Kalējs ar 65 gadu stāžu. Pēterbaznīcas gaiļu autors Pēteris joprojām turpina kalt
Droši vien Latvijā būs grūti sameklēt otru amatmeistaru ar tik ilgu darba stāžu un pieredzi kā akciju sabiedrības “Būvuzņēmums Restaurators" kalējs un arī visvecākais meistars Pēteris Koroļs. Viņš šajā amatā ir jau 65 gadus, un pašam ir 81 gads. Meistara roku darbs ir arī Pēterbaznīcas gaiļi un ne tikai tie vien. Pētera kungs savos cienījamajos gados vēl aizvien turpina strādāt.
Kad “Kas Jauns Avīze” ieradās ciemos viņa darbnīcā, Radio mājai tapa dažādi rokturi, kuri būšot izmēros diezgan prāvi. Tagad meistaram ir daudz darba tieši šim namam. Arī daudzi balkoni un vārti Rīgā ir Pētera rokām veidoti. Kādreiz pats brauc garām un nodomā – tas taču mans roku darbs!
Labāk nekā pie konveijera
Pēteris ir dzimis Latgalē, Krāslavas pusē, bet ļoti jauns devās uz Rīgu, lai iemācītos labu amatu. “Sešpadsmit gadu vecumā iestājos darbā AS "Būvuzņēmums Restaurators” par palīgstrādnieku. Taču, kad ieraudzīju kalēja darbnīcu, uzreiz teicu priekšniekam, ka arī es varbūt tur kaut ko varu darīt, mani piesaistīja šis vīrišķīgais darbs,” atceras meistars.
Amatu viņš apguva pie pieredzējuša kalēja Andreja Trušinska. Darbs patika, jo nav visu laiku vienāds, kā, piemēram, rūpnīcā, kur monotoni strādā pie konveijera vai visu laiku spiež kādas pogas. “Kamēr apguvu amata prasmes, arī pirkstus bieži apdauzīju, bez tā šai lietā nevar iztikt. Un ne reizi vien,” pasmaida Pēteris.
Darbnīca toreiz atradās Pēterbaznīcā – no dēļiem uzcelts žogs un būda. Kad Pēteris atgriezās no armijas, “Būvuzņēmums Restaurators” jau bija pārcēlies uz Buru ielu Torņakalnā, kur atrodas joprojām.
Gailis sver 130 kilogramu
Ilgajos darba gados Pēteris ir daudz ko kalis, gan Rundāles, gan Rīgas pils vārtus, gan pašus augstākos Rīgas un Latvijas gaiļus – Svētā Pētera baznīcai.
“Pēterbaznīcas gaiļus mēs veidojām divatā, bet kolēģis Viktors Slabkovskis tagad pats ir tuvāk gaiļiem. Šajā pašā darbnīcā visi trīs gaiļi arī tapa. Gāja gan grūti, jo tie ir lieli, vajadzēja karsēt un ūdenī atdzesēt, lai materiāls būtu mīkstāks. Pēterbaznīcas gailis sver apmēram 130 kilogramus, jo iekšā ir ļoti smags mehānisms. Gaili noņēma, jo bija ieķīlējies, vajadzēja uztaisīt, kā bija pirms 300 gadiem,” stāsta meistars.
1985. gadā viņš izkala Doma gaiļa vēsturisko kopiju. Iepriekšējais pēc četriem gadsimtiem torņa smailē jau bija pagalam novārdzis. 2014. gadā būvfirma “Arčers” par saviem līdzekļiem nolēma Pētera kalto gaili restaurēt, un to lejā sagaidīja pats meistars. Lodē, uz kuras sēž gailis, ir ievietota kapsula ar vēstījumu nākamajām paaudzēm, un Pēteris izņēma metāla rubli, dodot sudraba lata monētai, kaltai par godu Rīgas Doma 800 gadu jubilejai.
Viņš restaurējis arī Cēsu Svētā Jāņa evaņģēliski luteriskās baznīcas krustu, atklājās, ka tā pamatnes bumba kara laikā sašauta. Lielajam krustam tapa jauni gali, kuri apzeltīti, tāpat kā kādreiz.
Pils vārtu īpatnības
Kad kādreizējā Pionieru pils atkal kļuva par Valsts prezidenta rezidenci, Pēteris atjaunoja vārtus. Atklājās arī daža padomju laikmeta liecība. “Tur labajā pusē cilvēki laikam kārtojuši savas mazās dabiskās vajadzības, liels caurums bija. Bet kreisajā pusē – nekādas vainas. Vārti laikam visu laiku stāvēja vaļā, kā cilvēki gāja, tā pa labi,” spriež kalējs, kurš vēsturiskajiem vārtiem izgatavoja dažus jaunus fragmentus.
Interesants darbs tapis Siguldas apaļajam tornim jeb cietoksnim – mazs gailītis. “Tur kādreiz bija vienkāršs krusts no armatūras sametināts. Kad būvi remontēja, izdomāja, ka vajag arī jaunu gaili, augumā nedaudz lielāku par dabīgo,” teic Pēteris.
Kalēja arodā visgrūtākais esot pats darbs. Ja, piemēram, jādarina lielas eņģes vai kas cits ļoti apjomīgs, fiziski ir diezgan smagi un pašam arī daudz jākustas. Vissmagāk bijis ar Rundāles pils vārtiem, bet Pēteris uzsver, ka savā mūžā lielus un nozīmīgus darbus veidojis diezgan daudz. Meistars uzskata, ka katram savs darbs labi jāpaveic, tāda ir viņa pārliecība.
Ko tad mājās darīs
“Kalēja darbs man iegājies un, protams, patīk,” meistars atzīst, ka pat vairāk nekā jaunībā. “Ko es mājās darīšu? Pa televizoru arī nav ko skatīties. Vai par karu visu laiku? Tas nav nekas labs, ko tur redzēšu? Cilvēki tur cieš. Man nepieder ne vasarnīca, ne dārziņš, ko sēdēšu mājās? Te vismaz satiekos ar cilvēkiem. Katru dienu strādāju no pulksten 8 līdz 16, brīvdienās gan atpūšos.”
Darba instrumenti ir stangas, āmuri un meiselis. Strādājot tiek ieelpoti sīki metāla putekļi, bet jau pierasts pa šiem ilgajiem gadiem, kādreiz gan jūtot veselības problēmas un regulāri jāpārbauda plaušu stāvoklis. “Ja kaut kas ļoti jāslīpē, tad uzlieku uzpurni,” saka meistars. Smēdi Pēteris kurina ar akmeņoglēm, citur to dara modernāk – ar gāzi. “Bet cik tad mums vajag? Krāsnij liels skurstenis, nav nekā kaitīga, viss iet uz augšu.”
Varbūt var kalt attālināti?
Pēteris strādā ar lielākoties ar dzelzi un arī ar kaparu, tagad gan ar materiāliem ir nedaudz grūtāk, bet cik vajag, nopērk. “Gaiļi gan no kapara tapa, bet iekšā stiprinājums no metāla. Nokrāsoti zelta krāsā, bet to veica citi meistari. Visu nevaru viens pats paveikt. Man šobrīd ir maza darbnīca, bet tagad vairs nav tik lieli darbi kā agrākos gados. Tad mēs divi meistari strādājām, bija divas krāsnis.”
Mācekļu meistaram nav, jo jaunie negrib apgūt šo arodu – kurš vēlēsies strādāt smagu un netīru darbu? “Visi tagad lielākoties ar kompjūteriem strādā. Kad atnāk jaunie puiši un paprasa: cik ilgi jāmācās, es atbildu, ka visu mūžu. Tad tā gribēšana uzreiz pāriet. Es jau arī prasīju priekšniekam – varbūt es arī no attāluma varu kalt?” Pēterim humors nav svešs.
Vairāk nekā kurpniekam
Gadu desmitu gaitā Pēteris kļuvis par centra cilvēku, gandrīz iedzimtu rīdzinieku, kurš atceras, kā bija pirms daudziem gadiem. “Rīgā taču esmu izaudzis. Kur tagad atrodas “Bērnu pasaule”, kādreiz bija pažarnieku baseins, kur ņemt ūdeni. Kad gāju armijā, pa Čaka ielu brauca tramvajs, devās tālāk pa Stabu ielu līdz Grīziņkalnam. Atnācu atpakaļ, bruģa vairs nav, trolejbuss jau brauc. Nebija arī vairs krāsns apkure, tikai centrālā.” Dzimtajā Latgalē gan sen nav būts, visi tuvinieki tur jau aizsaulē. Kad aizbraucot, trijās kapsētās kopiņas jāapkopj.
Vaicāts, vai bijis kāds pasūtījums, kurš pašam tik ļoti iepaticies, ka bijis grūti atdot, Pētera kungs atbild, ka bijis, piemēram, jāveido kāpņu lenteris piecstāvu namam, kolosāls veidojums, pašam ļoti paticis, bet kur to liksi? Sev meistars izkalis tikai svečturi un puķu trauku, jo vairāk neko nevajagot. Tomēr vairāk nekā jokā par kurpnieku bez kurpēm.
