Vīru pasaule
2023. gada 20. augusts, 07:26

Ivars Pētersons un viņa mīlestība pret Ameriku un rokenrolu

Sandris Metuzāls

9vīri

Rokenrols nav tas latviešiem pats tuvākais mūzikas žanrs. Varbūt tādēļ, ka, dzīvojot aiz dzelzs priekškara, mēs palaidām garām Elvisa Preslija zvaigznes uzlēkšanu un norietu, bet varbūt šī jestrā mūzika īsti nesapas ar izslavēto latvisko dzīvesziņu. Tomēr ir pa kādam entuziastam, kas arī Latvijā kopj rokenrola lauciņu, un redzamākais viņu pulciņā noteikti ir Ivars Pētersons. Dēvēts par latviešu Elvisu, liels sešdesmito gadu mūzikas un Amerikas klasisko automobiļu cienītājs.

Tālā Amerika

Saki, no kurienes tev tā apsēstība ar Ameriku?

Interese par Amerikas kultūru nāk no mūzikas, ko esmu klausījies jau no bērnības. Manam tēvam ļoti patika šāda mūzika, un tā bieži skanēja mūsu mājās no platēm. Mācījos mūzikas skolā un paralēli obligātajam klavieru repertuāram varēju pamēģināt uzspēlēt arī kaut ko citu. Kas zina, ja mājās būtu skanējušas itāļu operas ārijas, es varbūt izvēlētos citu ceļu un mēģinātu kļūt par operdziedoni. (Smaida.)

Bērnība – tie ir septiņdesmitie gadi? Tad, cik nu varu atminēties, Elvisa Preslija plates veikalos nevarēja nopirkt...

Nevarēja gan, taču mūsu kāpņu telpā dzīvoja viens čalis, kurš zināja, kur plates var dabūt. Vēl jau bija arī slavenais Lapinskis, no kura varēja iegādāties ierakstus, kaut ko varēja sameklēt arī melnajā tirgū.

Lielāka vērtība droši vien bija Amerikā ražotai platei?

Tik lielas nozīmes tam nebija. Vēlāk jau arī "Melodija" kaut ko sāka ražot un šo to no rokenrola varēja veikalā nopirkt. Piemēram, man mājās ir padomju laikā izdota Elvisa plate, kur dziesmu nosaukumi ir rakstīti krieviski.

Ja ierakstus vēl kaut kur varēja sameklēt, tad redzēt, kā Elviss uzstājas, gan nevarēja, jo padomju televīzija neko tādu nerādīja...

foto: Rojs Maizītis
Ivars Pētersons un viņa rokenrols.

Protams, tad dzīvojām kaut kādā pilnīgi citā dimensijā un labākajā gadījumā televīzijā varēja redzēt tikai tuvējo ārzemju mūziķus. Amerika – tas bija kaut kas tāls un nezināms. Tik tāls, ka nebija pat domu par to, ka kādreiz varētu uz turieni aizbraukt. Kad Elviss 1977. gadā nomira, man bija astoņi gadi, tādēļ man viņa uzstāšanos klātienē redzēt nebija ne mazāko iespēju. Ja tas būtu noticis 20 gadus vēlāk, tad varbūt varētu mēģināt kaut kā tikt uz viņa koncertu... Patiesībā jau es arī īsti nezināju, kas ir Elviss – man vienkārši patika šīs dziesmas un es iemācījos tās spēlēt, pat nezinot, kas tās izpilda.

Rokenrols gan Latvijā nekad nav bijis īpaši populārs, šī ir tāda diezgan savdabīga izvēle...

Kā jau teicu, tā bija diezgan neapzināta izvēle, jo šī mūzika vienkārši visu laiku skanēja man blakus. Var teikt, ka nevis es izvēlējos šo mūziku, bet gan tā izvēlējās mani. Nekad nav bijis tāds brīdis, kad man nāktos izdarīt izvēli – ko spēlēt. Man patika tas, ko es daru. Atceros, ka ar Elvisu mani pirmoreiz salīdzināja, kad deviņdesmitajos gados spēlēju Igo klubiņā u.t.t. Liepājā – un tad jau viss principā bija izlemts!

Nebiedēja fakts, ka viens rokenrola meistars Latvijā jau bija – leģendārais Pits Andersons?

Jaunībā uz daudzām lietām skatās daudz vienkāršāk. Ja man tagad būtu jāizvēlas, kādā mūzikas stilā darboties, tad droši vien mēģinātu kaut ko rēķināt un kalkulēt, kas ir izdevīgāk vai kurā žanrā mazāka konkurence, taču tajā laikā vienkārši darīju un viss. Jā, uz dullo, taču viss gāja no rokas! Bet ar Pitu mēs bijām labi pazīstami. Kad Pits 1991. gadā spēlēja Poligrāfiķu klubā, viņš mani uzaicināja kopā uzstāties – tā bija pirmā reize, kad kopā muzicējām.

foto: no Ivara Pētersona arhīva
Ivars Pētersons un viņa rokenrols.

Visvisādi Elvisi

Un kad pirmo reizi pabiji Amerikā?

Amerikā esmu bijis divas reizes. Pirmā bija 2007. gadā, kad piedalījos Elvisa līdzinieku konkursā, kas notika nelielā pilsētiņā Leikdžordžā, netālu no Ņujorkas. Es gan nekad neesmu bijis ar Elvisu tik ļoti apsēsts, lai par katru cenu censtos viņam it visā līdzināties. Es esmu es, un Elviss ir Elviss. Vienmēr esmu centies novilkt starp mums robežu, lai arī mans balss tembrs ir līdzīgs un daudz esmu mācījies no viņa dziedāšanas manieres.

Līdzinieku konkurss bija ļoti interesanta pieredze. Grandiozs pasākums, jo skatītāju zāle bija iekārtota kā Elvisa ziedu laikos, bet pats konkurss notika vairākās kārtās, sākot no Elvisa jaunības gadiem līdz pat septiņdesmitajiem. Karjeras laikā viņam bija dažādi skatuves tērpi, no kuriem pats ikoniskākais, protams, ir baltais, ko tad arī tagad izmanto ļoti daudzi līdzinieki. Mazā pilsētiņa bija burtiski pārbāzta ar Elvisiem baltos, zilos, sarkanos un citu krāsu tērpos. Bija arī tumšādaini Elvisi un ķīniešu Elvisi, pat sievietes Elvisa tērpos.

Vajadzēja arī uzstāties un kaut ko nodziedāt?

Jā, bija arī jāuzstājas. Es biju izvēlējies Elvisa jaunības gadu tēlu, kad viņš uzstājās vienkārši žaketē. Vispirms vajadzēja rīkotājiem nosūtīt pieteikumu audio formātā, un, ja to apstiprināja, varēja braukt uz pasākumu. Par Latviju, protams, tur neviens neko nezināja, un līdz finālam tika tikai vietējie. Tur cilvēki lietai pieiet ļoti nopietni un viens otrs pat veic plastiskās operācijas, lai kļūtu pēc iespējas līdzīgāks Elvisam. Taču tam ir zināms attaisnojums, jo labākie līdzinieki var piedalīties dažādos šovos un pelnīt ar to naudu.

foto: Rojs Maizītis
Ivars Pētersons un viņa rokenrols.

Kur slēpjas Elvisa fenomens? Tajā laikā taču bija daudz labu dziedātāju, tomēr tāda mēroga zvaigzne ir tikai viena...

Domāju, ka liela nozīme tur bija menedžerim, taču ļoti būtiski, ka arī pats Elviss bija harismātisks un apveltīts ar ļoti labu balsi, turklāt visu sevi veltīja mūzikai. Cilvēki jau to atdevi ļoti labi jūt. Diemžēl gadās, ka mākslinieki sevi tādā veidā ļoti ātri sadedzina, kā tas bija Elvisa gadījumā. Tomēr savā dzīvē viņš paveica tik daudz, kā citi pat desmit dzīvēs nepaveiktu.

Viņa dzimtajā Memfisā esi bijis?

Jā, turp aizbraucu otrā Amerikas apmeklējuma laikā desmit gadus vēlāk. Tad pusotru mēnesi ar īrētu mašīnu izbraucu slaveno "Route 66", pabiju arī Memfisā un viņa mājās Greislendā. Protams, tas viss ir pārvērsts par pamatīgu tūrisma industriju, kas mazliet traucē. Būtu bijis forši tur ilgāk uzkavēties un padomāt, kā tad tajos laikos bija, taču visu laiku tev apkārt ir tūristu bari. Tādēļ tā vairāk es visu tur redzēto apdomāju jau tad, kad biju atgriezies Latvijā.

"Route 66" apzināti centos izbraukt pa veco maršrutu, kur tagad ceļš brīžam jau ir teju vai aizaudzis. Diemžēl maz vairs ir palicis no leģendām apvītā lielceļa. Ceļojot pa Ameriku no viena krasta līdz otram, varēju labāk iepazīt valsti un saprast, cik tā ir dažāda. Un viņu attieksme pret dzīvi ir ļoti interesanta – kā tādam šoviņam. Un kur tad vēl amerikāņu mašīnas!

foto: no Ivara Pētersona arhīva
Ivars Pētersons un viņa rokenrols.

Klasika uz četriem riteņiem

Tev pašam taču arī ir amerikāņu mašīna?

Ikdienā braucu ar "Chrysler Town&Country", kurā var sasēsties visa grupa ar instrumentiem. Vēl man ir 1960. gada "Chevrolet Impala", ko nopirku jau pirms kādiem 25 gadiem. Tikko parādījās iespēja kaut ko nopirkt internetā, tā pasūtīju šo mašīnu no Kanādas. Pats to restaurēju, jo pieredze tādos darbos man jau bija – savu pirmo žiguli 20 gadu vecumā nopirku sadauzītu un pats sataisīju. Iemācījos pat metināt. Tādēļ arī "Impalu" varēju pats izjaukt un salikt atpakaļ, tikai krāsošanu uzticēju čaļiem, kuri ar to profesionāli nodarbojas. Tagad gan ar to mašīnu izbraucu kādas piecas reizes gadā, jo tas ir diezgan sālīts prieks.

foto: no Ivara Pētersona arhīva
Ivars Pētersons un viņa rokenrols.

Cik tā ēd benzīnu?

Tai skaitās šim modelim mazs motors – 4,3 litri, un pa pilsētu tā ēd kādus 25 litrus uz 100 kilometriem. Sanāk padārgi, tādēļ vairāk tā mašīna stāv garāžā.

Kādēļ "Impala", nevis, teiksim, ikoniskais "Ford Mustang"?

Gribēju sešdesmito gadu mašīnu, kurai būtu tā laika klasiskā amerikāņu auto dizaina iezīmes. Par kaut kādu konkrētu modeli pat nebiju domājis, vienkārši šī mašīna man patika un bija pieejama. Bet, ja man būtu privātais autoparks, tad viens no modeļiem  droši vien būtu sešdesmito gadu "Ford Mustang". Taču es auto lietām cenšos pieiet ar veselīgu mēra sajūtu: viena mašīna man jau ir, ar kuru varu izbraukt, kad rodas vēlēšanās, un ar to arī pietiek.

foto: Rojs Maizītis
Ivars Pētersons un viņa rokenrols.

Zviedrijā ik gadu vasarā notiek liels klasisko amerikāņu automobiļu saiets, kurā piedalās tūkstošiem tādu vāģu. Esi tur bijis?

Jā, mūsu grupu 2019. gadā uzaicināja tajā festivālā uzstāties. Spēlējām atklāšanas pasākumā – pa priekšu brauca liels kravas furgons ar platformu aizmugurē. Uz tās bija iekārtota skatuve, uz kuras spēlējām. Tas bija interesanti: liela mašīnu parāde, kurai mēs braucam pa priekšu, bet ielas malā uz saliekamajiem krēsliem un pie uzklātiem galdiņiem sēž cilvēki un skatās. Galvenais bija brauciena laikā noturēties kājās...

Tāda vēriena pasākumu nebiju redzējis pat Amerikā, jo zviedri un somi tiešām cenšas vecās mašīnas uzturēt ideālā kārtībā. Viss spīd un laistās, viss darbojas. Var jau teikt, ka tā ir tikai mašīna, taču, manuprāt, tā laika automašīnas ir īsts mākslas darbs. Un vēl tā modeļu daudzveidība, kas tolaik ik gadu iznāca! Braucot ar tādu mašīnu, tu nonāc pilnīgi citā pasaulē un zūd jebkāda vēlēšanās kaut kur steigties. Tā ļauj pārcelties sešdesmit gadus senā pagātnē.

No Operas līdz kāzām un pat bērēm

foto: no Ivara Pētersona arhīva
Ivars Pētersons un viņa rokenrols.

Ja atgriežamies pie mūzikas – rokenrola grupu Latvijā bieži aicina kaut kur uzstāties?

Es teiktu, ka jā. Vasarā katra nedēļas nogale ir "aizsista", bieži vien jāspēlē gan piektdienās, gan sestdienās. Reizēm sanāk spēlēt pat trīs līdz četras reizes nedēļā, kas jau ir daudz. Galu galā, mūzikā tomēr jāsaglabā arī radošuma dzirksts, jo tas taču nav darbs pie konveijera. Ja būtu jāspēlē katru dienu, tad es droši vien mazliet apzagtu savus klausītājus, jo sāktu to darīt kā robots. Ja klubā vai kādā saviesīgā pasākumā jāspēlē četras stundas vienā vakarā, tas jau ir diezgan nogurdinoši, jo jāpadomā par balss taupīšanu.

Mums ir savs klausītāju loks, kas zvana un aicina uzstāties. Mūzika ir ļoti dzīvespriecīga, labi dejojama, un ikvienam kaut reizi mūžā vajadzētu sarīkot ballīti rokenrola stilā. Tā nav mūzika, ko atskaņo stadionos; tā, līdzīgi kā blūzs, ir vairāk klubu mūzikas stils. Taču reizi piecos gados es atļaujos rīkot lielākus koncertus, un nākamais būs šogad augustā Operā.

Vieta liekas tāda pārāk grezna rokenrolam...

Tā varētu padomāt, taču kas traucē mazliet pamiksēt stilus? Galu galā, reizēm taču operdziedoņi uzstājas kopā ar rokmūziķiem. Agrāk arī likās, ka pie stikla ēkas nevar likt klāt salmu jumtu, taču tagad izrādās, ka tomēr var. Tāpat ar rokenrolu – kādēļ gan to nevar spēlēt uz Operas skatuves?

foto: Rojs Maizītis
Ivars Pētersons un viņa rokenrols.

Koncerta pirmā daļa nebūs izteikts rokenrols, bet sešdesmito gadu mūzika, kurā ir mazliet džeza, mazliet rokenrola, kaut kas no Dīna Martina un Frenka Sinatras, būs arī stīgu orķestris un pūtēju grupa. Patiesībā jau es neesmu apsēsts tieši ar rokenrola stilu, man vienkārši patīk sešdesmito gadu mūzika. Patīk Dīns Martins, Džonijs Kešs, Frenks Sinatra, Fets Domino.

Tā laika mūzikā nav tās agresivitātes, kas parādījās septiņdesmito gadu rokmūzikā...

Tieši tā. To laiku mūzikā ir daudz naivisma, tā ir ļoti melodiska un viegli saprotama. Un tieši to jau klausītājiem vajag! Daudzi labākie gabali ir tapuši tajā laikā, tāpat kā daudzas labākās mašīnas. Ir kaut kas mistisks tajos sešdesmitajos.

Koncerta otrā daļa būs žiperīgāka, vairāk rokenrolīgāka, vairāk dejojama. Es gan nezinu, vai Operā drīkst dejot, taču nekādu lielu pretrunu tur neredzu. Gan jau kaut kur maliņā var. Rīgā jau nav daudz tādu lielu zāļu, kur varētu sarīkot šādu koncertu. Iepriekšējo rīkoju Dailes teātrī, bet tagad gribēju kaut ko pamainīt. Tādus koncertus cenšos rīkot ir pēc pieciem gadiem. Pirmo sarīkoju, kad man bija 40 gadu – tas notika Dzintaru koncertzālē. Otrais un trešais bija Dailes teātrī, tagad Operā. Vai rīkošu vēl pēc pieciem gadiem – tad jau redzēs.

Starp citu, šī būs otrā reize, kad dziedāšu uz Operas skatuves. Iepriekšējā bija pirms 25 gadiem, kad mani uzaicināja dziedāt Džordža Geršvina simtgadei veltītajā koncertā, bet pie klavierēm bija Maestro. Tas bija foršs un ļoti emocionāls koncerts, tādēļ arī šajā būs viena Geršvina dziesma.

foto: no Ivara Pētersona arhīva
Ivars Pētersons un viņa rokenrols.

Vai tos cilvēkus, kas jaunāki par trīsdesmit gadiem, rokenrols vispār interesē?

Ir tādi, kurus interesē. Piemēram, mūsu grupas ģitāristam Raivo ir 25, un viņam, cik saprotu, šī mūzika patīk. Man liekas, daudziem jauniem cilvēkiem tāda mūzika ir kaut kas jauns, jo ikdienā jau visi pārsvarā dzīvo savā burbulī, bet, pēkšņi izdzirdot mūsu uzstāšanos, daudziem rokenrols kļūst par lielu atklājumu. Pamatauditorija gan, protams, ir vecumā no piecdesmit, kuriem tā ir jaunības dienu mūzika. Esmu spēlējis cilvēkiem viņu 70. un pat 80. jubilejās. Pāris reizes arī 20. jubilejā, taču tad gan mūziku ir pasūtījuši jubilāru vecāki, nevis viņi paši.

Spēlē arī kāzās?

Jā, bet bieži vien tās ir internacionālas kāzas, kurās viena pusīte ir no ārzemēm un tādēļ vajag arī tai labi saprotamu mūziku. Vienreiz esmu spēlējis arī bērēs: aizgājējas mīļākais dziedātājs bija Preslijs, tādēļ mani palūdza kapos nodziedāt dažas viņa dziesmas. Kāpēc ne? Gadās arī spēlēt pasākumos, kur cilvēki vairāk aizņemti ar ēšanu; tad cenšos izvēlēties attiecīgu repertuāru un skaļumu, lai netraucētu. Esam spēlējuši arī kazino, kur varbūt daži jau ir tik daudz pazaudējuši, ka kļūst viegli aizkaitināmi, tādēļ tur jāspēlē klusāka fona mūzika, lai lieki nevienu neuzbudinātu. Daudz kur ir spēlēts, tādēļ tādi koncerti kā Operā paredzētais man ir kā saldais ēdiens, jo ļauj pateikt daudz vairāk nekā spēlējot kādā krogā.

Ielu muzikants

Dzirdēju, ka jaunībā esi spēlējis arī uz ielām?

O, jā, deviņdesmitajos gados! Kad robežas beidzot bija vaļā, tad 1992. gadā aizbraucu uz Vāciju un, spēlējot uz ielas, nopelnīju tiem laikiem ļoti labu naudu. Nopirku pirmā modeļa "Volkswagen Golf" smukā dzeltenīgi zeltītā krāsā – tas man izmaksāja 100 doičmarkas. Bet, spēlējot uz ielas, es dienā nopelnīju apmēram 200 markas. Markas vērtība tolaik bija tāda, ka Latvijā par 20 markām mierīgi varēja izdzīvot nedēļu.

Uz Vāciju aizbraucu ar žiguli, tajā arī pa naktīm gulēju. Parasti vienā pilsētā nospēlēju no rīta divas stundas, tad pārbraucu uz citu pilsētu un tur pēcpusdienā nospēlēju vēl divas stundas. Vakarā braucu uz nākamo pilsētu, noskatīju tur vietu, kur no rīta spēlēšu, un mašīnā pārlaidu nakti. Sestdienās spēlēju tikai no rīta, bet pēcpusdienas paņēmu brīvas, svētdienās visa diena man bija brīva. Normāls grafiks! Tādā garā es pāris mēnešu laikā sapelnīju ap 10 000 markām.

foto: Rojs Maizītis
Ivars Pētersons un viņa rokenrols.

Ko par to naudu nopirki?

Par 100 markām golfiņu, vēl par 100 markām tam rezerves motoru. Pārējo naudu atvedu mājās un ieliku biznesā. Pēc tam vēl arī 1993. gadā braucu spēlēt. Parasti izvēlējos mazas pilsētiņas, kur spēlēju tirgus laukumos. Savu žiguli, starp citu, es atstāju Vācijā kādā laukumā, pirms tam noskrūvējot numurus. Kad braucu pēc gada, tas jau kaut kur bija pazudis.

Konkurenti tevi no spēlēšanas vietām nedzina projām?

Nē, kaut gan es skatījos, vai kādam netraucēju. Skolā biju mācījies vācu valodu, tādēļ ar saziņu man problēmu nebija, varēju ar cilvēkiem parunāties. Man bija arī koferis, uz kura vāciski bija rakstīts, ka esmu mūzikas akadēmijas students no Latvijas. Bija pat pastāvīgie klienti – pārsvarā pensionētas kundzītes. Viņas gāja uz tirgu un, nākot atpakaļ, ik reizi atstāja man desmit markas.

Sākumā mēģināju dziedāt angliski, taču drīz vien sapratu, ka angliskā dziedāšana nevienu tur neinteresē. Tad sāku dziedāt latviski – pārsvarā tās bija trimdas tautiešu dziesmas, kurām pamatā ir visiem sen zināmas melodijas, piemēram, "Taurenīt, mans taurenīt". Un tas jau vāciešiem likās interesanti: paskat, kaut kāds puisis dzied viņiem zināmu dziesmu, taču nesaprotamā valodā!

Lielajās pilsētās es centos nelīst, jo tur tiešām varēja būt konkurence, turklāt tur ļaudis parasti ir pārāk aizņemti ar ikdienas gaitām. Man jau arī sākumā likās: tur ir daudz cilvēku, nu tik visi metīs naudu! Nekā nebija – visi ir tik steidzīgi, ka par tevi neliekas ne zinis. Cita lieta – mazās pilsētas. Cilvēki iet bez steigas, apstājas, paklausās, aprunājas. Līdzīgi ir arī, spēlējot krogos: reizēm pustukšā krogā muzikantiem domātajā dzeramnaudas kastē samet vairāk nekā tad, ja tas ir stāvgrūdām pilns. Tad cilvēki vairāk ir pārņemti paši ar savu tusiņu un muzikantiem nepievērš uzmanību.

foto: no Ivara Pētersona arhīva
Ivars Pētersons un viņa rokenrols.

Vispār spēlēšana krogos ļoti labi palīdz mūziķiem uzturēt sevi formā. Mājsēdes laiks šajā ziņā bija šausmīgs, jo es sāku aizmirst dziesmām vārdus. Ne jau visus, bet pa kādai rindiņai. Agrāk visus vārdus zināju no galvas, bet tagad ir dziesmas, ko vairs nedziedu, jo neesmu īsti drošs, vai visu atcerēšos. Arī balsi ir nepieciešams trenēt, un tur spēlēšana krogos labi noder. Spēlēt krogā – tas nav kauns, to ir darījuši arī daudzi slaveni mākslinieki. Katra iespēja uzspēlēt ir zelta vērta – vienalga, uz ielas, krogā vai uz operas skatuves.