No kalna lejā - un atpakaļ. Artūra Forsta un viņa ģimenes veiksmes stāsts līdz reklāmas aģentūrai "MIXD"

Deviņdesmitos gadus piedzīvojušie noteikti atceras uzņēmumu ar nosaukumu "SWH Rīga". Tolaik tā bija pati varenākā un bagātākā kompānija Latvijā, kas nodarbojās ar visu ko – sākot no IT risinājumiem un beidzot ar naftas tranzītu. Māris Forsts bija viens no "SWH" viceprezidentiem un spēlēja uzņēmumā būtisku lomu. Dažu gadu laikā gan "SWH" no augstumiem nogāzās bezdibenī un izputēja (tagad pāri palicis tikai viens no šīs grupas uzņēmumiem – "Radio SWH"), bet Māris Forsts zaudēja teju visu.

Kādēļ to stāstām? Tādēļ, ka Artūrs Forsts ir Māra Forsta dēls. Dažreiz var šķist, ka ir jāpiedzimst pareizajā ģimenē, lai sasniegtu virsotnes. Mantojot no vecākiem jau uzbūvētu impēriju, atsperties ir krietni vieglāk, un nākamajām paaudzēm šķietami vairs nav jāiespringst. Tik vien kā jāprot pareizi stūrēt jau peldošu kuģi. Bet ko tad, ja ierastais dzīves ritējums tiek aprauts ar stopkrānu un kuģa vairs nav? Neraugoties uz visiem pārdzīvojumiem, Artūrs ir spējis radīt uzņēmumu, ko droši var saukt par veiksmes stāstu – no nulles līdz līderim savā nozarē.

Tēva ēnā

Vai tava bērnība krasi atšķīrās no vienaudžiem?

Jā un nē. Mani vecāki, kā vairumam manu vienaudžu, ļoti daudz strādāja. Atšķirīgais bija tas, ka tēvam padomju laikos bija iespēja gūt pieredzi, braucot uz ārzemēm, un darboties plašākā mērogā. Līdz ar to arī ģimenes labklājība tika uzaudzēta, apejot komunisma līkločus. Kad biju vēl pavisam mazs, visai kolhoza "Ādaži" vadībai, kur darbojās arī mans tēvs, jau bija "Toyota Corolla" mašīnas. Tie vēl bija padomju laiki. Iedomājies, braukāt pa padomju Latviju ar japāņu mašīnu! Cilvēki atskatījās un brīnījās. Bija sajūta, it kā brauktu ar "Bentley"...

Taču, ja tev ir dots vairāk nekā pārējiem, tu jau tādēļ nekļūsti par apbrīnas objektu. Nē, tu kļūsti par skaudības objektu. Tu ar šo sajūtu izaudz un pie tās pierodi. Labi bija tas, ka vecāki mani ātri aizsūtīja projām mācīties, jo, ja tu dzīvo pilnīgā komfortā, tad diez kāda vēlme par kaut ko cīnīties nerodas. Kāpēc censties, ja viss tāpat ir? Tikai tādēļ, ka vecāki liek? Man tādas pienākuma izjūtas nebija, es vienkārši plūdu pa dzīvi. Un, kad vidusskolas laikā man piedāvāja braukt mācīties uz Ameriku, es labprāt piekritu.

Drosmīgs lēmums jaunietim – pamest ierasto vidi un braukt kaut kur tālu projām...

Tēva draugi tolaik bija pārcēlušies uz Ameriku un, kad man bija 13 vai 14 gadu, piedāvāja braukt uz turieni mācīties privātskolā. Man divreiz nebija jāsaka, jo pēc dabas esmu diezgan liels avantūrists un pasaules plašumi mani vienmēr ir interesējuši. Vienīgā doma bija, ka neprotu runāt angliski, taču tas mani īpaši neuztrauca – ja ir iespēja, jābrauc!

Kur tu Amerikā dzīvoji?

Oregonā. Godīgi sakot, es pat īsti nezināju, uz kurieni braucu. Lidoju viens pats caur Londonu, Ņujorku un Sietlu, gandrīz nemaz nezinot angļu valodu, tikai apmērām tādā līmenī – "where is my pencil"? Visus četrus vārdus, ko zināju, liku kopā, lai pateiktu stjuartei, ka man vajag ūdeni. Taču tad ieslēdzās kaut kāds izdzīvošanas instinkts, un mēneša laikā es iemācījos tekoši runāt.

Tēvam jau tolaik bija vīzija, ka, ja gribam kaut ko izdarīt, ir jāskatās ārpus Latvijas un jādomā plašāk. Valoda ir jāprot tādā līmenī, lai tu varētu ne tikai restorānā pusdienas pasūtīt, bet brīvi sarunāties. Kamēr nerunāsi svešvalodā brīvi, vietējie nepieņems kā savējo. Tas ir tāds kā dabīgais filtrs. Un tas ir būtiski arī biznesā – tikai tad, ja perfekti zināsi valodu, varēsi normāli sadarboties ar amerikāni vai angli. 

Vecāki vēlējās, lai pēc Amerikas dodos mācīties uz Šveici. Uz turieni brauca divu veidu bērni. Pirmie bija Rietumu biznesmeņu bērni, kurus vajadzēja piespiest mācīties, jo režīms tur bija ļoti stingrs; diena bija saplānota tik sīki, ka brīvas 15 minūtes likās liela greznība. Otrie nāca no bijušā padomju bloka – sabiedrības elites atvases, kurām pamatvaloda ir krievu, piemēram, Alīna Nazarbajeva. Es ļoti labi sapratos ar abām šīm grupām un abās biju savējais. Tad sapratu, ka tā ir liela priekšrocība, ja spēju darboties kā vienojošais faktors starp abām šīm pasaulēm.

Kāda bija atgriešanās dzimtenē?

Kamēr studēju un dzīvoju ārzemēs, Latvijā viss bija mainījies. Pēc atgriešanās secināju, ka visa mana smalkā izglītība te nevienam īsti nav vajadzīga un ar atplestām rokām mani neviens negaida. Tādēļ 2000. gadu sākumu atceros tikai kā nebeidzamu lejupslīdi. Turklāt tas kritiens nav ātrs, bet gluži kā pa pakāpieniem. It kā jau galva strādā un gribēšana kaut ko darīt ir, taču tas lielais, grimstošais kuģis tevi velk līdzi lejā. 

Tobrīd man likās, ka tas ir sliktākais laiks manā dzīvē, taču ar tagadējo domāšanu saprotu, ka tas bija labākais, kas varēja notikt, jo tieši tad es visvairāk iemācījos. Tieši tad no bezrūpīga jaunekļa pamazām kļuvu par vīrieti, kurš nebaidās stāties pretī grūtībām.

Liktenīgais klients

Tev nācās pašam meklēt savu ceļu?

Jā, bija vairāki neveiksmīgi mēģinājumi. Jau sākumā sapratu, ka visu laiku esmu tēva ēnā un viņu pārspēt praktiski nav iespējams. Visi uz tevi skatās un domā – nu, jā, šajā gadījumā gan ābols ir nokritis tālu no ābeles... Tev smaida un ar tevi priecīgi sveicinās, taču aiz muguras saka – tas jau tikai dēliņš, viņš pats taču neko nav izdarījis... Diezgan draņķīgi, man nepatika šāds variants. 

Tādēļ es ātri sapratu, ka nabassaiti vajag pēc iespējas ātrāk pārgriezt. Iet tēva pēdās un mēģināt glābt grimstošo kuģi – tam nav jēgas. Vienā dienā pieņēmu lēmumu darīt kaut ko citu. Sāku mācīties reklāmas lietas, un tad jau Varis Lazo man piedāvāja darbu aģentūrā "Saatchi&Saatchi". Tobrīd tā neapšaubāmi bija spēcīgākā aģentūra Latvijā. Tas ļāva gūt labu pieredzi, taču gribējās pašam kaut ko savu. 2007. gada nekustamo īpašumu krīzes priekšvakarā jau biju gatavs atvērt pats savu aģentūru, taču tobrīd parādījās pirmie signāli, ka būs lielas ziepes, tādēļ, par laimi, šo lēmumu atliku uz vēlāku laiku.

Kad viss atkal sāka iet uz labo pusi, parādījās doma iekarot Vācijas tirgu, sadarbojoties ar vienu lielu vācu koncernu, kas bija ieinteresēts izmaksu samazināšanas nolūkā izmantot Latvijas darbaspēku. Šis projekts bija saistīts ar IT un mārketingu. Pa daļai tā arī notika, taču drīz vien kļuva skaidrs, ka viss nebūs tik skaisti un kaut kādi labie onkuļi klientus nepiedāvās. Pamazām tas izvērtās par IT biznesu, un es sapratu, ka man tur vairs īsti nav ko darīt, jo es neesmu IT cilvēks. Taču pieredzi ieguvu vērtīgu. Pēc tam vēl kādu laiciņu pastrādāju mediju aģentūrā pie Henrija Bukava, kur arī daudz ko iemācījos.

Bet beigu beigās tomēr pats sāki savu biznesu?

Pa vidu vēl strādāju citā mediju aģentūrā, taču tad vienā brīdī tiešām sapratu, ka gribu pats savu. Pirms tam jau biju sadarbojies ar Jāni Berķi, un parunājoties sapratām, ka abi kopā varam uzsākt kaut ko jaunu. Interesanti, ka arī mūsu tēviem savulaik bija kopīgs bizness un diezgan tuva pazīšanās, taču bērnībā mani un Jāņa ceļi nebija krustojušies. Bet, tikko bijām sākuši kaut ko darīt, tā sākās kovids.

Ne pārāk labs brīdis jauna biznesa uzsākšanai...

Mēs bijām nostrādājuši tikai pāris mēnešus, kad sākās pandēmija. Atceros, ka bija piektdienas vakars, es braucu ar mašīnu pāri Vanšu tiltam, un pilsēta pilnīgi tukša. Es vēl nodomāju – interesanti, kas notiks pirmdien... Bet pirmdien klienti sāka zvanīt cits pēc cita, lai apturētu iesāktos projektus. Cik ilgi mēs tādā režīmā varētu izturēt? Varbūt mēnesi, bet otrajā mēs jau būtu mīnusā. Tādēļ pienāca brīdis eksistenciālām pārdomām – ko tagad darīt?

Labi, ka mums bija arī dažas starptautiskas iestrādes. Parādījās viens klients no Vācijas, kuram tad arī nolēmām mobilizēt visus resursus. Patiesībā jau citu variantu tobrīd nemaz nebija. Pirmos trīs mēnešus viņi mūs vienkārši pārbaudīja – nebija nekāda budžeta, nekādas peļņas. Bet tad vienā brīdī vācieši saprata, ka mēs viņiem deram, un atgrieza visus krānus vaļā. Pirmo, 2020. gadu mēs pabeidzām ar septiņu miljonu apgrozījumu, kaut gan gada pusē nebijām tikuši pat pie miljona. Bet tāds apgrozījums jau tevi Latvijas reklāmu aģentūru sarakstā noliek apmēram pa vidu. 

Un tas viss – pateicoties tikai vienam klientam?

Būtībā jā. Taču, ja paskatāmies Latvijas reklāmas aģentūru vēsturi, tad gandrīz visām veiksmes stāsts ir sācies ar vienu lielu klientu, kas ļauj iegūt atspēriena punktu. Mūsu gadījumā tas bija Vācijas uzņēmums ar daudziem desmitiem apģērbu veikalu. Tie tirgoja vidēja līmeņa apģērbu, kas automātiski nozīmē lielu reklāmas budžetu. Tajā biznesā ir kāds interesants paradokss: kaut gan varētu likties, ka lielāks budžets noteikti ir lielajiem un dārgajiem zīmoliem, patiesībā tie strādā uz nelielu auditoriju, un viņiem nav daudz naudas reklāmai. 

Iedomājies – mūsu klients mēnesī reklāmai tērē ap trim miljoniem eiro! Tas taču ir gada reklāmas budžets Latvijas lielākajam reklāmdevējam! Kad tu ieraugi tās summas, sākumā iestājas šoka sajūta, jo Latvijā esi pieradis pie citiem cipariem. Tu ļoti labi zini, kā strādāt Latvijas apstākļos, bet tagad tev jādarbojas pavisam citā līmenī. 

Un tajā līmenī ir vēl kāda īpatnība. Latvijas e-komercijas tirgū ir ļoti liela konkurence un viens ar otru pieredzē nedalās, bet Eiropā ir citādi. Tur darba pietiek visiem un konkurence nav tik ļoti izteikta. Tādēļ tur uzņēmumi mēdz apmainīties ar informāciju – tādi kā "online" klubiņi, kuros iekļūt nav viegli, taču, ja esi tur ticis, tad tu piekļūsti ļoti noderīgas informācijas apmaiņai. Īpaši vērtīgi tas bija pandēmijas laikā, kad e-komercija attīstījās zibens ātrumā. Kas būs tālāk – redzēs.

Jauni laiki, jauni ieradumi

Iznākumā e-komercija nokaus parasto tirdzniecību?

Jā, domāju, ka tas notiks neatgriezeniski. Viens piemērs – pandēmijas laikā "Melnajā piektdienā" pirms Ziemassvētkiem visi iepirkās internetā, jo citu variantu jau nebija. Bet kas notika pagājušajos Ziemassvētkos, kad veikali jau bija vaļā? Visas gudrās galvas teica, ka gan jau cilvēki iepirksies veikalos. Piesardzīgākie prognozēja, ka uz veikaliem ies tie, kuri ir noilgojušies pēc veikalu sajūtas, bet pārējie turpinās iepirkties onlainā. Taču man pieejamā statistikā es neredzēju, ka e-komercijas apjomi būtu mazinājušies. Jo tagad internetā ir sākusi iepirkties arī sabiedrības daļa vecumā virs 50 gadiem.

Turklāt pandēmijas laikā ir attīstījies drošas iepirkšanās starpniecības bizness, jo tagad šajā sfērā nav vairs tikai viens pats "PayPal" vien. Tradicionālās bankas to pilnīgi palaida garām, un šķiet, ka tās vēl tagad nav sapratušas šo biznesa modeli. Tagad šo tirgu neatgriezeniski ir pārņēmušas maksājumu platformas, kas nodrošina vienkāršu lietu – pārdevējs naudu nesaņems, kamēr pircējs būs saņēmis preci. Un ar to pašu drošas iepirkšanās jautājums ir atrisināts, turklāt pircējam tas papildus neko nemaksā, jo izmaksas sedz pārdevējs. Bet maksājumu platforma par starpniecību paņem no trim līdz pat kādiem padsmit procentiem – bankas par tādu peļņu pat nevar sapņot. 

Nu, lūk, un mēs tajā visā ienirām un itin labi iedzīvojāmies. Nu jau mēs vairs neesam klasiskā reklāmas aģentūra, bet vairāk darbojamies kā konsultanti. Jo tradicionālā aģentūra tā īsti vairs nevienam nav vajadzīga.

Nav tā, ka tradicionālās reklāmas, piemēram, televīzijā vai presē pamazām mirst, piekāpjoties sociālajiem tīkliem?

Es teiktu, ka transformējas. Emocionālajā ziņā nav neviena cita medija, kas auditoriju spētu uzrunāt labāk par televīziju. Sava vieta ir arī radio. Visi teica, ka prese pazudīs, taču tā nekur nav pazudusi, un domāju, ka vēl piedzīvos renesansi. Digitālie mediji patlaban vienkārši ir pārsātināti ar reklāmu, kas no reklāmdevēja viedokļa nav nemaz tik labi. Ja man "YouTube" vidē skatītāja uzmanība jādala ar vēl kādām desmit reklāmām, tas jau vairs nav īsti efektīvi. Lai tevi pamanītu, nākas darīt kaut kādas pilnīgi idiotiskas lietas un skriet ar pieri sienā. Patiesībā jau mums ir paveicies, ka trāpījām īstajā laikā. Ja mēs būtu vecā un tradicionālā aģentūra, mums būtu ļoti grūti mainīties un piemēroties jaunajiem tirgus likumiem. 

Tātad tagad jūs orientējaties uz Eiropas tirgu?

Jā, esam iekarojuši savu vietu Centrāleiropā. Vācijas aģentūru topā mēs apjoma ziņā esam kaut kur pa vidu. Holandē esam viena no topa aģentūrām. Šīs abas valstis e-komercijā ir ļoti aktīvas, un mūsu jājamzirdziņš ir tieši šī joma.

Jau pirmā komunikācija ar vāciešiem man iznīcināja jebkādas ilūzijas par šo tirgu. Sapratu, ka vāciešiem labāk patīk vācieši, bet mēs viņu reputācijas kartē esam kaut kur perifērijā, jo par mums neviens neko nezina. Taču, no otras puses, tā varbūt arī ir priekšrocība. Igauņus Eiropā zina kā digitalizācijas ieviesējus, bet par Latviju Eiropā nav nekādu asociāciju. Nulle! Jā, varbūt vācietis zina, kur Latvija atrodas, bet tas tad arī viss. Un tas dod iespēju mums sākt no baltas lapas, lai radītu par sevi labu iespaidu. Taču pie viņiem ir jāiet ar trīsreiz labāku piedāvājumu, nekā ir konkurentiem.

Jūs droši vien varat vāciešus iepriecināt ar patīkamu cenu?

Ja vajag, tad tiešām varam būt šajā ziņā ļoti agresīvi. Taču tur ir kāda problēma – ja vienreiz nolaidīsi cenu, tad ej un pēc tam mēģini tikt atpakaļ normālā līmenī! Tad jau labāk ir mēģināt pārdot labu servisu. 

Visam pamatā ir komunikācija un spēja būt pieņemtam viņu vidē. Te mēs nonākam pie stāsta sākuma – visam pamatā ir valoda. Tie reklāmisti, kas strādā pie mums, vairumā gadījumu nav nākuši no Latvijas aģentūrām. Jo tur ir labi speciālisti, taču viņi pietiekami labi nerunā angliski. Un tas man neder. Tu savu zināšanu bagāžu nespēj nevienam nodot tālāk, ja stosties. Labāk ņemt darbā jaunus cilvēkus, kuri ir mācījušies ārzemēs un labi prot angļu valodu. Pārējo mēs iemācīsim, nav jau nekāda raķešu zinātne. Man ļoti gribētos, lai šajā virzienā darbotos arī citi, jo Eiropa ir liela un darba tur ir tik daudz! Pietiks visiem!

Augšup un lejup

Stāsts par biznesa kāpumiem un kritumiem nebūtu pilnīgs, ja to nepapildinātu ar Artūra tēva Māra Forsta atziņām – viņš patiešām ir piedzīvojis gan fantastisku augšupeju, gan smagu kritienu un spējis ar šiem pārbaudījumiem tikt galā.

Varenais SWH

Kad beidzās agrofirmas "Ādaži" ēra, kurā Māris vadošā amatā bija nostrādājis daudzus gadus, toreizējais premjerministrs Ivars Godmanis viņam piedāvāja vadīt valsts kompāniju "Interlatvija", kurai deviņdesmito gadu sākumā neilgu laiku būtībā bija monopolstāvoklis Latvijas ārējā tirdzniecībā. Tālāk sekoja darbība to laiku jaudīgākajā Latvijas kompānijā SWH Riga.

"Tas bija laiks, kad visur sākās privatizācija. Taču, lai kaut ko privatizētu, bija vajadzīga nauda, bet praktiski vienīgā kompānija Latvijā, kurai tolaik bija brīvi līdzekļi, bija SWH," SWH apbrīnojami straujo augšupeju skaidro Forsts. SWH sākumkapitāla avots bija vienkāršs: kompānijas vadītājs Ainars Gulbis reiz lidmašīnā nejauši bija iepazinies ar Vācijā strādājošo latviešu uzņēmēju Jāni Gobiņu, kurš ieminējies, ka latviešu programmētāji varētu pelnīt labu naudu, pildot vācu pasūtījumus. SWH tad arī pievērsās šim biznesam un nopelnīja pirmo lielo naudu, ko varēja ieguldīt privatizācijā.

Tik lielai aktivitātei privatizācijas frontē gan bija arī mīnusi, jo mēģinājumi aptvert pēc iespējas vairāk biznesa virzienu tad arī beigu beigās noveda pie SHW lejupslīdes. Atskatoties pagātnē, to atzīst arī Māris Forsts: "Var piekrist, ka tā tiešām bija, taču toreiz tas viss notika kaut kā pats no sevis – viens uzņēmums, otrs, trešais... Protams, tā bija kļūda, jo droši vien brīvos līdzekļus labāk būtu bijis ieguldīt esošajos uzņēmumos, nevis privatizēt arvien jaunus un jaunus. Bet nebija jau arī laika kaut ko analizēt un kārtīgi pārdomāt. Atcerēsimies, ka tajā laikā jau vēl nebija sakārtota  privatizācijas likumdošana un daudzus likumus nācās rakstīt no jauna – mums bija vairāki desmiti juristu, kuri strādāja ar šīm lietām! Tie likumi, ko toreiz palīdzēja izstrādāt mūsu juristi, vēl tagad darbojas."

Virzienu, kurā darbojās SWH grupa, bija tiešām daudz – sākot no informācijas tehnoloģijām un naftas biznesa, beidzot ar preses izdošanu un sportu. "Izdarījām jau arī daudz laba, piemēram, ieguldot naudu basketbolā, ko mēs tajā laikā patiešām pacēlām. Tādu projektu bija ļoti daudz – kaut vai tas pats "Radio SWH", kas beigās izrādījās vienīgais dzīvotspējīgais projekts. Toties avīzes Labrīt! finansēšanas projekts pilnīgi izgāzās, tāpat arī iesaistīšanās banku biznesā. Ar šodienas domāšanu es teiktu, ka vairāk vajadzēja koncentrēties uz Ventspili un tranzītbiznesu, kur tobrīd tiešām varēja daudz izdarīt, jo tad vēl nebija nekādu konfliktu ar krieviem. Bet līdzīgas kļūdas pieļāva arī citas kompānijas, jo cik tad no tām vispār izdzīvoja?"

Grupējumu kari

Diezgan mežonīgā deviņdesmito gadu biznesa vide daudziem izrādījās liels pārbaudījums, ko ne visi spēja izturēt. Mārim Forstam konfliktējošās attiecības, kas sāka veidoties starp tā laika biznesa grupējumiem, nebija pieņemamas, un viņš no brīva prāta pieņēma lēmumu no šīs spēles izstāties.

"Kad mēs sākām, katram bija tikai divas žaketes un labākajā gadījumā volga. Taču pagāja daži gadi, un visiem bija mersedesi un viss pārējais. Pārbaudījumu ar naudu ir ļoti grūti izturēt. Tas attiecās ne tikai uz SWH, bet arī visiem pārējiem tā laika uzņēmējiem. Sākumā jau mēs visi bijām draugi, taču palēnām vien attiecības sāka sašķobīties. Ir diezgan grūti piefiksēt to brīdi, kad tavs biznesa partneris sāk domāt – kāpēc gan tev ir tik daudz naudas, vai tad man nevajadzētu vairāk? Ar to jau viss sākās, kas mūsu gadījumā noveda pie konflikta starp rīdziniekiem un ventspilniekiem. Beigās tas izvērtās par nopietnu karu, kas man nebija pieņemami, un es aizgāju gan no SWH, gan no visiem amatiem Ventspilī, kas man tur bija. No šodienas viedokļa raugoties, tas bija muļķīgs gājiens, jo, prom ejot, es nepieprasīju savu biznesa daļu. Taču tolaik biju iedomājies, ka ātri izveidošu pats savu biznesu. Bet izrādījās, ka tukšu vietu vairs nebija, visi jau strādāja ar lielajām kompānijām... Tā nu otro reizi savā mūžā – pirmā bija pēc Ādažiem – paliku pie sasistas siles."

Cik smagi tas bija cilvēkam, kurš pieradis apgādāt ģimeni tā, lai tai nekā netrūktu, un naudas allaž bijis pietiekami, varam tikai mēģināt iztēloties. Kritiens bija sāpīgs, un Forsts saprotamu iemeslu dēļ to negrib pat atcerēties: "Kad aizgāju no visiem amatiem, kaut kāda nauda man bija, taču tā ātri beidzās. Bija arī nekustamais īpašums, ko nācās ieķīlāt, un beigu beigās to pazaudēju. Kā to pārdzīvoju? Nu, kaut kā jau pārdzīvoju... Galu galā, jaunībā jau arī bija smagi brīži, jo armijā dienēju desantniekos – un tur iemācīja izturēt visu. Tādēļ man šķiet, ka jaunam cilvēkam, lai viņš kļūtu par vīrieti, arī tagad dienests armijā tomēr ir nepieciešams."

Investīcija, kas atmaksājās

Ja nu ir kaut kas, ar ko Māris var tagad būt lepns, tad tas ir lēmums savulaik investēt līdzekļus dēla izglītībā. "Man ir prieks, ka izdevās apmaksāt Artūra izglītību. Zināmā mērā jau tas bija nežēlīgi – aizsūtīt viņu uz Ameriku. Turklāt tā skola neizrādījās tik laba kā cerēts, taču vismaz angļu valodu viņš pa to gadu iemācījās. Pēc tam izdevās tikt ļoti elitārā skolā Šveicē, kur bija patiešām dzelžaina disciplīna. Pēc pirmajām divām nedēļām Artūrs man zvanīja un sūdzējās, ka esmu viņu aizvedis uz cietumu, nevis skolu! Par katru pārkāpumu sekoja sods. Atceros, ka biju aizbraucis ciemos pie Artūra, bet tajā pašā laikā bija atbraucis arī Kazahstānas prezidents Nazarbajevs, kura meita arī tur mācījās. Taču meita bija kaut ko nostrādājusi, un skolas direktors Nazarbajevam pateica – atvainojiet, viņa ir pārkāpusi noteikumus un tādēļ nedrīkst pamest skolas viesnīcu! Gods kam gods, Nazarbajevs arī neko neiebilda un aizbrauca. Taču izglītību tur varēja iegūt ļoti labu, tāpat arī kontaktus ar studiju biedriem visā pasaulē. Pēc atgriešanās Latvijā Artūram sākotnēji nebija viegli atrast sev piemērotu vietu, taču, par laimi, beigu beigās tas tomēr izdevās. Es nešaubos, ka tagadējā biznesā viņam viss izdosies un ies uz priekšu. Un kā tēvs esmu patiešām lepns, ka viņš visu izdarījis pats."