Agris Daņiļevičs met ķieģeli Latvijas horeogrāfu dārziņā: "Tās dejas es vienkārši izmestu miskastē"

Agrim Daņiļevičam šķiet, ka mākslas pasaules aptverto tematu loks par deviņām desmitdaļām sastāv no mīlestības, taču reti kad tas tiek attēlots tieši. Arī dejā daudz ietilpīgāks ir nevis apskāviens, bet nesatikšanās, palikšana pussolī, jo vēlme un cerība ir tas dzinulis, tā garšviela, tā mūžīgā tiekšanās pēc kaut kā. Tad, kad esi sasniedzis mērķi, tu tā kā apstājies. Agrim patīk būt atšķirīgam, būt ceļā, stumt kalnā smago dejas akmeni.

Lielkoncerta atziņas un mācības

Ja tu tagad, gada nogalē, savelc plusiņus un mīnusiņus, kā tu atskaties uz aizvadīto gadu?

Plusiņu noteikti ir vairāk nekā mīnusiņu, viennozīmīgi. Lai gan tas galīgi nebija vienkāršs gads. Mākslinieciskajā ziņā man milzīgs prieks par koncertuzvedumu Dziesma dejo, deja skan, ko mums izdevās izveidot tajā Sidraba birzī, kā tagad jāsauc lielā estrāde. Principā ārkārtīgi skaists nosaukums, noteikti labāks nekā estrāde. Tas sarakstā būtu vislielākais pluss, lai gan bija ārkārtīgi daudz visādu zemūdens akmeņu, kas, tā teikt, dauzīja pa vēderu. Bet beigu beigās viss sanāca labi, esmu ļoti, ļoti priecīgs par šiem svētkiem, ko mums izdevās izveidot.

Tie zināmā mērā bija kā kompensācija tam, ka lāgā nenotika Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki, vai ģenerālmēģinājums 2023. gada svētkiem?

Mēs galīgi nevilkām nekādas paralēles ar deju svētkiem, dziesmu svētkiem – vienkārši bija ideja, un gribējās to realizēt. Protams, cilvēkiem Mežaparka estrāde saistās ar Dziesmu svētkiem un ar Deju svētkiem arī. Lielie mērogi vispār saistās tieši ar šo skaisto tradīciju, un no tā nevarēja izvairīties, protams, bet mēs paši kā organizatori mēģinājām no tā maksimāli distancēties. Kopdejošana viennozīmīgi ir tautas kustības nopelns. Pateicoties šai kustībai, mēs varējām šādu lielkoncertu vispār izveidot, turklāt tik īsā laikā.

Vai tu jūties kā pirmais puisis ciemā, kad ieceri kaut ko un dabū pašu lielāko laukumu valstī?

Pirmām kārtām tā bija Edžus Aruma ideja. Viņš bija šā pasākuma producents un idejas autors. Taiga Ludborža bija pirmā, kam viņš šo ideju pameta, tad viņš runāja ar mani, un es teicu – ok, taisām!

Tu nenobijies no tā laukuma, kas ir divarpus reižu lielāks par stadionu?

Absolūti nē. Man ļoti patīk lielie mērogi. Es piekritu, nezinot pat, uz ko īsti. Mēs zinājām tikai to, ka gribam dziedātājus kopā ar dejotājiem.

Tiešām dziedātāji dejoja?

Jā, viņi būtu varējuši, bet laika bija ārkārtīgi maz. Dejotāji tikai 1. aprīlī sāka kopā mēģināt. Man liekas, tas apjoms bija milzīgs, ko Mārtiņš Klišāns un Ints Teterovskis ar koristiem sagatavoja. Arī Prauliņa mūzika… Tur viss aizgāja ļoti foršā gultnē. Man ārkārtīgi patika arī tas, ka netraucēja kaut kādas mākslinieciskās padomes, kas neļauj darīt tā vai liek darīt citādi un kaut kā ne tā.

Beigu beigās tas izrādījās tas, ko publika gaidīja un kas publikai patika. Tas ir pats galvenais. Katrā ziņā viss, ko darījām koncerta veidošanas gaitā, bija ārkārtīgi elastīgi. Ja kaut kas īsti negāja, pat mēģinājumu laikā noņēmām dažus numurus nost un izdarījām izmaiņas, lai viss koncerts pulsētu. Nevienam nebija jāprasa atļauja, vai tu drīksti šo te numuru pielikt vai šo te noņemt nost...

Viss notika tiešām labā gaisotnē, bez milzīga stresa. Lielākais stress, protams, bija saistīts ar mūziku, ar attālumiem, ar pasākuma apskaņošanu. Tur cepuri nost Edmundam Zazerskim un viņa komandai, arī Mārtiņam Porteram, kurš bija pie pogām, ka viņi tiešām spēja šo vietu apskaņot, jo tajā brīdī, kad redzējām, ka dejotāji dejo mūzikā un viss notiek pareizi, mēs ar Edžu vienkārši brēcām aiz laimes. Tas bija punkts, kas varēja pārvilkt strīpu visam pasākumam. Bez Edmunda gudrības un pieredzes mēs droši vien nebūtu tikuši cauri.

Bet tagad esat mazliet patrenējušies 2023. gada svētkiem?

Uz mani tie svētki galīgi neattiecas – diemžēl.

Kāpēc tā?

Mani neuzaicināja. Iepriekšējos svētkos man bija sešas vai septiņas horeogrāfijas stadionā, šogad nav nevienas. Taču es būšu Dzirnu senču mākslinieciskais vadītājs un vienlaikus taisos arī dejot, tāpēc ka man piedalīties ir tāda svēta lieta. Ja nevaru piedalīties kā vadītājs, kā virsvadītājs, tad piedalīšos kā dejotājs.

Man liekas, tu esi tik labdabīgs cilvēks, ka tev ienaidnieku tikpat kā nav.

Man arī tā likās, bet nu kaut kā tā… Pieļauju, šo lēmumu izraisīja tas, ka pašā sākumā kādās intervijās nosaucu stadionu par ļoti nepiemērotu vietu deju svētkiem, par sliktu vietu. Es arī teicu, ka tas ir Uģa Brikmaņa teksts, bet es viņam pilnīgi piekrītu, jo deju svētki ir tik skaista tradīcija, ka būtu pelnījusi īpašu, speciālu vietu, kur nebrauc garām vilciens, kur nav nekādi sportistu riņķi un līnijas.

Bet tas ir objektīvi.

Mums jau nav citas vietas, tā ka tas bija viennozīmīgi teikts ar tālāku perspektīvu šo svētku kontekstā, tālāku attīstību. Mums nevajadzētu apstāties pie tā stadiona. Mēs esam pieraduši, esam ieciklējušies, ka tas ir tas stadions, bet es saku – deju svētki ir pelnījuši īpašu vietu, kas pamatā būtu uzbūvēta tieši šiem svētkiem. Es ceru, ka reiz mēs būsim tik vareni naudīgi, ka šī tradīcija neiznīks un ka tai tāpat kā dziesmu svētkiem būs uzbūvēta jauna, skaista estrāde.

Uz skatuves nedrīkst nedomāt

Dzirnu senči ir tie ļaudis, kuri nevar beigt dejot.

Dzirnu senči ir mūsu Dzirnu dejotāju vecāki.

Es domāju, ka tie ir tavi dejotāji, kuri izauguši.

Nē, man tā pamatdoma bija, ka varbūt var izdarīt tā, ka paralēli bērni dejo vienā zālē, vecāki, kamēr gaida, otrā zālē. Tā tas pamazām aizgāja, un beigu beigās tā tas arī ir.

Tev tā baigi jātrenējas, lai godam izietu?

Kādus desmit kilogramus vajadzētu nomest. Man te bija viena traumu sērija, ieskaitot disku trūces un tā tālāk. Pagājušo ziemu neuzkāpu ne reizes uz svariem. Jāsaka godīgi, apaugu ar kādiem liekiem 12 kilogramiem.

Kad tikāmies pirms pieciem gadiem, tu stāstīji, ka esi uzkāpis uz veselības takas. Nolicis malā sirdszāles, ko dakteris izrakstījis, un skrējis pusmaratonu, pat medaļu dabūjis.

Jā, dabūju, pusmaratoniņu noskrēju.

Tev tās veselības lietas ir izčākstējušas?

Nē. Es gan īsti nezinu, kurā brīdī tā, bet man bija plecam operācija, pēc tam mugurā diska trūce. Pagājušajā ziemā ap šo laiku knapi gāju, bet tagad esmu ticis kaut kādā jēgā. Tagad sāku darboties un tikt no liekiem speķiem vaļā.

Man šķiet, cilvēki tevi uztver kā ļoti stipru – gan mentāli, gan fiziski. Tu uz to skaties kaut kā filozofiski? Kā tu sadzīvo ar visādām fiziskām ķibelēm?

Nu, es negribu sadzīvot. Protams, liekas, ka varēja to, bet tagad vairs nevar, varēja šito, tagad vairs nevar, bet pagaidām tās nav tādas lietas, ko nevarētu atgūt atpakaļ. Beidzot es jūtos tā, ka varētu sākt kaut ko pamazām darīt, un jau sāku. Piemēram, peldēšana. Izrādās, ka tos divus kilometrus, ko parasti treniņos peldēju, es arī varu nopeldēt baseinā. To es parasti darīju stundas laikā.

Sniegs ir smuki sasnidzis – jāvelk laukā distanču slēpes un jāslēpo, jākustas. Galvenais ir kustēties. Trakākais ir tas, ka drusku, drusku laika tā kā pietrūkst, bet tad paliek otrs variants – ka drīz vien nesīs zāles pie gultas. Ir divi varianti. Kustība, man liekas, ir pirmais, kas ārstē visus. Tikko tu nekusties, tā ir cauri. Kustība – tas ir veselības un jaunības eliksīrs.

Bet tā ir tava profesija. Tad, kad esi skolotājs, tu vari sēdēt un dot komandas?

Tagad strādāju pamatā ar Dzirnu vecāko grupu. Viņi ir gana pieredzējuši dejotāji, tur tiešām man nekas priekšā nav jārāda, es apmēram izstāstu, ko vēlos kaut kādā dejā. Pietiek, ja izstāsta. Noteikti ir kāds, kurš saprot un uzķer.

Tu pats nelēkā un negriezies?

Es varu tikai kaut ko ieskicēt. Es jau gana sen, gadus desmit, tā strādāju, arī tad, kad varēju parādīt. Arī tad es biju tāds kustību zaglis, ļāvu saviem dejotājiem improvizēt par kaut kādām tēmām un tad selektīvi ņēmu – šis der un tas neder. Uzskatu par savu uzdevumu sagatavot dejotājus, lai viņi ir radoši, lai viņi ir varoši un spējīgi horeogrāfiski domāt un kaut ko veidot paši no sevis.

Tad es izvēlos no tā, ko viņi piedāvā, kas varētu derēt, vai arī to lietiņu kaut kā pakoriģēju, ielieku kādā frāzējumā vai ritmiskā zīmējumā, pamainu kādu rakursu. Tādā veidā tās horeogrāfijas top. Tam visam ir ārkārtīgi liela plusa zīme, jo pamazām dejotāji sajūt sevī arī to, ka spēj kaut ko sacerēt, viņi kļūst arī par horeogrāfiem pamazām. Viņi ir klātesoši deju radīšanā, saprot, kādi ir dejas radīšanas principi, secība un soļi, kādā veidā tikt pie gatava numura. Galu galā viņi iemācās to, ko es uzskatu par vispār pašu galveno dejā, un tas ir dejas tēls.

Ja zini, par ko ir deja, ja zini pastāstīt dejotājiem, kas viņiem ir darāms šajā dejā, ko viņi ar to grib pateikt, tas ir būtiskākais. Nav jābūt obligāti kādai dramaturģijai vai sižetam. Tu vari runāt par ļoti elementāriem zīmējumiem, kustībām, zīmju valodu, bet nedrīksti uz skatuves nedomāt. Tas ir svarīgākais.

Deja nesākas ar soļiem, strīpiņām, līnijām

Izklausās ļoti vienkārši.

Te es metīšu lielo ķieģeli Latvijas horeogrāfu dārziņā, jo man šķiet, ka tiek saražoti visādi bezsakarīgi gabali. Varbūt izklausīšos lecīgs, bet ir milzīgs procents deju, kuras es vienkārši izmestu miskastē, jo tām ir pilnīgi bezjēdzīgi atrasties uz skatuves – tās ar savu esamību rok bedri visai dejas nozarei.

Diemžēl arī tādas nonāk pat deju svētku repertuārā, arī pašā augšgalā. Un tad, kad deja ir nonākusi tur, visi to uzskata par etalonu. Pēc tam četrus gadus labi ansambļi, labi deju kolektīvi, visa Latvija dejo šos numurus, un mēs to uzskatām par dejas etalonu, dejas mākslas kanonu, lai gan tas galīgi tāds nav. Principā mēs tādā veidā bojājam cilvēkiem dejas gaumi. Protams, par gaumi nestrīdas, bet šī situācija, kas tagad izveidojusies...

Izskatās, ka tu izvelc kara cirvi.

Tā ir mana attieksme pret lietām; mani var neklausīties. Bet kara cirvi velku ārā tāpēc, ka pret mani tas ir izvilkts. Mēs mierīgi varējām līdzās pastāvēt, līdzās būt, darīt to, ko katrs gribam darīt. Es zinu, ka daudziem manas dejas nepatīk. Es gan domāju, ka ļoti daudziem tāpēc, ka tās ir tieši Dzirnām veidotas. Uzskatu savējos par īpašiem dejotājiem. Mēs neveltām laiku, lai tik ārkārtīgi precīzi nolīdzinātos un uz vienu pusi galvu pagrieztu, bet vairāk laika veltām dejas saturam, jēgai un tēlam, un tas ir tas, kā pietrūkst latviešu horeogrāfijā. Bet, kā saprotu, tas, ko es daru, tagad ir nolikts uz pilnīgas nulles.

Taču es jau tāpēc nepārstāšu būt tas, kas esmu. Dzirnas turpināsies. Mēs turpinām veidot jaunas horeogrāfijas un dejas. Jūtos gana spēcīgs, lai beidzot pateiktu visu, ko domāju. Es neesmu nekāds teorētiķis, kurš sēž koncertos un visus gāna. Esmu praktiķis, kurš ar savu darbu parāda to, ka var domāt arī citādi, ka horeogrāfijas var veidot arī citādi. Vienīgais, ko es lūdzu, ir ļaut man to darīt, nemest mani grāvī tikai tādēļ, ka esmu citāds.

Es domāju, ka cilvēki tevī ir ieklausījušies. Varbūt tu, to pat neapzinoties un pastarpināti, esi bijis zināmā mērā tāds kā attiecību skolotājs. Tās ir attiecības, kas ir pārī starp diviem dejotājiem. Tās varbūt ir arī attiecības pašam ar sevi, kad tu dejo, varbūt tās ir attiecības ar tautu vispār, ar skatītāju. Esi par to domājis?

Jau teicu, ka nevar iet uz skatuves nedomājot. Ejot uz skatuves, vienmēr ir attiecības. Pirmām kārtām tās ir attiecības starp tevi un publiku – ar tiem cilvēkiem, kas uz tevi skatās. Ja tu esi uz skatuves, tad ir kaut kāda vieta skatītājiem, un rampa kļūst par robežu, kas vai nu atdala, vai vieno šīs divas pasaules. Ja esi izgājis uz skatuves, ir savi noteikumi un pienākumi.

Visdrausmīgāk izskatās, kad cilvēki nezina, ko tur darīt. Tur pie vainas ir horeogrāfs, kas mācījis dejas soļus, bet nav pastāstījis, par ko ir deja. Pat ļoti izglītots un gudrs cilvēks izskatās stulbs, ja nezina, ko darīt uz skatuves. Tas ir traģiski, ja cilvēks sāk ar kaut kādām kustībām, soļiem, strīpiņām, līnijām, aplīšiem un tā tālāk. Tas viss ir jāsāk no cita punkta.

Ar stāstu?

Jā, bet tas stāsts var būt arī abstrakts. Tu jau vari horeogrāfijā atstāt ārkārtīgi lielu fantāzijas telpu skatītājam, tu vari pilnīgi ilustrēt mūziku, ja tas ir bērnu vai kāda dejas situācija, kur tas ir vajadzīgs. Bet pamatā vienmēr, man šķiet, visam ir jāsākas ar saturu, ar to, kas tas tāds ir, ko mēs tagad darīsim.

Viss ir ap mīlestību

Kovida laikā nāci klajā ar dzejoli, tev ir dzejoļi par Gauju, tātad esi ļoti poētiska dvēsele. Piekrīti?

Man liekas… jā, es piekrītu. Esmu tāds romantiķis, bet baigi sen nav nekas sarakstījies.

Kāpēc?

Es nezinu. Nerakstās. Nav kaut kā.

Tad, kad jūti impulsu, piesēdies un uzraksti!

Pirmām kārtām – es nezinu, vai tas ir labi, ko esmu sarakstījis. Es nevienam profesionālim tā īsti neesmu prasījis. Tagad atkal būs akmentiņš. Ja paklausos Radio 2, ja paklausos mūziku, paklausos, kādi teksti – māja, gāja, kāja, slāja, vāja... Nu, tad man šķiet, ka es vismaz zinu – sacerot kādu vārsmu, tik stulbas atskaņas ir galīgi garām. Man tās liekas briesmīgas. Mums taču ir ārkārtīgi labi dzejnieki! Zinu, ka nevaru nonākt mūsu dzejas guru pasaulē, tas ir kaut kas neaizsniedzams ar tiem pāris vārdiem, ko mēģinu pateikt.

Tu esi drosmīgs un arī pašpārliecināts.

Nemaz neesmu tik pašpārliecināts. Man vajadzēja tiešām milzīgu drosmi, lai varētu. Jo tie dzejoļi jau tapa diezgan sen. Es reizēm draugiem parādīju. Tas kaut kā iedrošināja, ka viņi teica – ir forši. Es nevienu mirkli sevi neuzskatu par dzejnieku. Man ir tā priekšrocība – kad man gribas, tad rakstu, ja negribas, tad nerakstu. Ja man ir, par ko rakstīt, tad rakstu, ja ne, tad klusēju.

Labi, tu zini, kā jūtas dejotājs, kurš netiek dejot, bet man šķiet, ka tas ir mazliet arī par tevi pašu; tu raksti, ka visu, ko jūti, izdejo. Ja tu saki, ka nedejo, tas ir paslaucīts zem tepiķa? Vai sapņos neredzi sevi dejojam? Ķermeniskā atmiņa nebrēc pēc tā?

Kaut kā ne. Man liekas, es pietiekami labi īstenojos kā horeogrāfs. Man vēl ir tā foršā iespēja reizēm Operā. Pēdējais bija Hamlets. Šī man bija divdesmit otrā opera, ieskaitot Siguldas, Cēsu operas festivālu. Jā, divdesmit otrais bija Hamlets.

Atceros, kad pirmo reizi tevi intervēju, mēs tikāmies pie Operas tajā kafejnīcā, kas ir Valterā un Rapā. Tu toreiz biji kaut kādā žūrijā, laikam Dejo ar zvaigzni. Tad tu teici, ka deja ir kā vertikāls mīlas akts.

Es droši vien teicu, ka deja ir cilvēka horizontālo vēlmju vertikāla izpausme. Nu jā, tas ir tā, ampelēšanās, bet tur ir liela taisnība. Man šķiet, ka mīlestība – gan fiziska, gan garīga, gan ķermeniska – ir tā tēma, kas visā mākslas pasaulē aizņem 90 procentus. Parādiet man vienu filmu, kurā nav mīlestības! Parādiet vienu mākslas izstādi, kur nav mīlestības, vai dzejoļu krājumu! Mēs jau visi ar to mīlestību arī dziedam, dejojam, rakstām dzeju. Kā tu tur grozies, kā ne, bet tas viss pamatā ir ap to.

Šī pievilkšanās, patikšana vienam pret otru, uz ko var skatīties ne tikai pragmatiski, ir visas mūsu dzīvības pamatā.

Klausoties man ienāca prātā Uģa Brikmaņa vārdi. Viņš teica – Agri, vienmēr visam tomēr tādā kustībā jāpaliek. Tad, kad man iepriekšējos svētkos bija uzticēts izveidot Piena ceļu, ceļu uz mājām, es gribēju, lai dejotāji tur tā kā iet, iet, iet un beigās apkampjas puisis ar meiteni. Uģis saka – nē, nē, lai viņi paliek pusotru metriņu viens no otra un skatās viens uz otru. Tur ir ārkārtīga taisnība, jo šī nesatikšanās, šī te palikšana pussolī, palikšana dinamikā, tā vēlme, cerība ir tas dzinulis, tā ir tā dinamikas garantija, tā garšviela, tā mūžīgā tiekšanās pēc kaut kā. Tad, kad esi sasniedzis mērķi, tu tā kā apstājies. Sīzifa akmens jau arī ir mūžīgās kustības simbols – stumjam kalnā, un, kad esi ticis augšā, tas iekrīt atpakaļ aizā, un tu atkal sāc visu no gala.

Kā veidot attiecības

Vai tev kā tādam zināmā mērā attiecību ekspertam ir skaidrs, kāpēc latviešiem dzimst mazāk bērnu?

Es nezinu, kāpēc. Es par to neesmu pat domājis. Ļoti iespējams, ka laiks tāds, jo noteikti esam kļuvuši daudz egoistiskāki, mēs sākam skaitīt naudu. Protams, savā ziņā ir ļoti svarīgi, lai esi pietiekami situēts, lai varētu iedot bērnam ne tikai apģērbties un paēst, bet arī izglītību un visu pārējo, kas dzīvē nepieciešams. Bet man liekas, dažreiz cilvēki šīs prasības nostāda pārāk augstu, jo kaut kas var sākties arī ar mīlestību. Tad tev ir jāsaņemas un jādara, kas jādara, lai tu bērnam visu vari iedot.

Kā mūsu jaunībā.

Jā, jā. Tagad tā dzīves plānošana... Nevienu jau nevar nosodīt. Tāpat nekad nebūs baigi skaidrās receptes. Katrā ziņā nedrīkst būt tā, ka bērns cieš pēc tam, kad viņš ir nācis pasaulē. Tas gan nedrīkst tā būt.

Kā tev liekas, vai jūs ar Singitu esat piemērs saviem bērniem, kā veidot attiecības, lai vispār saprastu lielās vērtības?

Es nezinu, vai mēs ar Singitu esam paraugs. Mēs tādi ugunīgi abi divi, Skorpioni, abiem astes gaisā.

Gribi teikt, ka abi esat ugunīgi un varat uzšvirkstēt?

Jā, jā.

Un bērni redz, ka nav tikai pa spalvai, bet arī pret.

Nu, uzšvirkstam, uzšvirkstam reizēm, bet tas nav ļauni. Reizēm vienam ir tādas domas, otram tādas, bet tāpat jau viss tiek kaut kad izdarīts, tikai varbūt pēkšņi Singita grib kaut ko ātrāk, bet es kaut kā mierīgāk uz to paskatos. Un tas ir viss. Esmu ļoti, ļoti laimīgs par to, ka satikos ar Singitu, mums ir ārkārtīgi forši bērniņi. Mūsu matainais buņģieris un Emīlija, kura mums neļauj strīdēties. Visus nokušina, un mēs arī klausām. Ja Emīlija saka, ka ir jābūt kuš, tad ir kuš. Viņa ārkārtīgi jauki māk mūs nomierināt un samierināt.

Putnos jau ir daudz ko darīt – vienmēr var aiziet sniegu pašķūrēt vai kaķus pabarot.

Domāju, man vajadzētu kādu brīvu gadu, tad es varētu tā mierīgi. Ja man būtu brīvs gads, es sāktu ar to, ka veselu mēnesi vienkārši makšķerētu – vienalga, kur. Man gribētos tādā nenoteiktā aritmijā vai neritmā paplūst pa dzīvi, neiespringstot pienākumu tīklā, tā vienkārši. Es esmu šeit, nu labi, es varu šeit arī palikt pa nakti.

Nākamajā rītā es skatos, kur mani dzīve nes. Vienkārši ļauties kādai straumei… Tas būtu nenormāli interesanti. Man liekas, pilnīgi pietiktu ar mēnesi. Varbūt ar trim nedēļām. Tad es sameklētu visādas skrūves, skrūvgriežus, naglas un dēļus un sāktu darīt visu, kas man Putnos stāv neizdarīts.

Cilvēks sešdesmit gados varētu sev atļauties uzdāvināt tādu gadu. Varētu būt pat obligāts tāds gads, lai varētu restartēties.

O, tas būtu skaisti! Pareizi, man taču rudenī būs sešdesmit… Būs jāuztaisa atkal viens deju bariņš. Man jau krājas mūzika. Jāsaka – sacerēt deju, nevis uztaisīt. Mārtiņš Brauns teica, ka mūziku sacer, bet gabalus taisa. Ļoti maz ir komponistu, bet nenormāli daudz ir gabalu taisītāju. Tieši tā – vajag sacerēt deju, nevis uztaisīt kārtējo gabalu.

Fotogrāfi arī saka – ir tāds vizuālais troksnis ar tām bildēm, kas ir sociālajos tīklos; katrs ir fotogrāfs. Arī sarakstīts tagad viss kaut kas.

Man, paldies Dievam, pilnīgi neinteresē, ko raksta. Es neesmu tā saucamajos tīklos.

Bet, kad cilvēks pats izdod grāmatas, arī tas ir tāds troksnis, kad nav nekādu kritēriju. Tas ir troksnis grāmatniecībā.

Jā, bet, ja tu izdod grāmatu, tu jau to izdod tāpēc, ka tev tā gribas.

Arī deju cilvēks sacer, uztaisa tāpēc, ka tā gribas.

Jā, tā ir tava izpausme. Tā tu vēlies. Es gribu, lai cilvēki sacer labas, interesantas dejas, lai meklē, lai ir radoši, lai neštancē vienkārši dejas, kuras var dejot no sākuma uz beigām, no beigām uz sākumu, no vidus uz malām… Samet tās daļas krustām šķērsām, un dejā nekas nemainās, un deja beidzas. Ja nav labas mūzikas, no tās dejas vispār neko neatceries. Tu noskaties milzīgu koncertu, ej laukā un saproti, ka neko neatceries, ka viss ir bijis vienāds. Varbūt ne pelēks, bet vienādi spožs, bez kaut kādiem pacēlumiem, akcentiem. Ak, es jau sāku runāt par to pašu tēmu... Neizslēdzu, ka varbūt kādreiz kādu grāmatiņu uzrakstīšu par šo tēmu, jo man jau nekā cita nav, tikai paša pieredze. Tomēr domāju, ka tas, kas ir sadarīts visā šajā laikā, nav maz.

Ko tu gribi no nākamā gada?

Es gribu piedalīties deju svētkos. Gribu pieklājīgi sagatavot Dzirnu dejotājus. Mēs nebūsim baigās zvaigznes, bet viss būs godam, to es apsolu. Nākamajā gadā būšu izmaksājis māju, un to es arī vēlos, lai man nav vairs tās kredītsaistības uz kakla. Protams, veselība ir vajadzīga, bet man gribētos, lai idejas mani ik pa laikam apciemo gan horeogrāfijā, gan varbūt kāds dzejolītis sarakstās. Tas kaut kā veldzē.