Patiess stāsts par bēgšanu laivā pāri jūrai un dzīvi Latvijā. Fahads Almazirli: "Man teica, ka neesmu sīrietis, bet īsts latvietis!”

Viņam tas viss ir, lai gan starta kapitāls nebija lielāks kā citiem bēgļiem. Kad bija jāpamet patvēruma meklētāju izmitināšanas centrs “Mucenieki”, septiņu cilvēku ģimenes ikmēneša ienākumi bija 400 eiro bērnu pabalstos. Nebija ne jausmas, kur viņi dzīvos, kad un vai vispār atradīs darbu. Taču, salīdzinot ar nāves briesmām jūrā, ko viņi piedzīvoja bēgļu gaitās, šī jau šķita risināma situācija.

Kāda bija jūsu dzīve Sīrijā, pirms izlēmāt bēgt?

Man ir augstākā izglītība ķīmijā. Sīrijā pēdējos septiņus gadus biju ķīmijas skolotājs vidusskolas klasēs. Kad sākās karš, vēl trīs gadus turpināju strādāt un nepavisam negribēju bēgt prom no savas valsts. Taču karš aizvien pieņēmās spēkā un apdraudēja manu ģimeni, tāpēc nācās bēgt. No Sīrijas izbraucām naktī, pa dienu bija pārāk liela iespēja tikt vienkārši nošautiem. Divas stundas pārvietojāmies ar transportu, nākamās septiņas gājām kājām. Pa ceļam nevienu nesatikām. Tas ir labi, jo, ja mēs sastaptu nepareizos cilvēkus, mūsu vairs nebūtu starp dzīvajiem.

Tā, nesot uz mugurām trīs bērnus, gājām līdz pat rītam. Sīrijā palika viss – mājas, mašīna, mantas, apģērbs. Devāmies ceļā tikai ar to, kas mugurā. Mūsu mērķis bija nonākt Turcijā un tad pamazām virzīties uz Eiropu. Turcijā palikt negribējām, jo arī tur nav īpaši droši un ir daudz citu problēmu. Aptuveni pēc divām nedēļām man piezvanīja draugs no Sīrijas un pastāstīja, ka daudzi kopīgie draugi un paziņas, tostarp mani skolēni, pa šo laiku ir gājuši bojā.

Vai jūs bijāt no tiem, kuri ceļas pāri jūrai pārpildītajās bēgļu laivās?

Jā! Pirms tam vēl apmēram četrus mēnešus pavadījām Turcijā, līdz tikām vienā no laivām, kas devās uz Grieķiju. Pirmie trīs piedāvājumi izrādījās krāpnieciski, es zaudēju daudz naudas, līdz beidzot, ceturtajā reizē, mūs iesēdināja laivā. Jau tobrīd zinājām, ka tā var jūras vidū apstāties. Viens no iemesliem – bēgļu laivas vienmēr ir pārpildītas. Tāda bija arī mūsējā. Atļautais pasažieru skaits vienā laivā ir 30 cilvēku, bet mūsu laivā bija sakāpuši 70. Mēs, protams, ļoti baidījāmies par savām dzīvībām, iespēja nogrimt bija liela, diemžēl stundu pēc izbraukšanas laivas motors tiešām apstājās un vairs nebija iedarbināms.

Cilvēki krita panikā, kliedza, raudāja, citi smaidīja, plātot rokas par savu bezspēcību likteņa priekšā. Kad emocijas pierima, sasaucām tādu kā laivas sapulci. To skatu es nekad neaizmirsīšu. Bērni bija sasēdināti laivas zemākajā līmenī, lai nepārkristu pāri malai, pieaugušie atradās augšā uz klāja. Mēs ar draugu nospriedām, ka ir tikai divi scenāriji – vai nu mēģinām kaut ko darīt un dodamies tālāk, vai mirstam. Mēs abi ar visām drēbēm ielēcām ūdenī, panirām zem laivas un mēģinājām saprast, kā saremontēt laivas motoru.

Konstatējām, ka motora dzenskrūvē iepinies zvejnieku tīkls. Uznirām augšā, somās sameklējām līdzpaņemtos skuvekļus un izņēmām no tiem žiletes. Tad nirām uz maiņām, lai grieztu un šķetinātu tīkla aukliņu pēc aukliņas. Pēc pusotras stundas motors no tīkla bija atbrīvots. Nākamais nervus kutinošais brīdis bija mēģinājums motoru iedarbināt. Domājām, ja to iedarbināsim, būsim izglābušies, ja ne, viss velti. Visi cilvēki pilnīgā klusumā mūs vēroja – kā sastinguši… Parāvām aiz motora troses pirmoreiz – klusums, otrreiz – klusums, ar trešo reizi motors sāka rūkt. Atskanēja aplausi un prieka saucieni, cilvēku sejās parādījās smaidi, varējām turpināt ceļu.

Kā jums klājās Grieķijā?

Mūs tur sagaidīja, pabaroja, iedeva siltas segas, bija iespēja tikt pie zālēm. Kopumā Grieķijā pavadījām septiņus mēnešus. Kādu laiku nodzīvojām bēgļu nometnē, tad ar autobusu devāmies uz Atēnām. Tur bija daudz ēdiena, taču neatradās, kur gulēt, slimnīcas un zāles bija pilnas. Gulējām zem klajas debess. Mana jaunākā meita, kurai tolaik bija tikai trīs mēneši, bija smagi slima. Domājām, ka viņa neizturēs un nomirs, bet kāda laipna atēniete viņu izglāba. Aizveda pie ārsta, kurš meitu pārbaudīja un uz nedēļu ievietoja slimnīcā, jo viņas stāvoklis tiešām apdraudēja dzīvību. Pēc tam tā pati sieviete visu mūsu ģimeni uzņēma pie sevis, tur nodzīvojām līdz pat brīdim, kad devāmies ceļā uz Latviju.

Pēc ierašanās Latvijā jūs nonācāt Muceniekos?

Jā, no Rīgas mūs aizveda uz Muceniekiem (patvēruma meklētāju izmitināšanas centru). Bija oktobris. Zemākā temperatūra, ko bijām piedzīvojuši Sīrijā, ir 0 grādu, bet vidējā ziemas temperatūra tādās valstīs kā Sīrija un Turcija ir +10 grādu. Iebraukuši Latvijā, savilkām mugurā jakas vairākās kārtās, mums ļoti sala. Toziem četrus mēnešus pavadījām Muceniekos, neizejot ārā, jo mums bija šausmīgi auksti. Skatījāmies pa logu uz sniegu. (smejas)

Pēc pieciem mēnešiem mums nometne bija jāatstāj un  jāsāk dzīvot patstāvīgi. Tobrīd mūsu ienākumi bija 400 eiro mēnesī bērnu pabalstos. It kā nav maz, bet Latvijā izīrētāji lielākoties prasa iemaksu par pirmo un pēdējo mēnesi un vēl drošības naudu. Lai pārceltos uz īrētu dzīvokli, vajadzētu vismaz 1000 eiro, kur nu vēl ēšana un pārējās vajadzības. Nezinājām, ko iesākt. Muceniekos mums piedāvāja tulka palīdzību, bet neko vairāk. Bet tad uz Muceniekiem atbrauca cilvēki no biedrības Gribu palīdzēt bēgļiem, un viņi mums ļoti palīdzēja: atrada mājas, samaksāja visus rēķinus, mēnesi veda mums ēdienu, piedāvāja apmaksāt slimnīcu vai zāles, ja to vajadzētu, un atbalstīja mūs līdz brīdim, kad saprata – esam nostabilizējušies.

Es atradu darbu un sāku saņemt algu. Biedrības cilvēki arī brauca līdzi maniem bērniem, lai iepazīstinātu viņus ar skolu, nopirka grāmatas un pārējās skolai vajadzīgās lietas. Atceros, kā Muceniekos kāds teica, ka dzīvot Latvijā nebūšot iespējams, esot jābrauc uz citu valsti. Bet mēs šeit esam jau četrus gadus un esam pārliecinājušies – ja tu spēj strādāt, dzīvot šeit var. Es pat teiktu, ka mēs dzīvojam ļoti labi, tomēr man ir arī problēma. (smaida)

Stāsti!

Nesaprotu, kāpēc Latvijā nav vairāki imigrācijas līmeņi, kā tas ir, piemēram, Zviedrijā vai Vācijā. Tur jau pēc trim gadiem var saņemt pastāvīgās uzturēšanās atļauju, bet šeit uz to jāgaida pieci gadi. Es atbilstu visiem kritērijiem, lai pagaidu uzturēšanās atļaujas vietā saņemtu pastāvīgo, tomēr man vēl gads jāgaida. Es šeit dzīvoju, strādāju, maksāju nodokļus, uzturu ģimeni, man ir B1 valsts valodas līmenis. Jau četrus gadus nesaņemu nekādus pabalstus ne no valsts, ne pašvaldības, lai gan mums ir pieci bērni.

Visas ģimenes saņem kaut nelielu ģimenes pabalstu, bet mēs ne, jo mums ir tikai pagaidu uzturēšanās atļauja. Tas sarežģī arī ikdienu. Piemēram, mums saplīsa ledusskapis, bija jāpērk jauns, gribēju iemaksāt pusi cenas, bet atlikušo maksājumu sadalīt uz četriem mēnešiem, taču man to neļauj, jo nav pastāvīgās uzturēšanās atļaujas. Otrs piemērs – mana meita mācās 9. klasē. Viņa bija jāreģistrē pamatskolas beigšanas eksāmeniem, kas būs nākamā gada vasarā. Atkal bija jādodas uz migrācijas pārvaldi (PMLP), lai atjaunotu dzīvesvietas dokumentus, kuru derīguma termiņš tuvojas beigām.

Arī mājvietu ir grūti atrast. Pēc sludinājumiem apzvanīju neskaitāmus māju īpašniekus. Sarunas sākums vienmēr ļoti jauks, bet, tiklīdz nonākam līdz tam, kas esmu un ko daru, iestājas klusums un saruna beidzas. Ja tu esi bēglis ar daudziem bērniem, atrast īres māju ir ļoti grūti. Tu esi gatavs maksāt, bet saimnieki nav gatavi tev izīrēt. Jā, es neesmu latvietis, esmu svešs ienācējs, saimnieki baidās, un es to saprotu. Varbūt, ja mēs būtu mainītās lomās, es arī negribētu izīrēt māju bēgļiem. Tāpēc būtu noderīgi, ja pašvaldības bēgļiem tomēr nedaudz palīdzētu, iedrošinot izīrētājus mums uzticēties.

Tāpat būtu labi, ja sākumā kāds palīdzētu apjaust, vai rēķini ir adekvāti, bet varbūt tiek prasīts par daudz. Tikko uzsācis dzīvi šeit, cilvēks šejienes izmaksās neorientējas. Tāda atbalsta diemžēl nav. Bet mūsu ģimenei ļoti laimējās, pašreizējo mājokli atradām, pateicoties mana drauga sievai, kura ir latviete. Viņa uzņēmās zvanīšanu saimniekiem, un izdevās vienoties par tikšanos. Es tikai sēdēju blakus, klausījos un māju ar galvu, cerēdams, ka viņi piekritīs izīrēšanai. Tagad viss ir kārtībā, esmu mājas saimniekiem ļoti pateicīgs par uzticēšanos.  

Varbūt viens no iemesliem, kāpēc izīrētāji vairās no savu īpašumu izīrēšanas bēgļiem ir tas, ka pastāv iespēja, ka pēc pāris mēnešiem izlemsiet atgriezties dzimtenē un būs jāmeklē jauni īrnieki.

Saprotu, taču es noteikti gribu palikt Latvijā. Gribētu šeit arī nopirkt savu māju, bet man vēl nav vajadzīgās uzturēšanās atļaujas, lai varētu pretendēt uz kredītu. Mani bērni jau četrus gadus dzīvo Latvijā un ļoti labi runā latviski, labāk nekā mēs ar sievu. Bērniem šeit ir draugi, man ir tuvi kolēģi, kuri ļoti daudz palīdzējuši. Tāpēc nevaru iedomāties, ka mēs visu atkal pamestu un brauktu dzīvot citur.

Vai pie ziemas un aukstuma arī esat pieraduši?

(smejas) Pagājušajā nedēļā kolēģi sūdzējās, ka viņiem esot auksti, bet man bija silti. Viņi man teica: “Tu neesi nekāds sīrietis, bet īsts latvietis!” Pa četriem gadiem esam pieraduši. Pie -15 vai -20 grādiem jūtu, ka ir auksti, taču nav neizturami. Toties Turcijā, kur ir +30 un vairāk grādu, man jau ir par karstu. Vairs nesaprotu, kā tādā karstumā var dzīvot. Iepriekš tā šķita normāla temperatūra.

Pieļauju, ka labi zini, kā jūtas Latvijā nonākušie bēgļi no Ukrainas. Ko tu viņiem ieteiktu, lai būtu vieglāk iejusties?

Protams, es viņus saprotu. Viņiem noteikti ir jāpalīdz. Esmu ticies un runājies ar ukraiņiem. Mūs vieno viena un tā pati problēma – Krievija. Vispirms es ieteiktu atrast siltas mājas, nedaudz atpūsties un tad soli pa solim – dzīvojot un strādājot – var tikt pie visa pārējā. Sākumā mums arī bija grūti, bērni jābaro, jāaudzina, naudas nav, taču pamazām izdevās. Ukraiņiem pat varētu būt vieglāk, jo šeit daudzi runā viņiem zināmajā krievu valodā. Es viņiem ieteiktu arī nebaidīties – neklausīties pesimistos, kuri saka, ka te nekā laba nebūs. Var gan dzīvot, gan strādāt, gan valodu iemācīties. Es domāju, ka Latvijā viss kļūst tikai labāk. Jāmeklē darbs, un jādzīvo bez bailēm.

Kā klājas tavai ģimenei, kas palika Sīrijā?

Tur joprojām dzīvo mana māsa, bet mamma nomira 20 dienas pēc mūsu ierašanās Latvijā. Īsi pirms viņas nāves sazvanījāmies video zvanā, redzēju, ka viņai ir slikti, viņa teica, ka gribētu mani vēl satikt, diemžēl tas nebija iespējams. Sīrijā joprojām iet tik traki, ka, ja negribi mirt, labāk turp nebraukt. Tur nevar pārvietoties pat valsts iekšienē, no pilsētas uz pilsētu.

Kā Latvijā iejutusies tava sieva?

Domāju, ka labi. Viņa gan nestrādā, jo pieci bērni prasa lielas rūpes. Tik lielā ģimenē vienam labāk strādāt, bet otram gādāt par māju un bērniem. Patlaban naudu pelnu es. Arī Sīrijā mūsu dzīves modelis droši vien būtu tāds pats. Arī sieva mācās latviešu valodu, mums abiem daudz palīdz vecākā meita, kura latviski runā ļoti labi.

Kas jums Latvijā šķiet īpašs, nepierasts?

Latvija ir ļoti tīra, daudz mežu, ezeru, skaista daba un ļoti tīrs gaiss, šeit ir vieglāk elpot. Esmu dzīvojis Sīrijā, ilgstoši uzturējies Turcijā, pabijis daudzās valstīs, bet Latvija tīrības ziņā tās pārspēj.

Vai ir arī kas tāds, ko tomēr grūti saprast latviešos?

Latvijā cilvēki ir mierīgi, ļoti labsirdīgi un izpalīdzīgi, taču nesmaida! Visu laiku izskatās dusmīgi. Es nesaprotu, kāpēc! (smejas)

Svarīga ikdienas sastāvdaļa ir maltītes. Pieļauju, ka sīriešu un latviešu virtuves ļoti atšķiras. Vai jums garšo Latvijai raksturīgie ēdieni?

Jā, sīriešu virtuve patiešām ir plaša. Vienā ēdienreizē var būt pat septiņi dažādi ēdieni. Piemēram, saviem kolēģiem Lāčplēša dienā es uzklāju svētku brokastu galdu ar sīriešu tradicionālajiem  ēdieniem. Latvijā arī ir savi tradicionālie ēdieni, bet salīdzinoši maz. Esmu novērojis, ka cenšaties ēst veselīgi, daudzi neēd cūkgaļu un izvairās no taukvielām.

Neatņemama latviešu virtuves sastāvdaļa ir kartupeļi. Daudz, daudz kartupeļu. (iesmejas) Oficiāls pasākums vai ģimenes viesības – visur uz galda būs kartupeļi. Daudziem ēdieniem pievienojat saldo krējumu, ko Sīrijā lieto ļoti reti. Jūs ēdat arī salīdzinoši maz maizes. Starp citu, man garšo jūsu rupjmaize. Sīrijā tādas nav. Un vēl man ļoti garšo jūsu medus kūka un zupas. Piemēram, frikadeļu zupa. Es neēdu cūkgaļu, vairāk vistu un zivi – un Latvijā ir daudz labu zivju. Man garšo gan siļķes, gan nēģi.

Kādas ir jūsu ģimenes svētku tradīcijas? Vai svinat to pašu, ko mēs, – Ziemassvētkus, Lieldienas, Līgo?

Protams! Gribu saglabāt arī sīriešu tradīcijas, tāpēc atzīmējam divus sīriešu svētkus, bet piedalāmies arī visos svētkos Latvijā. Svinam Līgo, ēdam Jāņu sieru, pinam un liekam galvās vainagus. Atzīmējam arī valsts svētkus. Lāčplēša dienā, 11. novembrī, nolikām svecītes pie Prezidenta pils. Protams, arī Ziemassvētkus. Bērni mācās skolā, viņiem ir daudz draugu, dažādi pasākumi.

Ja es tev parādītu savu telefonu gada nogalē, tu redzētu, cik man ir daudz zvanu no skolas. (smejas) Maniem bērniem tagad ir 4, 7, 9, 12 un 15 gadu. Katram ir sava klases audzinātāja, jaunākais vēl bērnudārzā. Katram uz Ziemassvētku pasākumiem kaut kas jānopērk, kaut kas jāsagatavo. Tā ir liela rosība, un man par to ir liels prieks. Arī mājās mēs šos svētkus svinam. Katru gadu kopā braucam uz veikalu, kur viņi katrs izvēlas vai nu kādu lampiņu virteni, vai rotājumus, un es esmu laimīgs to nopirkt. Mēs visu darām tāpat kā jūs, jo dzīvojam Latvijā un esam kopā ar jums. (rāda kopā sadotas rokas)

SĪRIEŠU TRADICIONĀLO KIBEHU RECEPTE

Sastāvdaļas mīklai:
500 g smalkā bulgura
1 glāze ūdens bulgura mērcēšanai
Sauja liesas liellopa maltās gaļas
1 vidēja lieluma sīpols
1 tējkarote sāls
Pustējkarote maltu melno piparu
1 tējkarote sausā koriandra
1 tējkarote sarkano piparu

Sastāvdaļas pildījumam:
1 ēdamkarote gī sviesta
250 g liesas liellopa gaļas
3 smalcināti vidēja lieluma sīpoli
1 tējkarote sāls
Pustējkarote maltu melno piparu
Pustējkarote koriandra un paprikas maisījuma
Sauja ciedru riekstu vai valriekstu

Aprīkojums:
Gaļas mašīna vai cita ierīce ar līdzīgu funkciju
Katls un eļļa fritēšani

Gatavošana:
Bulguru aplej ar glāzi auksta ūdens, apmaisa un atstāj mirkt uz 30 min.  
Sāk gatavot pildījumu. Uz lēnas uguns pannā karsē gī svietu. Kad tas izkusis, pievieno sasmalcinātus sīpolus. Kad tie apcepti, pievieno maltu gaļu un iemaisa sīpolos. Pievieno sāli, piparus, koriandra un paprikas pulveru maisījumu. Maisot cep, līdz ūdens iztvaikojis.

Pildījumu noliek malā un gatavo kibeha mīklas masu. Izmērcēto bulguru un vienu smalcinātu sīpolu divas reizes izmaļ gaļas mašīnā. Atsevišķi piemaļ klāt sauju gaļas, pievieno sāli, maltus piparus, maltu papriku un maltu koriandru. Visu kārtīgi sajauc un mīca, līdz izveidojas viendabīga, viegli veidojama masa. No masas veido apaļas bumbiņas.

Tad, turot bumbiņu kreisajā rokā, ar labās rokas rādītājpirkstu bumbiņas centrā izveido iedobi. Ik pa laikam pirksta galu var iemērkt ūdenī, lai nelīp pie mīklas. Grozot bumbiņu kreisajā rokā, iedobi veido aizvien dziļāku, līdz izveidojas iegarenas formas čaula. Kad tas izdevies, pildījumam vēl pievieno riekstus un izveidotajā čaulā iepilda aptuveni 2 tējkarotes pildījuma masas. Ar līdzīgu grozīšanu aizvien ciešāk sakļauj vaļējās malas, līdz čaulas gals pilnībā aizvērts. Tā turpina, līdz izlietota visa pildījuma masa. Kad visi kibehi sagatavoti, tos fritē karstā eļļā. Izņem, kad tie kļuvuši zeltaini brūni. Labu apetīti.

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par Veselības akadēmijas saturu atbild SIA Izdevniecība Rīgas Viļņi.