Cēsu pils noslēpumi. Muzeja gide atklāj nezināmus faktus par vēsturisko ēku
Cēsu vēstures un mākslas muzeja dārznieci un gidi Līgu Eglīti var dēvēt par vēstures detektīvi. Viņa pēc savas iniciatīvas uzsākusi interesantāko eksponātu pētniecību, atklājot līdz šim nezināmus faktus.
Par sevi Līga teic, ka pēdējā viņas specialitāte ir organizāciju psiholoģija, vēl ir mežsaimniece, pusstudējusi ģeogrāfe, kulinārā izglītība, mācījusies Cēsu gidu kursos. Enerģiskajā sievietē mājo liels meklētājas gars, kas ļauj atšķetināt sākotnēji neizprotamu vēsturisku priekšmetu nozīmi.
Sāka ar avīzēm
“Viss sākās vēl pirms sērgas laika. Es rakstu Cēsu novada laikrakstam “Druva”. Tajā laikā, kad mūsu dārzā nav sezona un tas guļ, man redaktore Andra Gaņģe rosināja aprakstīt interesantus muzeja priekšmetus. Pirms manis to bija darījuši daži kolēģi – ielika feisbukā bildi, apakšā mazs gabaliņš teksta. Taču viņi, iespējams, baidījās spert soli tālāk nezināmajā un meklēt, jo muzejnieki arī ir diezgan šerpi ļaudis. Es tam ķēros klāt nopietnāk, un viss sākās ar mūsu novada laikrakstu analīzi – kādi tie bijuši no 19. gadsimta beigām?” “Kas Jauns Avīzei” stāsta Līga.
Daži eksemplāri vēl ir saglabājušies, tie ir vācu valodā, pētniece piesaistīja tulku, tā laika valoda gan ļoti atšķiras. “Man ļoti patika tieši konteksts ar dārzu. Cēsu pils dārznieks, piemēram, piedāvā janvārī cēsniekiem salātus, redīsus, triju krāsu hiacintes. Janvārī! Ekskluzīvi! Tad es sapratu, ka siltumnīca bijusi apkurināma, darbojās ar pilnu jaudu, un tas man tiešām sirdi sildīja,” priecājas Līga.
Granātas vietā lukturis
No pētītajiem priekšmetiem pats interesantākais Līgai šķiet Cēsu pils lukturītis. Tam ir konservu kārbas diametrs vai nedaudz šaurāks, apmēram 30 centimetru augsts, ir jumtiņš kā pils tornim, durtiņas, aizkabināmais iekšpusē, vieta, kur iestutēt sveci, un caurumiņi, pa kuriem nāk gaisma.
“Lukturītis diezgan ilgu laiku bija eksponēts izstādē, kas veltīta muzeja 95 gadu jubilejai. Attēlots arī visos mūsu pilsētas logotipos un simbolos,” teic Līga.
Atrasts tas visai negaidītā vietā. Viduslaiku pils senajā sapulču zālē atrodas arī tualete, un mūsdienās, rokot un tīrot tās šahtu, uzgāja lukturi.
Šahtu vispirms atraka jau 1927. gadā, kad to veica Pieminekļu valdes darbinieks Arvīds Dzirkalis, nākamā reize sekoja 1986. gadā, kopumā sasniegts vairāk nekā 12 metru dziļums.
“Gidiem un tūristiem patika versija, ka Livonijas ordeņa mestrs piecēlies nakts vidū, gājis uz tualeti, paklupis un lukturis iekrita šahtā. Tā vienkārši ir muļķīga anekdote. Šādi atradumi zināmā mērā pazemina šo svarīgo amatpersonu, tās statusu,” Līgai prāts uz jokiem šoreiz nenesas.
Arheologs Ilmārs Dirveiks, kurš ļoti daudz pētījis Cēsu pils būvniecību, secinājis, ka daļa atradumu ir no 18. gadsimta, jaunākie no 19. gadsimta un lukturītis šahtā varējis nonākt tikai pēc 1927. gada. Kad 1986. gadā notika izrakumi, šahta iztīrīta līdz galam.
“Mārtiņš Apinītis, kurš šo priekšmetu atrada, pieaugot kļuva par dīdžeju, bet tolaik viņš kā skolnieks piedalījās izrakumos, kā mazākais, sīkākais, spēja iespraukties visšaurākajās vietās,” turpina aizrautīgā stāstniece.
Cēsu simbols
“Muzeja krājumos ir dažnedažādi lukturīši un pat līdzīgi tiem, ko mēs tagad izmantojam viduslaiku pilī. Zinu, ka arī Madonas novadpētniecības un mākslas muzejā tādi glabājas. Interesanti, ka līdzīgs lukturītis ir gleznotāja Jēkaba Bīnes gleznā, tapušā 1924. gadā. Šis skārda lukturītis arī ir diezgan pavirši gatavots, eksistējis kopš viduslaikiem. Mūsējam datējums varētu būt 19. gadsimta beigas,” domā pils detektīve.
Viņa meklējusi informāciju internetā un zina teikt, ka šādi lukturi bija ļoti tipiski ir pirmajiem ieceļotājiem mūsdienu ASV. Sveču lukturus ražoja vēl 20. gadsimta 30. gados, interesanti, ka ASV un Kanādā pat vēl tagad –piedāvā kempingiem, viesu mājām un citām līdzīgām vietām.
“Vecākais, kuru man izdevās atrast, arī šis pats dizains, ir Minhenes Vēstures muzeja kolekcijā, datēts ar agrīno 15. gadsimtu. No vienas puses, ir skumji, ka mēs Cēsu simbolu, varētu teikt, pazeminājām statusā, bet no otras puses, tas vienalga ir mūsu pilsētā atrasts un laikmetam vairs nav nozīmes. Kā gaismas nesējs un simbols tumsā tas ir mīļš jebkurā gadījumā. Varētu teikt, ka tas man bija īsts piedzīvojums,” saka Līga.
Senās šķiltavas
Ne vienmēr pats priekšmets ir saglabājies taustāmā formā. Kādā senā fotogrāfijā no grāfa Kārļa Gustava fon Zīversa laika uz dokumentu skapja redzami divi stikla trauki. “Neviens nezināja, kas tie ir. Visādi varianti. Kolba ir apmēram kā stikla burka, augšā tāds kā smidzinātājs. Vai 19. gadsimta beigās gaisa atsvaidzinātājs varēja būt? Speciālos traukos ievietoja ēteriskās eļļas un izplatījās smaržas, bet smidzinātājs, šķiet, tolaik nevarēja būt,” domā Līga.
Atbildes meklējumos laimējās saziņā ar Muižu un piļu asociāciju – zinātāji izstāstīja, ka tā ir Debereinera lampa. “Tās ir primitīvas šķiltavas, visu slaveno “Zippo” šķiltavu un citu, kas savu uzvaru patiesībā sāka Vjetnamas karā, priekštece. Mini ķīmijas laboratorija, kur, nospiežot slēdzīti, notiek skābes izsmidzināšana, vēl skābeklis ieplūst, rodas aizdegšanās mirklis, dzirkstele. Acīmredzot abas lampas bija domātas kamīna aizdedzināšanai, droši vien kalpojušas līdz brīdim, kad radās sērkociņi, bet ugunskociņus izgudroja 19. gadsimta beigās,” Līgai šis atklājums bijis kas vienreizējs.
“Iedvesmu, ka tās varētu būt šķiltavas, deva rakstniece Inguna Bauere, kura par muižām un pilīm daudz rakstījusi, arī pētījusi arhīvos. Vēstures pētnieks Daugs Grēniņš precizēja, ka tā ir pārnēsājamā lampa, un arī deva norādi, kur meklēt tālāk,” turpina Līga.
To izgudroja vācu ķīmiķis Johans Volfgangs Debereiners (1780–1849), viņam vajadzēja uzlabot kalnraču lampu. Ar tām notika daudz traģisku eksploziju, un bija nepieciešams izgudrot ko tādu, ar ko droši var doties šahtās.
Interesanti, ka Debereiners nekad šo unikālo šķiltavu nav patentējis. “Būtībā viņš savu vārdu vēsturē ir atstājis, bez maksas konsultējot šķiltavu ražotājus, nav prasījis atlīdzību par to. Tiklīdz parādījās sērkociņi, šai lampai vairs nebija nozīmes. Es atradu, ka Vācijā dažos muzejos ir šīs lampas kopijas, jo acīmredzot šo stiklu dēļ ir neiespējami to saglabāt. Tās bijušas ļoti dārgas, tas būtu tas pats, ja mēs atļautos ekskluzīvu auto. To varēja atļauties tikai muižnieks, šajā gadījumā grāfs Zīverss. Acīmredzot, kad šo priekšmetu vairs nelieto, glabā uz skapja, lai varētu citiem padižoties, tas kļūst par statusa priekšmetu,” spriež muzeja gide.
Iesaista vai pusi Eiropas
Reizēm pētījumos jāsazinās vai ar pusi Eiropas. Pie Ērgļu klintīm lauka malā pēc Otrā pasaules kara, arot zemi, uzieta krūze ar ļoti skaistu glazējumu, rotāta ar ornamentiem, iekšā bija ļoti daudz naudas, piekariņi no kādas rotas, gredzeni – no 16. un 17. gadsimta.
“Par piekariņiem neizdevās noskaidrot neko. Tie parādās gan kā pogas un dažādi rotājumi pie skandināvu tautas tērpiem, varētu būt zviedru kara laupījums. Naudas datējumi bija visdažādākie, aptvēra diezgan plašu periodu. Visgrūtāk bija kaut ko noskaidrot par krūzi. Sandra Užule-Fons, kas strādā Latvijas vēstniecībā Polijā, man palīdzēja sameklēt caur poļu muzejiem kādu analogu, jo tie zviedru-poļu laiki turpat vien ir. Plašs cilvēku loks tika iesaistīts, līdz pat galvenajiem pētniekiem. Atsūtīja dažādus materiālus, un beigās sapratām, ka tā varētu būt to laiku Polijā gatavota krūze. Kas par piedzīvojumu izvērsās – puse Eiropas iesaistīta,” sajūsminās pētniece.
Ļoti patīk rakt
“Man ir ārkārtīgi interesants darbs. Tajā brīdī, kad pie kaut kā pieķeros, es iekrampējos konkrētajā stāstā. Esmu ļoti pateicīga, ka man ir tik plašs draugu loks, kuri raksturā ir līdzīgi man, viņiem arī patīk pētīt. Piemēram, izvelk vecu fotogrāfiju un dalās ar to sociālajos tīklos, vaicājot, kas tas par tiltu, kas par apģērbu. Protams, Cēsu muzejnieki ir zelts, viņi man uzticas, pat skaidri zinot, ka man ir pilnīgi cita izglītība, tikai ļoti patīk rakt,” pasmaida Līga.
Un meklējumi turpinās. “Šobrīd man un muižas ekonomei ir uzdevums izpētīt brenneri jeb grauzdējamo pannu. Šim priekšmetam līdzīgs atrodas Krustpils pilī. Stāsta, ka tā ir ogļu panna gultas sildīšanai, taču ir caurumaina. Ogles gruzd, nedomāju, ka smalkajiem kungiem no caurumainās pannas nākošie dūmi būtu patīkami. Parasti saka – zemnieks var smaržot vai smirdēt pēc dūmiem, pavarda gruzduma, bet nedomāju, ka pēļos guļošais dižciltīgais augstmanis pieciestu šādu aromātu.”
