Pārsteidzošā vēsture. Atentāts pret Ļevu Trocki - viena no skaļākajām 20. gadsimta politiskajām slepkavībām

To paveica spāņu komunists un čekas aģents Ramons Merkaders, Trocka kabinetā ietriecot leduscirtni revolucionāra galvā. Par šo slepkavību uzbrucējam piešķīra Padomju Savienības varoņa nosaukumu.

Ukrainā dzimušais ebreju izcelsmes revolucionārs un marksisma teorētiķis Leiba Bronšteins, kurš vēlāk kļuva par Ļevu Trocki, savulaik bija viens no Krievijas valsts apvērsuma līderiem un Sarkanās armijas izveidotājiem. Revolūcijas un Pilsoņu kara gados Trockis faktiski bija otrā persona valstī tūlīt aiz Vladimira Ļeņina, taču divdesmitajos gados pakāpeniski zaudēja savu ietekmi. Josifs Staļins aizkulišu cīņās izrādījās krietni viltīgāks par leģendāro revolucionāru – viņam izdevās nostumt savu sāncensi no varas skatuves. Laika gaitā Trockis zaudēja visus agrākos amatus, līdz visbeidzot 1928. gada janvārī viņu izsūtīja uz speciālu nometinājuma vietu Alma-Atā (tagad Almati). 

Jāatzīst, izsūtījuma apstākļi revolūcijas aktīvistam bija diezgan maigi. Viņam ļāva brīvi sarakstīties, turklāt viņš drīkstēja paturēt savu milzīgo arhīvu. Trockis izvērsa enerģisku darbību, pulcējot kopā un organizējot savus atbalstītājus. To redzot, 1928. gada oktobrī PSRS politbirojs aizliedza politiķim sarakstīties ar apkārtējo pasauli un kategoriski pieprasīja izbeigt opozicionāro darbību. Tomērt revolucionārs nerimās, tāpēc 1929. gada 18. janvārī politbirojs pieņēma lēmumu izsūtīt viņu no Padomju Savienības.

Interesanti, ka daudzas valstis, ar kurām PSRS veica pārrunas, atteicās uzņemt kareivīgo aktīvistu. Pats Trockis pieprasīja viņu izsūtīt uz Vāciju, taču vācieši nevēlējās viņu uzņemt. Beigu beigās politiķis nokļuva Turcijā, Stambulā (Konstantinopolē), kur viņa stāvoklis nepavisam nebija vienkāršs, jo šajā pilsētā bija apmeties liels skaits balto emigrantu. Revolucionāram bija pamatotas bailes, ka viņam var uzbrukt. Drīz vien Trockis tika nometināts Stambulas arhipelāga Lielajā salā, kur aktīvi ķērās pie publicistikas – uzrakstīja autobiogrāfisku darbu Mana dzīve un iesāka savu fundamentālo darbu Krievu revolūcijas vēsture. No salas politiķis vadīja un organizēja arī opozīcijas biļetena iespiešanu un nelegālu nogādāšanu Padomju Savienībā.

Nevēlamais bēglis

1933. gadā Ļevs Trockis pārcēlās uz Franciju, kas bija gatava viņu uzņemt. Vēlāk Francijas valdība gan bija spiesta nožēlot savu lēmumu, jo nesamierināmais cīnītājs izvērsa pārāk aktīvu politisku darbību un sāka veidot kontaktus ar Eiropas sociālistisko kustību pārstāvjiem. 1934. gada sākumā Francijas iekšlietu ministrs izdeva rīkojumu Trockim pamest valsti, jo varasvīriem bija bažas, ka revolūcijas aktīvists var noorganizēt nemierus arī Francijā. Tomēr šis lēmums nebija izpildāms, jo neviena valsts negribēja Trocki uzņemt, tāpēc viņu nometināja kādā Francijas ciematā policijas uzraudzībā. 

1935. gadā politiķis pārcēlās uz Norvēģiju, kur parlamenta vēlēšanās bija uzvarējusi Strādnieku partija, kas agrāk darbojās Kominternē (starptautiska komunistu organizācija). Drīz vien Norvēģijas valdība krietni ierobežoja Trocka politisko aktivitāti, jo PSRS izdarīja spiedienu, draudot pārtraukt no Norvēģijas iepirkt zivis. 1936. gada 2. septembrī Norvēģijas varas iestādes internēja politiķi uz mazu ciematu un izolēja no ārpasaules. 

1936. gada decembrī Trockis saņēma ziņu, ka viņu gatava uzņemt Meksika, kur par prezidentu bija ievēlēts sociālists Lazaro Kardenas. 1937. gada 9. janvārī revolucionārs ieradās Mehiko un apmetās tās priekšpilsētas Koijakanas villā. Arī būdams Meksikā, Trockis turpināja organizēt savus atbalstītājus visā pasaulē. Vietā piebilst, ka pagājušā gadsimta trīsdesmito gadu sākumā viņš Kominternē bija izveidojis opozicionāru grupu, turklāt ierosināja izveidot jaunu Kominterni, kas būtu alternatīva esošajai. Tolaik daudzās pasaules valstīs bija radītas sociālistiskas partijas un jauniešu organizācijas, kas atbalstīja Trocki. Tādējādi politiķis bija kļuvis par pavisam reālu un nopietnu konkurentu PSRS komunistiskajai partijai, kas bija uzņēmusies būt par vienojošo centru visiem pasaules komunistiem. Trockis bija metis izaicinājumu Kremlim un centās atņemt tam pasaules komunistiskās kustības līdera pozīcijas. Bez šaubām, Staļins bija ieinteresēts iespējami ātrāk likvidēt šo pārāk aktīvo revolucionāru.

Vērtīgais arhīvs

1937. gadā Meksikai vēl nebija diplomātisku attiecību ar Padomju Savienību, un tas ievērojami apgrūtināja iespējas Kremlim izdarīt spiedienu uz šo Latīņamerikas valsti. Turklāt pavisam tuvu, Amerikas Savienotajās Valstīs, atradās viena no lielākajā sekcijām alternatīvās Kominternes, kuras pārstāvji sarūpēja Trockim ziedojumus un organizēja brīvprātīgo apsardzi. Lielākoties visi revolucionāra palīgi, sekretāri un apsardzes darbinieki bija amerikāņi. Tomēr Trocka centieni dabūt ASV vīzu bija nesekmīgi – arī tad, kad viņu uzaicināja lasīt lekcijas dažādās universitātēs.

Revolucionāra galvenie iztikas līdzekļi bija honorāri no publikācijām un atbalstītāju ziedojumi. Kad ar naudu bija pavisam knapi, viņš ik palaikam izpārdeva savu arhīvu. Piemēram, 1936. gadā viņš pārdeva daļu no sava arhīva Amsterdamas Jaunākās vēstures institūta Parīzes filiālei, bet 1940. gadā arhīva pamatdaļu – Hārvarda Universitātei. Papildu motīvs dokumentu izpārdošanai bija Trocka vēlme tos paglābt no nozagšanas un iznīcināšanas.

Kad Trockis bija pie varas, viņš skrupulozi kopēja un arhivēja savā rīcībā esošos dokumentus. To vidū bija arī mazzināmas Leņina rakstiskas piezīmes un slepeni politbiroja lēmumi. Visus šos materiālus politiķis vēlāk izmantoja savās publikācijās, atmaskojot Staļina režīmu.

Kad Trockis sāka dzīvot Meksikā, papildu ienākumus viņam nodrošināja trušu un vistu audzēšana. Revolucionāra dzīvesbiedre Natālija Sedova vēlāk atzina, ka tas nav bijis tikai veids, kā paildus nopelnīt; Trockim tiešām paticis ar to nodarboties.

Atrodoties Meksikā, politiķis izdeva grāmatu Nodotā revolūcija, kurā asi kritizēja Staļinu un viņa politiku. 1940. gada augustā, neilgi pirms savas nāves, viņš publicēja skandalozu rakstu Bordžija Kremlī, apsūdzot Staļinu par Ļeņina noindēšanu. 

Trīsdesmito gadu otrajā pusē tika iznīcināti vairāki Trocka līdzgaitnieki, arī viņa sekretāri Ervīns Volfs un Rūdolfs Klements. Nogalinot Klementu, bija mēģinājums inscenēt pašnāvību. Notikuma vietā NKVD darbinieki bija atstājuši pēcnāves vēstuli, kurā Klements it kā atzinās, ka vairs nespēj dzīvot, jo uzzinājis, ka Trockis ir Hitlera aģents. 1938. gada 16. februārī Parīzes slimnīcā nomira Trocka dēls Ļevs Sedovs. Revolucionārs bija pārliecināts, ka viņu noindējuši NKVD darbinieki.

1940. gada 8. jūnijā politiķis publicēja rakstu Staļina kļūda, kurā rakstīja: “Nezinātājiem var likties dīvaini, kāpēc Staļina kliķe vispirms mani izsūtīja uz ārzemēm, bet tagad cenšas mani nogalināt. Vai tad nebija vieglāk nošaut mani Maskavā kā daudzus citus? Izskaidrojums ir sekojošs: 1928. gadā, kad es tiku izslēgts no partijas un aizsūtīts uz Centrālāziju, bija neiespējami ne tikai mani nošaut, bet pat arestēt. Visa tā paaudze, ar kuru es izgāju Oktobra revolūciju un pilsoņkaru, bija vēl dzīva. Tobrīd politbirojs vēl nebija tik varens, turklāt no Centrālāzijas man bija iespēja uzturēt kontaktus ar opozīciju. Šādos apstākļos Staļins izvēlējās mazāko ļaunumu –izsūtīt mani no valsts. Viņš bija pārliecināts, ka Trockis izolācijā un bez materiāliem līdzekļiem nevarēs neko iesākt. Turklāt viņš plānoja, ka vēlāk, kad būs mani pamatīgi nomelnojis, viņš bez pūlēm panāks, ka mani izdos Maskavai. Turpmākie notikumi gan liecināja, ka cilvēks var diezgan veiksmīgi piedalīties politiskajā dzīvē arī tad, ja viņam nav partijas aparāta un finanšu līdzekļu. Kā mani informēja, Staļins jau vairākas reizes bija atzinis, ka mana izsūtīšana no valsts bijusi milzīga kļūda. Lai šo kļūdu labotu, nekas cits neatliek, kā veikt terora aktu.” 

Negaidītais uzbrukums

Ļeva Trocka likvidēšanas operācija tika uzticēta NKVD virsniekam Naumam Eitingonam, kurš trīsdesmitajos gados piedalījās Spānijas pilsoņu karā, darbojoties kā izlūks ar segvārdu Kotovs. Čekists izveidoja divas paralēlas teroristiskas spāņu komunistu grupas.

1940. gada 24. maijā pret Trocki tika veikts pirmais atentāts. Pie viņa villas piebrauca vairāk nekā divdesmit cilvēku policijas un armijas tērpos, bruņojušies ar dažādiem ieročiem, pat ložmetēju. Viss notika ļoti ātri. Uzbrucējiem izdevās pārsteigt vārtu apsardzi un to atbruņot. Apsargs Roberts Šeldons Harts bija spiests atvērt vārtus, un, ienākuši pagalmā, uzbrucēji atklāja uguni pa Trocka kabinetu un guļamistabu. Likās neticami, ka politiķis varētu palikt dzīvs, tomēr tā notika. Ložu neskarta vieta atradās aiz gultas stūrī zem loga, kur arī paglābās Trockis un viņa sieva. Vienīgais cietušais bija revolucionāra mazdēls, 14 gadu vecais Vsevolods Volkovs, kurš tika ievainots kājā. Kad nākamajā rītā ieradās policija, tā konstatēja, ka raidīts vairāk nekā 200  ložu.

Interesanti, ka šī neticamā izglābšanās izraisīja baumas, – lūk, pats Trockis noorganizējis viltus atentātu, lai tādā veidā pievērstu sev uzmanību un sakompromitētu Staļinu pasaules sabiedrības acīs. Šī versija parādījās vietējā presē, taču vēlāk tika atspēkota, jo izdevās noskaidrot īstos uzbrucējus. Izrādījās, ka uzbrucēju grupu bija vadījis pazīstamais meksikāņu mākslinieks un komunists Dāvids Alfaro Sikeiross. Trīsdesmito gadu otrajā pusē viņš piedalījās pilsoņu karā Spānijā kā republikāņu armijas virsnieks un uzdienēja līdz pulkveža pakāpei. Vēlāk viņš vairākkārt viesojās Maskavā, bija PSRS Mākslas akadēmijas goda biedrs un Starptautiskās Ļeņina prēmijas laureāts.

Uzzinot, ka Trockis palicis dzīvs, Sikeiross bija ļoti satriekts par savu neveiksmi. Viņš atzina, ka nebija iedomājies, ka tāds cilvēks kā Trockis varētu slēpties zem gultas. Vēlāk Meksikas varas iestādēm izdevās mākslinieku atrast un arestēt. Aptuveni gadu viņš pavadīja cietumā, pēc tam tika izsūtīts uz Čīli. Sikeiross gan noliedza, ka vēlējies nogalināt Trocki. Kādā publikācijā viņš minēja, ka galvenais uzdevums bijis iegūt Trocka dokumentu arhīvu, taču tas nav izdevies. Mākslinieks rakstīja: “Mēs visi, Spānijas kara dalībnieki, vēlējāmies Trocka mītnes likvidāciju Meksikā. Mēs labi apzinājāmies, ka mūsu darbības tiks atzītas par pretlikumīgām. Nolēmām sadalīties vairākās grupās, turklāt tā, lai neviena grupa nezinātu par citu grupu sastāvu. Grupas vadītājam vajadzēja tikai zināt savas grupas sastāvu, un katrai grupai bija konkrēts uzdevums. Mūsu galvenais mērķis – pārtvert visus Trocka dokumentus un izvairīties no asinsizliešanas.”

Pēc šī uzbrukuma Trocka mājas apsardze tika ievērojami pastiprināta, turklāt tur sāka pastāvīgi dežurēt policijas patruļa. Drošības apsvērumu dēļ pie mājas sienām tika nostiprināti smilšu maisi, logiem uzlikti metāla slēģi. Trocka villa bija pārvērsta par īstu cietoksni. Arī katra izbraukšana no mājas bija diezgan sarežģīts pasākums – politiķis bija spiests teju vai nogulties uz mašīnas grīdas, lai viņu nevarētu pamanīt. 

Ar šausmīgu kliedzienu

Pēc neveiksmīgā atentāta čekistam Naumam Eitingonam nācās meklēt citus risinājumus. Jau agrāk Spānijā viņš bija savervējis spāņu komunisti Mariju Karidadu Merkaderu un viņas dēlu Ramonu. Rīkojoties pēc plāna, Ramons Parīzē sadraudzējās ar amerikānieti Silviju Agelofu, kura iepazīstināja viņu ar savu māsu Rutu, kas strādāja pie Trocka par sekretāri. Vēlāk politiķa sekretariātā sāka strādāt arī Silvija, kas kopā ar Ramonu bija pārcēlusies uz Meksiku. Tobrīd abi dzīvoja kā pāris, un Ramons Merkaders no rītiem veda Silviju ar savu automašīnu uz viņas darbavietu Trocka villā. 

Jānorāda, ka Merkaders visu šo laiku darbojās ar citu vārdu. Pēc dokumentiem viņš bija kanādiešu biznesmenis Frenks Džeksons. Pirmoreiz Ramons viesojās Trocka villā 1940. gada aprīļa beigās, kad ar viņu iepazīstināja kā ar Silvijas draugu. 1940. gada 28. maijā viņš jau tika uzaicināts pusdienās. Izdomājot dažādus iemeslus, Merkaders arvien biežāk sāka ierasties revolucionāra mājā. Kā vēlāk liecināja Trocka sekretāru pieraksti, viņš tur bija pavisam 12 reizes.

20. augustā Merkaders atkal ieradās pie Trocka. Vizītes formālais iemesls – lūgums politiķim izrediģēt kādu rakstu, kurā kritizēti vairāki amerikāņu trockisti par atšķelšanos no kustības. Kaut gan laiks bija silts un saulains laiks, Merkaderam rokās bija lietusmētelis. Neko ļaunu nenojaušot, mājas saimnieks ieveda viņu savā kabinetā, kur arī notika liktenīgais uzbrukums, kas izraisīja pamatīgu viļņošanos pasaules komunistiskajās aprindās.

Vēlāk tiesā Merkaders liecināja: “Es noliku savu lietusmēteli uz galda, lai izdevīgā brīdī varētu no tā izņemt leduscirtni, kas atradās kabatā. Nolēmu nelaist garām tik lielisku iespēju, kas man bija dota. Brīdī, kad Trockis sāka lasīt rakstu, es izņēmu no lietusmēteļa leduscirtni, sažņaudzu to rokā, aiztaisīju acis un spēcīgi iesitu pa galvu... No Trocka mutes atskanēja briesmīgs kliedziens, ko neaizmirsīšu visu turpmāko mūžu. Tas bija ļoti garš ā-ā-ā, tik garš, ka vēl joprojām skan manās smadzenēs. Tad viņš uzlēca kājās, metās man virsū un spēcīgi iekoda man rokā. Redziet, vēl joprojām uz manas rokas var redzēt koduma pēdas. Es viņu atgrūdu, viņš nokrita uz grīdas. Pēc tam piecēlās un klupdams izskrēja no kabineta.”    

Revolucionāra dzīvesbiedre Sedova savā grāmatā Tas notika tā rakstīja: “Bija pagājušas 3–4 minūtes, kad es izdzirdēju šausmīgu, satriecošu kliedzienu. Īsti nesaprotot, kas kliedz, metos kliedziena virzienā. Tur stāvēja Ļevs Davidovičs..  ar asiņainu seju, izteiksmīgu skatienu un nolaistām rokām.”

Tūlīt piesteigusies apsardze, kas Merkaderu nogāzusi zemē un sākusi sist. Merkaders kliedzis: “Man to vajadzēja izdarīt! Viņi ir sagūstījuši manu māti! Man to vajadzēja izdarīt! Nositiet mani uzreiz vai pārtrauciet sist!”

Pēc šī uzbrukuma Trockis slimnīcā nodzīvoja 26 stundas. Ārsti centās darīt visu iespējamo un neiespējamo, lai glābtu politiķa dzīvību, tomēr tas neizdevās. Sitiens ar leduscirtni bija nopietni traumējis  Trocka smadzenes.

Ļeva Trocka bēres izvērtās par apjomīgu antistaļinisma manifestāciju. Drīz pēc bērēm alternatīvās Kominternes amerikāņu nodaļa nolēma izveidot obelisku pie Trocka kapa. Atraitne Natālija Sedova nosūtīja Meksikas prezidentam, ģenerālim Lazaro Kardenasam, vēstuli, kurā cita starpā bija rakstīts: “Jūs pagarinājāt Ļeva Trocka dzīvi par 43 mēnešiem. Esmu Jums pateicīga par šo piešķirto laiku.”

Maskava apbalvo sazvērniekus

Visiem sazvērestības dalībniekiem, izņemot Merkaderu, izdevās aizbēgt un noslēpties. Vēlāk noskaidrojās, ka netālu no villas stāvējusi automašīna ar ieslēgtu dzinēju, kas paredzēta uzbrucējam ja viņam izdotos izbēgt. Kad pie villas vārtiem sākusies satraukta kustība, automašīna steigšus aizbraukusi.  

Eitingons, Merkadera māte Marija un vēl vairāki atentāta rīkotāji jau tajā pašā dienā pameta Mehiko. Eitingons un Marija pārcēlās uz Kaliforniju un gaidīja norādījumus no Maskavas. Jau pēc diennakts viņi pa radio uzzināja, ka atentāts ir izdevies un Trockis ir miris. Kā vēlāk stāstīja Eitingons, viņš baidījies, ka impulsīvā Marija, pārdzīvojot dēla aizturēšanu, varētu izdarīt kādu muļķību, tomēr viss beidzies bez ekscesiem. 

Drīz vien no Maskavas pienāca ziņojums, kurā bija izteikta pateicība par šo operāciju un lūgums noskaidrot, kā jūtas Merkaders un ko viņa labā var darīt. 1941. gada maijā, mēnesi pirms kara sākuma, Eitingons un Marija ieradās Maskavā, kur spāņu komunistei pasniedza Ļeņina ordeni. 1944. gadā viņa pārcēlās uz Parīzi. Marija nodzīvoja pietiekami ilgu mūžu – viņa nomira 82 gadu vecumā.

Savukārt Eitingons uzdienējās pat līdz ģenerāļa pakāpei. 1951. gada sākumā viņu arestēja tā saucamajā cionistu sazvērestības lietā, taču pēc Staļina nāves atbrīvoja. 1953. gada augustā viņu atkal arestēja kā Lavrentijas Berijas bandas pārstāvi un piesprieda 12 gadus  ieslodzījumā. Pēc soda izciešanas viņš strādāja par redaktoru izdevniecībā Starptautiskā grāmata un šo pasauli atstāja 1981. gadā.

Kāpēc es nogalināju Trocki

Ietekmīgā revolucionāra slepkavības izmeklēšana ievilkās uz trim gadiem. Ilgajā izmeklēšanas procesā uzbrucējs Merkaders apgalvoja, ka rīkojies viens un līdzinātāju viņam nav bijis. Kad tūlīt pēc slepkavības notikuma vietā ieradās Mehiko Drošības policijas pārstāvji ar ģenerāli Sančesu Salasāru priekšgalā, viņi Merkadera lietusmēteļa kabatā atrada vairākas mašīnrakstā aprakstītas lapas, kur bija izklāstīti slepkavības motīvi. Vēlāk secināts, ka tas, visticamāk, bijis NKVD sagatavots teksts, lai vēlamo uzdotu par esošo. Vēstulē bija rakstīts, ka Merkaders ir dziļi vīlies agrāk izcilajā revolucionārā Trockī. Otrkārt, viņam nav paticis, ka revolucionārs centies viņu savervēt un nosūtīt uz PSRS, lai tur veiktu teroraktus. Treškārt, Trockis iebildis pret viņa kāzām ar Silviju Agelofu.

Šos pašus motīvus dažādās interpretācijās uzbrucējs izklāstīja arī tiesā un savā publikācijā Kāpēc es nogalināju Trocki. Protams, par to, ka ir NKVD aģents, viņš neminēja ne vārda. Meksikas tiesa Merkaderam piesprieda 20 gadus ieslodzījumā, kas tolaik šajā valstī bija augstākais soda mērs. Pirmos piecus gadus viņš pavadīja vieninieka kamerā, kurai nebija pat logu. Merkaders nosēdēja visu termiņu un tika atbrīvots 1960. gadā. Kopā ar sievu, indiānieti Rakelu Mendosu, ar kuru bija apprecējies jau ieslodzījumā, Merkaders devās uz Kubu. 1961. gadā viņš pārcēlās uz dzīvi Maskavā, kur viņam piešķīra Padomju Savienības varoņa nosaukumu. Merkaders strādāja Marksisma – ļeņinisma institūtā, bija viens no grāmatas par Spānijas komunistiskās partijas vēsturi autoriem. Pēdējos savas dzīves gadus viņš aizvadīja Kubā, nomira 1978. gadā un pēc paša vēlēšanās tika apglabāts Maskavā, Kuncevas kapsētā