Ar džudista melno jostu un bez padomju slotaskāta. Mūziķis Māris Repšs un viņa raibais dzīvesstāsts

Vara izpaužas daudzos un dažādos veidos; saka, tas esot viens no būtiskākajiem pārbaudījumiem katra cilvēka attīstības ceļā. Ne tikai valdniekiem un ierēdņiem – ikvienam no mums piemīt kaut kāda vara. Varbūt pār ģimenes locekļiem vai vismaz istabas puķi uz loga – ja aplaistīšu, augs griezdamies, ja ne, tad beigas! Māra Repša staltajā stāvā jūtama varas apziņa, taču to sniedz ne tikai labi trenēts augums, bet arī pašapziņa, kas audzēta gadu desmitiem.

Kā zivs ūdenī viņš jūtas džudo treniņā ar audzēkņiem, uz skatuves, arī savā Vecrīgas bārā, kur ir laipns pret ikvienu apmeklētāju, bez vārda runas iejauc kokteili vai uzvāra tēju. Nav jāsit dūre uz letes, lai kāds lecīgs tips zinātu savu vietu, – Māris ar vienu žestu parādīs, kurš te saimnieks, bet cituvakar ar savas balss samtu un ģitāras skaņām savaņģos klausītāju sirdis, aizraujot tās līdzi romances atvarā.

Ar pāris koferiem uz Franciju

Mēs esam nerunīgi, jā, mēs esam tādi, bet tur, Spānijas un Francijas pierobežā, kur agrāk dzīvoju, cilvēki ir pavisam citādi – runā daudz, grib par tevi zināt visu. No kurienes esi? Ko jūs tur ēdat, ko dzerat? Kādu mūziku klausāties? Es arī esmu tāds kā vairākums šeit, mans mērķis nekad nav bijis ielīst rampas ugunīs.

Ko nozīmē tavas grupas Los Pulidos nosaukums?

Spāniski – laipnie cilvēki. Tādi, kuri saka – labdien, paldies, uz redzēšanos. Tagad spāņu valodā runāju ar aizķeršanos, jo nav vairs tādas prakses kā agrāk. Pamatvaloda man bija franču, uz Spāniju turpat blakus braucu iepirkties, pasauļoties un tā tālāk. Tur PVN likme bija tikai pieci procenti, Francijā – 18,6, uzpildīt degvielu nedēļai bija daudz lētāk.

Francijā nokļuvu, pateicoties piedāvājumam tur trenēties džudo. Šim sporta veidam pievērsos laikam ceturtajā klasē.  Biju garš augumā, Rīgas centra puišeļi, redzot, ka esmu labi saģērbies, ar nošu mapi padusē, vakaros prasīja desmit kapeikas. Nav grūti iedomāties, kas notika, ja nedevu. Tad pieņēmu lēmumu, ka pašam sevi jāaizstāv.

Tā nokļuvu Vingrotāju ielas sporta skolā, kur pirmajā stāvā valdīja bokss, otrajā bija džudo zāle. Kad sāku apmeklēt treniņus, tā bilde ātri vien mainījās. Ieguvu pašapziņu un varēju sniegt negatīvu atbildi – nē, nedošu. Bija jau pagrūstīšanās, bet, pateicoties aktīviem treniņiem, biju labā fiziskajā formā. Lauzos ar trīs četrus gadus vecākiem puišiem. Astoņdesmito gadu beigās skaitījos Ādažu džudo klubā, paralēli dziedāšanai Adriana Kukuvasa grupā Proventus lauzos par Ādažiem, biju čempions smagajā svarā – virs 100 kilogramiem. Garumā esmu metrs deviņdesmit seši.

Mans džudo treneris pazina latviešu basketbolisti Mariannu Krišuku, kura tolaik spēlēja Francijas pirmajā līgā. Iepriekš viņa spēlēja TTT, iepazinos ar komandas meitenēm, jo viņas šad un tad atnāca uz viesnīcu Latvija, kur es bāra šovprogrammā dziedāju. Augustā man bija atvaļinājums, caur paziņām nokārtoju izsaukumu, dabūju vīzu un aizbraucu uz Franciju, Puatjē, lai stažētos tur džudo klubā. Balto halātu, koferi ar džemperīšiem, džinsiem un zeķēm biju paņēmis līdzi un tūlīt iestājos vietējās universitātes Franču valodas fakultātē, kas bija domāta ārzemniekiem. Tur studēja, piemēram, korejieši, kas gribēja veidot biznesu Francijā.

Vai studijas bija bez maksas?

Protams, maksas. Man līdzi bija jāņem 50 000 dolāru, lai pierādītu, ka varēšu tur gadu dzīvot un mācīties. Tā kā dziedāju viesnīcā Latvija, kur uzturējās tikai ārzemnieki, man bija diezgan labas svešvalodas zināšanas, jo vācu valodu Dārziņa mūzikas vidusskolā mācīja augstā līmenī, bet angļu valodu apguvu saviem spēkiem – sarunās. Valūtu reizēm izdevās samainīt pret mūsu naudu pat viens pret vienu. Mērķtiecīgi uz darbu gāju ar divtūkstoš rubļiem, zinot, ka todien iebrauks zviedru, vācu vai somu tūristu grupa un vēlēsies lietot alkoholiskos dzērienus. Rīgas koncertapvienības muzikanta mēnešalga bija 160 rubļu, bet es par vakaru tējas naudās pelnīju divus trīs simtus. Vajadzēja zināt visas jaunākās dziesmas, kas bija modē. Sēdēju ar lenšu magnetofonu, norakstīju notīs melodijas, tulkoju vārdus.

Tātad krāji naudu, pat īsti nezinot, kam tā būs vajadzīga?

Jā, bija daudz iespēju tikt pie naudas, piemēram, nopirkt rokaspulksteni no tūrista, kas grib iedzert vēl.

Tādus sauca par spekulantiem un sēdināja cietumā…

Bet es vietējiem varas orgāniem maksāju simt rubļu mēnesī, lai neaiztiek. Un nebija tik traki kā deviņdesmitajos gados Latvijā, kad varēja sazin kādas interesantas lietas darīt. Par tiem laikiem man stāstīja, jo pats biju Francijā. Prombraucot nezināju, ka šeit viss tā sagriezīsies, 1990. gadā par īstu brīvību vēl tikai runāja.

Dzīvoju universitātes kopmītnē, atsevišķa istaba, plītiņa, televizors. Aizej uz lekcijām, atgriezies, paguli, pēc treniņa vakars brīvs. Sporta kluba prezidents nokārtoja, ka man vēl uz gadu pagarina vīzu, piedalījos sacensībās, sākumā otrajā. līgā, jo pirmajā drīkst startēt tikai rezidenti un Francijas pilsoņi. Kad nauda beidzās, mani iekārtoja elitārā diskotēkā par ārā metēju, jo labi izskatījos. Tas bija teicams treniņš franču valodā, arī treniņš saskarsmē, turklāt ļoti labi apmaksāts, bet arī bīstams darbs, un pa nakti.

Puatjē Universitātē krievu valodas profesors, krievs pēc tautības, atvēra restorānu. Bija padzirdējis, ka esmu mūziķis, vērsās pie manis – vai es zinot krievu romances. Nu, protams, sākot ar mūzikas literatūru līdz Latvijas bāram, Proventus ieskaitot. Viņš palūdza uzstāties restorāna atvēršanā, un tajā vakarā man bija tas gods iepazīties ar ļoti bagātu kundzi – baronesi Delinjē, dāmu stipri gados. Viņa mani uzaicināja apsēsties pie galda parunāt, ielūdza uz savu pili ar krievu romancēm. Es biju šokā par piedāvājumu un arī pili, kurā baronesi un viņas dažus viesus pie galda apkalpoja piecdesmit cilvēku, zāle kā tenisa korti. Aiz loga redzams rolsroiss un helikopters. Nospēlēju divas dziesmas – paldies, pietika. Bet pēc tam baronese aicināja atkal, uzstājos tur diezgan bieži, varētu teikt, ka sadraudzējāmies.

Kad aizbraucu, biju jau šķīries, meita Evija palika pie sievas. Apprecējos diezgan jauns, divdesmit gados. Evijai bija trīspadsmit, kad viņa pirmoreiz pie manis uz Franciju atbrauca. Baronese ierosināja, lai meitu aizvedu pie viņas pastrādāt pa vasaru, franču valodu iemācīties, smalku uzvedību.

Nevis orķestra, bet zelta bedre

Par izglītību. Kā nonāci Dārziņskolā?

Dzīvojām Carnikavā. Sāku ar mūzikas skolu Ziemeļblāzmas kultūras namā. Mans skolasbiedrs spēlēja trompeti, lūdzu, lai kaut ko nodemonstrē, un man tas likās ļoti skaisti. Kādu laiku mācījos pie skolotāja Jāņa Kronīša, līdz viņš teica, ka manas lūpas trompetei īsti neder, labāks būšot mežrags. Jā, uz mežraga skaņa man izdevās labāka, pašam patika, pēc diviem gadiem skolotājs ieteica iet uz dārziņiem, kur mani uzņēma bez konkursa.

Pēc gada jau spēlēju Mocarta koncertu, jo mans pedagogs bija slavenais Arvīds Klišāns – uzdāvināja man savu instrumentu. Daži teica, ka man esot superdotības, piedalījos pat konkursos kopā ar konservatorijas studentiem. Mājās, protams, daudz vingrinājos, pa divām trim stundām. Reiz uz stundu atnācu ar uzsistu lūpu, jo bija jārisina tās problēmas par desmit kapeikām, izstāstīju skolotājam, kā gāju cauri parkam un tā tālāk.

Kāpēc neiestājies konservatorijā un negāji sava profesora pēdās, nekļuvi par izcilu mežradznieku?

Lai visu mūžu sēdētu bedrē? Es domāju, orķestra bedrē. Visi teica – tu esi talantīgs, ej, spēlē! Mājās man klavieres nopirka. Vecākiem sakara ar mūziku nebija – tēvs bija virsnieks ugunsdzēsēju depo Rīgā pie Centrāltirgus, mamma zāles pārzine viesnīcas Rīga restorānā. Man ir pusbrālis, jo vecāki izšķīrās, patēvs bija inženieris, strādāja dzelzceļa pārvaldē. Skolā draudzējos ar Horeogrāfijas skolas audzēkņiem, kas jau piedalījās baleta izrādēs, viņi pastāstīja, kāda tur aura un cik operteātrī maksā. Naudas vērtību labi zināju, pa vasarām strādāju Carnikavas dārzniecībā, stādīju, ravēju biešu un kartupeļu laukus. Tik un tik vagu, kaplis rokā, un – aiziet! Kad kļuvu vecāks, taisīju remontus – krāsojām sporta zāles skolās. Tad jau bijām pārvākušies uz vecmāmiņas Rīgas dzīvokli Stabu ielā.

Starp citu, komponists Jānis Porietis Dārziņskolā ieviesa vokāli instrumentālā ansambļa pulciņu, jo mums, puikām, gribējās uzspēlēt kaut ko modernu – Raimonda Paula dziesmas bija tik populāras! Es sākumā plinkšķināju klavieres, tad piestaigāju spēlēt ērģelītes uz Mārstaļu ielu, kur netīšām biju dzirdējis vietējo grupu. Slēdzām lampas iekšā un ārā, taisījām savu gaismas mūziku. Pēc laika aprunājos ar ģitāristu, kā skaņojams šis instruments, kā pirksti uz stīgām jāliek. Likās ļoti interesanti. Manam augšstāva kaimiņam bija ģitāra, sēdēju mājās un strinkšķināju, kaut ko arī padziedāju. Kad biju sapazinies ar visādiem muzikantiem, mani uzaicināja arī Pētera Goldberga vadītajā ansamblī nedēļas nogalēs baļļukus spēlēt. Un, kad bundzinieks gribēja ar meiteni padejot, tad nosēdos pie bungām, kad basists, paņēmu basģitāru. Protams, arī dziedāju.

Reiz bija jāspēlē kāzās Saulkrastos, tur iepazinos ar grupas Proventus menedžeri Andri Smiltēnu, viņš toreiz strādāja arī Filharmonijā. Pienāca un teica, ka Adrians Kukuvass meklē zemas balss īpašnieku savai topošajai rokoperai Nāriņa, vai es būtu ar mieru pamēģināt. Kāpēc gan ne? Aizbraucu pie Adriana uz mājām Ādažos, nodziedāju dziesmu no notīm, kuras viņš iedeva. Ķērāmies pie rokoperas, dzejnieks Leons Briedis arī ieradās pakoriģēt tekstus.

“Ko tu braukā tikai uz mēģinājumiem, brauc arī līdzi uz koncertiem,” ierosināja Adrians. Tā es vispirms krāmēju aparatūru, bet, kad aizgāja solists Juris Leimanis, sāku dziedāt viņa vietā. Katru gadu bija jauna koncertprogramma, palika tikai Atgriežoties, Adriana dziesma par māti. Skatījos, ka pirmās trīs rindas to dziesmu vien gaida ar puķēm rokās. Visi mūziķi komponēja, es arī kaut ko uzrakstīju. Antruks – Antra Ozola – nodziedāja pirmo, pēc tam vēl piecas manas dziesmas iekļāva programmā. Vēlāk ar savām dziesmām uz Ādažiem atnāca komponists Ēriks Ceļdoms.

Vai no mūzikas tolaik varēji izdzīvot?

Ādažos mums bija labas algas un vēl prēmijas – trīsciparu skaitļi, tuvāk pie tūkstoša. Bijām čomi ar priekšsēdētāja Kaula dēlu, abi sportojām, kad Ādažiem plūcu laurus džudo, saņēmu vēl papildus.

Īsta zelta bedre!

Jā, mācēja novērtēt, un tā ir atbilde uz jautājumu, ko es būtu darījis savā orķestra bedrē. Jebkuram domājošam mūziķim būtu jāizvērtē situācija. Un nevari jau iziet uz skatuves šķībās tupelēs, jo meitenes skatās, redz arī, vai bikses izbuktētas. Toreiz uzvalku šūt gāju pie drēbnieka, tagad reizi gadā aizbraucu uz Berlīni un sapērkos.

Vāze no Jaltas

Kā kļuvi par trauku mazgātāju?

Puatjē džudo klubā trenējās dažādu profesiju pārstāvji, arī labs šefpavārs, viņš strādāja ķēdes viesnīcā. Parunājāmies ģērbtuvē, viņš sūdzējās, ka trauku mazgātāji virtuvē pastrādā divas trīs dienas un pēc tam pazūd. Es tieši gribēju pirkt otru automašīnu. Man bija tāda, ar kuru varēja uz veikalu, uz universitāti tikt, taču gribējās jaunāku auto un tālāk kaut kur aizbraukt. Apvaicājos, cik tur maksā. “Tu par trauku mazgātāju? Ai, nu beidz.” Tā bija triju zvaigžņu viesnīca Accor ķēdē, vairāk nekā 200 numuru, jā, darbs nebija viegls. Vajadzēja tīrīt glāzes, cilāt un berzt katlus. Pēc astoņiem mēnešiem varēju nopirkt mašīnu, aizbraucu pie drauga uz Šveici. Kad beidzās līgums un man izsniedza pēdējo čeku, satiku viesnīcas direktoru, kurš brīnījās par manu CV – kosmonauts esi, vai?

Pat trauku mazgātājam prasīja iesniegt dzīves gājuma aprakstu? Latvijā par kaut ko tādu sāka runāt tikai deviņdesmito vidū.

Jā, obligāti, jo par cilvēku jāzina viss. Tur bija manas valodas zināšanas, izglītība, direktors apvaicājās, ko zinu par virtuvi, apkalpošanu, tad parādīja man reģistratūras galdu. “Ar tavu seju, vecīt, tā būs vienkārši bumba!” viņš teica, neņēma vērā iebildumus, ka varbūt nezinu tik labi valodu. “Nekas, iemācīsies.” Pietika, ka zināju vācu, angļu, spāņu, arī itāļu – mūzikas apzīmējumi taču visi itāliski. Latvijas šovprogrammā arī daudz dziedāju itāļu dziesmas, visi mani saukāja par mačo, jo vienīgais izpildīju Toto Kutunjo, Adriāno Čelentāno repertuāru.

Protams, gribēju zināt, par ko dziedu, ņēmu vārdnīcu. Uz viesnīcu brauca daudz itāļu, viņiem nauda bija jāmaina. Sāku pa karjeras kāpnēm lēnām kāpt uz augšu, nebija vairs naktsmaiņu, zināju visu, kas viesnīcās notiek. Pārcēlos uz šī paša tīkla četru zvaigžņu viesnīcu.

Tātad nepiedzīvoji neko no tā, ko mēs šeit, Latvijā? Banku krīzes, tukšos kultūras namus, izdzīvošanu no rokas mutē...

Nē. Mammai vēstules rakstīju par to, kā klājas darbā un sportā, ko redzu pa logu. Viņa man reizi mēnesī sūtīja četras grāmatas, divas latviešu, divas krievu valodā. Naudu arī mammai, protams, sūtīju. Savam draugam Ērikam Ceļdomam datoram nopirku skaņas karti, lai viņš var strādāt. Sazvanījāmies, viņš cīnījās ar izkaisīto sklerozi, pūlējās vēl mūziku rakstīt.

Kad 1990. gadā piedalījies jauno dziedātāju konkursā Jūrmala, vai izpildīji Ērika Ceļdoma dziesmas?

Jā, visas trīs. Kā hitu dziedāju Ērika dziesmu Es gribu mēness pļavās iet no Proventus programmas. Piedalīties Jūrmalā man piedāvāja Rīgas koncertapvienības direktors. Tolaik radio studijā ierakstījām dažus Ceļdoma sacerējumus, viņam konkurss likās interesanta lieta. Pirmā kārta notika Latvijas Televīzijā, otrs pārstāvis bija Andris Riekstiņš, toreizējais Eolikas solists. Nu ko, bija jābrauc uz Maskavu, tur tiku uz finālu, kas togad notika Jaltā. 

Tas bija Vissavienības konkurss, tāpēc Latvijā par to daudz nerunāja, un mums 1990. gada vasarā bija pavisam citas raizes.

Es par aizkulisēm neko nezinu, notika strīdi par to, kura televīzija raidīs, kura neraidīs. Žūrijā sēdēja Laima Vaikule. Maskavas televīzijas bosi apvaicājās, kāpēc es krieviski nedziedu. “Vai vajag?” es pretī. Braucām tikai mēs divatā ar Andri, pierādījām, ka varam nodziedāt latviski un ne slikti. Igaunis dziedāja igauniski un parodiju par revolucionāro dziesmu Biedri, nu celieties kājās regeja stilā vairākās valodās ar plastmasas pistolīti pie sāniem. Es ieguvu devīto vietu un skatītāju balvu – vāzi, kas vēl tagad mājās uz plaukta stāv, mamma paglabāja.  

Vai neaicināja uz Maskavu braukt un dziedāt tur?

Mums bija pāris nedēļu gara laureātu tūre ar biedriem no Maskavas televīzijas. Runājot sapratu, ka mums nav nekā kopīga. Jau zināju, ka braukšu prom.

Pareizā distancē, bet cieši kopā ar mūziku

Uz kurieni tad aizbrauci?

Kad Francijā kļuva par šauru, pārcēlos uz Vidusjūru, viesnīcas saimnieks bija itālis, es – viņa labā roka. Menedžēju visu, ieskaitot ēdienus un dzērienus, lai tie būtu labā līmenī.

Vai varēja iztikt bez degustācijas?

Alkoholu nelietoju vispār, ja nu kaut kas ekskluzīvs, ko uzēst, tad piedzeru glāzi vīna. Biju stažējies luksusa viesnīcās, varēju uz aci noteikt, kas ir un kas nav labs. Iemācījos, cik skaļi jārunā, kādai jābūt distancei ar klientu. Var teikt, ka kļuvu par viesmīlības speciālistu. Izveidoju arī ģimeni, apprecēju francūzieti, kurai patika mūzika, bērnu gan mums nebija. Tagad esmu vectētiņš, varu ar sešgadīgo mazmeitiņu patrenēties bērnu audzināšanā. Balstiņa it kā ir laba, bet vairāk par dziedāšanu interesē dejas, iet uz pulciņu VEF Kultūras pilī. Es savulaik biju diezgan stīvs, bija jāiet uz nodarbībām, lai katru dziesmu varētu apdejot.  

Adriana Kukuvasa rokopera-balets Nāriņa tika iestudēts Operetes teātrī. Vai piedalījies uzvedumā?

Nē, tikai Proventus koncertos dziedāju. Kad atgriezos Latvijā 2006. gadā, Adrianu satiku festivālā Bildes, togad arī Ēriku Ceļdomu uz Liepāju aizvedu, kur svinēja Liepājas dzintara jubileju. Kāpēc atgriezos? Var teikt, ka apnika. Arī sākās diskusijas ar sievu – tad man darbs, tad mūzika, tad sports… Mamma teica: “Ko tu tur mokies? Brauc mājās!” Viņa no Stabu ielas bija pārcēlusies uz Ludviķa ielu, kādu laiku padzīvoju tur, jo no Latvijas drīz devos uz Pēterburgu – atnāca pasūtījums pacelt vienu četrzvaigžņu viesnīcu pienācīgā līmenī.Nostrādāju tur divus gadus.

Vai arī tur iznāca padziedāt romances?

Nē, kaut gan zināja par manu saskarsmi ar mūziku, tolaik, šķiet, jau darbojās feisbuks. Toties tur bija labas sporta zāles, tās regulāri apmeklēju. Pēc Pēterburgas pusotru gadu strādāju Berlīnē par džudo skolotāju, bija jāpasniedz nodarbības skolās. Nostrādā, tad brauc uz nākamo skolu. Iepazinos ar Berlīnes Filharmonijas orķestra mūziķiem – svinējām restorānā Ukraina dzimšanas dienu, kur romances atskaņoja bulgāru čigāni. Es piegāju nodziedāt vienu dziesmu, un mani uzrunāja dūšīgs onkulis, teica, ka esot orķestra pirmais vijolnieks, turpat sēdēja arfiste no Ļvivas, čellists no Kazahstānas. Piedāvāja mani aizvest uz slaveno džeza klubu Kvazimodo. Aizgājām arī uz vienu džemsesiju, šefs aicināja mani uzdziedāt biežāk, bet džezs mani nesaista.

Pēc Vācijas atgriezies dzimtenē un ķēries pie miesassarga darba.

Man nav vidējais līmenis sportā – džudo melnā josta, piektais dans. Biju viesnīcās pieradis strādāt ar augsti stāvošiem cilvēkiem, arī kā miesassargam mans uzdevums ir radīt komforta zonu – lai cilvēks jūtas labi. Pirms Valsts prezidenta strādāju ar miljardieriem. Uz konkursu Jaunais vilnis brauca uzbeku multimiljardieris Ališers Usmanovs. Ar viņu iepazinos jau Francijā, tur viesnīcas saimnieks mani ieteica kā uzticamu cilvēku, kas runā krieviski.

Luksusa numurā viesis var pateikt: “Man nepatīk sarkans tepiķis, man vajag zaļu!” – vai ko citu izvēlēties. Mans uzdevums bija gādāt, lai viņam viss ir forši. Uzslavēja mani, ka esmu neredzams, jo biju pieradis pie pareizās distances, vai tā būtu viņa sieva vai viņš pats. Braucot uz Jūrmalu, Usmanovs piezvanīja mūsu SAB, izteica vēlēšanos mani redzēt. Nē, neesmu nekāds aģents, bet tur strādā cilvēki, kas kopā ar mani nodarbojušies ar sportu, kurus esmu trenējis, arī tādi, kas kļuva par policijas mobilā pulka darbiniekiem un vēlāk strādāja augsta līmeņa apsardzē.

Nestrādāju viens, esam sadalīti pa zonām, katram savi pienākumi. Reiz Usmanovs gribēja pusdienot, iemērcis kājas jūras ūdenī. Tik tuvu krastam bija Libānas restorāns, es piezvanīju, lai pēc četrdesmit minūtēm atbrīvo telpas, atbrauks trīs mašīnas. Viņam iepatikās arī tas, ka es neņēmu naudu. Kādu rītu liftā klients deva piecsimt latu, lai eju paēst brokastis. “Paldies, esmu jau paēdis,” atbildēju; arī alga mums bija diezgan laba. Izrādījās, ka arī kolēģi atteikušies, Usmanovs mūs par latviešu strēlniekiem nosauca.

Vienkāršs cilvēks bez vārda runas ņemtu – ja dod, tad jāņem!

Par darbu saņēmu pietiekami. Un tā jau nav tējas nauda restorānā – ja paņemsi, tev prasīs izdarīt vēl to un to, un nevarēsi vairs atteikties. Pēc labām atsauksmēm sāku strādāt pie prezidenta, rūpējos par viņa dēlu. Tā kā paralēli man bija trenera darbs, biju pieradis darboties ar jauniešiem, un puikas visā pasaulē ir vienādi. Galvenais ir atrast kopīgu valodu.

Vienurīt pamodos no auto taures skaņas – sētā stāv prezidents, ieradies man pakaļ. Aizbraucām pie viņiem uz laukiem, tur baseins, pacienāja ar gaļu kļavu sīrupā. Biju vienojies, ka nedēļas nogalēs varu spēlēt koncertus, lai uzturētu sevi labā intelektuālā formā, tad ņēmu brīvdienu. Jā, lūdzu, bez problēmām! Dažreiz jaunekli ņēmu līdzi, manā ietekmē viņš sāka ģitāru spēlēt, joprojām šad tad kaut kādos muzikālos saietos satiekamies. Bet par miesassargu vairs nestrādāju…

No malas šķiet, ka viss tev dzīvē tā viegli un pats no sevis nācis, pieticis ar uzņēmību un mammas – zāles pārzines – gēniem. Vai varbūt pie astrologa ej veiksmīgās dienas noskaidrot?

Nē! (Smejas.) Arī pie numerologa ne, horoskopus nelasu. Skaties, kā bija padomju laikā: nenēsā garus matus, džinsus nedrīkst, kāpēc pioniera kaklauts saņurcīts kabatā?! Bija tik daudz aizliegumu: šito nē, dari tā! Visiem jābūt vienādiem. Francijā man pienāca klāt universitātes pasniedzējs, ķīnietis, un teica: “Izvelc to padomju slotaskātu! Ko tu visu laiku pa kaktiem staigā? Gribi ar kādu parunāt, tad parunā, nevajag baidīties – sapratīs vai nesapratīs, tad jau redzēs.” Tā arī bija. Protams, grūti pārkāpt pāri iekšējai barjerai…

Piespiedi sevi atvērties? Strādāji ar sevi?

Jā, bet daudz kas atkarīgs no teritorijas. Šeit cilvēki ir citādi. Ja uzsmaidi kasierei lielā veikalā, viņai rodas aizdomas – ko viņš no manis grib? To ņemu vērā, ka šeit ļaudis informāciju uztver citādi. Esmu pieradis kustēties ātrāk, nekā te viss notiek. Piemēram, man ir plāns, vajadzīgi materiāli, gaidu zvanu. Gaidu un nevaru sagaidīt.

Saka jau, ka tieši dienvidnieki nesteidzas, guļ diendusu, bauda dzīvi.

Viss, kas saistīts ar darbu un biznesu, tur notiek ļoti precīzi, momentā. Es dzīvi izbaudu savā mājā, kur aiz loga mežs. Man ir divi suņi, kaķi, papagailis, vistas, jā, arī skaista sieviete. Ir, ko darīt. Katru rītu, gaidot, kamēr kafija nobriest, spēlēju ģitāru. Esmu investējis mājas studijas izveidē, aranžēju, producēju, palīdzu kolēģiem ierakstīties.

Grupā Los Pulidos ar mani muzicē bijušais kolēģis no viesnīcas Latvija laika un Pita Andersona ģitārists. Krogos nespēlējam, man patīk nopietnākas vietas, kā Lielā ģilde vai Jelgavas pils. Fanu klubs mums ir diezgan liels. Iestudējām arī Aleksandra Čaka programmu, kurā dzeju deklamē aktieris Ivars Brakovskis. No trešdienas līdz nedēļas nogalei, ja nav koncertu, strādāju bārā Rapsodija, esmu izpilddirektors, šeit rīkojam arī koncertus. Arī mūzika palīdz laist gar ausīm svešas problēmas. Ielaižot tās sevī, rodas nepatīkamas nogulsnes.