Fotogrāfs Gunārs Binde nosvinējis 90. jubileju: "Ja mākslinieks nav iemīlējies, viņš nav mākslinieks"

Gunārs Binde ir slavens galvenokārt ar saviem melnbaltajiem aktiem un latviešu inteliģences portretiem. Ja neko citu, tad meistara uzņemto leģendāro Eduarda Smiļģa portretu, kas redzams uz Jaunā Rīgas teātra sienas, zinās katrs latvietis.

Daudzi ir novērtējuši arī unikālo aktu sēriju ar mākslas zinātnieces Sarmītes Sīles (1945–2018) sešiem portretiem, kas tapuši ik pēc desmit gadiem – no 1963. līdz 2013. gadam – un izgaismo sievieti, kura mainās līdz ar notikumiem, vecumu un pārmaiņām ķermenī. Jāpiebilst arī, ka visas trīs meistara kundzes bijušas viņa fotomodeles, bet visvairāk fotografēta ir Tatjana Binde, mākslinieka trešā sieva.

Melnbaltais foto atklāj dvēseli

Ar ko jūs tagad nodarbojaties, kā paiet ikdiena?

Es dzīvoju šeit, Langstiņos, dienu un nakti. Šis ir pagaidu variants. Vajag normālu māju. Projekts ir, bet naudas nav. Kad projektu pieteica, varēja cerēt, ka pusi varbūt sagrabināšu, bet šodien man jau vajag trešdaļu miljona. To es vairs nevaru, rokas nolaižas. Kad atnācu šurp, mans galvenais uzdevums bija savākt kārtībā manu krājumu, digitalizēt visus negatīvus. To es daru jau astoņus gadus. Lūk, 1967. gada šauro negatīvo kopijas. Te ir viss gads. Ja es digitalizētu pa vienai fotogrāfijai no katras lapas, tas būtu labi, tā jau būtu laba atlase.

Un tā vairākas stundas dienā?

Nu, ir tādas dienas, kad noslinkoju, eju makšķerēt, neko nedaru. Re, mans kaķītis parādījās! Pincīte, Pincīte, kur tad tu nu biji? Vai tad tas nav skaistums? Vai tad tā nav harmonija? Šitāda dzīva radībiņa, tik pilna ar iespaidiem! Mana dzīvībiņa, guļ man uz kājām pa nakti. Lūk, tā viņa guļ un pagriež galvu pavisam otrādi. 

Cik kaķenītei gadu?

Kādi septiņi laikam. Pusmūžs jau nodzīvots. Kad mēs ar Taņu, manu pēdējo kundzi, sagājām kopā, viņai par katru cenu vajadzēja kaķi, un mēs atradām precīzi tieši tādu pašu kaķenīti. Nodzīvoja te ar mums sešpadsmit gadu. Un tagad šī jaunkundze. Viņa var ar visiem rotaļāties un ņemties, kolosāls dzīvnieks. Laikam jau tāpēc tiem ēģiptiešiem kaķi kaut ko nozīmēja!

Kur jūs makšķerējat?

Tepat ir Langstiņu ezers. Ciems nu jau būs apaudzis apkārt ezeram. Burvīgs ezeriņš, tīrs  ūdens, skaists, zivtiņu daudz. Es tur tādas mazas nomakšķerēju, kādreiz kādu lielāku noķeru. Vēl tiek veidota mana grāmata. To dara mana meitiņa Anniņa, mana ceturtā meitiņa; man ir četras meitas.

Katra grāmatas nodaļa man jāievada ar kādu sentenci, kas saistīta bildēm, kuras būs tajā nodaļā. Un tad es rakstu visu ko. Šodien biju muzejā. Man parādīja telpas, kur jātaisa izstāde. Skaistas, lielas telpas. Divas zāles, tām blakus – četras mazākas telpas. Jāatrisina, kā tur ko izstādīt. Gribas parādīt visu, ko esmu fotografējis. Krāsu taču es nemaz neesmu izstādījis, tikai melnbalto.

Kāpēc tā? Kāda ir jūsu attieksme pret krāsu fotogrāfiju?

Krāsas ir ļoti vilinošas. Publikai tagad krāsaina fotogrāfija patīk labāk nekā melnbaltā. Melnbaltā fotogrāfija ir laba lieta, jo tur nav tik liela vajadzība pēc tā, kas ir fotografēts, cik pēc tā, kā ir fotografēts. Krāsa bildi padara raibu, doma tajā maldās un nenokļūst pie galvenā. Gribi spīdēt ar savu daudzveidīgo dārzu? Lūdzu! Ja attēlo daudzas puķu krāsas, tad krāsa ir būtiska. Bet, ja gribi atklāt savu sirdi, savu garīgo noskaņojumu, tad viena melna vērpete ir tas, kas var to izteikt. 

Vai tad krāsa nav vēl viens izteiksmes līdzeklis?

Krāsa ir izteiksmes līdzeklis materiālā izpratnē. Bet, ja mēs runājam par šādiem tehniskiem izteiksmes līdzekļiem, to ir bezgala daudz. Ir ota, ir mēle, uz kuras otu paslapini, kāds var ar kāju uzmīt uz savas bildes, kāds tecina virsū ūdeni, kāds spļauj. Bet īstenie izteiksmes līdzekļi ir tie, ar kuriem var izteikt gan saturu, gan formu: parabola, asociācija,  paralēles. Lūk, izteiksmes līdzekļi! Un tie ir visur vienādi. Gan literatūrā, gan mūzikā, gan glezniecībā.

Ja krāsas izmantojums fotogrāfijā ir tehnoloģisks risinājums, tad ko jūs domājat par mūsdienu tehnoloģiju ietekmi uz fotogrāfiju?

Telefons ir laba lieta. Tagad ir tik kolosāla optika, viss kas tur ir! Man ir ķīniešu. Tam ir trīs objektīvi, viens domāts profesionāļiem, tad var manuāli izvēlēties gaismas apstākļus, izvēlēties optikas garumu, visu ko. Darbojas tie paši vecie principi, tikai neviens tos nelieto. Neviens taču nedomā par to, lai fonā nebūtu asuma! Tikai jānospiež poga, un kā sanāk, tā ir. Tehniski ir saražota tik kvalitatīva aparatūra, bet cilvēks ir nesagatavots. Lūk, kur nelaime.

Man liekas, Einšteins bija tas, kurš teica, ka tehniskā progresa dēļ cilvēks atpaliks savā attīstībā. Pirmais, kas deva triecienu fotogrāfijai, bija zibspuldzes izgudrošana. Fotogrāfi vairs nemācījās gaismas pielietojumu. Zibspuldze ir ļoti laba, bet tā jālieto prasmīgi. Cilvēkam, kas grib kļūt par fotogrāfu, ir jāmācās fotografēt. Jāmācās cītīgi un ilgi. Tāpat kā tehnikumos mācās, piemēram, par traktoristu, tāpat jāmācās arī fotografēšana. Jebkuram fotogrāfam un māksliniekam ir jābūt lielam meistaram amatniekam. Optika, ķīmija, fizika – lūk, trīs lielumi, kas ir fotogrāfijā. Ja to nemācās, nekāds fotogrāfs neiznāks.

Teātris, kino un Hruščova likums

Kā jūs pats mācījāties fotografēšanu?

Es mācījos no grāmatām. No visām, kādas vien varēja dabūt. Pirku, krāju, vācu. Man ir liela bibliotēka, ap trīs tūkstošiem grāmatu par fotogrāfiju. Studēju pašmācības ceļā, nekādu skolu jau nebija. Konservatorijā varēja mācīties par pulciņu vadītāju, daudzi tur aizgāja, bet es domāju – kam tērēt laiku un apgūt visu to pulciņu struktūru un pedagoģiju, ja kā fotogrāfs es tur neko nevarēšu iemācīties…

Tolaik bija skola Šveicē, bija skola Anglijā, Čehijā vēl nebija. Grāmatas ir viens, bet vēl ir otrs – un tas otrs daudz svarīgāks. Lūk, viens no maniem elkiem – japāņu fotogrāfs Eiko Hosoe. Viņš tāpat kā es ir dzimis 1933. gadā, mēs esam vienaudži. Viņš ir pirmais, kurš caur savām fotogrāfijām man deva priekšstatu par cilvēka seksualitāti mākslā. Nekad nedomāju, ka viņu satikšu, tomēr 2015. gadā mēs bijām uzaicināti uz vienu festivālu Polijā, kur satikāmies. Tādi elki man ir vairāki, katrs kaut ko ir atklājis.

Bet arī jums ir skolnieki un sekotāji.

Kad dibināja Rīgas fotoklubu, tur sāka vārīties fotogrāfiskā doma. Es uzskatīju, ka fotografēt bez debatēm, bez apspriešanas, bez analīzes nav nekādas jēgas. Staigāt pa ielām un ķert momentiņus – tā nav fotogrāfija; fotogrāfija sākas galvā. Tad man uzradās līdzgaitnieki, no kuriem galvenie ir Egons Spuris un Vilhelms Mihailovskis. Bet nedaudz vēlāk, 1964. gadā, Imants Žūriņš mani uzaicināja strādāt Lietišķās mākslas vidusskolā.

Žūriņš bija skolas direktors, gaiša personība, cilvēks ar latviska stila kultūru un domāšanu, patriots. Viņš Lietišķās mākslas vidusskolu bija pārvērtis par tādu kā oāzi, visi vecāki cerēja savus bērnus laist tajā skolā. Lūk, Žūriņš gribēja, lai es fotografēju skolēnu diplomdarbus, bet es teicu, ka gribētu mācīt, un viņš piekrita, ka dažās nodaļās būtu labi, ja audzēkņi prastu arī fotografēt. Lietišķajā skolā bija jauniešu klubs Karavella, tur man bija foto nodaļa.

Tur man izauga divas izcilnieces, Zenta Tīfentāle un Sarmīte Kviesīte, kuru es vēlāk apprecēju. Es jau vienmēr saku, ka vairāk augu es pats nekā mani skolnieki, un tur bija ļoti laba augsne. Pasaulē attīstījās fotogrāfija. Sākās ar Hruščova atkusni, tad sešdesmitie gadi, septiņdesmito gadu beigās jau viss sāka šķobīties, bet astoņdesmitajos gados izbeidzās. Un fotogrāfija palika tāda, kāda bija sešdesmitajos gados. Tas neattiecas tikai uz mani, tā notika visur pasaulē.

Sešdesmitie, jūsuprāt, bija fotogrāfijas ziedu laiks?  

Man tie ir sešdesmit ceturtais, piektais, sestais, septītais. Nu, līdz kādam septiņdesmit piektajam gadam. Sešdesmit ceturtajā sāku Lietišķajā skolā mācīt, septiņdesmit piektajā gadā man vajadzēja skolu atstāt. Mani mēģināja vervēt čeka, biju spiests no skolas aiziet.

Kā jūs pats sapratāt, ka gribat būt fotogrāfs? Vai to zinājāt vienmēr?

Nē, kad mācījos Priekuļu lauksaimniecības mehanizācijas tehnikuma elektrifikācijas nodaļā –pēc profesijas esmu tehniķis elektriķis –, es zīmēju. Domāju, ka būšu mākslinieks. Zīmēju klasesbiedrus, visādus tur ornamentus un burtus. Nedaudz gleznoju, krāsa bija dārga. No tehnikuma otrā kursa mani iesauca armijā, dienēju Ziemeļu flotē trīs gadus. Kamēr dienēju, neklātienē iestājos Štiglica celtajā un Muhinas vārdā nokristītajā mākslas skolā. Man kaut kur ir dokumentālās fotogrāfijas no Severomorskas, tajās redzams, kā es gleznoju. Bet, kad atgriezos no armijas, neklātienes studijas vairs neturpināju, pabeidzu tehnikumu. Piecdesmit septītajā gadā, kad to beidzu, mammīte man uzdāvināja fotoaparātu, un es sāku fotografēt. 

Kad sākāt fotografēt, jūs pārstājāt zīmēt un gleznot?

Zīmēt un gleznot pārstāju, bet klāt nāca kino. Toreiz es domāju – tagad pafotografēšu un tad mācīšos kino, braukšu uz GIKu (tolaik Vissavienības Valsts kinematogrāfijas institūts) mācīties par  operatoru. Diemžēl tas beidzās ar fiasko.

Kāpēc? 

Pēc tehnikuma obligāti vajadzēja nostrādāt trīs gadus profesijā, tāds bija Hruščova likums. Es nokļuvu savā dzimtajā pusē Malienā, kolhozā Gaišais ceļš, kļuvu par elektrostacijas direktoru. Tur strādādams, aizsūtīju fotogrāfijas uz GIKu, lai uzzinātu, vai mani varētu uzaicināt kārtot eksāmenus. Atnāca ziņa – jā, lūdzu, varat braukt uz Maskavu. Un es aizbraucu. Tas bija 1959. gadā, pirmo reizi lidoju ar lidmašīnu. Kad aizgāju pie sekretāres, viņa izcēla mapi ar manis atsūtītajām bildēm un pēkšņi konstatēja, ka esmu speciālists, kurš nav nostrādājis trīs gadus.

Un viņa man pasaka – mēs nedrīkstam jūs pielaist pie eksāmeniem. Braucu mājās… Toties Maskavā nofotografēju dažas ļoti labas bildes, vienu pat nopirka mūsu Nacionālais mākslas muzejs, tā pašlaik ir izstādē. 1963. gadā GIKā stājos vēlreiz, un būtu ticis, bet mēs bijām divi no vienas republikas. Pēc pārrunām nolēmu, ka esmu izkritis, un braucu mājās. Vēlāk uzzināju, ka mani tomēr būtu uzņēmuši.

Kurā brīdī jūsu dzīvē ienāca teātris?

Kad aizgāju no kolhoza, sāku strādāt Alūksnes kultūras namā. No Madonas uz Alūksni atbrauca Uldis Sedlinieks un gribēja uzcelt kārtīgu teātri. Ataicinājām dekoratorus no Mākslas akadēmijas – Jurģi Skulmi, Arnoldu Plaudi un Jāni Vidušu. Sākam iestudēt lugu. Nosaukumu neatceros, bija krievu dramaturgs. Darbība risinājās Urālu kalnos, pusfantasmagoriskas dabas parādības, plaiksnījumi, kolīzijas, vārdu sakot, detektīvs ar fantastiskām ievirzēm.

Dekoratori no papes un papīra vīstokļiem bija sabūvējuši kalnus, savukārt man ar elektrību nebija problēmu, varēju abus vadus paņemt rokā un palaist tādas mirgošanas un pekstiņus, kādus tik vajag. Luga iznāca laba, aizgāja uz republikas skati, kur tika pamanīta. Avīzē Cīņa bija rakstīts, ka par skatuves apgaismojumu apbalvots kaut kāds Binde Gunārs no Alūksnes.

Man pat ir kultūras ministra Voldemāra Kalpiņa parakstīts diploms par lugas apgaismojumu. Pēc tam jau mani uzaicināja Valmieras teātris, vēlāk Arnolds Liniņš atvilināja uz Jaunatnes teātri, un man sākās jauna dzīve. Pārvācos uz Rīgu, apprecējos, piedzima pirmā meitiņa, man sākās tāds radošā gara lidojums… Es jau biju nevis vienkārši skatuves apgaismotājs, bet gaismu mākslinieks.

Vai darbs teātrī ietekmēja jūsu attiecības ar fotogrāfiju?

Ar teātri mana fotogrāfija faktiski sāka attīstīties kā inscenētā fotogrāfija. Tā arī Krievijā mani sauca – par inscenatoru. Es vēl teicu – labi, ka ne par asenizatoru. Inscenēju tāpēc, ka strādāju ar modeļiem. 1962. gadā kā stūrakmens tapa pirmā fotogrāfija, kurā pieteicu sevi kā domājošu noteiktā veidā, ar savu stila izpratni, attieksmi un priekšstatu par mākslas būtību.

Porno rodas tur, kur pielavījies velns

Kā jūs nonācāt pie akta fotogrāfijas?

Pie akta nonācu, pateicoties glezniecībai. Tādas mākslas, kurā nav erotikas, nav un nevar būt! Varbūt vienīgi komunistiskā aģitācija un propaganda. Bet ir arī tur! Ne par velti pirmie komunisti proponēja brīvo mīlestību. Bet tā brīvā mīlestība ir pretējā virzienā, mani interesē mudināt uz tikumu, vedināt uz viena pāra uzticību.

Kas akta fotogrāfijā ir svarīgāks – process vai rezultāts?

Process ir svarīgs. Faktiski svarīgāks. Vispirms tas ir vilinājums. Tā ir rīcība, darbošanās un atbrīvošanās no tā, ko esmu iedomājies, to realizējot. Daži saka – ka tikai dabūt to meiteni pliku! Tas varbūt ir interesanti un patīkami, taču tas nav mērķis. Ja kādam tas ir mērķis, to var sasniegt ar citiem līdzekļiem  – kādēļ mocīties ar fotogrāfiju?

Un kāds ir mērķis?

Tā ir apmātība ar ideju. Bez idejas vispār nav mākslas. Piemēram, es skatos uz to pašu Danaju. Es redzu, kā Rembrants viņu ir atrisinājis glezniecībā. Bet kā es to varētu? Kā parādīt tieksmi pēc Danajas? Lai viņu iegūtu, Zevam vajadzēja pārvērsties par zelta lietutiņu. Es to atrisināju tā – Zevs nolaidās pie viņas mākoņa veidā. Mākonis ir mākonis, to biju fotografējis jau senāk, bet Danaja ir Violeta Rahauskaite, lietuviešu dziedātāja.

1973. gadā mēs nakšņojām vienā viesnīcā Palangā. Es sarunāju, ka viņu fotografēšu, un viņa mani no rīta ielaida savā numurā. Un tā tur bija – sega saņurcīta, palags saņurcīts. Ilgi, ilgi man viņas bilde stāvēja. Un tikai vēlāk vienā mirklī kaut kā sakrita, ka šis mākonis ir tikpat saņurcīts kā tas palags. Mani uzvedināja formu monolitāte, turklāt man patika Violeta.

Māksliniekam jābūt visu laiku iemīlējušamies – kā francūzietei. Francūzietes ir paraugs cilvēka būtībai, viņas visas ir iemīlējušās visu laiku, bez pārtraukuma. Tas ir normāls sievietes stāvoklis. Ja mākslinieks nav iemīlējies, viņš nav mākslinieks. Tomēr iemīlēšanās nenozīmē, ka es nodošu savu sievu.

Iemīlēšanās mudina radīt skaisto?

Pilnīgi droši! Un nekāds porno vai neķītrības nenāk ne prātā. Mīlestība ir mīlestība. Porno rodas tur, kur jau ir klāt pielavījies velns un kārdina. Mākslinieks paliks mākslinieks tikai tik tālu, kamēr spēs dabūt virsroku pār velnu. Tikko velns gūs virsroku, tā būs pornogrāfija. Bija viens fotogrāfs padomju laikā, kurš noliedza plikumu kā tādu, kā kaut ko nelabu. Padomju cilvēkam seksa nav. Kad reiz biju viņa darbnīcā, nejauši pamanīju viņa kontaktkopijas. Tāda pornogrāfija! Liekulis, īsts padomju cilvēks.

Vai jums pašam arī bijuši cīkstiņi ar velnu?

Jā, ir. Reiz kāda meitene gatavojās fotografēties, un es redzēju viņas iekāri. Tad arī es, tā sakot, nonācu tās varā. Uzkāpu otrajā stāvā, lai atslēgtos, un tad jau varēju turpināt. Pret netiklību vajag cīnīties. Cīnīties par tīrību, godīgumu, uzticību.

Tad jau jāstājas armijā, lai cīnītos!

Domāju, armijā tāpat ir velns. Esmu redzējis, ka tad, kad satiekas kareivis viens pret otru, viņi nolaiž ieročus. Velns mudinās šaut. 1994. gadā es pieteicos armijā – es domāju, ka būs karš. Krievu armija vēl bija šeit, un nebija pārliecības, ka viņi tik mierīgi aizies. Tā bija arī eiforijā, ka nu Latvija ir brīva, jāiet palīgā. Un to plukatu, velns zina, kas viņš tāds ir, labprāt nošautu savas dzimtenes dēļ. Bet, ja cilvēks pret cilvēku, nešautu. Tas ir gaužām vienkārši.  

Bet to jau var grozīt, kā patīk. Ja iedomājies kaut ko vienu, tad uz otru skaties kā uz cilvēku, ja iedomājies ko citu, tad kā uz plukatu, par kuru lielā ideja ir svarīgāka.

Te jāpielieto socioloģija. Ja tas ir liels bars, kurā papilnam gan labu cilvēku, gan plukatu, tad viņi pārstāv vienu ideoloģiju, kas nav pieņemama. Bet, ja viņš ir viens pats kails, tad viņš ir cilvēks. Ir jau arī tādi ideoloģiski pārliecinātie, kuri nāk pa vienam. Un, ja cilvēks ir pārspīlēti pārliecināts, tas ir slikti, tā jau ir apmātība.

Nezinu, vai visi krievu zaldāti ir tik pārliecināti, ka jāiet tur karot. Bet tas zaldātiņš nekur nevar sprukt, viņš nemetīsies prom no ierindas, jo zina, ka viņu nošaus. Īstā lielgabalu gaļa krievu armijā vienmēr bijuši notiesātie – viņi gāja uzbrukumā pirmie. Un aiz viņiem gāja komisārs vai zampoļits ar pistoli. Ja kāds apstājās, to šāva nost, un pārējie baidījās. Lūk, cik vienkārši… Vienkārši prasti. Visa tā armijas būšana, visa karošana – tas ir ļoti prasti.

Tad dosimies no prastā atpakaļ pie cēlā – sakiet, ko jums nozīmē māksla?

Māksla rada neparasto, izraisa izbrīnu, pārsteigumu, jūsmu par patīkamo, par skaistumu. Māksla ir brīnuma ieraudzīšana. Vispirms to ierauga tas, kurš to rada, un tad otrs, kurš to nolasa. Ja nav šī brīnumainā, ja nav atklāsmes, tad tā ir izziņa vai informācija, nevis māksla.

Kā raugāties uz mākslu, kas top patlaban?

Fotogrāfi ir labi, bet vienīgā nelaime ir tā, ka vairs nav mākslas filozofijas, ir tikai murgoloģija. Šodien māksla ir apstājusies, mākslas attīstība ir mirusi. Es biju muzejā un paskatījos uz to, ko piedāvā Purvīša prēmijai. Ārprāts, tas ir drausmīgi! Instalācija – sakārtas bikses karājas, šņores, trepes pieslietas... To taču  jebkurš muļķis tā var sastutēt! Kas tas ir? Vai tā skaitās māksla? Purvīša prēmija? Tās ir drausmas! Mākslas vairs nav.

Pavisam mirusi?

Nē, māksla ir un būs. Es savā laikā arī to proponēju un teicu, ka māksla nepastāv realitātē, bet tavā galvā, uztverē un priekšstatos. Glezniecībā, tur jā, glezna karājas, un māksla tajā ir redzama. Bet kur tad ir teātra māksla? Kur paliek Hamlets, kad esi viņu noskatījies, kur paliek šis teātra šedevrs? Tavā galvā viņš paliek! Tautas apziņā. Tātad māksla tomēr pastāv.