Imants Strads neatsaka nevienam darba piedāvājumam: "Uz priekšu dzen sapņi par cilvēka cienīgu dzīvi"

Pazīstamais skatuves mākslas meistars nav liels ballīšu apmeklētājs, jo tam vienkārši nav laika. Toties, kad Elīnai Rīgā bija jāsaņem Lilitas Bērziņas balva, Imants uz sarīkojumu ieradās ar spieķi, jo iepriekšējā dienā dusmās bija spēris pa durvīm Valmieras teātrī un satraumējis pēdu. Savu temperamentu Strads apliecināja pēc tam, kad režisore grasījās liegt viņam iespēju izlaist mēģinājumu, taču dzīvē viņš noteikti vairāk smejas nekā kaujas.

Jau pāris gadu Imants ir Dailes teātra štata aktieris, taču Valmiera ir un paliek viņa mājas. Kā sapnis par pajumti vecumdienās iegādāta pirms daudziem gadiem celta ēka, kuru aktieru pāris atjauno, kopj dārzu. Šādas praktiskas nodarbes palīdz līdzsvarot to enerģijas patēriņu, kāds nepieciešams radošajā darbā, un nekāds baltrocītis Imants nav kopš bērnības.

Neģībst, dzirdot frančus

Imants Strads ir aktieris, bet – ko viņš īsti dara?

Visu. Aktierim iedod materiālu, kuru vēlams saprast un maksimāli ticami atveidot uz skatuves; tas ir mans pamatdarbs. Režisora darbs ir mans vaļasprieks, jo man nav attiecīgās izglītības. Nemāku lasīt lugu tā, kā to dara režisors. Tāpēc esmu aktieris, kurš kādreiz kaut ko iestudē. Tā būtu godīgāk.

Katram cilvēkam tomēr ir vēlme izcelties, parādīt savu personību. Vai aktiera profesijā tas vispār ir iespējams?

Ir dažādas pieredzes. Var izslēgt sevi no publiskās telpas, palikt tikai teātrī. Lomās savu personību nevelku iekšā – manuprāt, daudz interesantāk ir tieši aiziet no sevis prom. Tās ir lomas ar pretestību, jo ir stipri vieglāk laisties pa straumei, pa vējam. Toties pašam pēc tam mīļāka ir loma, kurā izdevies kaut ko lauzt.

Vai ceļu uz skatuvi varētu saukt par dabisku? Kā nekā tava mamma Maiga Sika ir aktrise – varbūt uzaugi Nacionālā teātra aizkulisēs?

Tas īpaši neietekmēja. Teātrī biju diezgan maz, gāju bērnudārzā. Katrā ziņā nebija domas – jā, teātra putekļi, te ir īstā dzīve! Interese radās stipri vēlāk, tīņa gados, kad manā skolā, Anrī Barbisa vidusskolā, tagadējā Franču licejā, Ingmārs Čaklais nodibināja dramatisko pulciņu Tunelis.

Dailes teātris ir blakus tavam bērnības rajonam, Miera ielai, un Pokrova kapos izpīpēji savu pirmo cigareti. Varbūt Finka kapu arī sameklēji?

Nē, tad par tādu Finku neko nezināju. Mēness iela, jā. Sākumā ar skolasbiedriem smēķējām aiz skolas stūra, kad mūs no turienes aizdzina, pārcēlāmies uz kapiem. Ar sportu nodarbojos, orientēšanos – kopš pirmās klases. Sākumā man bija grūti izprast, kāpēc jāskatās uz zīmējumiem, kur ir strīpiņas, punktiņi, vilnīši, no kuriem jāsaprot, kurp jāskrien. Mežu biju pieradis redzēt kā kokus. Daudz ogoju kopā ar vecvecākiem, tagad man patīk sēņot. Vecāmāte ar vīru dzīvoja Liepā, kur bija dārzniecība ar ziediem, tomātiem un gurķiem. Viņiem arī mājās bija trīs lielas siltumnīcas, un, pirms drīkstēju ar puikām uzspēlēt futbolu, stundas četras no rīta bija jāpastrādā. Vai nu jāravē, vai jārok tulpju sīpoli, mežeņiem plēves jānoņem un jāsaliek čupiņā, jo plēve bija deficīts. Kolhozā varēja piedalīties vasaras darbos, un kaplēt bietes par naudu man likās labāk, nekā Rīgā skolā krāsot sporta zāli. No rīta uz tīrumu, pusdienlaikā atpakaļ. Atceros, saldējumu uz Liepu veda tikai ceturtdienās – no Druvas, cigoriņu.

Tad lauku dzīves valdzinājums dzīvs arī šobaltdien?

Īsti lauki jau tie nebija, Liepā – Lodē – darbojās lielā ķieģeļu rūpnīca, pieci tūkstoši cilvēku. Ļoti cienījams ciemats tiem laikiem. Mums bija tuvu kultūras nams, kur rādīja kino, un varēja dzirdēt, vai filma ir laba vai slikta, jo logs vasarā vaļā un iedzīvotāji izteica savas domas. Kioskā ar draugiem pirkām avīzi Sport-Ekspres krievu valodā, kur rakstīja par ārzemju sportistiem. Izgriezām bildes, līmējām kladītēs. Uz Liepu veda tikai trīs šīs avīzes eksemplārus, neviens cits pie tās netika, jo es un mani kaimiņpuikas, arī no Rīgas, jau no rīta visas izpirkām. Tas bija brīnišķīgs laiks! Taisījām no plastilīna zaldātiņus – veselu kaudzi. Spēlējām vai nu indiāņi pret kovbojiem, vai krievi pret vāciešiem. Ar nazi sitām, bija kāju amputācijas, kas bija jāārstē. Kad nokrita galva, kareivis bija miris, tad rīkojām bēres, bet daži, sevišķi mīļie, izdzīvoja vairākas dzīves.  

Re, no kā aktieriskais impulss!

Bērnībā jau visi ir aktieri. Multfilmas mums rādīja pussešos, bet, ja ieraudzījām leļļu vai plastilīna multeni, nevis zīmēto, izslēdzām un gājām atkal ārā. Kad man bija septiņi gadi, televīzijā sāka rādīt seriālu Kapteiņa Granta bērni, kur Lembits Ulfsakss tēloja Paganelu. Mirāžu skatījāmies. Grāmatas lasīju. Protams, biju oktobrēns, kādu gadu pionieris. Kad negribēju iet uz stundu, varēju paziņot, ka vēlos iet pie vectēva uz Cēsu ielu, kur atradās Ļeņina memoriālais dzīvoklis. Bijām taču Ļeņina mazbērni, tas tiešām strādāja – šad un tad uz turieni aizgājām.

Kuri bija mīļākie mācību priekšmeti?

Kad matemātika pārtapa par algebru, man negāja viegli. Kopš skolas beigšanas, ja godīgi, man ne reizi nav nācies izvilkt integrāli. Vēl saprotu kvadrātsaknes un piekrītu, ka cilvēkiem ir vajadzīga ģeometrija, bet nepieciešams arī bērnu ieinteresēt par mācību priekšmetu. Ja strauji jāapgūst tēma un pa ceļam tu jau esi iekavējis, tad arī jūties atpalicis.

Varbūt franču valodā biji teicamnieks?

Pirmajās klasēs man bija labi rezultāti. Mana jaunākā māsa Agate ir ļoti laba franču valodas tulce. Varu klausīties, kā dzied Aznavūrs un Dasēns, un saprast tekstu, nevis – “kad es dzirdu frančus, es ģībstu”. Saprotu, par ko ģībt, jo teksti ir lieliski.

Latvijā franču teātris liekas tāds pasvešs.

Kā? Es Valmierā spēlēju Uz Akapulko, kundze, Īva Žamiaka lugā. Sāksim ar to, ka ir Moljērs, tiesa, sen nav spēlēts, un es nezinu, vai tas ir labi. Franču kino ir brīnišķīgs, viņu komēdijas ir lieliskas, tur ir izteikts ticamības moments.

Izauga Valmieras teātrī

Mums pieejama informācija par visas pasaules kultūrām, varbūt tās ir pat par daudz. Kā saglabāt latvisko, piemēram, teātrī?

Varbūt ne visiem tas ir pieņemami, bet redzu, ka cilvēki katru gadu nāk uz Blaumaņa Skroderdienām Silmačos. Pats spēlēju vispirms Joski, tad Dūdaru izrādē Advents Silmačos, tagad ar kolēģiem salikām kopā uzvedumu, un kādam bija jāparakstās par režisoru. Es parakstījos. Laikam sanāca labi, ja jau Preiļos Jāņos atnāca trīs tūkstoši. Tagad es spēlēju Pindaku, jo man viss jāpārredz. Skroderdienās tautas skatos un līgošanā iesaistām vietējos kolektīvus, folkloristus, Pindaks stāv malā un var parādīt, kad kuram jāiznāk. Esmu diezgan daudz domājis par Silmaču noslēpumu…

Kritika pēc pirmizrādes lugu galīgi izbrāķēja…

Jā, par to, ka nevarot saprast, vai tā ir komēdija vai drāma. Man liekas, tieši tas ir tas interesantākais, ka vienā lugā ir visas emocijas. Balagānu jau mums, latviešiem, netrūkst, un daudzas lietas vislabāk nostrādā, ja ir gan komiskais, gan nopietnais personāžs. Manuprāt, unikalitāte slēpjas Blaumaņa lugas trijniekos: trīs ebreji, trīs vecenes, trīs jaunieši. Un katra vecuma grupa var atrast, kam pieslieties. Bija atbraukuši vācieši, kuri nevarēja saprast, kāpēc latvieši tā smejas, kad vecu ebreju uzlaiž gaisā ar visu krāsni, bet mēs lugu skatāmies vairāk nekā 120 gadu. Vispirms bērnībā, tad vedam bērnus, pēc tam mazbērnus. Visi zina no galvas, kas tur notiks, bet cilvēki nāk. Nav Jāņu bez Silmačiem.

Pindaks diez vai būtu mūža loma. Es, piemēram, Imantu Stradu kā augstas klases aktieri sev atklāju 2015. gada izrādē Meistars un Margarita. Kuru pats uzskati par zvaigžņu stundu?

Nezinu. Ir, protams, bijušas mīļas izrādes un lomas. Man ļoti patika spēlēt režisoru Pēteri Lūci. Tas bija labs reveranss aizgājušajam laikam, pieminot cilvēku, kurš teātrim ziedojis visu mūžu. Atnākot strādāt uz Valmieras teātri, izlasīju Lūcim veltīto Austras Skudras grāmatu Es dzīvošu caur to labu, jo es viņu nepiedzīvoju. Tā bija grūta izrāde, jo bija nepieciešamas trīsarpus stundas, lai man uz sejas uzklātu silikonu, uzlīmētu Lūča masku, tad vēl mati. Ja izrāde sākās vienos, tad jau pirms deviņiem ķērāmies klāt. Kad bija divas izrādes dienā, tad dūru caurumus, lai iztek ārā sviedri. Trīspadsmit stundas āda vispār neelpoja. Nozīmīgs bija darbs pie Indras Rogas ne tikai Meistarā un Margaritā, bet arī lugās Zojkina kvartira, Doktors Živago, Muiža kaņepēs.

Cik liela ir režisora nozīme aktiera darbā?

Ir dažādi režisori. Roga pati ir aktrise, Valmierā Felikss Deičs arī bija aktieris, un viņi var dot ļoti daudz, palīdzēt tev kā aktierim. Tas darbā ļoti gandarī. Ir arī tādi režisori, kuriem vissvarīgākā ir viņu koncepcija lugai, inscenējums, un tu esi tikai laidnis, bandinieks vai tornis kaut kādā viņu izdomātā stāstā.

2013. gadā par savu aktiera darbu tiki atzīts par Gada valmierieti. Vai kādreiz būsi arī Gada rīdzinieks?

Es par to nedomāju. Vai tad ir tāds tituls? Bet man ir prieks, ka es, būdams rīdzinieks, varu dzīvot Valmierā, jo te man ļoti pietrūkst mazpilsētas miera. Tik kolosāli, ja vari ātri nokļūt uz darbu, ar riteni divās minūtēs. Nav jāstāv sastrēgumos. Dažreiz izrādes laikā, starpbrīdī aizskrēju piemest dažas pagales, kad ziemā krāsns kurējās.

Lasītājs varbūt šausminās – vai tad aktierim nav jāieiet tēlā un tur jāpaliek? Kā ar lielo mākslu?

Visās izrādēs, protams, to nevar izdarīt, kur nu ar Lūča seju. Bet, ja līdz otrajam cēlienam ir četrdesmit minūšu pauze, kāpēc ne? Vai tad mākslai vajag, lai es nosalstu aukstā istabā? Attieksme jau no tā nemainās. Uzvelku jaku, lai kostīms neapsnieg, un novelku slapjos apavus, pirms kāpt uz skatuves. Citi iet uz bufeti un ēd, citi spēlē kārtis.

Aktiera profesija izaugusi no ielu komediantiem, arī Dailes teātra himna ir no Mārtiņa Zīverta lugas Āksts ar vārdiem – viņš raudāja, par viņu smējās. Vai arī pats brīžam jūties kā āksts?

Eduards Liniņš pie prezidenta Rīgas pilī sacīja: “Āksts jāpabaro.” Domāju, ko viņš, inteliģents cilvēks, ar to gribēja teikt. Hamletā, Karalī Līrā āksta tēls ir ļoti svarīgs, nereti tas simbolizē monarha alter ego vai veselo saprātu, viss atkarīgs no sabiedrības attieksmes. Kad strādājām teātrī, knapi savelkot galus kopā, cilvēki apvaicājas, vai tad mums tur arī maksā, vai varbūt algu saņemam graudā…

Tā bija vēl pirms padsmit gadiem, bet briesmīgāk bija deviņdesmitajos. Toreiz pabeidzu Liepājas kursu un aizbraucu uz Valmieru, kur teātrī bija trīs, nevis viena zāle. Turklāt Liepājā mēģināja būvēt muzikālās izrādes, kas galīgi nav mans lauciņš. Likās, Valmierā būtu brīnišķīga iespēja augt. Pats piezvanīju direktoram Pēterim Sūcim. Tas bija grūts laiks, esmu priecīgs, ka toreiz aizgāju uz Valmieru.

Rīdzinieks un mazpilsēta…

Tā nebija nekāda problēma, galvenais, ka bija iespēja strādāt. Pirmā loma bija pie Mihaila Gruzdova, kas iestudēja lielisku Žaka Prevēra lugu Paradīzes bērni par slavenu mīmu. Tulkojums no franču valodas gan bija aptuvens, patiesībā pareizais nosaukums būtu Trešā balkona skatītājs. Loma, protams, maza, un nedomāju, ka pēc Liepājas biju šausmīgi gatavs kā aktieris. Daudz palīdzēja Deičs, katrs iestudējums pie viņa bija kā pusgads klāt pie mācībām, līdz sāc apjaust profesijas reālos izmērus.

Enerģijas nezūdamības likums

Līdz šim tā arī neesi pateicis, kāpēc vēlējies kļūt par aktieri.

Vispār es stājos uz Nacionālā teātra kursu Rīgā. Pēdējā kārtā bija deja un kolokvijs, kur zināju visu, bet nekad mūžā nebiju dejojis, ja neskaita diskotēkas. Nākamajā rītā pa zaķi vilcienā ar svaigiem pantiem galvā aizbraucu uz Liepāju, teātrī uzprasīju Herberta Laukšteina un Jura Bartkeviča telefona numurus. Piezvanīju, un viņi arī atnāca, jo Liepājas 5. studijai bija izsludināta papildu uzņemšana; daļa pēc pirmā kursa aizgāja prom. Norunāju visus galvas gabalus. Līdzi man bija vārīti kartupeļi, loki, margarīns, jūras malā to visu apēdu, vakarā ar vilcienu braucu atpakaļ. Un atkal pa zaķi – naudas nebija nemaz. 

Tad pie vecākiem dzīvoji?

Jā, tikko biju pabeidzis vidusskolu. Bet vēl pirms iestāšanās aktieros man radās iespēja nospēlēt mazas lomiņas toreizējā Zemnieku teātrī, kura galvenais režisors un direktors bija Romāns Grabovskis. Kad vēroju pieredzējušo kolēģu veikumu, radās spītība un vēlēšanās saprast, kā viņi to dara, un darīt ne sliktāk.

Kamēr mācījies, vai vecāki uzturēja?

Nē, kāpēc, esmu tirgū jumtu naglojis un naktsklubā strādājis, rīkoju pasākumus. Esmu pateicīgs Raivo Mediņam, kuram piederēja klubs Pablo. Varbūt, pateicoties viņam, Liepājas laikā galus kopā varēju savilkt.

Man likās, ka esi tāds smalku ļaužu bērniņš. Mamma aktrise, tēvs vispirms Operetes, tad Operas teātra direktors.

Es strādāju jau kopš piecpadsmit gadiem Radio Skonto par reklāmas aģentu. Agri sapratu – ja gribi naudu, to vajag nopelnīt. Deviņdesmitie bija tādi laiki, kad nācās pieņemt lēmumu – vai nu sēdi mājā un sūdzies, ka viss slikti, vai arī skrien un kaut ko dari.

Varēji automašīnas tirgot, bet izvēlējies aktiera darbu. Kāpēc?

Nemāku atbildēt. Ja es spētu visu loģiski izskaidrot, tad tiešām būtu biznesmenis. Pirms dažiem gadiem nācu pie secinājuma par divām svarīgām lietām. Pirmkārt, nauda ir zemē, un to jāmāk pacelt. Otrkārt, daudz kas ir gaisā, un, ja esi izdomājis foršu lietu, tad to pēc iespējas ātrāk vajag realizēt, jo to būs izdomājis vienlaikus vēl kāds no planētas cik tur miljardiem iedzīvotāju un varbūt īstenos pirmais. Manā gadījumā tie ir kaut kādi projekti. Kad ar savu Valmieras kinostudiju kaut ko uztaisīju, šādu ideju mierīgi varēja paņemt kāds no lielajiem producentiem. Jā, ir vēl trešā lieta – enerģijas nezūdamības likums. Ja tu to kaut kur izliec, tad tā no kādas puses nāks arī atpakaļ.

Tava devīze ir, ka nedrīkst apstāties, bet, lai kaut ko nopietnu radītu, būtu taču nepieciešams laiks pārdomām.

Tāpēc bija pandēmija. Sapratu, ka kovida laiks man un daudziem kolēģiem bijis veselīgs, varbūt pat pagarinājis dzīvi, jo stopkrāns tika norauts uz diviem gadiem. Pirms tam burtiski skrēju galopā pāri visai valstij.

Neviens jau nespiež ar pistoli pie deniņiem.

Protams, bet dzen sapņi par cilvēka cienīgu dzīvi. Ir izvēle, visu mūžu dzīvot teātra kopmītnē vai savā kaktiņā vecumdienās, kad tevi noteikti vairs neviens nekur uzstāties neaicinās. Kamēr ir iespēja pa Latviju kaut ko saskriet, es to daru un nekaunos, jo tā ir mana profesija. Nezinu, kas kurā brīdī var notikt, bet man būs savs stūrītis. Tēvam ir māja Cēsu pusē, kur var sēņot un ogot, bet vienalga – man gribas savu. Valmierā savā pagalmā ar Elīnu esam koncertus rīkojuši, Juris Kaukulis atbrauca un uzspēlēja.

Klases salidojuma Andris droši vien bija pilnā loze, varbūt arī kārtējais štamps, no kura grūti atbrīvoties. Tev ir bijušas arī neskaitāmas loma seriālos, pirmais – Saldā indes garša pirms gandrīz divdesmit pieciem gadiem.

Tā bija tā vasara, kad pārgāju no Liepājas uz Valmieru. Nu, vienmēr var labāk… Tā domāju arī pašlaik. Tagad šādu darbu sarakstā ir ap četrdesmit nosaukumu. Arī padomju laikā aktieriem bija šādi darbi, piemēram, Uldim Lieldidžam. Viņam bijuši divi koferi – ar melno un ar brūno uzvalku. Ar kuru braukt, viņš jautāja, kad piezvanīja no Krievijas; vienā esesieša forma, otrā vienkārši fašista. Protams, viņš to darīja naudas dēļ, jo, ja septiņdesmit reižu jāspēlē vācietis, kāds tur var būt izaicinājums. Bet tagad filmē pilnīgi visi.

Agrāk lente maksāja latu metrā, normālai filmai vajadzēja desmitiem kilometru. Mazajos laupītājos man bija pēdējā loma, kas filmēta vēl uz lentes. Vai tad man jājūtas slikti, ja projektā piedalos naudas dēļ? Es daru savu darbu. Vai vēlos no tā gūt kādu atklāsmi profesijā? Protams, ka ne. Iegāju Rojā nopirkt šortus, un pārdevēja man prasīja, kad Klases salidojumam būs trešā daļa. Un viņa nav vienīgā, jo cilvēkiem šādu filmu pietrūkst. Labi, ka Andrejs Ēķis negribēja atklāt kādu tur Ameriku…

Kā reaģē uz popularitāti?

Man liekas smieklīgs amerikāņu teiciens, ka cilvēks divdesmit gadus dara visu, lai kļūtu atpazīstams, un, kad kļūst, tad dara visu, lai neviens viņu nepazīst. Dabīgi, ka ir ļoti dažādi, piemēram, apdzīvotā vietā X cilvēki uzvedas tā, it kā es būtu viņu draugs kopš silītes – visu mūžu ganos kopā gājuši, tagad jāsēž kopā, jāēd čipsi un jādzer šņabis. Gadās, ka jānorauj draudzības stopkrāns, jo esam vienpusēji pazīstami. Bet ir arī ļoti sirsnīgi momenti.

Baidās tikai no lāčiem

Vai aktieru ansamblis Žerāri beidzis savu darbību?

Nē, kāpēc? 5. augustā uzstāsimies Alūksnē. Esam kopā jau septiņpadsmit gadu, bet mūzika mums ir tikai saistviela izklaidējošā vakara programmā ar latviešu dziesmām. Kad mūsu muzikālo vadību uzņēmās Emīls Zilberts, viņš programmu izvērta ļoti nopietnu.

Par mūziku runājot – lasītāji droši vien nezina, ka tava māmiņa Maiga ir slavenā džezmeņa Gunāra Rozenberga māsīca. Vai tam ir bijis kāds iespaids?

Gunāra mamma Meta bija manas mammas krustmāte, satikties vairāk sanāca tieši ar viņu. Viņa man pulksteni uzdāvināja, kaut kur tas vēl glabājas. Vecāki, protams, ir klātesoši manā dzīvē. Nenāku no divdesmit bērnu ģimenes, un viņi cenšas sekot tam, ko daru. Dažreiz aicinu uz pirmizrādi, citreiz ne, viņi brauca jau uz Liepājas teātri, uz Valmieru, tagad uz Daili.

Vai ielūdzi viņus uz izrādi Kur pazuda valsts, kur tēlo Kārli Ulmani?

Jā, Ulmani ir interesanti spēlēt. Varbūt būtu garlaicīgi, ja atveidotu viņu tādu, kā bija pieņemts agrāk, – monolītu saimnieku, lauku papu. Lugā ir foršs moments, kurā ģenerālis Balodis 1940. gadā, pēc divdesmit gadu ilgas pazīšanās, saka – šeftmanis Ulmanis. Kā viņš ir varējis visus šos gadus izbīdīt? Jā, tas ir interesanti, kā viņš spēlējis savu šahu, lai tiktu un tad noturētos pie varas. Kā viņš Kviesi no prezidenta vietas izdabūja ārā par Slokas papīrfabrikas direktoru? Līdz pēdējam viņš netic, ka krievi viņu spēs apčakarēt.

Tagad mums kārtējais prezidents – ko viņam novēlēji inaugurācijas ceremonijā?

Droši vien izturību, nu, kaut ko ātrumā, jo nezināju, ka viņš jau aiz stūra stāv. Šādi pasākumi ir darba sastāvdaļa viņam un man, bet šoreiz tīri cilvēciski tas bija liels gods. Radās, protams, jautājums – kāpēc es? Lielā mērā mana noslodze, pieprasījums pēc maniem pakalpojumiem ir atkarīgs no atpazīstamības, tāpēc pa reizei jāparādās.

Kā bija rakstīts ielūgumā – Imantam Stradam ar kundzi? Varbūt Elīnai Vānei ar kungu?

Nu, Elīnai jau tā Lilitas Bērziņas balva, viņa varbūt ir svarīgāka. Vispār mēs esam ļoti labs tandēms, mums patīk kopā dzīvot, bet ar laiku par teātri gan arvien mazāk gribas runāt. No divdesmit līdz trīsdesmit gadiem, tad laikam pat citu sarunas tēmu nav kā tikai darbs. Tagad meklēju iespējas tikties ar cilvēkiem, kuri ir pēc iespējas tālu no teātra, galvu izvēdināt. Runāt par dārzniecību, kaut vai kosmosu!

Kur tādus var satikt?

Liktenis piespēlē. Piemēram, esmu Valmieras futbola komandas līdzjutējs, eju uz spēlēm. Kad klubs sāka spēlēt virslīgā, turklāt labi spēlēt, aizgāju paskatīties. Trīs spēlēs pēc kārtas sēdēju līdzās cilvēkam, ar kuru tagad esam foršās attiecībās, draudzējamies.

Aizņemtība liedz uzturēt draudzību, varbūt pat nav laika dzimtas kapusvētkus apmeklēt.

Jā, mums ir kapi pie Ungura ezera, kapusvētki iekrīt augustā, kad parasti notiek kaut kāda filmēšana. Arī, ja ir koncerti vai nopietnas pasākumu vadīšanas, no tādām fiziski nevaru atteikties. Un šogad augustā mums ir mēģinājumi pie Malkoviča, luga ir sarežģīta.

Bail ir?

Nē, pēdējos piecpadsmit gadus vispār vairs nav. Pirms izrādes neliels lampu drudzis ir normāli, bet mēģinājums ir tikai darbs. Neesmu taču ķirurgs, kas nopircis diplomu un iet operēt. Malkoviča filmas esmu skatījies, deviņdesmitajos viņš bija populārs, tā ir personība, ar kuru būs interesanti, jo viņš ticies ar daudz citiem interesantiem cilvēkiem. Nezinu gan, cik viņš ar tādiem stāstiem dalīsies…

Vai neesi kādreiz domājis pats strādāt ar jaunajiem aktieriem, veidot pēctecību?

Vispār gribētos kļūt par pedagogu. Savulaik gribēju mācīties par futbola treneri. Nodarbības Sporta pedagoģijas fakultātē bija plānotas pirmdienās, kas teātrī ir brīvdiena. Bet bija nereāli četrdesmit gados nokārtot fiziskās sagatavotības eksāmenu, kura normas paredzētas astoņpadsmitgadīgajiem. Nevaru taču nopeldēt kā olimpietis – un arī negribu, jo tas varētu būt mans pēdējais peldējums. Savulaik bija normāli, ka režisors, redzot, ka aktieris sasniedzis noteiktu līmeni, veda viņu tālāk. Tagad tā vairs nenotiek.

Varbūt pagaidām meitai Paulai vari nodot vismaz savu dzīves pieredzi. Vai savus puišus viņa tēvam atrāda?

Nē, bet mēs satiekamies pietiekami bieži. Paula strādāja Dziesmu svētkos, Kultūras akadēmijā apgūst kultūras menedžmentu.

Varēs producēt tēva izrādes…

Kad viņš pats vairs nevarēs… (Smejas.) Man pašam patika aplauzt ragus, un labākais veids, kā iemācīt peldēt, ir iemest ūdenī. Ja kaut kas nesanāks, varu palīdzēt, bet nedomāju, ka man meitai jānobruģē ceļš. Tas ir stāsts par makšķeri, nevis par zivi.

Vai iznāks arī atpūsties pirms jaunās sezonas? Jūs ar Elīnu esot lieli ceļotāji.

Mēs esam gājēji. Mums Vidzemē ir daudz taku. 4. maijā gribējām noiet 32 kilometrus no Limbažiem uz Aloju, bet nobijāmies no lāčiem. Esam gājuši no Valmieras uz Strenčiem, no Cēsīm uz Valmieru. Aizbraucām ar vilcienu, kājām nācām atpakaļ trijatā ar suni, un pusceļā viņš jau bija totāli nelaimīgs. Mums ir rotveilers Kuba. Jā, labprāt aizbrauktu uz Kubu, kamēr tā vēl nav Floridas dārdzībā. Tagad ar Elīnu brauksim uz Īriju – strādāt un atpūsties. Top televīzijas raidījums par latviešu ģimenēm, pie kurām iesim ciemos. Esmu jau tur pie latviešiem uzstājies, bija ļaudis, kuri uz koncertu braukuši trīssimt kilometru, un tā ir ļoti forša sajūta.