietu skaita samazināšanās un aizbiedējusi investorus.

Visas savas politiskās karjeras laikā Čavess par sevi un savu "revolūciju" runājis sakāpinātos reliģiskos, nacionālistiskos un radikālos terminos, sevi pasniegdams kā valsts glābēju un daudzos gadījumos tas iedarbojās. Paši "čavisti" apgalvo, ka viņu elks daudzkārt ārvalstīs esot pārprasts un ka viņš esot kļuvis par ASV propagandas upuri.

Savukārt viņa kritiķi apgalvo, ka Čavess centies pārvērst Venecuēlu totalitārā valstī pēc Kubas parauga. Patiesi, daudzi viņa oponenti ir bijuši spiesti doties trimdā vai arī nonākuši cietumā. Parasti gan tas noticis, pamatojoties uz apsūdzībām korupcijā, taču opozīcija apgalvo, ka vairums šādu lietu ir safabricētas.

Tomēr vienlaikus visi Čavesa oponenti sola tādā vai citā veidā turpināt viņa uzsāktās reformas. Vai tie ir patiesi apgalvojumi, vai arī mēģinājumi pārvilināt savā pusē vismaz daļu līdzšinējo "čavistu", to, protams, var atbildēt tikai nākotne.

Čavesā iemiesotās pretrunas spilgti raksturojis kolumbiešu rakstnieks un Nobela prēmijas laureāts Gabriels Garsija Markess, kurš ar nākamo Venecuēlas līderi tiecies un kopā ceļojis vēl pirms tā nākšanas pie varas. Tiekoties ar Čavesu, esot bijusi sajūta, ka tev darīšana ar diviem pilnīgi atšķirīgiem cilvēkiem, raksta Markess. "Vienam no viņiem neizvēlīgais liktenis devis iespēju glābt savu valsti. Otrs - iluzionists, kas vēsturē var ieiet tikai kā kārtējais despots."

LETA, Kasjauns.lv, Foto: EPA/AFP/LETA