Vīru pasaule
2024. gada 10. februāris, 05:36

Kāds bija ārsts Viktors Kalnbērzs, kurš pirmais PSRS pārveidoja sievieti par vīrieti

Andris Bernāts

"Patiesā Dzīve"

Viktors Kalnbērzs – izcils latviešu ķirurgs un ortopēds, viens no pasaulē pazīstamākajiem latviešu ārstiem un zinātniekiem. Daudzu izgudrojumu un patentu autors, leģendāra personība. Viņš bija viens no plastiskās ķirurģijas celmlaužiem Latvijā. Īpašu ievērību ārsts ieguva pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados, veicot dzimumlocekļu endoprotezēšanu, un septiņdesmito gadu sākumā, pārveidojot sievieti par vīrieti.

Dzīves pēdējos gados Viktors Kalnbērzs bija attālinājies gan no aktīva darba medicīnā, gan politikas. Savas dienas viņš aizvadīja Priedkalnes savrupmājā – sieva jau bija aizsaulē, bērniem un mazbērniem sava dzīve un darīšanas. Ik palaikam kāds viņu apciemoja.

Man bija izdevība viņu intervēt 2012. gada nogalē. Bija jūtams, ka Kalnbērzs savā lielajā privātmājā jūtas vientuļi. Ārā valdīja brangs sals, mājā bija auksti. Silti bija tikai istabā, kurā runājāmies, jo bija ieslēgts elektriskais sildītājs.

Lielo viesistabu jeb zāli Kalnbērzs bija iekārtojis gluži kā muzeju. Pie sienām bija saliktas fotogrāfijas, kurās ārsts iemūžināts kopā gan ar padomju laika un Krievijas ievērojamām personībām, gan ar Latvijas ārstiem, politiķiem, sportistiem un citām slavenībām. Tā bija Kalnbērza vājība – tieksme pēc draudzības ar ietekmīgiem un slaveniem cilvēkiem.

Savulaik par saviem draugiem viņš sauca gan Baltkrievijas diktatoru Aleksandru Lukašenko, gan Krievijas aizsardzības ministru Sergeju Šoigu. Kā ārsts viņš bija palīdzējis daudzām augstām amatpersonām un viņu ģimenes locekļiem. 1975. gadā Kalnbērzu pat aicināja ASV prezidenta Džeralda Forda sievu – veikt viņai krūšu endoprotezēšanas operāciju. Tomēr PSRS Veselības aizsardzības ministrijas ierēdņi bažījās, ka var notikt kāda provokācija, un ķirurgu neizlaida no valsts.  

Padomju laikā Kalnbērzs bija viens no vadošajiem PSRS traumatologiem, arī vairāku olimpisko spēļu dalībnieks, rūpējoties par PSRS izlases sportistiem. Viņš bija desmitiem dažādu izgudrojumu un patentu autors, Kalnbērza izgudrotais kaulu ārējās fiksācijas aparāts izpelnījās speciālistu un pacientu atzinību daudzās pasaules valstīs. Astoņdesmitajos gados, Afganistānas kara laikā, Kalnbērzs veica operācijas Kabulas kara hospitālī, un par izcilo darbu viņu pagodināja ar Afganistānas armijas ģenerālmajora pakāpi.

foto: no izdevniecības Rīgas Viļņi arhīva
1957. gads Jūrmalā. Jaunais ārsts Viktors Kalnbērzs – pirmais no kreisās.

Gluži kā mūžīgais dzinējs

Viktors Kalnbērzs piedzima 1928. gada 2. jūlijā Maskavā ārsta Konstantīna Kalnbērza ģimenē. Pēc Latvijas okupācijas kopā ar vecākiem ieradās Rīgā, kur viņa tēvs ieņēma Latvijas PSR Veselības tautas komisāra vietnieka amatu. No 1941. līdz 1945. gadam dzīvoja Baškīrijā, pēc kara studēja Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātē. Sākumā Viktors Rīgas Traumatoloģijas un ortopēdijas zinātniski pētnieciskajā institūtā bija zinātniskais līdzstrādnieks, vēlāk daudzus gadus vadīja šo iestādi.

Plašāku ievērību ārsts ieguva ar dzimumlocekļu endoprotezēšanu, kad pie viņa vērsās arī ietekmīgas amatpersonas, kurām bija problēmas ar potenci. 

Kad 1963. gadā Kalnbērzs piedalījās plastiskās ķirurģijas kongresā Vašingtonā, viņam piedāvāja iepazīties ar materiāliem, kas viņu ieinteresēja. “Jau agrāk biju lasījis, ka četrdesmitajos gados ķirurgs Nikolajs Bogorazs Krievijā bija veicis falloplastiku, lietojot ribu kā implantu,” stāstīja Kalnbērzs. “Sākumā ribas falloprotēze funkcionēja labi, bet ar laiku kauls uzsūcās un reizēm arī lūza. Kad atgriezos no Amerikas, konsultēju kādu pacientu, kuru biju operējis jau agrāk. Viņš bija kuģa kapteiņa palīgs, kuram bija problēmas ar potenci. Agrāk pat nebiju domājis, ka man kādreiz nāksies pievērsties impotences problēmu risināšanai, tomēr pacients tik izmisīgi lūdza palīdzēt, ka nolēmu pamēģināt. Teicu, ka man šajā jomā nav nekādas pieredzes, tāpēc nevaru garantēt teicamu rezultātu. Pacients to labi saprata un bija gatavs riskēt.”

foto: no izdevniecības Rīgas Viļņi arhīva
1976. gads. Ārsts veic falloendoprotezēšanas operāciju.

Kalnbērzs nolēmis veidot kaut ko līdzīgu protēzei, ko bija redzējis ASV. To viņš izveidojis no polietilēna – vielas, ko drīkst izmantot endoprotezēšanai. Operācija bijusi veiksmīga, un savu pirmo pacientu viņš nosaucis par Gagarinu. Kad pacienta ģimenē piedzimusi meita, viņš par godu Kalnbērzam to nosaucis par Viktoriju.

Jau drīz Kalnbērzs ķēries pie nākamā pacienta, kuru nodēvējis par Titovu – otra padomju kosmonauta vārdā. “Viņš bija Maskavas ebrejs ar ļoti interesantu likteni,” atcerējās ārsts. “Kā feldšeris Staļina laikā viņš bija iesaistīts ārstu – ebreju lietā. Viņu apcietināja un piesprieda nāvessodu. Sprieduma izpildi feldšeris gaidīja ļoti ilgi. Viņu regulāri veda uz nošaušanu, lika pie sienas un šāva garām. Šī eksekūcija atkārtojās vairākas reizes. Vēlāk arestantam paziņoja, ka viņa vaina nav pierādīta un viņš ir brīvs. Pēc visa pārdzīvotā feldšeris atradās dziļā depresijā, viņš vairs negribēja dzīvot. Viņš bija emocionāli pilnīgi sagrauts un kļuvis impotents. Nekas viņu vairs neinteresēja, viņš tikai ēda un gulēja.

Kaut kā viņš tomēr uzzināja par manis veikto falloplastiku un ieradās klīnikā. Lūdza palīdzēt. Pēc veiksmīgi paveiktas operācijas pacients pilnībā izmainījās, viņam radās interese dzīvot. Viņš kļuva par fotogrāfu un sāka labi pelnīt. Uz viņa fotostudiju dāmas nāca bariem, viņam bija ļoti liela piekrišana pie sievietēm.Protēze viņam nodrošināja dzimumlocekļa pastāvīgu stingrumu.

Tas bija kā mūžīgais dzinējs – vienmēr gatavībā. Īpašu prieku viņam sagādāja pārgulēt ar čekistu sievām, tā viņš atriebās saviem pāridarītājiem.”

Laika gaitā Kalnbērzs pastāvīgi pilnveidoja operācijas specifiku un radīja arvien modernākas protēzes, kuras atšķīrās no amerikāņu piedāvātajām. Interesanti, ka viens no viņa pacientiem bija sarkanais strēlnieks, kas bija dzimis vēl 19. gadsimtā. Kaut strēlnieks bijis solīdā vecumā, interesi par sievietēm viņš tomēr nebija zaudējis – viņa draudzenei bijuši tikai 32 gadi.

Pirms operācijas strēlniekam iedota muskulārā premedikācijas deva, un viņš nosēdināts operāciju zāles priekštelpā. Tomēr šī deva vecajam vīram izrādījusies pārlieku liela – kad beidzot bijis jādodas uz operāciju, viņam kājas vairs nav klausījušas. Māsiņa, kas savā valodā bijusi ļoti tieša, izteikusi piezīmi: “Tu pat uz operāciju galda nevari uzkāpt, kā uzkāpsi uz sievietes?!” Operācija izdevusies necerēti labi, un pacients bijis priecīgs par savu varēšanu.

Lielgabals līdz ceļiem

Jāteic, ne visiem lielajiem priekšniekiem patika Viktora Kalnbērza aktivitātes, jo viņi uzskatīja, ka padomju ārstam ar kaut ko tādu nevajadzētu nodarboties. Visu mainīja kāds telefona zvans, pēc kura ārsts brīvi varēja nodarboties ar to, ko pats uzskatīja par vajadzīgu. Tas notika 1979. gadā, kad viņa vērsās PSRS Valsts Drošības komitejas šefs Jurijs Andropovs.

Lielais čekas priekšnieks teicis, ka viņam esot draugs, kas vadot specdienestu kādā no sociālistiskajām valstīm, un šim draugam esot nepieciešama Kalnbērza palīdzība. Vai ārsts varētu viņu pakonsultēt? Dakteris piekritis, un pie viņa ieradies Čehoslovākijas VDK priekšnieks, ģenerālis Milošs Gladiks, kuram bijušas problēmas ar potenci. 

foto: no izdevniecības Rīgas Viļņi arhīva
1979. gads. Viktors Kalnbērzs, tīģerēns un Čehoslovākijas VDK ģenerālis Milošs Gladiks.

Kalnbērzs viņam izstāstījis par iecerēto operāciju un uzzīmējis plānu. Ģenerālis piekritis un sācis gatavoties protezēšanai. No čekas puses šo lietu organizējis toreizējais Latvijas VDK šefa vietnieks Boriss Pugo. Viņš ieradies pie Kalnbērza un sacījis, ka viesim jāsagatavo vienvietīga palāta, kur jābūt telefonam, televizoram un ledusskapim. Par visu maksāšot VDK. Ārsts izvēlējies atsevišķu istabu, kas atradusies blakus operāciju zālei. Tā bijusi autonoma telpa ar ieeju no kāpņu telpas. Tur iekārtota arī vanna, duša un tualete.

Ģenerālis izrādījies mierīgs un draudzīgs, turklāt ar operāciju bijis ļoti apmierināts.

Izrakstīšanās dienā pat sarīkots neliels bankets viesnīcā Rīga, kur piedalījies Latvijas VDK priekšnieks Longins Avdjukēvičs, viņa vietnieks Boriss Pugo, operētais pacients, Kalnbērzs un veselības ministrs Vilhelms Kaņeps. Ģenerālis sirsnīgi pateicies ārstam par palīdzību un iedevis PSRS VDK šefa Jurija Andropova telefona numuru un teicis, ka Kalnbērzs varot zvanīt Andropovam jebkurā laikā, kaut vai naktī, jo viņam esot diennakts sekretāre. Atvadu vakars izvērties ļoti draudzīgs, tikai veselības ministrs Kaņeps sēdējis gauži kluss. Agrāk viņš bija asi kritizējis Kalnbērzu par falloendoprotezēšanu un izteicies, ka tā neesot padomju ķirurga cienīga nodarbe,

taču pēc šī vakara attieksme mainījusies, neviens vairs nav uzdrošinājies Kalnbērzu kritizēt – ne ministrijā, ne Latvijas kompartijā.

Mūža nogalē Kalnbērzs secināja: “Savā dzīvē esmu diezgan daudz nodarbojies ar falliem. Nereti veidoju jaunu locekli tiem, kas savējo bija zaudējuši traumas vai kādas slimības dēļ. Piemēram, tika apmutēts kāda ļaundabīga audzēja dēļ. Bija tādi pacienti, kuriem veidoju fallu ar tā saucamā Filatova stiebra palīdzību.

Kādam vīram pēc pamatīgas traumas tika piešūts viņa paša penis, bet sarētojuma dēļ bija mazs un līks. Sāku viņam uz vēdera audzēt Filatova stiebru, lai to vēlāk pieaudzētu pie palikušā locekļa. Pie sevis spriedu, ka šāds kombinēts veidojums būs lielāks un tajā bez problēmām varēs ielikt falla endoprotēzi. Vīram asinsvadi stiebrā ieauga izcili, falls iznāca gandrīz līdz ceļiem. Gribēju to noīsināt, bet pacients kategoriski iebilda. Iespaidīgā izmēra dēļ šo veidojumu nosaucu par cara lielgabalu.”

Arī kādam spinālam slimniekam, kurš bija cietis smagā avārijā, bijis traumēts dzimumloceklis. Kalnbērzs veicis operāciju, tas sanācis pārlieku liels, taču pacients kategoriski atsacījies to saīsināt. Vēlāk paklīdušas baumas, ka viņš piepelnoties – par vienu pusstopu citiem demonstrējot savu milzīgo atribūtu, un veidojoties pat rindas, jo neko tādu neviens vēl neesot redzējis.

1981. gada maijā pie ārsta vērsies kāds pacients, kas bija zaudējis savu vīrietību visai neparastos apstākļos.

Kā stāstīja Kalnbērzs, to viņam nogriezis draugs, kad uzzinājis, ka viņš pārgulējis ar viņa sievu.

“Tas notika pēc kādas ballītes, kurā piekrāptais vīrs piedzirdīja savu pāridarītāju un nogrieza viņam locekli, ko izmeta kanalizācijā. Cietušais ilgi meklēja palīdzību dažādās medicīnas iestādēs, līdz PSRS Veselības aizsardzības ministrijas ierēdņi viņu nosūtīja uz Rīgu. Es veicu virkni operāciju, formējot jaunu locekli ar Filatova stiebra palīdzību. Pacients bija ļoti apmierināts ar rezultātu un solījās turpmāk sargāt savu fallu kā acuraugu.”

Notikuši arī kuriozi. Kāds godalgots kara veterāns nosūtījis PSRS vadītājam Leonīdam Brežņevam niknu vēstuli, kuru pabeidzis ar secinājumu, ka

PSRS esot slikta valsts, jo tā nespējot palīdzēt vienkāršam impotentam. Šī vēstule ar Brežņeva kancelejas zīmogu pārsūtīta Kalnbērzam uz Rīgu.

Arī šim pacientam ārsts esot palīdzējis.

Trīs pašnāvības mēģinājumi

Viktora Kalnbērza talants jau agrāk ļoti augstu tika vērtēts mediķu aprindās, tomēr vislielāko uzmanību un arī skandālu izpelnījās viņa veiktā dzimummaiņas operācija septiņdesmito gadu sākumā. Piedāvājumu veikt šādu operāciju izteicis paziņa no Maskavas – profesors Vladimirs Demihovs, kurš pasaulē bija pazīstams kā orgānu transplantācijas pionieris. Viņš bija veicis eksperimentu sēriju sirds un plaušu transplantācijā, kā arī aknu un nieru pārstādīšanā. Profesors stāstīja, ka pie viņa atnākusi kāda sieviete ar augstāko izglītību un izteikusi vēlmi mainīt dzimumu. Tā kā Demihovs zinājis par Kalnbērza falloprotezēšanas operācijām, viņš palūdzis kolēģim konsultēt šo sievieti.

Pie Kalnbērza ieradusies 30 gadus veca brunete Inna, dāma ar izteikti sievišķīgām formām un uzstājusi, ka vēlas kļūt par vīrieti.

Dakteris bijis nesaprašanā, ieteicis sievietei ārstēties ar hipnozi un mēģināt veidot normālu seksuālu dzīvi. Inna stāstījusi, ka esot izmēģinājusi pilnīgi visu, pat ārstējusies ar hormonterapiju, bet viss velti. Arī ar hipnozi nekas nav sanācis. Mēģinājusi veidot attiecības ar vīrieti, bet sekss viņu novedis līdz vemšanai.

Kalnbērzs atbildējis, ka tā uzreiz nevarot atrisināt šo problēmu, jo tik specifiska operācija jāsaskaņo ar ministriju. Tā viņi šķīrušies. Pēc sarunas ķirurgs sācis pētīt medicīnas literatūrā pieejamos ziņojumus par līdzīgiem gadījumiem. Uz to brīdi pasaulē bija veiktas četras šādas operācijas, bet neviena nebija izdarīta līdz galam. Viena bija veikta Čehoslovākijā, kad profesors Hlusaks bija izveidojis vīrieša dzimumlocekli, bet pacientam atstājis sievietes orgānus – dzemdi un vagīnu. Faktiski viņš bija izveidojis hermafrodītu.

Kad Inna ieradusies nākamreiz, Kalnbērzs viņu ievietojis slimnīcā un noorganizējis konsīliju ar medicīnas speciālistiem.

Ārsti noskaidroja, ka Inna, nespējot pieņemt savu sievietes ķermeni, jau trīsreiz mēģinājusi izdarīt pašnāvību.

Psihiatrs Grigorijs Rotšteins, veicot psihiatrisko ekspertīzi, atzina, ka nekādi nespēj šai sievietei palīdzēt. Tādiem pacientiem nelīdzot ne hipnoze, ne hormonterapija, vienīgā iespēja – mainīt sievietes ārējo veidolu. Konsīlijs pieņēma lēmumu, ka pacientei nepieciešama plastiskā pārveidošana. Par iespējamo operāciju Kalnbērzs informēja veselības aizsardzības ministru Vilhelmu Kaņepu, kas pret šo ieceri neiebilda.

Lielas nepatikšanas un atbildība Dieva priekšā

Jau vēlāk Kalnbērzs atzina, ka toreiz no šīs operācijas – pārvērst sievieti par vīrieti – visvairāk baidījies viņš pats. “Kaut biju ateists, tomēr kaut kur dziļi dvēselē man mita dievbijība. Savā prātā spriedu, ka Dievs ir katrā, un pārvērst sievieti par vīrieti, iespējams, ir kaut kas neatļauts. Par Dievam netīkamu rīcību mani varētu gaidīt sods, un tas nevairoja manu optimismu. Ilgu laiku es šaubījos, veikt vai neveikt šo specifisko operāciju. Kad biju Maskavā, runāju ar Innas māti. Viņa izmisīgi lūdza palīdzēt meitai. “Dakter, es trīs reizes izglābu savu meitu no nāves. Es ļoti uztraucos, jo man šķiet, ka ceturto reizi es viņu vairs neizglābšu. Pats galvenais – lai mans bērns būtu dzīvs.

Es samierināšos, ka man meitas vietā būs dēls, bet nekad nespēšu samierināties, ja viņu pazaudēšu pavisam.

Es jūs svētu operācijai un lūdzu Dievu, lai jums veicas.”

Kalnbērzs aprunājies ar vairākiem garīdzniekiem un jautājis, kā šāda operācija vērtējama no kristietības pozīcijām. Diemžēl skaidru atbildi viņš neesot saņēmis. Viens no viņiem paudis uzskatu, ka nav labi jaukties Radītāja sfērā, jo Dievs šo būtni radījis par sievieti, savukārt cits bija pretējās domās: “Jums jāoperē. Ja daba kļūdās, jūs labojat tās kļūdu. Jūs darāt Dieva tīkamu darbu, tādā gadījumā jūs esat Dieva sūtnis.”

Kalnbērzs veicis virkni operāciju, falls izdevies labi. Vēlāk paciente atbrīvota no krūtīm, izņemta dzemde. Lietojot vīrišķos hormonus, Innai kļuvusi arvien rupjāka balss. Operācijas rezultāts bija jāuzrāda komisijai, lai Inna varētu mainīt lietas juridisko pusi un saņemt jaunu pasi. Komisija izveidota tiesu medicīnas ekspertīzes centrā, kur Kalnbērzs uzstājies ar ziņojumu, rādījis fotogrāfijas, diapozitīvus un stāstījis par slimības vēsturi. Kad komisijas locekļi jautājuši, kā pacients jūtas, viņš atbildējis, ka beidzot esot laimīgs.

Beigās uzrakstīts protokols, zem kura visi parakstījušies, un agrākajai Innai izsniegta vīrieša pase – viņa kļuva par Inokentiju.

Pēc dzimummaiņas operācijas ārstam bijusi visai nepatīkama saruna ar toreizējo PSRS veselības aizsardzības ministru Borisu Petrovski. Kad Kalnbērzs bijis pie viņa vizītē, ministrs brucis virsū un kliedzis, ka tāda operācija esot noziedzīga, tā neesot sociālistiskas iekārtas operācija, viņu vajagot sodīt un ielikt aiz restēm. Ja Kalnbērzs neskūtos un nemazgātos, viņš būtu līdzīgs Aleksandram Solžeņicinam.

Ministrs pieņēmis lēmumu uz Rīgu atsūtīt speciālu komisiju, kurai dots uzdevums pamatīgi izmeklēt šo lietu. Komisijas pārstāvjiem ārsts demonstrējis diapozitīvus un filmu, kurā atainota operācijas gaita. Uz sanāksmi bija ieradies arī konkrētais pacients, kas apliecināja, ka agrāk juties depresīvs un morāli sagrauts, bet tagad – laimīgs un pateicīgs par šo operāciju. Sākušās diskusijas. Tā kā komisijā bijuši profesionāli ārsti, viņi sīki izvērtējuši Kalnbērza demonstrētos materiālus un pacienta stāstījumu.

Drīz vien viņi lēmuši par labu Kalnbērzam, un beigās komisijas vadītājs rezumējis, ka ārsts veiksmīgi veicis unikālu operāciju un Latvija var lepoties ar tādu speciālistu.

Vēlāk komisijā iekļautais psihiatrs no Serbska tiesu psihiatrijas institūta atklājis, ka ticis atsūtīts ne jau tāpēc, lai novērtētu pacientu, bet gan pašu ķirurgu. Un tikai tad Kalnbērzs sapratis, cik bīstamā situācijā bija nokļuvis. Psihiatram pietiktu uzrakstīt nelielu ziņojumu, ka ārsts nav psihiski vesels, un viņa dzīve vienā mirklī tiktu sagrauta.

Kad komisijas pārstāvji atgriezušies Maskavā un snieguši par Kalnbērzu labu atzinumu, viņi izlamāti, bet pati komisija izformēta. Pēc kāda laika izdota PSRS veselības aizsardzības ministra vietnieka parakstīta pavēle, kurā Kalnbērzam izteikts stingrs rājiens.

Lūk, viņš veicis kropļojošu operāciju, kas neatbilst padomju valsts ideoloģijai un noteiktajam kursam uz komunismu.

Interesanti, ka PSRS veselības aizsardzības ministrs Boriss Petrovskis vēl ilgi nav spējis rimties un sācis publiski apspriest šo gadījumu. Katrā republikā un Krievijas apgabalā, kur ministrs uzstājies, viņš no tribīnes stāstījis, ka veselīgajā padomju ārstu ģimenē ieviesusies melna avs. Šis ļaunais ārsts esot sakropļojis cilvēku – no normālas sievietes izveidojis vīrieti. Tāda rīcība neatbilstot padomju morālei, šādiem ārstiem neesot vietas padomju sabiedrībā.

Kalnbērzs klusējis un nogaidījis, pārlaižot vētru. Kad situācija normalizējusies, viņš bez lieka trokšņa turpinājis iesākto un kopumā veicis piecas šādas operācijas.

Laulība un ārlaulība

Viktors Kalnbērzs bija ģimenes cilvēks, precējies ar virusoloģi Ritu Kukaini, ģimenē auga dēls un divas meitas. Te gan jāatzīst, ka attiecībās ar sievietēm ārstam bija neatrisinātas problēmas un noslēpumi.

Visu savu dzīvi viņš centās slēpt, ka viņam ir divas ārlaulības meitas, kuru māte bija... olimpiskā čempione šķēpmešanā Inese Jaunzeme.

Jāpiebilst, ka Jaunzeme bija sasniegusi augstas virsotnes ne tikai sportā, bet arī savā profesijā – medicīnā. Dzīves gaitā viņa pierādīja sevi kā izcilu traumatoloģi ortopēdi un plastiskās ķirurģijas speciālisti, saņēma medicīnas zinātņu doktores grādu un Latvijas PSR Valsts prēmiju. Tā nu bija sanācis, ka pēc Medicīnas institūta beigšanas Inesi uzaicināja strādāt Viktora Kalnbērza vadītajā Traumatoloģijas institūtā, un tur arī uzplauka abu romāns – attiecības starp neprecēto Inesi un precēto Viktoru. Šajās attiecības piedzima divas meitas – Inguna un Vita.

Tagad Vita Jaunzeme ir zināma kā lielākās Latvijas nevalstiskās kustības Lielās talka vadītāja. 2013. gadā viņa laida klajā grāmatu Mana mamma – Dieva lutekle, kur pieminēja arī mammas attiecības ar Kalnbērzu. Grāmatā publicēta Ineses pēdējā vēstule Viktoram 2010. gada 14. oktobrī. Viņa raksta: “Viktor! Tu šodien nolasīji man lekciju par to, ka neparko savu biogrāfiju nevajag nodot dzeltenajai presei. Es Tev pilnībā piekrītu. (..) Bet attiecībā uz Tevi, mani, Vitu un Ingu. Tas taču vairs nav nekāds noslēpums! Kā Tu domā, vai Tavi bērni tiešām neko nezina? Neko nedomā? Kādreiz ar Ritu mums bija saruna, kurā atzināmies viena otrai, ka mīlam Tevi ar visiem Taviem trūkumiem. Viņa vēl piebilda, ka Tu esot bailīgs. Es tad uzskatīju Tevi par drosmīgu. Ritai bija taisnība. Ja Tu to… ja Tu mūsu attiecības un mūsu bērnus šodien uzskati par tādu grēku, tad taču Tev vajadzētu sūdzēt grēkus un lūgt piedošanu…”

Izcilais ārsts Viktors Kalnbērzs devās mūžībā 2021. gada 19. jūnijā, šajā pasaulē viņš bija nodzīvojis nepilnus 93 gadus.