Jogurtu pionieris no Šveices: Lukass Lucs jau teju 30 gadu par savām mājām sauc Kurzemi

“Es atbraucu uz Latviju 1994. gadā, tātad esmu šeit jau 29 gadus. Biju dienēt armijā, atgriezos un prātoju, ko vēl darīt. Vai mācīšos tālāk par piena pārstrādi vai apgūšu vēl ko citu? Nolēmu papildināt zināšanas ekonomikā. Švercenbahas pilsētai bija sadarbība ar Aizputi, un šeit bija vajadzīgi speciālisti. Es toreiz biju vienīgais, kurš nodarbojas ar piena pārstrādi, visi pārējie bija zemnieki. Vaicāju – kurp jābrauc? Man atbildēja – uz Latviju,” atceras Lukass.

Uz kuru kontinentu?

Tāds bija viņa pirmais jautājums – kurā kontinentā atrodas Latvija? “Kā kurā? Eiropā,” viņam atbildēja, bet šveicietis neticēja. “Eiropā tādas valsts nav. Vai Skandināvijā? Taču man Skandināvijas valstis saistījās ar zviedriem un norvēģiem. Saka – bijušā PSRS. Nu nē, tur nav ko ēst, ir auksts un darbojas mafija. Nekur nebraukšu!”

Tomēr Lukass ļāvās pierunāties, sak, vai tad nevar vienu gadu no dzīves ziedot? “Tā es šurp atbraucu 1994. gada novembra beigās. Atceros, toreiz bija briesmīga ziema – divdesmit grādu sals, un tur, kur es dzīvoju, nebija pat īpašas apkures. Tas bija Kazdangas pagastā, apmēram desmit kilometrus no Aizputes. Es jutos kā eskimoss, bet Kazdangas lauksaimniecības tehnikuma meitenes  staigāja īsos džinsa auduma mini bruncīšos. Kā viņām nesala?” pasmaida Lukass.

Jogurtu celmlauzis

No Vācijas kā humāno palīdzību toreiz Kazdangas tehnikumam uzdāvināja nelielu piena pārstrādes komplektu. Lukass to izremontēja, iekārtoja un uzsāka ražot jogurtus. Pats nodomājis – strādāt var visur, pamēģinās. Pamazām arī sācis iepazīt tuvākos Latvijas piena pārstrādes uzņēmumus, un ražotāji šveicietim nākuši palīgos ar labiem padomiem.

“Tad arī latvieši sāka saprast, kas ir īsts jogurts – kopš 1996. gada. Man šķiet, es biju viens no pirmajiem, kurš uzsāka jogurta ražošanu Latvijā,” spriež Lukass.

Pašā sākumā gan īsti neveicies, jo viņš ražoja pēc Šveices receptēm, kā savā dzimtenē iemācījies – skābākus pēc garšas. Tikmēr latvieši vēlas saldākus. “Man beidzās viena no izejvielām, un nevarēju to vairs atrast. Vajadzēja samainīt, jaunais ražojums, šķiet, vairāk bija latviešu gaumē.”

Šķiņķis vai skinkis?

Toreizējā Kazdangas tehnikuma direktore Vija Grava ļoti labi runāja vāciski, Lukasa dzimtajā valodā. “Viņa man sākumā tulkoja, piepalīdzēja privāti un arī darba vajadzībām. Pēc nepilna mēneša Vija pateica – viss, ja es tev visu laiku tulkošu, tu pats latviešu valodu nekad neiemācīsies! Un privāti man vairs netulkoja. Vija pateica – viss, runā latviski! Tā arī valodu esmu iemācījies. Reizēm gan cilvēki uz mani skatās izbrīnīti, ja kaut ko nesaprot. Es uzreiz saku vēlreiz vai nedaudz citādāk. Laikam jāpierod pie stila, kādā runāju. Ja cilvēks mani pazīst, tad noteikti saprot arī manu runas stilu,” teic tagadējais aizputnieks.

Ar valodu reizēm gadās joki, Lukass izstāsta teju vai anekdoti no dzīves: “Devos pie kaimiņiem, laukā lija lietus, un no jumta sāka tecēt ūdens. Laikam tas latviski nozīmē sūcēt. Taču es nesapratu – lietus lija vai sūds ir pie griestiem? Nu sūce, griesti, bet es to nepratu izteikt. Es arī latviski nepratu izrunāt šķiņķis, bet teicu skinkis. Ja kaut ko nezinu, gan nekautrējos, bet pavaicāju. Nav jau tik traki!”

Pats ražo, pats uz tirgu

Pēc kāda laika Lukasa piena pārstrādes uzņēmums Kazdangas pagastā dažādu problēmu dēļ tomēr beidza pastāvēt. “Pērn decembrī sapratu, ka atkal vajag kaut ko darīt savā profesijā. Man ir atļauja kā mājražotājam. Nevēlos arī vairs 30 cilvēku komandu. Nodibināju jaunu uzņēmumu, bet logo palika iepriekšējais, Mājas gardums ir zināms. Tagad galvenokārt strādāju viens pats un tikai reizēm kāds piepalīdz. Ir gan doma pieņemt darbā vienu vai divus cilvēkus, bet ne vairāk, jo ar šodienas izmaksām viens darbinieks izmaksā vismaz 1000 eiro. Taču šī nauda man ir jānopelna. Lai nopelnītu 1000 eiro, kādam ir jābūt apgrozījumam!” saka uzņēmējs.

Tomēr kopumā viņš ar visu ir apmierināts. Nedēļas sākumā ražo jogurtus, piektdienās un sestdienās pats tirgojas Liepājas Pētertirgū. “Bija mana produkcija arī Rimi lielveikalos, Igaunijā. Visi grib lēti, bet izmaksas taču nepārtraukti pieaug! Tā ir ļoti liela problēma, produkciju nevar ļoti lēti pārdot.”

Lukass atzīst, ka sākumā bijis grūti pašam tirgoties: “Esmu ražotājs, ne tirgotājs. Taču maks bija kļuvis diezgan tukšs, un kaut kas bija jādara. Ar to, ka Aizputē iztirgošu dažus spainīšus jogurta, nepietiks. Nesanāks pat ģimenei maizīti nopirkt.”

Tagad nedēļā viņš saražo apmēram 300 kilogramu jogurtu un desertu, uzņēmums pamazām aug. Par produkciju interese esot arī Rīgā, bet aizputnieks teic, ka šī ir maza ražotne un pagaidām par to nedomājot, visu vajagot pamazām. “Man jumts ir virs galvas, rēķinus varu samaksāt. Vai laime slēpjas tikai tur, kāds man būs apgrozījums? Man ir divi mazi bērni, un gribu arī kaut ko dzīvē redzēt. Nevar no rīta līdz vakaram tikai skriet naudai pakaļ.”

Jāpiemērojas pavasarim

Sākumā jaunajam uzņēmumam īpaši nebijis apgrozījuma, un Lukass nolēmis, ka sāks ar pilnpiena produktiem, bet no vājpiena ražos mazāk. “Tagad gan Pētertirgū redzu šādu ainu – tuvojas pavasaris un vasara, dāmas grib kļūt slaidākas un taujā pēc jogurta, kur tauku ir 0%. Plānoju, ka tuvākajā laikā tādi taps,” ieceri atklāj uzņēmējs.

Viņa ražotajiem jogurtiem un desertiem ir dažnedažādas piedevas. “Es uzskatu, ja, piemēram, piedevās ir mango, tad jogurtam jābūt bagātam ar šiem augļiem. Nevar būt tikai zemeņu aromāts, jābūt īstām zemenēm. Man ir jogurti ar mango, mandarīniem, plūmēm, kas latviešiem ļoti garšo, šokolādi, zemenēm, persikiem, citiem augļiem un ogām. Izdomāju biezpiena desertu, kur apakšā jogurts, bet virsū putotas zemenes. Lieku lietā savu domāšanu – ko vēl varētu? Piemēram, biezpiena desertu ar ķiršiem un šokolādi. Jāuztaisa garšīgi, cilvēkiem patiks, un būs atkal kas jauns.”

Padomāts arī par vegāniem

Augļi un ogas pamatā ir saldētas, sulas – koncentrāti. Lukass jau 35 gadus darbojas savā profesijā un neizmanto ne cieti, ne biezinātājus. “Jogurti tiešām top no tīra piena, kuru man piegādā vietējais lauksaimnieks. Ilgi mocījos, lai iegūtu vajadzīgo biezumu. Nevaru sevi daudz slavēt, bet pircēji šķiet apmierināti. Saka – garšīgs, citādāks, nobaudot vienu šādu jogurtu, esot jau paēdis. Man ir tā – ja pašam garšo, varu pārdot, ja nē, nespēju iesmērēt. Esmu pat vairākkārt mocījis recepti, un – beidzot ir garšīgi! Priecājos, kad man saka – kā es gaidīju piektdienu un sestdienu, kad atkal būs gardais deserts.”

Klāstā gan ir viens ražojums, kur no govs piena nav ne piles – no kokosriekstu piena: “Man ir pazīstami vegāni, kuri pirms daudziem gadiem jau vaicāja – vai nevari izdomāt kaut ko vegānisku?”

Latvija Lukasam patīk, ja tikai nav jārunā par politiku. Viņaprāt, skaista zeme. “Citi prasa, kāpēc ne Šveice? Tur, protams, viss ir ļoti sakopts, uzglancēts, bet tas arī maksā bargu naudu. Šveice ir ļoti dārga valsts. Bet nav taču problēmu iekāpt mašīnā vai lidmašīnā un doties turp. Uz Šveici tagad gan bieži nebraucam, jo ir mazi bērni. Agrāk turp devāmies vienu līdz divas reizes gadā. Aizpute ir jauka Kurzemes mazpilsēta, esmu vairākas reizes bijis arī Vidzemē, Valmierā, kur palīdzēju vienam ražotājam. Biju arī Daugavpilī, Ventspilī, Kuldīgā.”

Projektu finansē "Mediju atbalsta" fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par Mūsējie saturu atbild SIA Izdevniecība "Rīgas Viļņi".