Šodien pasaule atvadās no britu "dzelzs lēdijas" Mārgaretas Tečeres. FOTO

­­

Viesu vidū bija bijušais ASV viceprezidents Diks Čeinijs un kādreizējais ASV valsts sekretārs Henrijs Kisindžers.

No Latvijas puses:  premjerministrs Valdis Dombrovskis.

Daudzi bijušie valstu līderi bēres neapmeklēja veselības dēļ

Pirmdien tapa zināms, ka no ASV uz Tečeres bērēm nedosies neviens no Savienoto Valstu bijušajiem prezidentiem.

Arī bijušais Padomju Savienības prezidents Mihails Gorbačovs un kādreizējais Vācijas kanclers Helmuts Kols vārgā veselības stāvokļa dēļ uz Londonu nedevās. Uzaicināta bija arī ASV bijušā prezidenta un Tečeres politiskā dvēseles radinieka Ronalda Reigana atraitne Nensija, bet arī viņa paziņoja, ka neieradīsies.

Otrdien Tečeres mirstīgās atliekas tika nogādātas Vestminsteras pils kapelā, kur tika rīkots privāts dievkalpojums, kurā piedalījās aizgājējas ģimenes locekļi un bijušie kolēģi.

Trešdienas rītā ar Lielbritānijas karogu pārklātais Tečeres šķirsts katafalkā tika vests no Vestminsteras uz Svētā Klementa baznīcu. Pēc tam Tečeres zārks tika novietots uz lielgabala lafetes un pārvests uz Svētā Pāvila katedrāli. Sēru procesijas priekšgalā devās karaliskās flotes orķestris, atskaņojot Šopēna, Bēthovena un Mendelsona sēru maršus.

Ik minūti, kamēr Tečeres šķirsts tika vests pa Flītstrītu līdz Svētā Pāvila katedrālei, no Tauera tika raidītas salūta zalves.

Bēru ceremonijas laikā par godu mūžībā aizgājušajai politiķei neskanēja Londonā tik ierastie Bigbena zvani.

Aviācijas eskorts bēru ceremonijas laikā nebija paredzēts, šādi ievērojot pašas Tečeres gribu. Tečere savulaik esot norādījusi, ka tā būtu naudas izšķiešana.

Pēc publiskās bēru ceremonijas Tečeres mirstīgās atliekas tiks kremētas.

Valsts bēres Lielbritānijā tradicionāli tiek rīkotas monarhiem. Ārpus karaliskās ģimenes šāds gods pēdējo gadsimtu laikā ticis izrādīts vien ļoti nedaudzām personām.

Pēdējo reizi valsts bēres Lielbritānijā notika 1965.gadā, kad pēdējā gaitā tika pavadīts bijušais premjerministrs Vinstons Čērčils.

Savukārt ceremoniālas bēres 2002.gadā tika rīkotas Elizabetes II mātei Elizabetei jeb Karalienei Mātei un 1997.gadā - princesei Diānai.

Gan valsts bērēs, gan ceremoniālajās bērēs zārks cauri Londonai līdz Vestminsterai tiek nogādāts militārā procesijā, un pēcāk tiek rīkots dievkalpojums Vestminsteras abatijā vai Svētā Pāvila katedrālē.

Vienkāršam vērotājam atšķirību starp abām ceremonijām ir grūti pamanīt.

Tečeres draugs un pārstāvis lords Tims Bells atklāja, ka pati Tečere bija norādījusi, ka nevēlas, lai viņai tiktu rīkotas tādas bēres kā Čērčilam.

"Nedz viņa, nedz viņas ģimene nevēlējās valsts bēres," uzsvēra Bells.

Tečeres bēru aptuvenās izmaksas tiks publiskotas pēc bērēm. Izskanējušas aplēses, ka Tečeres bēru ceremonija nodokļu maksātājiem varētu izmaksāt līdz pat desmit miljoniem mārciņu (8,23 miljoniem latu).

Tikmēr Londonas policija gatavojas iespējamajām Tečeres pretinieku demonstrācijām.

Mūžībā aizgājušās politiķes kvēlākie oponenti solījuši Tečeres zārku apmētāt ar olām, akmeņoglēm un pienu, ja izdosies pietiekami tuvu pietuvoties pie "Dzelzs lēdijas" šķirsta.

Dzelzs lēdijas nāve sašķēlusi sabiedrību

Savukārt citi plāno pagriezt muguru sēru procesijai.

Aptuveni 800 Tečeres pretinieku trešdien plāno rīkot svinības pie Svētā Pāvila katedrāles.

"Lai pasaule uzzina par liekulību, rīkojot valsts finansētas bēres cilvēkam, kam bija ietekme uz 30 gadu garumā veikto valsts finansējuma samazināšanu labklājībai," teikts paziņojumā, kas ievietots protestētāju vietnē sociālajā tīklā "Facebook". "Ja nodokļu maksātāji finansē viņas bēres (..), mēs vismaz varam izmantot to, par ko esam samaksājuši."

Bijušās premjerministres nāve britu sabiedrību sašķēlusi tikpat lielā mērā kā laikā, kad Tečere mita Daunigstrītas desmitajā namā.

Kopš Tečeres nāves dienas 8.aprīlī visā valstī notikuši gan piemiņas pasākumi, gan ekspremjeres pretinieku svinības.

Skotlendjards Tečeres bēru dienā īstenos vērienīgus drošības pasākumus un aicinājis demonstrantus policijai savlaicīgi sniegt informāciju par iecerētajām protesta akcijām, brīdinot, ka tiks arestēts ikviens, kas traucēs sabiedrisko kārtību.

Daži protestētāji apņēmušies Tečeres šķirstu apmētāt ar olām, bet citi plāno likt lietā akmeņogles, tādējādi atgādinot par 1984. un 1985.gadā pieredzēto ogļraču streiku, pēc kura Tečeres vadītā valdība slēdza desmitiem raktuvju un darbu zaudēja tūkstošiem cilvēku.

"Lūdzu, neaizmirstiet kortežu apmētāt ar akmeņoglēm, tieši to viņa vēlējās," mudināja kāds tvitera lietotājs.

Tikmēr citi protestētāji paziņojuši, ka centīsies Tečeres zārka virzienā mest pienu, jo viena no Tečeres daudz peltajām reformām, ko politiķe veica vēl kā izglītības ministre, bija atteikšanās no bezmaksas piena nodrošināšanas bērniem vecumā no septiņiem līdz 11 gadiem. Tas izraisīja asus uzbrukumus no leiboristu puses, un kopš tā laika Tečere izpelnījusies palamu "piena zagle".

Citi Tečeres oponenti kā piemērotāku veidu necieņas izrādīšanai izvēlējušies muguras pagriešanu kortežam.

"Ja daudzi cilvēki pagriezīs muguru, tas būs dziļi simbolisks žests," pārliecināta vides aktīviste Beka Blūma, kura saņēmusi policijas atļauju rīkot miermīlīgu demonstrāciju. "Mēs pasaulei parādīsim, ka Lielbritānija sērās nebūt nav vienota."

Skotlendjards gan atsakās atklāt, cik likumsargu trešdien būs iesaistīti drošības pasākumos.

Pagājušajā nedēļā 87 gadu vecumā mūžībā aizgājusī bijusī Lielbritānijas premjerministre Mārgareta Tečere arī pēc nāves turpina šķelt britu sabiedrību tikpat lielā mērā kā laikā, kad mita Daunigstrītas desmitajā namā.

Vienlaikus viņas atteikšanās no tā dēvētās konsensa politikas ar laiku noveda pie dumpja pašas pārstāvētajā toriju partijā un nemieriem ielās. Vēl šodien daudzi Tečeres laikmetu atceras ar rūgtumu un pat naidu, ko apliecināja brīdim nepiemērotās svinības Londonas un citu Lielbritānijas pilsētu ielās, kuras pirmdienas vakarā atļāvās rīkot kreisie radikāļi.

"Piena zagle"

Mārgareta Hilda Tečere dzimusi 1925.gada 13.oktobrī Grāntemā, Linkolnšīrā, pārtikas veikala īpašnieka ģimenē. Viņas tēvs Alfrēds Robertss, kurš bija arī metodistu sludinātājs un vietējās municipālās padomes loceklis, atstāja milzīgu ietekmi gan uz meitas turpmāko dzīvi, gan uz viņas politiskajiem uzskatiem. Tieši pateicoties tēvam, viņa visu mūžu palika uzticīga protestantiskajai darba ētikai un republikāniskam apkaimes aktīvismam, uz ko nepārstāja mudināt arī savus līdzpilsoņus.

Jau agrā jaunībā viņa aktīvi iesaistījās politikā, studiju gados kļūstot par pirmo sievieti Oksfordas universitātes Konservatīvo apvienības prezidentes amatā. 24 gadu vecumā Tečere kļuva par toriju kandidāti no Dārtfortas Kentā. Lai gan viņai neizdevās iekļūt parlamentā nedz 1950.gada papildu vēlēšanās, nedz 1951.gada vispārējās vēlēšanās, jaunā politiķe ievērojami iedragāja leiboristu vairākumu šajā apgabalā un, tobrīd būdama pati jaunākā toriju kandidāte vēsturē, piesaistīja lielu mediju uzmanību. Taču parlamentā Tečere beidzot iekļuva tikai 1959.gadā, kandidējot Finčlijā, apgabalā, kuru vienmēr kontrolējuši toriji.

Kad 1970. gadā, leiboristu valdības vietā nākot konservatīvo kabinetam, par premjeru kļuva Teds Hīts, Tečerei tika piedāvāts izglītības ministres amats. Viņai tika uzdota izdevumu samazināšana uzticētajā nozarē, un viena no ministres reformām bija atteikšanās no bezmaksas piena nodrošināšanas bērniem vecumā no septiņiem līdz 11 gadiem, kas izraisīja asus uzbrukumus no leiboristu puses, un kopš tā laika Tečere izpelnījās palamu "piena zagle". Taču patiesībā Tečere kabinetā tolaik iestājās pret atteikšanos no piena subsidēšanas, un vēlāk viņa atzina, ka šī epizode sniegusi viņai "labu mācību" par attiecību starp politiskajām izmaksām un ieguvumiem.

Tolaik būdama viena no nedaudzajām sievietēm politikas augstākajā ešelonā, Tečere neizbēgami raisīja runas, ka viņa, iespējams, kādu dienu varētu nonākt arī premjera krēslā. Taču pati Tečere šādu iespēju tolaik kategoriski noraidīja un kādā televīzijas intervijā izteicās, ka, viņasprāt, savas dzīves laikā viņa nepieredzēs, ka skaistā dzimuma pārstāve kļūst par Dauningstrītas saimnieci. Tā ir viena no nedaudzajām Tečeres prognozēm, par ko mēs šodien nešauboties varam sacīt, ka tā bijusi kļūdaina.

Hīta valdībai nebija ilgs mūžs. Tās stabilitāti iedragāja 1973.gada naftas krīze, kuras dēļ nācās ieviest trīs dienu darba nedēļu, un ogļraču streiks. 1974.gada februārī Hīta kabinets beidzot krita. Atgriežoties opozīcijā, Tečere kļuva par ēnu kabineta vides ministri, taču, saniknota par novēršanos no konservatīvās ekonomiskās politikas principiem, ko, viņasprāt, pieļāvis Hīts, viņa izšķīrās par dumpi pret partijas vadītāju un 1975.gadā izvirzīja savu kandidatūru uz toriju līdera amatu. Visiem, tostarp viņai pašai, par pārsteigumu Tečere pirmajā balsošanas kārtā Hītu sakāva, liekot viņam demisionēt, bet otrajā kārtā Tečere pārspēja arī Villiju Vaitlovu, kļūstot par pirmo sievieti, kas nonākusi kādas lielākās britu partijas vadībā.

Nebija ilgi jāgaida, līdz Tečere sāka parādīt savu raksturu. Ar kādu runu 1976.gadā, kurā skarbi kritizēja PSRS represīvo politiku, jaunā toriju līdere no kāda krievu laikraksta izpelnījās savu jauno palamu "Dzelzs lēdija", kas viņai pielipa uz mūžu un pašai valkātajai tīri labi patika.

Vienlaikus Tečeres izvēlētais tēls bija politiķe mājsaimniece, kas zina, ko inflācija nozīmē ierindas ģimenei, un no šīm pozīcijām viņa meta izaicinājumu arodbiedrībām, kuru rīkotie gandrīz nepārtrauktie streiki 1979.gadā sasniedza kulmināciju tā dēvētajā "neapmierinātības ziemā". Kad pavasarī krita Džeimsa Kelahana valdība, konservatīvie savai kampaņai izmantoja plakātu, kurā bija redzama bezdarbnieku rinda, bet uzraksts zem tās vēstīja: "Leiboristi nestrādā." Šī taktika bija veiksmīga, un Tečeres atklātā un stingrā nostāja tobrīd sabalsojās ar daudzu vēlētāju noskaņojumu, nodrošinot torijiem vēlēšanās uzvaru.

Šodien daudzi Tečeres kritiķi ir aizmirsuši vai izliekas, ka aizmirsuši, kādā stāvoklī 1979.gadā, kad viņa nāca pie varas, atradās Lielbritānija. Pēc koloniālās impērijas zaudēšanas britiem viņu loma pasaulē jau divas desmitgades šķita nožēlojama, un Apvienotā Karaliste arvien vairāk sāka atpalikt no pārējām Rietumeiropas valstīm. Septiņdesmitajos vidējais inflācijas līmenis Apvienotajā Karalistē bija 13%, bezdarbs sasniedza četrus procentus, lielākās pilsētas izskatījās arvien noplukušākas, laikrakstos katru dienu varēja lasīt par kādu streiku, gandrīz katru nedēļu tika saņemtas ziņas par kārtējo terora aktu Ziemeļīrijā, bet ārvalstu mediji Lielbritāniju dēvēja par Eiropas slimnieku.

Sēžoties premjerministres krēslā, Tečere bija stingri apņēmusies atveseļot valsts finanšu sistēmu, ierobežojot valsts lomu un veicinot brīvo tirgu. Viņas valdības programmā galvenais uzdevums bija inflācijas iegrožošana, un drīzumā tika apstiprināts budžets, kas paredzēja radikālu nodokļu un izdevumu samazināšanu. Vienlaikus parlamentā tika iesniegti likumprojekti, kas paredzēja iegrožot arodbiedrību varu un apvaldīt to kaujinieciskumu, privatizēt valstij piederošos rūpniecības uzņēmumus un atļaut īrniekiem privatizēt savus mājokļus. Miljoniem cilvēku, kuriem līdz tam nebija nekādas ekonomiskās varas, pēkšņi nonāca situācijā, kurā tie varēja iegādāties gan nekustamos īpašumus, gan valsts īpašumā esošo uzņēmumu akcijas.

Savukārt Londonas Sitijai jaunā monetārā politika, kā arī finanšu tirgus deregulācija, kas gan tika īstenota tikai 1986.gadā, pavēra iespēju kļūt par vienu no veiksmīgākajiem pasaules finanšu centriem. Vienlaikus ar lozungu veidot "jaunu konkurētspējīgu Lielbritāniju" valdība apzināti ļāva mirt vecā parauga smagajai rūpniecībai, kura, kā apgalvoja tās kritiķi, radīja industriālas izdedzinātās zemes zonas.

Līdz ar pārmaiņām aug bezdarbs, sākas protesti

Taču tas viss prasīja augstu cenu. Strauji auga bezdarbs, un bezdarbnieku skaits drīzumā pārsniedza trīsarpus miljonus. Tas savukārt izraisīja ievērojamu pretestību pat dažās konservatīvo aprindās, kam pievienojās nemieri atsevišķās iekšpilsētu apkaimēs, kas lika Tečerei savu politiku modificēt. Tomēr piekāpties viņa atteicās. Konservatīvās partijas 1980.gada konferencē Tečere savā runā uzsvēra: "Tiem, kas aizturētu elpu gaida uz mediju iecienīto modes vārdu - "pagrieziens par 180 grādiem" -, man sakāms tikai viens. Griezieties jūs, ja vēlaties, (..) lēdijas nepagriežas."

Astoņdesmito gadu vidū jau bija skaidrs, ka Tečeres īstenotais kurss pavērsis pretējā virzienā lejupslīdes tendenci. Nodokļi bija sarukuši, streiki bija izbeigušies, ekonomikas produktivitāte sāka augt, un investori, kas vēl nesen draudēja Apvienoto Karalisti pamest, tagad jau stājās rindā, kārojot pirmie ieguldīt savus līdzekļus Miglainās Albionas tautsaimniecībā.

Vai tas bez Tečeres nebūtu noticis? Iespējams, ka būtu, taču tas, domājams, prasītu ilgāku laiku. Jājautā arī, vai bez Tečeres Lielbritānijai par pārmaiņām būtu jāmaksā zemāka cena. Domājams, ka nē. Vēl pirms viņas nākšanas pie varas bezdarbnieku skaits bija sasniedzis pusotru miljonu, un tā dēvētā globalizācija, par ko gan mediji vēl nerunāja, jau tolaik bija lēmusi nāvei vecā parauga smago rūpniecību. Taču kavēšanās šos zaudējumus, iespējams, padarītu vēl sāpīgākus.

Lai gan Tečere sevi dēvēja par konservatīvo, viņa īstenoja radikālāko programmu, kāda bijusi jebkuram no britu premjerministriem jaunāko laiku vēsturē, un jau no paša sākuma tika uzskatīts, ka viņai labākajā gadījumā būs atvēlēts tikai viens pilnvaru termiņš. Līdz 1981.gada beigām Tečeres popularitātes reitings bija nokrities līdz 25%, kas bija zemākais līmenis, kādu tobrīd bija pieredzējis kāds premjerministrs visā Lielbritānijas vēsturē, taču ekonomika vēl nebija izkļuvusi no dziļākā krituma punkta. Tā sāka atlabt tikai 1982.gada sākumā, un līdz ar to sāka uzlaboties arī premjerministres tēls vēlētāju acīs. Taču straujāko kāpumu Tečeres popularitāte piedzīvoja aprīlī, pateicoties viņas apņēmīgajai reakcijai uz Argentīnas iebrukumu Folklenda salās.

Ja Britu salās Tečeres mantojums joprojām raisa vispretrunīgākās jūtas, tad Folklenda arhipelāgā viņa tiek uzskatīta par varoni, par "mūsu Vinstonu Čērčilu", kas nosargājusi Folklendu pilsoņu brīvību, kā, pieminot bijušās premjerministres aiziešanu, izteicies salinieku likumdevēju sapulces priekšsēdētājs Maiks Samers.

Taču Tečeri gaidīja vēl citi smagi pārbaudījumi. 1984.gada pavasarī nacionālā ogļraču arodbiedrība (NUM) izsludināja valsts mēroga streiku, taču atšķirībā no situācijas, kuru 1973.gadā piedzīvoja Hīts, šoreiz valdība vēl pirms streika spēkstacijās bija izveidojusi ievērojamas ogļu rezerves, un Tečere bija apņēmības pilna nepiekāpties. Lai gan tika pieredzētas sīvas sadursmes starp streikotājiem un policiju, nākamā gada martā streiks izplēnēja. Taču daudzas ogļraču kopienas pēc šīs sakāves, kas paātrināja ogļu industrijas norietu, tā arī vairs neatguvās, un vēl šobrīd bijušās premjeres sīvākie ienaidnieki atrodami kādreizējo ogļraču un to arodbiedrību līderu aprindās.

Neskatoties uz krasi pretrunīgo Tečeres vērtējumu sabiedrībā, leiboristi arī 1987.gadā nebija spējuši atgūties no iekšējām cīņām, un kārtējās parlamenta vēlēšanās Tečere izcīnīja tiesības ieņemt premjeres krēslu uz trešo pilnvaru termiņu. Viens no viņas jaunās valdības pirmajiem soļiem bija "galvas naudas" nodokļa ieviešana, paredzot iekasēt no katras personas fiksētu likmi par komunālajiem pakalpojumiem. Šis nodoklis tika saistīts ar indivīdu, nevis ar viņam piederošā īpašuma vērtību un izraisīja vienus no nežēlīgajiem ielu grautiņiem nesenajā vēsturē. Toriju deputāti, baidoties, ka "galvas naudas" nodoklis var tiem maksāt parlamentāriešu krēslus, vienlaikus saprata, ka tiem neizdosies no jaunā nodokļa tikt vaļā, kamēr amatā paliek Tečere.

Lai gan Tečere 1989.gadā balsojumā par partijas vadītāja amatu bez pūlēm sakāva savu sāncensi, kādu mazpazīstamu otrā plāna deputātu, tā izvirzīšana bija tikai simptoms, kas liecināja par pieaugošo neapmierinātību ar premjeres politiku toriju rindās.

Pie Tečeres krišanas galu galā noveda Eiropas jautājums. Atgriežoties no nokaitēta Eiropas samita Romā, Tečere nesavaldīgi uzbruka saviem citvalstu kolēģiem, kategoriski noraidot jebkādu toreizējās Eiropas Kopienas pilnvaru paplašināšanu un tādējādi nokaitinot daudzu kontinenta valdību vadītājus. Tečere teica trīskāršu "nē" Eiropas Komisijas prezidenta Žaka Delora iecerēm par ciešāku kopienas integrāciju un pārtapšanu Eiropas Savienībā (ES).

Situāciju nekavējoties izmantoja vicepremjers Džefrijs Hovs, kuru joprojām aizvainoja nesenā ārlietu ministra posteņa zaudēšana. Viņš pieteica tūlītēju atkāpšanos no amata un savā iznīcinošajā demisijas runā nāca klajā ar aicinājumu pieteikties pretendentiem uz partijas vadītāja krēslu. Jau nākamajā dienā izaicinājumu pieņēma Maikls Heseltains. Tečerei pietrūka divu balsu, lai novērstu balsojuma otro kārtu. Viņa gan paziņoja, ka cīņu turpinās, taču Tečeres tuvākie kolēģi, tā dēvētie vīri pelēkajos uzvalkos, premjeri pārliecināja, ka otrajā balsošanas kārtā viņa zaudēs. Nākamajā kabineta sēdē Tečere paziņoja par savu demisiju. Vēlāk viņa ar rūgtumu atzina: "Tā bija nodevība ar smaidu sejā."

Dzelzs lēdija un Austrumeiropa

Savā ārpolitikā Tečere centās nostiprināt Lielbritānijas lomu pasaulē, kas, viņasprāt, leiboristu varas gados bija mazinājusies. Sabiedroto viņa atrada toreizējā ASV prezidentā Ronaldā Reiganā, kam bija līdzīgi uzskati ekonomikā un kurš, tāpat kā britu premjere, iestājās par indivīda brīvību un pieteica karu "ļaunuma impērijai". Taču vienlaikus negaidītu sadarbības partneri viņa atrada arī jaunajā PSRS līderī Mihailā Gorbačovā, kurš bija ķēries pie mēģinājuma reformēt totalitāro režīmu. Par hrestomātisku kļuvis Tečeres toreizējais paziņojums, ka, par spīti viņas stingrajai antikomunistiskajai nostājai, ar Gorbačovu "mums var sanākt bizness".

Nav brīnums, ka austrumeiropieši visumā pret Dzelzs lēdiju bijuši labvēlīgāk noskaņoti nekā paši briti. Neskatoties uz viņas apšaubāmo nostāju brīdī, kad komunisms jau bija uz lāpstiņām, kas izpaudās, piemēram, negatīvajā attieksmē pret Vācijas atkalapvienošanos, izsakoties Polijas ārlietu ministra Radoslava Sikorska vārdiem, Tečere "Aukstā kara laikā stāvēja eņģeļu pusē". Kamēr cīņā neiesaistījās Tečere, valdīja pārliecība, ka galu galā notiks kapitālisma konverģence ar komunismu un ka arvien lielāka un lielāka valsts loma ir neizbēgama. Kā uzskata Sikorskis, "viņa tam pielika punktu" un Lielbritānijas atdzimšana viņas vadībā bija "spēcīgākais arguments pret komandekonomikas modeli gan tā stingrākajā, gan maigākajā formā".

Sikorskis arī domā, ka Tečeres 1988.gada vizīte Polijā, kuras laikā viņa tikās ar antikomunistiskās arodbiedrības "Solidaritāte" līderi Lehu Valensu, bija "svarīgs faktors", kas piespieda komunistisko marionešu režīmu gadu vēlāk sākt ar opozīciju tā dēvētās apaļā galda sarunas, kuras noveda pie brīvām vēlēšanām un nevardarbīgas totalitārā režīma demontāžas. "Mēs bijušajā Austrumeiropā arī turpmāk ar pateicību viņu atcerēsimies kā vienu no tiem, kas pasteidzināja dienu, kad mēs pievienojāmies demokrātisko valstu saimei," uzsver Sikorskis.

Tečere un Eiropa

Arī vienotās Eiropas jautājumā Tečeres mantojums ir tikpat pretrunīgs. Sākotnēji viņa bija viena no aktīvākajām kopīgā tirgus aizstāvēm, bet vēlāk kļuva par mūsdienu eiroskeptiķu patronu. Galu galā viņas karjerai 1990.gada novembrī punktu pielika nevis arodbiedrības vai "galvas naudas" nodoklis, nevis leiboristi, pat ne vēlētāji, bet gan Eiropa.

Vēl būdama opozīcijā, Tečere asi kritizēja Kelahana leiboristu valdību par atteikšanos pievienoties Vienotā apmaiņas kursa mehānismam, kas uzskatāms par eiro priekšteci, kā arī iestājās par vienotu Eiropas aizsardzības politiku. Pirms 1975.gada referenduma viņa aktīvi aģitēja par palikšanu Eiropas Ekonomiskajā kopienā, un salīdzinājumā ar leiboristu toreizējiem līderiem Tečeri var uzskatīt gandrīz par eirofīlu.

Tajā pašā laikā Tečere Eiropas samitos sīvi cīnījās par Apvienotās Karalistes interesēm, un tieši viņa panāca šobrīd jau bēdīgi slaveno britu "atlaidi" iemaksām toreizējās kopienas un arī pašreizējās Eiropas Savienības budžetā, kas šobrīd sasniedz jau gandrīz 90 miljardus eiro. Vēl šodien nav iedomājams kāds Lielbritānijas premjerministrs, kurš būtu gatavs labprātīgi atteikties no šīs "atlaides".

No otras puses, Tečeres 1988.gada runa Briges Eiropas koledžā tiek uzskatīta par šodienas eiroskeptiķu manifestu. Runā atspoguļojās Tečeres gandrīz ģenētiskā neuzticība pret "neleģitīmo un politiskai atbildībai nepakļauto" Eiropas Komisiju. Tajā viņa arī noraidīja tolaik moderno ideju par "arvien ciešāku" savienību. "Eiropai jābūt valstu ģimenei, kas nodrošina labāku savstarpējo sapratni, vairo savstarpējo patiku, palielina sadarbību, taču nevērtē mūsu nacionālo identitāti zemāk kā mūsu kopīgos Eiropas pūliņus," šajā runā uzsvēra Tečere. Viņa arī atgādināja par otrpus Dzelzs priekškaram tobrīd vēl esošajām Austrumeiropas tautām, kas savulaik bija pilntiesīga Eiropas kultūras, brīvības un identitātes sastāvdaļa un kuras komunistiskie režīmi atrāvuši no to saknēm. "Mums vienmēr uz Varšavu, Prāgu un Budapeštu jālūkojas kā uz lielām Eiropas pilsētām," norādīja toreizējā britu premjere.

Kad rūsa saēdīs dzelzi, paliks lēdija

Maz ir tādu politiķu, vismaz demokrātiskās valstīs, kam, esot amatā, ir izdevies īstenot tādu dominanci pār saviem kolēģiem, un maz ir tādu, kas pret sevi raisījuši tik spēcīgas emocijas, gan pozitīvas, gan negatīvas. Saviem ienaidniekiem viņa ir politiķe, kas brīvo tirgu stādīja pāri visam un kas citiem lika maksāt cenu, kuru prasīja viņas īstenotā politika, kas noveda pie bezdarba pieauguma un sociālajiem nemieriem. Savukārt Tečeres atbalstītāji viņu slavē par visaptverošās valsts robežu atbīdīšanu, savulaik visvareno arodbiedrību līderu ietekmes iegrožošanu un Lielbritānijas pozīciju atjaunošanu pasaulē.

Neapšaubāmi, Tečere politikā bija reta parādība - politiķis aiz pārliecības, kas no savas pārliecības neatkāpjas, lai kas notiktu. Viņas stingrā ticība tam, ka dziļu pārliecību nekad nedrīkst grozīt konsensa vārdā, vienlaikus bija Tečeres lielākais spēks un lielākais vājums.

Tomēr viņas mantojums ir daudz sarežģītāks, nekā šķiet, klausoties gan Tečeres cienītāju, gan nīdēju apgalvojumos. Viņa solīja atjaunot likumu un kārtību, taču viņas laikā britu pilsētas pieredzēja vēl nepiedzīvotus grautiņus. Viņa runāja par atgriešanos pie viktoriānisma vērtībām, taču desmitgadē, kuras laikā viņa mitinājās Dauningstrītā, vēl nebijušu līmeni sasniedza abortu, šķiršanos un ārlaulībā dzimušo bērnu skaits. Viņa slavināja taupību un ienīda izšķērdību, taču viņas kurss pavēra ceļu milzīgam kredītu bumam un tā dēvētā kazino kapitālisma uzplaukumam. Lai gan viņa uzstāja uz valsts lomas mazināšanu, gandrīz visā Tečeres varas laikā budžeta izdevumi faktiski pieauga.

Ja ir vēlme piešķirt Tečeres nāvei kādu simbolisku nozīmi, var sacīt, ka bijušās britu premjeres aiziešana sakritusi ar laiku, kad zināmā mērā noslēdzies viņas un toreizējā ASV prezidenta Reigana ievadītais laikmets un pasauli atkal pārņēmusi krīze, kam jāpiesaka nākamais vēsturiskais cikls. Var sacīt, ka viņa atbrīvojusi vietu nākamajam līderim, kurš spēs augstu turēt savus principus, nepakļaujoties rīcību bremzējošam politikānismam un arvien smacējošākai politkorektuma gaisotnei. Lai to atzītu, nebūt nav jābūt Tečeres uzskatu piekritējam, vien jābūt pietiekami civilizētam, lai uz brīdi pieklustu, kad pasauli pametis kāds, kas varbūt kļūdījies, taču bijis pietiekami drosmīgs un stiprs, lai sekotu tam, ko atzinis par svarīgu un vajadzīgu.

Taču, iespējams, galu galā jāatzīst, ka taisnība izrādīsies vēsturniekam Dominakam Sendbrūkam - kad beidzot nosēdīsies vēstures putekļi un būs aizmirsts gan Folklendu karš, gan "galvas naudas" nodoklis, ļaudīm mazāk svarīgi liksies tas, ka Tečere bijusi "veidota no dzelzs", bet būtiskāks šķitīs tas, ka viņa bijusi lēdija.