Ripuļu bums: kur slēpjas vinila valdzinājums?

Daudziem šajā gadsimtā dzimušajiem droši vien ir sajūta, ka vinila plates ir bijušas populāras vienmēr (Latvijā tātad pēdējos 120 gadus), savukārt dažs vecāks izbijis melomāns var brīnīties, ka par platēm raksta ne tikai rubrikā “nostalģija”, jo pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados šķita, ka vinila plate aizies nebūtībā tāpat, kā reiz aizgāja patafoni ar lielo trubu un ormaņi, kurus vairs redz tikai filmās. Nekā nebija. Nedz kino ir spējis nogalināt teātri, nedz fotogrāfija – glezniecību, bet vinila plates, kas pirms 30 gadiem šķita aizgājušas vēsturē, kopš 2010. gada piedzīvo īstu popularitātes renesansi, mūzikas straumēšanas laikmetā izrādījušās dzīvotspējīgākas nekā to šķietamais kapracis kompaktdisks. Kaut vai tāpēc, ka plates, pareizāk sakot, plašu vāki ir smukāki par kompaktdisku mazajiem šmulīgajiem vāciņiem. Kā arī tāpēc, ka plates klausīšanās ir process, kurā tu mēģini izrauties no informācijas laikmeta arvien lielākā tempa jeb futūršoka un no tā radītās saraustītās klipu domāšanas un darīšanas, atgriezties laikā, kad mūzikai bija lielāka vērtība kaut vai tāpēc, ka visa pasaules mūzika tad neatradās telefonā tavā plaukstā, tā bija jāmeklē, un prieks par atradumu vienmēr ir lielāks nekā par to, kas dodas rokā bez kādas piepūles. Jā, vinilplašu bums tiek skaidrots arī ar to, ka tagad pensijas gadus ir sasniegusi tā paaudze, kuras jaunība pagāja rokmūzikas ziedu laikos, un viņi, pērkot vinilplates, cenšas nopirkt savas jaunības izjūtas. Arī vinila plates skaņa ir cita, “dzīvāka”, “elpojošāka” nekā ciparu formāta “saspiestā” mūzika, apgalvo vinila fani, kas plates bauda tāpat kā labu vīnu vai, vislabāk, kopā ar to.

Rudaks: izbaudi procesu!

Vinila plašu atdzimšana ir notikusi tāpēc, ka mūsu laikos, kad arvien vairāk lietu, ieskaitot mūzikas klausīšanos, tiek darīts digitāli, cilvēkiem sāk gribēties taustāmu procesu, saka mūzikas žurnālists un dīdžejs, grāmatas "Rokupācija" autors Uldis Rudaks: “Paturēt plati rokās, izņemt to no vāka, uzlikt uz atskaņotāja, notīrīt putekļus, uzmanīgi uzlikt adatu un palaist, lai plate sāk griezties…” Platei tagad ir pavisam cita nozīme nekā pagājušajā gadsimtā. Tad plate vai lente ar plates ierakstu bija jāsameklē, lai konkrēto mūziku noklausītos, bet mūsdienās tikt pie mūzikas var, neizejot laukā no sava telefona vai datora – nav jādomā, kur to un to mūziku varētu nopirkt vai pie kura drauga varētu aiziet ciemos un to paklausīties, jo tagad paklausīties var uzreiz. Bet, ja tev ir vēlēšanās izbaudīt procesu, paturēt rokās lielo plates 30 reiz 30 centimetru vāku, kuru var arī kā gleznu ierāmēt un pielikt pie sienas, tad vinila plati tomēr gribas. Kompaktdisks, lai gan arī tas bija taustāms formāts, tomēr ir mazāks, vāciņa bildes nav tik labi saskatāmas, turklāt kompaktdisku plastmasas vāki kļūst nesmuki, kad tiek apbružāti, un plīst. Kamēr plates papīra vāks nodilis ir kā daudzreiz lasīta grāmata.

Vai internetā tiešām var atrast visu mūziku, kas ienāk prātā? Viss, protams, nav, saka Uldis Rudaks, taču aktīvisti rosās, un vai nu vietnē "Youtube", vai "Spotify", vai "Bandcamp", vai "SoundCloud" ir iekšā gandrīz viss. “Protams, dažas lietas internetā vēl nav ieliktas. Kad es kādreiz ar platēm dīdžejoju, cilvēki nāk klāt un saka, ka mūzikas atpazīšanas programma "Shazam", kas tev parāda atskaņotas dziesmas nosaukumu un atrašanās vietu, konkrēto gabalu neatrod – neatpazīst. Var jau būt, ka "Shazam" naudu maksā tie kanāli, kuri grib, lai mūzika tiek atrasta tieši tajos.”

Pirmais spiedums!

Tagad jau pat kompaktdisks ir kļuvis neaktuāls, to vairs nevajag turēt rokā, jo cilvēki mūziku pārsvarā patērē internetā. Tad nu turēt rokā plati ir vēl patīkamāk. Protams, tādu popularitātes līmeni, kādu vinila plates piedzīvoja pagājušā gadsimta 70.–80. gados, tās vairs nesasniegs, jo tagad plate nebūt nav vienīgais vai ērtākais veids, lai konkrētu mūziku noklausītos vai pārrakstītu lentē vai kasetē. Cilvēkiem, kuri grib mūziku tikai informatīvi noklausīties, plate vairs nav nepieciešama. Tātad atkrīt visi tie miljoni cilvēku, kuri gāja uz veikalu un pirka plates, lai pirmoreiz noklausītos konkrētu albumu. 

Rīgā vinila plašu kolekcionāru ir daudz, un viņu skaits arvien pieaug, saka Rudaks. “Kad es pasākumos spēlēju plates, bieži vien cilvēki nāk klāt un interesējas, kur var nopirkt atskaņotāju. Arī tādi cilvēki, par kuriem domāju, ka viņi jau nu nekad nesāks plates pirkt, stāsta, ka pērk. Vinila plašu kolekcionēšana ir atkarība – tu tās klausies, tev process iepatīkas, un tu sāc pirkt arvien vairāk.”

Kolekcionēšanas azartā cilvēks var aizmirst sākotnējo iemeslu, kāpēc ķēries pie kolekcionējamā objekta. Piemēram, daži cilvēki, kas pievērsušies mušiņmakšķerēšanai, tik ļoti aizraujas ar mušiņu siešanu, ka paši nemaz vairs nemakšķerē. Jā, arī ar vinila plašu kolekcionāriem tā var notikt, piekrīt Rudaks, dažs labs plates pērk, bet mūziku klausās "Spotify". “Platēs var investēt tāpat kā, piemēram, dārgmetālos vai gleznās. Nopērc plati, un, ja tu to nenolieto, tās vērtība aug. Ir plates, kas tiek izdotas nelielās tirāžās, to vērtība, ja plate netiek spēlēta, ar gadiem pieaug, jo veikalos tās plates vairs nav. Ir kolekcionāri, kas pievērš uzmanību spiedumiem. Piemēram, man ir "Led Zeppelin II" plate. Māsa, dzīvodama Londonā, ievācās dzīvoklī, kura iepriekšējais iemītnieks bija tur atstājis viņam vairs nevajadzīgas plates. Māsa tās atdeva man. Plati "Led Zeppelin II" biju paņēmis līdzi uz vienu no vinildienām, kādas regulāri notiek Rīgā, Cēsīs un Liepājā, šajās dienās sanāk kopā vinila plašu kolekcionāri, mainītāji un citi interesenti. Uzliku to plati. Viens no lielajiem kolekcionāriem pienāca klāt, paskatījās uz plati un iesaucās: “Kur tu šito dabūji? Vai tu vispār saproti, kas tev pieder?!” Teicu: nuja, "Led Zeppelin" plate, angļu ražojums… Viņš: “Tas ir pirmais spiedums!” Pirmie spiedumi ir daudz dārgāki nekā citi. Tā laika platēm "First Press" skaitās vislabākais spiedums, tad matrice, no kuras plati ražo, ir tikko uztaisīta un skaitās viskvalitatīvākā. Nākamajiem spiedumiem jau ir kvalitātes zudumi, tiesa, minimāli, ne katrs tos pamanīs.

Pazaudētais materiāls

Ja gribas platē kādu roka klasikas albumu, var dabūt pārizdotas vecās plates, bet – tās neskan tik labi, kā skanēja vecās, saka Uldis Rudaks: “Domāju, ka vaina ir plašu materiālā. Deviņdesmitajos gados, kad plates ražoja ļoti maz un visiem likās, ka tā ir izmirstoša lieta, kaut kādā veidā acīmredzot pazaudēja materiāla formulu. Katrā ziņā ar jaunajām platēm esmu spiests apieties kā ar jēlām olām, jo to materiāls ir mīkstāks. Desmitreiz nospēlēta mūsdienās ražota plate skan sūdīgāk nekā simtreiz nospēlēta 70. gados ražotā plate. Mūsdienu tendence visu taisīt tā, lai tas ātrāk nolietojas, diemžēl attiecas arī uz vinila platēm. Man ir 1972. gadā radinieces no Amerikas atvesta bītlu plate "Abbey Road", spēlēta uz visvisādiem draņķīgiem krievu atskaņotājiem, turklāt spēlēta ļoti daudz, jo tā mums tad mājās bija vienīgā ārzemju plate un arī vienīgā bītlu plate. Tā plate joprojām ir dzīva un skan, dziesmā "Come Together" vienā vietā pārlec, bet kopumā skan labāk nekā dažas reizes atskaņota mūsdienās ražota plate. Tātad, ja gribat pirkt pagājušā gadsimta 70.–80. gadu mūziku, labāk pirkt tajā laikā ražotas plates, nevis mūsdienu pārspiedumus. Jaunajās platēs citreiz skaņa ir digitāli uzlabota, daļa “īsto” plašu cienītāju to neatzīst – nav vairs kā senāk, trīs posmi “lente – plate – tava auss”, ir pa vidu vēl digitālais posms. Vārdu sakot, es vairāk ticu tam "Deep Purple" albumam, kas stāv man mājās un ir ražots 1971. gadā, nevis tam, kas iepakots celofānā un ražots pirms pāris gadiem. Jā, pirmajā atskaņošanas reizē jaunā plate skanēs labi, ja neskaita digitālo iejaukšanos skaņas uzlabošanā, bet nākamajā reizē tu dzirdēsi arī uz plates uzkrituša putekļa atstāto rieviņu.”    

Vai vinila plates skaņa tiešām ir “dzīvāka”? Ir, ir, saka Uldis Rudaks: “Plates skaņa ir patīkamāka. Kad mājās paklausos plati un pēc tam uzlieku kompaktdisku vai kaut ko straumēju no interneta, tomēr jūtu, ka tā skaņa ir digitāla, “nedzīvāka”. Turklāt, spēlējot plati, lai gan tā nav mūzikas instruments, nedz arī cilvēka balss, tomēr tur ir adatiņa, kas tavā acu priekšā nolasa no plates robiņiem to, ko tu sadzirdi. Nevis mūziķi spēlē instrumentus, bet adatiņa ir kā instruments, tātad mūzika tik un tā katru reizi top tavā acu priekšā.”  

Plate stipendijas cenā              

Vinils tagad ir modes lieta, to apliecina arī tas, ka mūsdienu grupas savu mūziku izdod arī vinilā, saka rakstnieks, fotogrāfs un žurnālists Mārtiņš Zelmenis (1956). Pagājušā gadsimta 70.–80. gados viņš Rīgā bija aktīvs skaņuplašu buma dalībnieks, viņa Sarkanarmijas (tagad Bruņinieku) ielas dzīvoklī vietējie melomāni un aiz dzelzs priekškara Rietumos izdotas plates nāca un gāja.  

Kad tu sāki nopietnāk interesēties par “mūziku, kas nepatīk vecākiem”? Es tādu mūziku pamanīju tikai 9. klasē, tātad 1972. gadā, kad videnē sadraudzējos ar Juri Pakalniņu (tagad kinorežisors), un viņš man uzlika trīs ierakstus: "Mungo Jerry", Gariju Gliteru un "Jethro Tull" spēlēto "Living In The Past". Tad nu man arī vajadzēja maģi, un drīz vien tiku pie "Majak 201", atceros arī  pirmos ierakstus: "The Sweet Funny" dziesmu "How Sweet Co-Co Can Be" un "Deep Purple Who Do We Think We Are", kā arī lentes pašās beigās Nīla Janga dziesma "Heart of Gold", kas aprāvās jau pēc pirmajām taktīm, un ilgu laiku es nezināju, kas tā par dziesmu, jutu tikai, ka tai vajag būt ļoti labai...

Es sāku 50. vidusskolas 8. klasē. Maniem vecākiem tā mūzika tiešām nepatika, viņi ļoti negribīgi, bet tomēr nopirka man maģi "Vilma". Manam klasesbiedram bija maģis un tumbas, to visu viņš nesa uz klases ballītēm, viņa tēvam bija ieraksti. Var teikt, ka klasesbiedra tēvs mani stimulēja tajā virzienā. Viņš man arī palīdzēja pie ierakstīšanas, pielodēja pie mana maģa ieejas pretestību, lai augšas varētu pavilkt uz augšu un skaņa pēc kaut kā izklausītos.

Pirmā plate, ko turēju rokā, bija bītlu "Abbey Road", otrā – "Deep Purple" "Fireball", kas, ja atceries, sākas ar kondicionētāja ieslēgšanu, un tad Peiss sāk vālēt pa bungām. Tas bija baigais blieziens. Līdz tam tu, padomju skolēns, klausies, piemēram, Dinu Rīdu. It kā ir labs, bet kaut kā pietrūkst. Un tad pēkšņi dabū dzirdēt "Fireball" vai "Led Zeppelin" "Immigrant Song" – kā ar bomi pa pieri! 11. klases sākumā aizbraucām pie klasesbiedra uz vasarnīcu, tika uzlikts "Pink Floyd" "Dark Side Of The Moon", cik vien tumbas skaļi atļauj. Tur nu vairs neko nevajadzēja, biju iebarots.

Par mūzikas visēdāju nekļuvu. Gaume mainās, ir lietas, ko vairs nevaru klausīties, piemēram, "T.Rex", nepatīk tas man vairs. Ir lietas, ko nekad neesmu varējis klausīties, piemēram, "Queen", "Status Quo" un "ABBA", lai gan Klāss Vāvere ilgi neticēja, ka man pret šo grupu nekad nav bijušas simpātijas. Protams, "ABBA" dziesmas ir aranžētas profesionālāk nekā padomju masu dziesmas. No grupas "The Who" varu klausīties tikai pāris dziesmas, piemēram, "My Generation". "Pink Floyd" varu klausīties līdz platei "The Wall", kurā nāk laukā baigais sociālisms, un tad atkal no tā brīža, kad Rodžers Voterss jau no "Pink Floyd" ir laukā.

Bet vai tev patīk, piemēram, grupa "Black Sabbath"?

Jā, patīk joprojām.

"T.Rex" nepatīk, bet "Black Sabbath" patīk?  

Jā. Varbūt es viņus neklausītos tik daudz kā agrāk, bet man viņi ir simpātiski. Protams, "Deep Purple" muzikanti bija spēcīgāki, un "Led Zeppelin" jau vispār! Sākumā nevarēju klausīties Bobu Dilanu, bet reiz, kad slimoju, viens čoms man atnesa platīšu kaudzi, tajā bija arī Dilana izlase. Tad pamanīju, ka arī viņa tekstiem ir sava jēga, uzķēru Dilana piegājienu.

Visādi var gadīties ar tām mūzikām, es, piemēram, neatrodu neko sirdij no grupas "Yes", ko daudzi slavē... 

Esmu konstatējis, ka man patīk, ja cilvēki māk spēlēt.

Tajā laikā bez rokmūzikas vēl ko citu arī klausījies?

Jā. Piemēram, ar Arvo Pērta mūziku mani iepazīstināja Juris Boiko, kad viņš strādāja Valsts bibliotēkas mūzikas nodaļā. Foršas lietas var atrast jebkurā mūzikas žanrā, ja atmet nevajadzīgās iedalījuma kastes.

Vecuma galā kaut vai nostalģijas dēļ var patikt arī tas, kas rokmūzikas apdvestajā jaunībā nepatika, piemēram, Raimonds Pauls.

Raimondam Paulam ir viena vaina – dziesmas foršas, nu, bet tie aranžējumi… (Nopūšas). Salīdzini kaut vai ar "ABBA". Imanta Kalniņa plate "Dzeguzes balss" vispār ir ierakstu tehniķa izķēzīta.    

Kā tu tiki pie platēm?

Tas bija briesmīgi – naudas tev nav, vecāki neatbalsta. Bet vienam čomam ir plate, ņem un ieraksti. Bet es zinu, ka arī otram čomam ir viena plate ienākusies. Ņemu pirmā čoma plati padusē, tipinu pie otra, apmaināmies. Ja plates atdošanas termiņi ļāva, apstaigājām kādus trīs četrus čomus, tas jau bija liels kampiens.

Šādi reizēm iepazīsties ar mūziku, kādu agrāk neesi dzirdējis. Zinu, ka kādam ir ieklīdusi plate, nezinu, kas viņam ir, bet aiziešu ar savējo, varbūt viņš to gribēs ierakstīt un es dabūšu kaut ko pretī. Tādā kārtā es reiz gājienā pēc platēm klīdu pa kaut kādām vecām sliedēm naksnīgajos Vecāķos; šādi gājieni varēja beigties diezgan slikti, vienam čomam, kurš bija vieglprātīgi, proti, tā, ka redzams, ko viņš nes, gājis ar platēm, pienāca citi, pat pa purnu nesadeva, bet plates atņēma.

Atgādini, cik ievestās plates tad maksāja...      

No kādiem 20 rubļiem līdz pat 50–70 rubļiem. Studenta stipendija bija 40 rubļu. Kad 1980. gadā nošāva Džonu Lenonu, nopirku viņa pēdējo plati "Double Fantasy" par 60 rubļiem. Skaidrs, studenta rocības dēļ ne par kādu lielu kolekcionāru kļūt nevarēju.

Kāda bija tik vērtīgu lietu īpašnieku attieksme pret tām?

Dažāda. Bija arī tādi, kas savas plates citiem neaizdeva, daži citi aizdeva tikai tās, kas pašiem nepatika. Es tad iemācījos plati pareizi ņemt, lai nenospeķotu.

Vai tādas pa rokām gājušas plates atceries, kurām vāku iekšpusē bija to personu paraksti, pie kuriem plate bijusi?

Jā, jā, tas ir kā smilšakmens klintī ieskrāpēt “Es te biju”. Es gan tā nedarīju, nav mans stils.

Ja labi meklēja, tolaik Latvijā varēja dabūt gandrīz visus Rietumu mūzikas jaunumus?

Jā. Ne vienmēr pašas plates, tad nu skolnieki rakstīja no viena maģa uz citu, un beigās tā mūzika skanēja kā mucā. "Uriah Heep" slaveno plati "Look At Yourself" dabūju paturēt rokā daudzus gadus pēc tam, kad par to zināju. Bija tādas lietas, kas Rietumos bija populāras, bet līdz šejienei nonāca vēlāk, un tu, kas par kādu grupu interesējies, nedabūji tās grupas plates hronoloģiskā secībā. Mani pirmie "Cepelīni" bija "Led Zeppelin III". Pēc tam otrie, pirmie, tad ceturtie, piektie… Nepareizā secība man ir ļāvusi izturēties pret mūziku citādi, nedzīties katrreiz pēc paša jaunākā.  

Vai tavā 50. vidusskolā meitenes arī mainījās ar platēm?

Sandra Amerika, lai viņai vieglas smiltis, bija tajā procesā, citas aktīvistes neatceros manījis. Patērēt mūziku meitenes, protams, bija gatavas, reiz viena klasesbiedre mani uzaicināja uz jubileju, teica, lai paņemu līdzi kādas plates, un piekodināja: “Tikai neņem "Little Richard"!”  

Kad tu sāki pats pirkt plates?

Kad tiku pie pirmajām stipendijām. Vienai platei visa stipendija aizgāja. 

Galvenais Rietumu skaņuplašu ienākšanas ceļš Padomju Savienībā bija pasta sūtījumi un jūrnieki?

Nuja, jo uz Rietumiem jau reti kurš tika. Lai gan pastā reizēm sūtījums tika samainīts, ejošāka plate brutāli izņemta un vietā ielikts kaut kas cits. Piemēram, amerikāņu bigbends, ko tajā laikā neviens mūsu vidē neklausījās. Protestēt bija veltīgi, varēji tikai saņemt pārmetumus, ka esi Rietumu pakalpiņš. 

Arī bez atklātiem protestiem varēja sanākt ziepes. Mans paziņa Edžus, no kura es ņēmu plates, tās dabūja no jūrniekiem. Viņa sieva, māksliniece, bija uzzīmējusi bildi, kurā Staļins laiž cilvēkus gaļasmašīnā. Vienu dienu es pie viņa aizeju, bildes pie sienas vairs nav, un Edžus tāds stipri drūms, skatās uz mani, aizdomu pilns. Izrādās, kāds bija nostučījis, ka viņam mājās ir tāda bilde, un Edžus izsaukts uz Valsts drošības komiteju. Kaut kā izlocījies, stāstot tālaika oficiālo versiju, ka Staļina noziegumi taču ir atzīti.

Arī maniem vecākiem mana ņemšanās ar platēm nepatika līdzīga iemesla dēļ – ka tik nesanāk darīšana ar čeku.

Ko tu klausies labprātāk – kompaktdisku vai vinilplati?

Tā skaņa, protams, atšķiras. Teorētiski vislabāk ir klausīties mūziku koncertā. Līdzko tev dzīvā skaņa ir jāsaspiež, varbūt pat jānofiltrē tās frekvences, ko tu īsti nedzirdi, bet kas tai mūzikā tomēr ir, neizbēgami nonāc kompromisos. Pat ar vislabāko elektroniku tu nedabūsi atpakaļ 100 procentus, bet tikai 98. Varbūt ar to pietiek. Neesmu akustiķis, kā Juris Lapinskis, nevaru novērtēt ziņas, ka jaunās adatiņas ļauj sasniegt ar vinilplati tādu efektu, kāds nebija iespējams pagājušajā gadsimtā. 

Šajā gadsimtā tu vairākus gadus nodzīvoji Briselē. Kā tur vinilojies?

Tas tur bija visjaukākais – aizej uz plašu veikalu, tur ir papilnam plašu, dažas mazgātas, dažas putekļainas, tu tādu iegādājies, atnes mājās, noslauki un dabū faktiski jaunu plati. Vēl interesantāki bija antikvariāti, tādi, kuros, tā sakot, nodod mantojumus – tev, beļģim, nomirst tante, jāpārdod viņas māja, un, lai to varētu ātri izdarīt, māja jādabū tukša. Tad nu visu, kas tai mājā ir, tu par lētu naudu atgrūd antikvariātam. Ja es antikvariātā tiku klāt tādas tantītes vākumam un izrādījās, ka tantīte ir šo to sapratusi no mūzikas, tad par lētu naudu, pāris eiro, man izdevās iegūt dažas tādas plates, kas veikalā maksātu vismaz 20 eiro. Tā gan lielākoties bija mūzika, kas internetā diez vai ir dabūjama.

Šis raksts un daudz kas cits interesants lasāms žurnāla "Deviņvīri" jaunākajā numurā, kas nopērkams preses tirdzniecības vietās visā Latvijā.