FOTO: Berģos top unikālas klavieres, tikai vienā eksemplārā

Klavieres uz Rīgas firmu atceļo no “Petrof” rūpnīcas Čehijā, tiek pilnībā izjauktas un atkal top no jauna. “Kas Jauns Avīze” ciemojās pie erudītajiem, uzņēmīgajiem meistariem, lai uzzinātu par mūzikas instrumenta pārtapšanas procesu un mazliet ielūkotos darbu virtuvē.

Ar tādu uzvārdu nevarēja atteikt

Šis ir kopdarbs ar Dānijas uzņēmumiem “Tone Art” un “PH Pianos”, kas ilgst vairāk nekā piecus gadus. “Iepriekš mēs strādājām galdniecības firmā, kurā arī sākās sadarbība ar dāņiem. Galdniecībā tapa visdažādākās augstas klases mēbeles, bet klavieru izgatavošanas specifika ir komplicēta, tādēļ bija nepieciešams radīt uzņēmumu, kas nav liels, bet spēj mērķtiecīgi attīstīt tieši šīs īpašās prasmes. Mūsu firmā nav priekšnieku, visi esam vienlīdzīgi, visi nākam un vienkārši darinām skaistas lietas – vienā vārdā esam “Piano Sound Latvia”. Pēteris Pastars, Viesturs Muzikants, Artis Priedītis, Aleksandrs Akmens un Ivars Linka,” iepazīstina Pēteris Pastars.

Viesturs Muzikants turpina: “Sadarbība sākās ar mēbelēm, un tad dānis Sorens Vincents Svendsens man vaicāja: vai varam izgatavot arī klavieres? Piebilstot, ka tev tāds uzvārds un nemaz nedrīksti atteikties. Sākumā bija bailes, jo tas nu pēkšņi bija darba lauciņš, kurā nekad vēl nebijām darbojušies, un pietrūka zināšanu.”

Šo darbu var salīdzināt ar mākslinieka misiju. Runājot par strādājošo kvalifikāciju, Viesturs apguvis metālapstrādi Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolā, bet Pēteris vienīgais ir profesionāls galdnieks. Pārējiem vīriem ir dažādas izglītības, bet prasmi darināt klavieru ietvarus apguvuši darba gaitā. Pēteris norāda, ka šis ir nevis pilnas slodzes, bet gan divslodžu darbs. Ir bijis arī tā, ka jāstrādā trīs dienas no vietas gandrīz bez atpūtas.

Izvēlas Eiropu

Pirmajām klavierēm par  pamatu bija dāņu instruments – vecās klavieres restaurēja un izgatavoja jaunu korpusu. Turpmākās jau tapa, pārveidojot jaunus instrumentus.

“Iesākumā kopā ar dāņiem meklējām atbilstošākās klavieres mūsu projektiem. Lielajām klavieru kompānijām ir dārgais un lētais gals, kas tiek lielākoties ražots Ķīnā. Nospriedām, ka mums ir nepieciešams Eiropas ražotājs. Šobrīd visām klavierēm, ko izgatavojam, pats pamats ir uz “Petrof”, čehu ražojuma instrumenta. Ir atsevišķi projekti, kuriem izmantojam restaurētas “Steinway” klavieres. Mēs, var teikt, darinām to mētelīti, ietvaru. Kokmateriālus izmantojam ļoti dažādus, bet svarīgi, lai tie ir stabili, ar labu krāsas un lakas noturību. Piemēram, ar Amerikas riekstkoka ietvaru flīģelis tapa pasūtītājiem Japānā, bet muzejam Dānijā – no baltā oša,” stāsta Muzikants.

No Latvijas koka

Saskrūvēšanas un krāsošanas process rit apmēram 40 dienas, gandrīz neatejot no instrumenta – saskrūvēt dzelžus, nokrāsot, nopulēt, piegriezt stiklus.

“Latvijā ir labas iespējas sagādāt nepieciešamos kokmateriālus. Klavieru ietvaru var uztaisīt no dažādiem kokiem, bet vēlami stabili un lai tiem ir arī mehāniskā izturība. Kokam obligāti jābūt sausam, mēs pērkam jau žāvētu materiālu. Visbiežāk izmantojam kļavu, riekstkoku un osi,” nianses atklāj Viesturs.

Vai konkrētais koks ietekmē skaņu? “Šajā gadījumā īsti nē. Skaņu dod pašas klavieres. Dažādu koku skaņa neatšķirsies, tas ir minimāli. Vēl jāņem vērā, ka šie nav koncertinstrumenti, bet galvenokārt dizaina, un tur ir mazliet citādas prasības. Šis vairāk ir interjera priekšmets, domāts privātām vajadzībām. Mūsu darinātās klavieres plaši ceļo – Japāna, ASV, Kanāda, Austrālija, daudzas Eiropas valstis, Latvijā gan vēl nav. Pasūtījumi mums ienāk caur “Tone Art”. Katrs instruments ir individuāls, pasaulē ir tikai viens tāds eksemplārs,” uzsver Viesturs.

Patīk, ja ir sarežģīti

Pie vienīgajām klavierēm, kuras paši aizgādājuši uz Kopenhāgenu, uz  “Stevns Klint Experience” muzeju, uzreiz visi darbinieki pēc kārtas sēdušies un aizgrābti spēlējuši, jo bija ļoti labs skanējums.

“Šis bija arī interesants izaicinājums – klavierēm bija jāuzkonstruē speciāli riteņi, jo Heningsena dizainētajām apakšā nav paredzēti ritentiņi. Normāls flīģelis gan ir uz riteņiem. No muzeja bija prasība, ka vajag pārvietojamas. Sorens nekādā ziņā negribēja, ka oriģinālajām kājām liek apakšā riteņus, izskatītos pilnīgi svešādi. Man bija izaicinājums izgatavot riteņus, kas ir pieliekami un noņemami. Man patīk, ja ir interesanti un sarežģīti uzdevumi,” teic Viesturs.

Dāņu uzņēmējs Sorens Vincents Svendsens “Kas Jauns Avīzei” atzīst, ka latviešu amatniekiem ir ievērojama meistarība un ļoti augsta darba kvalitāte. Šeit ražotās klavieres ir unikālas ar īpašo krāsu un materiālu. Instrumenta īpašniekiem tas nav lēts prieks – cenas svārstās no 45 000 eiro par Pola Heningsena dizainētajām stāvus klavierēm jeb pianīniem līdz pat 200 000 eiro par īpaši unikālu instrumentu.

Ar Londonas piedevu

Vai vispirms top pasūtītāja vēlme vai pašas klavieres? Notiek dažādi. “Ir instrumenti, kurus Sorens pasūta, jo vienkārši ir to iedomājies kā labu produktu. Ir arī speciālie pasūtījumi, piemēram, klavieres, kuras ceļoja uz Japānu. Tās pasūtīja dizaineri no Tokijas, un viņi jau bija definējuši, kādas tieši tās vēlas. Mēs nosūtījām arī paraugus saskaņošanai, un tas bija ļoti interesants instruments. “Petrof” rūpnīca speciāli izgatavoja klaviatūru – baltie kauliņi bija melnā krāsā, bet melnie – riekstkoka. Tas bija tiešām īpašs pasūtījums,” atceras Pēteris. Ar klavieru ietvaru ražošanu pēc Heningsena dizaina pasaulē vēl bez viņu darbnīcas nodarbojas tikai Juliusa Blutnera dibinātais uzņēmums Vācijā, Leipcigā.

Kāpēc tieši “Petrof” klaviatūra? “Tāpēc, ka tas ir Eiropas ražotājs, un viņiem tas ir ļoti svarīgi. Piemēram, mums bija klavieres izstādītas Londonā, vienos apartamentos. Ļoti fantastisks skats, tās atradās 56. stāvā un pēc tam aizceļoja uz Ķīnu, jo tur arī ir tirgus. Interesanti, līdzās bija klaviersoliņš, kurš arī ir mūsu izgatavots, bet pretstatā klavierēm ar gludu, melnu ādu. Man Sorens teica, ka rakstījis ķīniešiem: mums tagad ir soliņš ar pīto ādu, kas saskan ar klavieru apdarē izmantoto, un jums nebūs jāpiemaksā, varat to dabūt. Ķīnieši atbildējuši: nē, mēs gribam tieši šo soliņu. Kāpēc? Tāpēc, ka tas pabijis Londonā,” pasmaida Viesturs.

Var arī neprast spēlēt

“Katrām klavierēm pasaulē ir tikai viens eksemplārs. Šādu instrumentu nevar atļauties jebkurš. Brīžiem cilvēki, kuri tās iegādājas, paši nemaz neprot spēlēt. Kuldīgā ir meistars Dāvids Kļaviņš, viņš savām klavierēm liek pašspēlējošo mehānismu, un tas nav tikai tāpēc, ka cilvēki tās neprot spēlēt. Izrādās, pašspēlējošam mehānismam ir vēl papildus labas lietas. Tās, piemēram, pasūta komponisti. Sakomponē skaņdarbu, ievada sistēmā un pa gabalu var klausīties kā tas skan. Kuldīgā Dāvids ir izveidojis koncertzāli un, piemēram, skaņdarbu, kurš spēlējams četrrocīgi, var atskaņot viens pats,” atklāj Viesturs.

Sistēmas, kas montētas viņu izgatavotajām klavierēm, ir bez ierakstītāja, bet tas vēl papildus ir iespējams, jebkura pianista darbu var ierakstīt ļoti augstā līmenī. “Mūziķis spēlē, un mehānisms spēj atkārtot, klavieru kauliņiem ir ļoti augsta jutība – 128 jutības pakāpes. Mēs cenšamies pašspēlējošo sistēmu iestrādāt tā, lai tā būtu neredzama, viss mehānisms ir pilnībā iebūvēts, nav redzami nekādi lieki vadi. Montēt pašspēlējošās QRS sistēmas pie mums no Kuldīgas brauc Ēriks Belte, speciālists, kurš to visu pārzina. Mēs veicam galdniecības daļu, viņš elektronisko,” skaidro Viesturs.

Roku pieliek arī citi meistari

Piedalās arī citi Latvijas meistari, piemēram, metāla detaļas darina ļoti talantīgais metālapstrādes meistars Uģis Gailis. “Ir arī skaņotājs Dmitrijs Larionovs, vienkārši fantastisks klavieru tehniķis, ar milzīgu azartu visam ķeras klāt. Tāpat kā mēs visi, tas viss pilnībā ir komandas darbs,” Viesturs uzsver, ka šim darbam vajag ļoti lielu pacietību, aizrautību un mīlestību.

“Tūlīt ķersimies klāt ļoti interesantām klavierēm. Ar rattan niedru apdari, oriģināli Heningsens tās dizainējis kā tradicionāli melnu instrumentu, bet nu iesaistījusies amerikāņu dizainere Saša Bikoffa, kura nodarbojas ar smalkiem interjeriem. Viņa tikusies ar Sorenu, un tas ir Sašas redzējums par šīm klavierēm. Viņa zīmēja skices, un es tās pilnveidoju. Divas klavieres pēc viņas veidotā dizaina jau tapušas, vienas tiek sūtītas uz Ķīnu, otras uz Kopenhāgenu. Nākamās tiks izgatavotas ar lieta stikla vāku un nerūsējošā tērauda apdari,” atklāj Viesturs.

Šīs klavieres pasauli pārsteigs arī ar Latvijas stikla mākslinieces Andas Munkevicas vārdu – būs viņas veidotais stikla vāks, mākslas darbs, iekšā pašspēlējošais mehānisms, un ir iecere, ka būs arī mazliet gaismas ilūzija. Jāizgatavo īsā laikā, jo klavieres izstādīs Vācijā, Ķelnē, izstādē IMM jūnija sākumā.

No tumšas bildes līdz pārliecībai

“Sākumā man mazliet bija bail uzņemties ko tādu. Man ir tā – vispirms uzņemos risku un pēc tam tikai domāju. Pašām pirmajām klavierēm, kuras darinājām, vairāk bija krāsošanas darbi, nākamās bija jau sarežģītākas, jo vajadzēja pārbūvēt. Daudzas lietas ir tādas – tu ķeries klāt, bet īsti nezini, ko darīt. Ar pirmo instrumentu bija tumša bilde, ar katru nākamo ir lielākas prasības pret sevi. Šobrīd gan ir pārliecība – es jau zinu, kas jādara, kādas prasības, kas jāievēro. Ir iegūta pieredze, kas ļauj domāt: jā, mēs to varam!” priecājas Viesturs.

Lai mazinātu izmaksas, varbūt varētu taisīt vienādas? “Neko ļoti ietaupīt no tā nevarētu, un vienā brīdī kļūtu garlaicīgi. Šo darbu nevar darīt, kad ir garlaicīgi,” pārliecināts ir meistars.

Vaicāti, vai paši arī prot spēlēt klavieres, vīri atbild noraidoši. Viestura dēls gan ir mūziķis, bet sitaminstrumentālists. Arī Sorens atzīst, ka neprot spēlēt klavieres, taču savā dzīvē brīnišķīgāko klasiskās klaviermūzikas koncertu klausījies Rīgā – Operas namā.