Vladis Spāre pēc sievas nāves: "Diemžēl man jāsecina, ka dzīvojam antihumānā medicīnas pasaulē"
“Es esmu stoiķis. Es tikšu galā, es izķepurošos,” saka rakstnieks Vladis Spāre. Viņš vēl joprojām psiholoģiski nav ticis pāri savas sievas Lienītes Mednes-Spāres nāvei un uzskata, ka Lienīte slimnīcā mirusi ārstu nevērības dēļ.
Sievas nāve šā gada 5. martā – tā ir būtiska robežšķirtne jūsu dzīvē?
Kaut pēdējos piecus gadus Lienīte smagi slimoja, viņa noteikti vēl varēja dzīvot. Slimnīcā viņa nokļuva ne jau terminālā stāvoklī, bet gan uz parastu operāciju. Viņai bija plānots veikt gastrostomiju, lai varētu uzņemt pārtiku caur caurulīti. Ceturtdien viņu aizveda uz Gaiļezera slimnīcu, piektdien veica traheostomiju, lai varētu elpot caur aparātu. Es gan nezinu, kāpēc to darīja, jo līdz tam viņas elpošana bija normāla.
Lienītei bija paralizētas rokas un kājas, un viņa nespēja runāt. Vienīgā saite ar reālo pasauli – tas biju es. Biju vienīgais cilvēks, kurš spēja saprast, ko viņai vajag.
Un tas, ka mani nelaida klāt pie viņas intensīvās terapijas nodaļā, ir noziegums. Noziegums pret cilvēku, noziegums pret humānismu. Slimnīcā aizbildinājās ar kaut kādu mistisku karantīnu, lai gan tobrīd nekādas kovida karantīnas nebija. Māsiņas staigāja apkārt ar maskām, kas karājās zem deguna. Lai kā es lūdzos, daktere Puriņa mani pie sievas neielaida. Es sitos pie durvīm, kā vien mācēju, bet... veltīgi. Vairākas reizes zvanīju, lai mani ielaiž, bet neielaida. Sievai ļāva vienkārši nomirt.
Ceturtdien es viņu aizvedu uz slimnīcu, piektdien viņai uztaisīja operāciju. Piektdien un sestdien mani nelaida pie viņas klāt. Svētdien no rīta viņa jau bija mirusi. Viņa mira, slīkstot savās asarās un gļotās, kas bija sakrājušās kaklā rīšanas traucējumu dēļ.
Lienītei bija nervu sistēmas slimība – amiotrofā laterālā skleroze, progresējoša paralīze. Viņas vienīgais logs uz ārpasauli – tas biju es. Un ārsti to viņai atņēma. Tas vien pastiprināja izmisumu, kas paātrināja Lienītes nāvi. Notikušais slimnīcā man ir smaga trauma uz visu atlikušo mūžu. Turklāt es zinu, ka neesmu vienīgais tāds cilvēks, kurš līdzīgā veidā ir cietis no ārstu cietsirdības.
Prese rakstīja, ka jums netika ļauts atvadīties.
Tā īsti nebija taisnība. Otrdien bija paredzēta nākamā operācija, tāpēc ne par kādu atvadīšanos nebija ne runas.
Viņai vajadzēja vēl dzīvot. Viņa nomira ārstu nevērības dēļ.
Lienītes slimība attīstījās pamazām. Kad viņa vairs nevarēja sakost ne zemeni, ne omleti, es viņai gatavoju pārtikas kokteiļus. Pagāja gads, un arī tos viņa vairs nevarēja iedzert, bija problēmas ar rīšanu. Tāpēc nolēmām uztaisīt operāciju, ielikt caurulīti. Man pat ļaunākajos murgos nerādījās, ka viņu tur nobeigs. Kad Lienīte atradās uzņemšanas nodaļā, es teicu, ka viss būs labi, bet viņa noliedzoši pakratīja ar galvu. Un viņai izrādījās taisnība, jo tas viss, kas vēlāk norisinājās slimnīcā, nepavisam nebija labi.
Diemžēl man jāsecina, ka dzīvojam antihumānā medicīnas pasaulē. Ārstiem iemāca tikai tehniskas lietas, kā kurā vietā jāgriež, taču cilvēcības un empātijas principi – tie paliek sveši. Pēc notikušā ar mani sazinājās daudzi cilvēki un atklāja līdzīgas problēmas. Stāstīja par pieredzi ārvalstīs, kur valda pavisam cita kārtība. Tur smagi slimiem cilvēkiem pat nodrošina radinieku klātbūtni, lai viņi saņemtu morālu atbalstu. Latvijas medicīnas sistēmā neviens par to nav aizdomājies, cik svarīgs slimniekam ir tuvinieku atbalsts. Un Lienīte, kurai nebija nekāda kontakta ar ārpasauli, naktī uz svētdienu – absolūti viena un no visiem izolēta – nomira.
Pēc notikušā man ir jautājums – vai slimnīcā tiešām strādā instrumentāli, robotizēti cilvēki bez jūtām?
Ja situācija ir tik katastrofāla, nepieciešams pieņemt stingru regulu un katrā nodaļā pielikt milzu uzrakstus: “Aizliegts neielaist pie slimniekiem tuviniekus!” Varbūt tādā gadījumā ārstiem, kuriem trūkst empātijas, radīsies apjausma, ko drīkst un ko nedrīkst darīt. Citādi ir tā, ka rīkojas pēc noskaņojuma. Grib – ielaiž, negrib – neielaiž.
Ja mani toreiz ielaistu pie sievas, viņa šodien būtu dzīva. Ļoti vienkārši un skaidri.
Kopā bijāt daudzus gadus.
Vairāk nekā četrdesmit piecus. No rītiem kopā cēlāmies un braucām uz darbu. Arī darbā bijām kopā, jo Lienīte strādāja manis radītajās firmās. Redakcijās un izdevniecībās. Un kopā mēs atgriezāmies mājās. Kopā bijām septiņas dienas nedēļā un divdesmit četras stundas dienā – tādā režīmā mēs nodzīvojām visus šos gadus. Pirms viņas slimības staigājām pa pilsētu, saķērušies rokās gluži kā jaunieši. Dzīvojām harmonisku un laimīgu dzīvi, turklāt bijām vienas profesijas pārstāvji – rakstnieki.
2020. gadā Lienītei iznāca lielisks stāstu krājums Dziedošās smiltis, kas tika nominēts Latviešu literatūras gada balvai. Interesanti, ka Lietuvas literārajā izdevumā mūsu stāsti tika nodrukāti blakus. Tās bija mūsu pēdējās publikācijas, mūsu pēdējais lidojums kopā.
Mēs viens otru bezgalīgi mīlējām. Ko vēl es varu pateikt? Protams, ka es dzīvošu tālāk. Tagad mācos dzīvot viens.
Daudzi man ieteica paņemt suni vai kaķi. Iespējams, tiešām var iemācīties dzīvot viens, bet kā var iemācīties dzīvot bez mīlestības?
Lai gan Lienīte saslima jau ievērojami agrāk, 2019. gada 1. aprīlī viņai formāli konstatēja amiotrofo laterālo sklerozi. Tad ārsti arī teica, ka viņa, ilgākais, nodzīvos kādu pusotru gadu. Tā kā man ir arī biologa izglītība un pietiekami labas zināšanas par cilvēka organisma funkcijām, es viņu ar dažādiem preparātiem noturēju piecus gadus. Neirologi man piedāvāja tikai divu veidu zāles, no kurām vienas, kā norādīja ārsti, pagarina cilvēka dzīvi par trim mēnešiem. Interesanti, kā to var konstatēt – ka cilvēka dzīve ir pagarinājusies par trim mēnešiem? Ja stāsts būtu par drozofilu mušām, tad es saprastu – jā, trīs mēneši, tas ir daudz. Turklāt tās zāles grauj aknas. Sākumā mēs tās lietojām, bet vēlāk pārtraucām.
Tagad domāju – ja Lienīti nenobeigtu Gaiļezerā, viņa vēl kādus gadus divus vai trīs būtu noturējusies. Daudzi man ir jautājuši – kāda gan jēga dzīvot paralizētai?
Es uzskatu, ka dzīvība jebkurā stāvoklī ir liela vērtība. Turklāt šī slimība neietekmēja smadzenes.
Amerikā es nopirku datoru, kuru var vadīt ar skatienu. Uz tā var rakstīt arī paralizēts cilvēks. Lienīte gan nepaspēja šo programmu apgūt. Pirms slimnīcas jau bijām vienojušies, ka kopā rakstīsim romānu.
Joprojām sērojat?
To, ka esmu palicis viens, es sapratu tikai tajā brīdī, kam man mājās atveda urnu ar pelniem. Lai paglābtos no nomācošās tukšuma izjūtas, es rakstu. Rakstīšana ir apziņas stāvoklis, kas ļauj atslēgties no ārpasaules. Tas ir mans glābiņš. Kad no rīta pieceļos, es redzu – māja ir tukša. Iztīru zobus, noskalojos, pavingroju un iedzeru kafiju. Tad kādas trīs stundas rakstu. Es pilnīgi iegrimstu savā darbā un tā paglābjos no bēdu lēkmēm. Protams, pavisam no tām es nespēju izvairīties. Pēc rakstīšanas reizēm dodos pasēdēt kādā kafejnīcā vai arī vienkārši braukāju ar mašīnu. Reizēm aizbraucu uz Saulkrastiem, kur esmu pavadījis bērnību.
Iespējams, tas kādam šķitīs dīvaini, bet es savās domās vēl joprojām turpinu strīdēties ar ārstiem un cenšos panākt, lai mani ielaiž pie Lienītes. Reizēm vakaros pat stundas divas izmisīgi strīdos ar ārstiem, līdz pagurstu un aizmiegu.
Senie grieķi ir teikuši, ka mīlestība ir stāvoklis, kad viena dvēsele dzīvo divos ķermeņos. Tagad puse no manis ir prom, izveidojies liels tukšums.
Es gan no savām ciešanām nebēgu, es tās stoiski pieņemu. Stoiķi teic, ka nav jāuztraucas par to, ko nevari ietekmēt. Un es vairs nevaru dabūt Lienīti atpakaļ.
