Palīdzēt gleznai atdzimt no jauna. Kā Svētais Ignācijs atgriezās Varakļānu muzejā
Izdevniecības “Rīgas Viļņi” fotogrāfs Mārtiņš Ziders bieži redzams bildējam saviesīgus pasākumus, bet retais zina, ka viņš ir arī diplomēts restaurators. Nesen Varakļānu novada muzeja kolekciju papildinājusi Mārtiņa restaurētā 18. gadsimta glezna “Svētais Ignācijs no Lojolas”.
“Es Latvijas Mākslas akadēmijā mācījos divreiz – bakalaura grādu ieguvu pirms aptuveni divdesmit gadiem, maģistra – pirms pieciem, un esmu glezniecības restaurators,” “Kas Jauns Avīzei” atklāj Mārtiņš. “Bija brīdis, kad tas bija mans sapnis, un arī periods, kad to noliku malā un vairāk veltīju sevi fotogrāfijai.”
Sarežģīts gadījums
Pateicoties laba drauga, sakrālās mākslas un mēbeļu restauratora Aigara Pilenieka mudinājumiem, pirms aptuveni astoņiem gadiem Ziders ar jaunu sparu atgriezās aizraujošajā restauratora profesijā. Bijuši daudzi interesanti darbi, bet Ignācijs bija īpašs gadījums, turklāt sarežģītākais. Projektu finansēja Valsts kultūrkapitāla fonds.
Sākotnēji glezna bija ļoti sliktā stāvoklī. “Bija skaidrs, ka tas ir sens darbs, un viss rādīja, ka varētu būt 18. gadsimta gleznojums. Šī glezna aprakstīta mākslas vēsturnieces Kristīnes Ogles 2008. gada pētījumā par jezuītu darbību Latvijas teritorijā. Tur secināts, ka, iespējams, attēlots tā laika Latgalē kalpojošais jezuīts Mihaēls Rots, kurš savas dzīves laikā šajā novadā bija ļoti slavens,” stāsta Ziders.
Rots 1774. gadā kļuva par Dagdas katoļu misijas priekšnieku, viņš apglabāts Dagdas Vissvētākās Trīsvienības Romas katoļu baznīcas kapenēs. Bija doma, ka glezna tapusi tieši viņam par godu, un šis pieņēmums aizvien nav pilnībā noraidīts.
Darbs laika gaitā bija pārgleznots, pārglazēts, laka ļoti satumsusi, liela daļa krāsas zudusi un turpināja strauji degradēties – grūti bija saprast, ko izdosies noskaidrot un rekonstruēt. Pat transportēt uz Rīgu vajadzēja ļoti uzmanīgi.
Gandrīz kā detektīvam
“Neviens no uzrunātajiem priesteriem nespēja rast priekšstatu, kur glezna varēja atrasties – kādā altārī iemontēta vai lūgšanu telpā. Uzreiz bija redzams, ka tā vertikāli ir stipri apzāģēta. Tas tāpēc, ka kādā brīdī to bija lietojuši kā Dagdas baznīcas torņa divviru lūku. Glezna bija pārzāģēta divās vienādās daļās, malās iekaltas eņģu vietas un uz virsmas pienagloti rokturi, nesaudzējot pat uzgleznotā tēla seju,” turpina meistars.
Turklāt kādā brīdī zvanu tornī veikts remonts un metinātas konstrukcijas, tāpēc mākslas darba aizmugure bija arī krietni apdegusi. Gleznu ap 2002. gadu atrada Dagdas baznīcas priesteris Viktors Naglis, šobrīd viņš kalpo Krustpils Vissvētās Trīsvienības Romas katoļu baznīcā.
Naglis ievērojis, ka lūkas aizvirtņi ir apgleznoti, licis tos noņemt, bet ar to gleznas nedienas nebeidzās. Tie, kuri to noņēma, nosprieda, ka visas malas ir pārāk nodauzītas, gadu desmitiem lietojot lūku, ņēma un vēl vairāk apzāģēja. “No restaurācijas viedokļa – vienkārši ārprāts, jo mēs nemitīgi zaudējām kādu daļu no gleznas,” saka Mārtiņš. Sākotnēji glezna bijusi divreiz garāka, šobrīd tā ir 1,18 metrus augsta.
Nemitīgi atklājumi
Spriežot pēc tā, kas apakšā saskatāms, skaidrs, ka bijusi kāda dekoratīva vinjete, ticamākais, Bībeles citāts. Pēc izpētes ultravioletajos un infrasarkanajos staros secināts, ka arī pārgleznojums ir, iespējams, pat simt gadu vecs. Sākot strādāt pie tā noņemšanas, atklājies, ka apakšā autorslānis ir kvalitatīva un smalka barokālā glezniecība, kaut mazliet naiva.
Mārtiņš spriež, ka gleznotājam ir bijušas labas mākslinieka iemaņas, bet ļoti vājas zināšanas anatomijā un perspektīvā, tomēr gleznieciskā meistarība bijusi laba.
“Ir sajūta, ka šim māksliniekam bijusi kādas skolas pieredze – varbūt mācījies pie laba meistara vai ceļojis uz ārzemēm, vai pats šeit iebraucis no tālienes. Par to liecina diezgan reti sastopama tehnika – izmantot daudzkrāsu grunti. Uzgleznojis izsmalcinātu tērpu – garīdznieka ornātu smalkiem ornamentiem. Fotogrāfijās gan grūti saskatāms, bet tas ir ar ļoti smalku rakstu un liecina par labām gleznieciskām zināšanām. Smalks ir arī altārsegas ornaments,” secina restaurators.
Vaicāts par izjūtām pēc padarītā, meistars atbild: “Protams, ir gandarījums, ja gandrīz gads tam veltīts! Darbs prasīja lielu iedziļināšanos, notika arī konsultācijas ar citiem šīs jomas pārstāvjiem. Aizvedām gleznu uz muzeju kopā ar restauratoru Aigaru Pilenieku, kurš projektēja un izgatavoja īpašu funkcionālu dekoratīvo rāmi, kas nodrošina pastāvīgu dēļu noturēšanu saspiestā stāvoklī. Muzeja darbinieki mūs sagaidīja ar patiesu prieku. Interesantākais gleznu restaurācijā ir pētījumi un jaunatklājumi, nemitīgā pašizglītošanās, risinājumu meklēšana, iespēja izglābt un saglabāt mūsu mākslas vēstures liecības.”
Gandrīz kā svētvieta
Tagad glezna skatāma pastāvīgajā ekspozīcijā. Varakļānu novada muzeja direktore Terese Korsaka par sadarbību ar Mārtiņu Zideru saka: “Tā bija vienkārši izcila. Viņš ir ļoti kārtīgs, pedantisks, atbildīgs restaurators. Glezna bija ļoti traģiskā stāvoklī, un es apbrīnoju restauratoru, ka viņš uzņēmās šo misiju. Mārtiņu esam ierakstījuši savā vēsturē uz mūžīgiem laikiem, viņš tagad ir mūsu muzeja draugs uz visu mūžu.”
Restaurētā glezna ir vēl viena liecība no Borhu dzimtas laika. Kad Varakļānos vēl nebija baznīcas, 18. gadsimta otrajā pusē uzceltajā pilī uzturējušies jezuīti un garīdznieki. “Tapusi vēl viena vieta mūsu muzejā, kur kāds varbūt grib izkratīt sirdi. Mēs esam pieraduši lūgt svētos dažādās dzīves situācijās. Es personīgi uzskatu, ka tā mums tagad ir gandrīz kā svētvieta,” piebilst muzeja direktore.
