Nāvessodu vēsture. Cik nehumāns ir šis soda mērs un kad tas ticis pielietots Latvijā

Pēdējais tāds gadījums bija, kad pēc ilgstošas vajāšanas savu bijušo sievu nogalināja Leons Rusiņš. Te gan jāatzīmē, ka arī 38 sirmgalvju slepkava Kaspars Petrovs un Gulbenes bērnudārza četru bērnu slepkavas arī joprojām izcieš savus sodus mūža ieslodzījumā.

Senlaikos ar mocībām

Nāvessods kā augstākais soda mērs pazīstams kopš cilvēces pirmajām dienām, taču pirms likumu parādīšanās vainīgo nogalināšana notika uz paražu un nerakstītu noteikumu pamata. Pirmajos līdz mūsdienām nonākušo likumu krājumos, kā Babilonijas valdnieka Hammurapi likumi, Manu likumi Indijā, un Drakonta likumi Grieķijā, kā arī senajā Romā, paredzēja visai plašu šim sodam atbilstošu nodarījumu sarakstu. Jau tolaik tika uzskatīts, ka nāvessodam jāpilda arī brīdinājuma loma, tāpēc to izpildi centās padarīt par biedējošu, mokpilnu un publisku. Metodes bija neskaitāmas, un pakāršana vai galvas nociršana faktiski bija humānākās no visām. Var tikai nojaust, kādas mocības izcieta cilvēki, kurus, piemēram, atdeva sabradāšanai zilonim, sadedzināja metāla vērša vēderā, sita krustā, nomētāja ar akmeņiem, dzīviem novilka ādu, uzsēdināja uz mieta, ielēja rīklē izkausētu svinu, pakāra aiz ribas, izvārīja eļļā, izrāva zarnas vai saraustīja gabalos uz moku rata.

Pat par smēķēšanu

Atsevišķās valstīs nāvessodu varēja izpelnīties arī par it kā sīkiem nodarījumiem, kā zādzība vai augstdzimušas personas apvainošana. Piemēram, Francijas 1794. gada likumos nāvessods tika paredzēts par 115 dažādiem likumpārkāpumiem, bet Pētera Pirmā laikos Krievijā nāve draudēja 200 gadījumos, tostarp arī par smēķēšanu un tabakas tirgošanu.

Tomēr aktīvi iebildumi pret šī veida sodu aizsākās 16. gadsimtā, reizē ar humānisma laiku atnākšanu, tomēr arī humānisti uzskatīja, ka tas saglabājams par tīšas slepkavības izdarīšanu. Rezultātā jau 18. gadsimtā daudzās Eiropas valstīs nāvessodu sāka piespriest tikai par sevišķi smagiem noziegumiem – slepkavību, dedzināšanu, laupīšanu un valsts nodevību.

Nāvessods PSRS

Līdz piecdesmito gadu beigām ar nāvi sodīto cilvēku uzskaiti PSRS neviens pat īpaši neveica, jo pēc boļševiku apvērsuma un Staļina represiju laikā tas nebija iespējams – cilvēkus bieži nogalināja bez jebkādas tiesāšanas.

Faktiski tikai pēc 1961. gadā Ņikitas Hruščova laikos pieņemtā Kriminālkodeksa un 1962. gada Augstākās Padomes dekrēta tika ieviesta zināma kārtība. Šajā dekrētā nāvessodu noteica ne tikai par slepkavību, bet arī par milicijas darbinieka dzīvības apdraudējumu, izvarošanu, kukuļņemšanu un valūtas spekulāciju lielos apmēros.

Tomēr, iepazīstoties ar statistiku par Latvijā no 1963. līdz 1991. gadam piespriestajiem nāvessodiem, jāsecina, ka reāli tie piespriesti  noziedzniekiem, kuru nodarījumi vērsti pret dzīvību. Pēc bijušā Ieslodzījuma vietu pārvaldes priekšnieka Staņislava Polkšāna pētījuma “Jā vai nē nāvessodam” datiem redzams, ka minētajā laika posmā nāvessods Latvijā piespriests un izpildīts 111 personām.

Nāvessods šajā periodā Latvijā piespriests tikai vienai sievietei (tas gan netika izpildīts), kaut arī bijuši vairāki gadījumi, kad viņas nežēlībā pārspējušas vīriešus.

Arī kara tribunāls

Nav gan precīzas informācijas par uz nāvi notiesātajiem, kuru lietas šajā laikā izmeklēja Valsts drošības komiteja vai Baltijas kara apgabala kara prokuratūra, jo tās izskatīja kara tribunāls. Ir tikai zināms, ka par dzimtenes nodevību laikā no 1960. līdz 1991. gadam šajā tribunālā uz nāvi notiesāti 25 cilvēki un pēdējais šāds gadījums noticis 1973. gadā.

Atsevišķos gadījumos nāvessods piespriests arī par noziegumu, par kuru mūsdienās var saņemt arī tikai desmit gadus cietumsoda. Tas skaidrojams ar situāciju, ka PSRS laikos likumdošanā eksistēja termins – īpaši bīstams recidīvists, kuru ar tiesas lēmumu piemēroja personai, kura bija vismaz trīs vai četras reizes sodīta. Kad tiesas priekšā stājās recidīvists, viņam  automātiski par konkrēto izdarīto noziegumu piemēroja attiecīgajā pantā paredzēto smagāko sodu.

Ar lodi pakausī

Latvijā gan līdz 1991. gadam nāvessodus neizpildīja un visus notiesātos veda uz Ļeņingradu, tagad Sanktpēterburgu, kur to speciāli ierīkotā vietā veica speciālas vienības pārstāvji. Notika tas ļoti vienkārši – iešaujot lodi pakausī.

Pēc neatkarības atgūšanas līdz Valsts prezidenta pasludinātā moratorija ieviešanai 1993. gadā vairāki nāvessodi izpildīti speciāli aprīkotās telpās Rīgas Centrālcietumā. Arī pēc moratorija ieviešanas vairāki tiesneši nāvessodu ir noziedzniekiem piesprieduši, jo toreizējā Kriminālkodeksā šis soda veids vēl dažus gadus netika atcelts. 

Latvijas slavenākie nāvinieki

“Nāvinieku” izdarītie noziegumi ir visai līdzīgi, pārsvarā tās ir laupīšanas nolūkos vai alkohola reibuma iespaidā paveiktas slepkavības un izvarošanas, taču ir arī personas, kuras savus vārdus ierakstījušas Latvijas kriminālajā vēsturē.

1966. gadā nāvessodu piesprieda  trīs slavenās Nadziņa bandas pārstāvjiem – Ivaram Nadziņam, Žanim Filipovičam un Līvijai Hofmanei. Viņi kopā ar citiem līdzdalībniekiem veica divas slepkavības, vairākus laupīšanas uzbrukumus un zādzības.

Upuri pārsvarā bija tirdzniecības darbinieki un zobu tehniķi. Hofmane pati neslepkavoja, bet atrada upurus un organizēja bandas darbu. Viņai nāvessods netika izpildīts, taču bandas vadone sajuka prātā un 15 gadus līdz savai nāvei pavadīja ārstniecības iestādēs. Par Nadziņa bandu “Likums un Taisnība” rakstīja jau vēstīja.

1971. gadā uz nāvi notiesāts A. Oļeškēvičs un viņa līdzdalībnieks A. Vangravs – viņi vadīja bandu, kas piecu gadu laikā izdarīja 175 zādzības, nogalināja taksometra šoferi, izvaroja un nežēlīgi nogalināja kādu no savām nepaklausīgajām līdzdalībniecēm.

1980. gadā notiesāts Staņislavs Rogaļevs, kurš uzskatāms par Latvijas padomju laiku nežēlīgāko maniakālo slepkavu, uz kura sirdsapziņas ir gandrīz 20 uzbrukumu sievietēm un deviņi nogalināti upuri – skaita ziņā to pārspējis tikai jaunāko laiku maniaks, sirmgalvju žņaudzējs Kaspars Petrovs.

Rogaļevs alkoholu sācis lietot jau pusaudža vecumā, bet pēc nokļūšanas ieslodzījumā sava visai pievilcīgā izskata dēļ esot seksuāli izmantots. Noziegumu izdarīšanas laikā sadistiski mocījis sievietes, gūstot no tā baudu, un vairākas reizes seksuālās tieksmes apmierinājis ar jau nogalināto upuri. Slepkavojot nav aizmirsis arī materiālo pusi, nolaupot upuru dārglietas un apģērbu.

1985. gadā nāvessods izpildīts kādam S. Janovičam, kuru var uzskatīt par Rogaļeva cienīgu sekotāju – viņš vairāku gadu laikā veica izvarošanas uzbrukumus 15 sievietēm un četras no viņām nogalināja.

Viņš audzis ģimenē, kur tēvs un māte regulāri žūpoja. Jau skolā Janovičam paticis mocīt meitenes, un pirmo reizi par 14 gadu vecas meitenes izvarošanu viņš sodīts jau 15 gadu vecumā.

Visai līdzīgi ir arī citi nāvessodu saņēmušo noziegumi, atšķiroties ar mazāku upuru skaitu. Ļoti iespējams, ka mūsu dienās daudzi no viņiem tiktu atzīti par nepieskaitāmiem un nokļūtu psihiatriskās piespiedu ārstēšanas iestādēs, taču tolaik tur parasti nonāca padomju varas disidenti.

Diktatoru varas ierocis

Šobrīd nāvessodu piespriež un izpilda pārsvarā autoritāru režīmu valstīs, un tas notiek arī tepat kaimiņos Baltkrievijā. Islāma fundamentālistu pārvaldītajā Irānā šogad janvārī un februārī vien nāvessods izpildīts 94 cilvēkiem.

Turklāt Irānā nāve nedraud tikai par slepkavību vai izvarošanu, maijā tur ar tiesas lēmumu atņemta dzīvība diviem cilvēkiem par Korāna un pravieša Muhameda zaimošanu. Par 2022. gadā tikumības policijas līdz nāvei piekautās jaunās sievietes nāvi (viņa nepareizi valkāja lakatu) nesodīja nevienu, taču uz nāvi notiesāja daudzus protestētājus.

Izņēmums nāvessodu ziņā ir par demokrātijas citadeli dēvētās Amerikas Savienotās Valstis, kur tos joprojām izpilda vairākos štatos. Eiropas Savienības valstīs šāds soda mērs nepastāv.

Jāatzīmē arī, ka, izmeklējot Rogaļeva noziegumus, rupjas milicijas kļūdas vai pat apzinātas rīcības dēļ nāvessods tika piespriests kādam jaunam vīrietim, kurš, kā pēc tam atklājās, bija nevainīgs. Tieši šī kļūdas iespēja arī ir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc nāvessods pakāpeniski daudzās valstīs tika atcelts, un nav ne mazākā iemesla domāt, ka to civilizētajās valstīs varētu atjaunot.

Nāves rekordisti

Pēc “Amnesty International” datiem, Irānā tiek izpildīts otrs lielākais nāvessodu skaits pasaulē, atpaliekot tikai no Ķīnas, par kuru precīzu datu nav. 2022. gadā Irānā pakārts par 75% vairāk cilvēku nekā iepriekšējā gadā – vismaz 582 notiesātie, kas ir lielākais nāvessodu skaits šajā valstī kopš 2015. gada.