Adrenalīna krājējs Andris Ruģēns par motocikliem, debeskrāpjiem, draudzeni un zirgu

Ar skatu uz bezdibeni

Tīmeklī, meklējot tavu personāliju, pirmais parādās cits Andris Ruģēns – cilvēks ar visai spilgtu pagātni, asu mēli un brīvmūrnieks... Pazīsti?

Tas ir mans vectēvs.

Tad tev vārds ticis, godinot vectēvu?

Tā es saprotu...

Kāds bija tavs ceļš līdz šodienas hobijiem?

Sākumā es mācījos par pavāru, strādāju "Steak House" par šefpavāra palīgu, bet sapratu, ka tas nav mans, un aizbraucu uz Ameriku, kur piepelnījos, staigājot pa mājām, klauvējot pie durvīm un piedāvājot mācību līdzekļus jauniešiem.

Tāds komivojažiera darbs? Kurā štatā?

Dienviddakotā. Tur reizēm temperatūra uzlec līdz 45 grādiem, sākas veselības likstas, un vienā brīdī es sapratu, ka patiesībā, dzīvojot Latvijā, visas problēmas risināt ir daudz vieglāk! Visus pazīsti, vari darboties un ar visiem komunicēt. Tā mūsu ģimene nodibināja industriālā alpīnisma firmu – mēs mazgājam logus, tīrām un mainām jumtus...

Arī Nacionālajai bibliotēkai mazgājat?

Nē, tur mēs tenderi zaudējām. Tur viņi pieprasa kaut kādus nanoūdeņus; manuprāt, tāds liels, uzpūsts burbulis. Pats arī esmu nodarbojies ar alpīnismu un tāpēc, atgriežoties Latvijā, pieslēdzos brāļiem un sāku palīdzēt šajā biznesā.

Cik jūsu, brāļu, ir?

Kopumā četri. Nu, vēl ir pusbrālis, bet viņš dzīvo Anglijā. Latvijas uzņēmumu "Falkors Building Industry" mēs vadām trijatā. Kādreiz mums bija taksis, Falkors vārdā, no filmas "Bezgalīgais stāsts"...

Tas baltais milzu lidojošais suns ar plīvojošajām ausīm?

Jā, tēvs tā gribēja, un tā tas palika. Var labi nopelnīt, bet nevar arī teikt, ka tas būtu pats pelnošākais bizness. Tas ir mūsu ģimenē pirms divdesmit gadiem radies bizness – nāk no tēva, un mēs to nesam tālāk!

Jūs bijāt vieni no pirmajiem Latvijā?

Viņš noteikti bija tam aizsācējs Latvijā! Mēs arī bijām pirmie, kuri ņēma nost Pētergaili, pārzeltījām...

"Mildā" esat bijuši iekšā?

Visur, arī televīzijas tornī. Rīgā vien – vairāk par simt celtnēm!

Tornis tad arī ir augstākā celtne?

Jā, tur varētu būt ap trīssimt metriem. No dzīvojamiem namiem – "Zunda Towers", "Panorama Plaza", kas pie "Spices" – tur mēs logus mazgājam jau četrus gadus!

Kad Ņujorkā būvēja "Empire State Building", tur par strādniekiem līga indiāņus, jo viņiem ģenētiskā līmenī neesot bail no augstuma.

Par indiāņiem nepateikšu, bet man brālis jau pirmsskolas vecumā kopā ar tēti skraidīja pa jumtiem! Un tad es biju mazais brālis, kurš centās viņu kopēt – ložņāju par visiem garāžu jumtiem, pamestajām mājām...

Neesi kritis?

Esmu, protams! Ļoti daudz esmu gāzies, bet lūzums man ironiskā kārtā  ir tikai viens! Toties man ir bijušas sešas šuves uz galvas un tādā garā... Piedevām mēs visi nodarbojamies ar klintskāpšanu, bolderingu – brālis ir piedalījies mačos pasaules līmenī, es vienreiz Nīderlandē iekļuvu pirmajā sešniekā starp vairāk nekā 80 dalībniekiem.

Bet kāpšana, es sapratu, ir lieta, kuru es sev varu atstāt tieši kā hobiju. Un es aizgāju no tās prom – arī muguras traumas dēļ, kuru ieguvu, braucot ar moci. Manas pirmās sportiskās aktivitātes bija vēl bērnudārzā – deju kolektīvā "Dzintariņš". Bet tad vecāki mūs izņēma ārā – esot pārāk činkstējuši. Lai labi dejotu, ir jābūt daudz laika un ļoti lielai izturībai. Jau skolas laikā četrus gadus ar līnijdejām nodarbojos. Bet pirmais ekstrīms, ko tēvs ierādīja, bija brīvā stila lēkšana. Tas ir tā: paņem virvi, cimdus un lec ārā no piektā stāva! Ja tu iekrampēsies virvē – pilnīgi garantēts, ka nomauksies! Tur ir jāiemācās vesela tehnoloģija, kuru apguvu no 12 metru augstuma, un, kad vēl nebija aizliegta piekļuve tai nenodotajai ēkai pie Gaiļezera slimnīcas, ņēmu virvi un gāju tur lēkt no 3, 4, 5 stāva un augstāk.

Tātad ar koordināciju tev viss kārtībā?

Es gan teiktu, ka nedaudz vēl pieklibo. Tāpat mēģināju parkūru, zirgu konkūru, ielu vingrošanu, skrituļslidas...

Tev laikam vēl tikai zemūdens medības ir atlikušas!

Es bērnībā esmu divreiz slīcis, laikam tāpēc no ūdens stihijām turos pa gabalu!

Bet no augstuma tu nebaidies...

Neteikšu, ka nebaidos. Pirmais objekts man bija "Panorama Plaza" – tur augstums ir aptuveni simt metru – un tā bija pirmā reize, kad es kāros pāri malai viens pats un mazgāju logus. Un tajā brīdī tu pats sāc sev jautāt – vai patiesi tās divas virves ir tik izturīgas? Vai tu esi pareizi pieāķējies? Simts tādu jautājumu galvā rodas...

Par profesionālo alpīnismu nebiji domājis?

Mēs ar tēvu bijām braukuši kalnos. Mana augstākā virsotne ir 4,6 kilometri.

Aptuveni Monblāna augstums?

Jā, bet man tas neliekas superaugstu, un tas nav kaut kas tāds, kas mani baigi aizrautu! Es personīgi pazīstu daudz kalnos kāpēju un respektēju viņu paveikto – tas ir bīstami un nav viegli, tur ir jābūt zināšanām un pieredzei.

Tur laikam galvenais ir prast apstāties!

Jā, nešaubīgi – tev ir skaidri jāsaprot, kurā brīdī ir jākāpj lejā! Man ļoti bieži ir tieši šī problēma ar stopbremzēm! Mums ģimenē vispār tas ir iedzimts – daudzi mūs sauc par pārgalvjiem, mums visiem ir problēmas ar stopzīmēm!

Ātruma skavās

Bet tagad tu esi aizrāvies ar močiem. Kas tajos pievelk – ātrums, pati tehnika?

Adrenalīns! Ratā raušana, visas apdzīšanas, starp mašīnām un fūrēm līšanas... Tas viss paceļ adrenalīnu, jo tu jau apzinies – viena kļūda, un tu par to maksāsi visu atlikušo dzīvi!

Tā gadījumā nav agresīva braukšana?

Citi saka, ka tā ir agresīva braukšana, bet es domāju, ka tā ir tehniska braukšana! Lai iemācītos ratā braukt, es kritu no moča ne vienu vien reizi! Mans otrais motocikls – stunt – ir paredzēts tieši šiem trikiem: mācīties braukt uz priekšējās riepas, vēl dažādus pigorus taisīt. Ar to treniņu laikā esmu nokritis reizes piecdesmit, līdz man vai mocim kaut kas salūst!

Tad jau tev jābūt ekipētam kā amerikāņu futbola spēlētājam!

Jā, mēs izmantojam muguras bruņas, ceļu un elkoņu sargus, ķiveres – visu, kas nepieciešams. Sākumā, kad man vēl nebija pietiekamu līdzekļu, tad ceļi bija jēli, mugura sadauzīta, pirksti izsisti no vietas. Bet ar laiku tu to visu iemācies, un tad manā skatījumā tā vairs nav agresīva braukšana, bet gan tehniska – jo tu jau māki! Manā galvā tas notiek automātiski: nospied sajūgu, uzdod gāzi grīdā, atlaid sajūgu – un mocis ir gaisā! Tālāk strādā ar kāju bremzi un sāc domāt, ko darīt tālāk – vai tu gribi celties kājās, vai moci šūpināt uz aizmugurējā rata, vai vēl kaut ko...

Vai stunt klases moči nav tādi paviegli, mazsvara?

Es tā neteiktu. Tā bija 2000. gada modeļa "Honda CBR 600" – noteikti smagāks nekā mans pašreizējais mocis; šķiet, svēra pāri par 200 kilogramiem! Mans tagadējais sver tieši divus simtus, bet tam tad arī ir 200 zirgspēku! Pa zirdziņam uz katru kilogramu!

Mūsu iepriekšējā numura intervijas varonim Mārtiņam Silam, piemēram, nepatīk, ka viņu sauc par baikeri. Man arī tas vairāk atgādina tos lēnos bubinātājus, čoperistus...

Katram vecumam ir savs motocikls. Daudzi, kuri, tāpat kā es, ir braukuši ar šosejniekiem, savulaik ir apzvērējuši – nē, mēs nekad nepārsēdīsimies uz čoperiem! Ar manu braukšanas stilu, šķiet, es nemaz nenodzīvošu līdz tādam vecumam!

Nospļaujies pār plecu! Kādu lielāko ātrumu tu esi sasniedzis uz sava moča?

Mans spidometrs rāda 299 – tālāk tas ir ierobežots! Tas nozīmē, ka iet vēl ātrāk, bet precīzi cik – nepateikšu!

Taču ne jau Latvijā?

Visur – uz Berģu šosejas, uz Jūrmalas šosejas...

Sākumā tu teici, ka esi divreiz zaudējis tiesības – tās abas ātruma dēļ?

Jā, bet vienu reizi tā bija mašīna, otru – mocis.

Tevi vispār kāds var noķert?

Es zinu, ka policijas šoferi, vienalga, vai viņi brauc ar mašīnu vai moci, ir ļoti labi trenēti braucēji, piedevām viņiem ir iespējas ieslēgt sirēnas un izvairīties no avārijas situācijām. Ārpus Rīgas, taisnē, es noteikti no viņu jamahām un BMW varu aizmukt... Esmu runājis ar ceļu policistu, kurš mani apturēja. Jautāju: nu, ko tu darītu, ja es spiestu grīdā? Viņš atbildēja – neko! Es ļoti respektēju viņu darbu – vainīgs jau esmu es tikai pats, ja mani apturēja un esmu tā braucis!

Močiem ir kaut kas līdzīgs sacīkstēm, kā rāda dragreisus pilsētu teritorijās neskaitāmajos Forsāžas turpinājumos?

Nu, tepat Latvijā var dragreisos piedalīties kopā ar mašīnām!

Naktīs?

Ne tikai! Ir grupa cilvēku, kuri izbrauc ielās un kuriem gribas parādīt savu zvēru, kurš iet ātrāk un ir jaudīgāks! Nostājas pie sarkanās gaismas, un, kad iedegas zaļā – tad visi iet pilnā vagā ar pilnu tvanu!

Sāpīgā mežu pieredze

Kādas ir tavas attiecības ar bezceļu jeb, jūsu mēlē, enduro braucamajiem?

Man bija enduro motocikls.

Izklausījās ļoti rezignēti...

Tā arī bija – abas reizes, kad ar to izbraucu, es sevi pamatīgi satraumēju. Pirmoreiz divus mēnešus nekustīgi nogulēju gultā 45 grādu leņķī, jo braucu pa nezināmu Juglas meža taku. Vienkārši ir tā: kad no šosejas jeb sporta moča pārsēdies uz enduro, kurš ir meža, bezceļu motocikls, tās ātruma izmaiņas ir negaidītas. Man likās, ka mežā, braucot ar 30 kilometriem stundā, būs kā 200 uz šosejas, bet tā tas diemžēl nav – rodas tāda gliemežu ekspedīcijas korpusa sajūta. Nu, labi, domāju – ielikšu vairāk ručkā! Sākumā, pirmo stundu, viss bija labi! Bet tad, vienā T veida līkumā ejot, priekšā bija nokritis koks! Es vairs nevaru nobremzēt, nevaru izbraukt pa kreisi, jo esmu nepareizajā trajektorijā! Priekšā kalns ar diviem kokiem – uzlēcu uz tā, mocis sagriezās gaisā, aizķērās aiz viena koka un mani kā gaļas gabalu katapultēja pret otru koku! Jau pāris minūtēs biju atpakaļ uz moča, piekurbulēju – tur nostrādāja adranalīns –, bet jau tad sapratu, ka man kreisā kāja praktiski neklausa. Atbraucu mājās, piezvanīju kaimiņam un palūdzu, lai palīdz nokāpt, jo tolaik tas bija vēl viņa mocis... Viņš  tad arī mani aizveda uz traumām – bija izsisti divi skriemeļi, visa mugura piedzīta ar ūdeni. Tad mani lauza, lika kopā, un iznākumā  divi mēneši gultā...

Kur bija laiks padomāt?

Jā, tad es izdomāju, ka pirkšu no kaimiņa to enduro! Doma tāda – okei, ja tas mani ir traumējis, tad man uz tā ir jāatgriežas!

Un kā noritēja atgriešanās?

Tas bija 2020. gadā, tieši manā dzimšanas dienā. Es vēl nodomāju – jāaizbrauc uz mežu paārdīties! Protams, kāds nelabvēlis tieši meža takai pa vidu bija izracis milzu bedri, un es to pirms līkuma neredzēju! Vienīgais, ko, ieejot līkumā, vēl paspēju, bija piecelties kājās, jo tā bedre bija tikpat dziļa, cik augsts ir motocikls. Mocis ielidoja bedrē, mani izsvieda ārā – ar galvu kā urbi zemē! Tikai pēc tam, kad izvilku ārā moci, man sāka sāpēt galva un es sapratu – jopčik, tas jau man būs kāds divpadsmitais smadzeņu satricinājums! Tad es sapratu – viss, ar enduro man būs gana! Nu nesaprotu, nemāku es sevi kontrolēt uz šīs klases moča!

Mocis kā dators

Kur Eiropā tavam superbaikam vispār ir vislabākie ceļi?

Noteikti – Vācijā. Savukārt Itālijā ir skaista bilde. Plus vēl citi baikeri, kuri kalnu serpentīnu līkumos iet garām teju ar celīti pie asfalta! Zinātu es to ceļu, man būtu interesanti ar viņiem paskrieties!

Bet tev taču ir pieredze "Moto GP" mačos?

Jā, "Baltijas kausos"! 2022. gadā sāku piedalīties. Tā visa ir adrenalīna lieta, kuru es ar moci salasu pa ielām – ātrums, ratā raušanas, citas lietas un nāves brauciens, kad pilsētā visi dalībnieki noņem močiem numurus un sacenšas, kurš pirmais izbrauks! Cauri Rīgai, cauri Siguldai – vienalga!

Piezvani, kad nākamreiz tas notiks – mēģināšu neiziet ielās. Izklausās pēc lieliskas iespējas atkal palikt bez tiesībām...

Tur pat nav jēgas apstāties, jo tāpat jau esi pārkāpis visus ceļu satiksmes noteikumus, ko vien var! Es nevienam to neieteiktu, bet pats tur esmu piedalījies, un tas ir ļoti interesanti!

Bet, ja atgriežamies pie sporta, tad tur ir citas sajūtas un citi braucēji. Man ir divi Yamaha YZF – R1 moči: viens vecāks un otrs pavisam jauns, tātad tagad vienu var atļauties tīri sportam. Pirmajos mačos paliku piektais, bet pēc tam jau sāku dzīvoties pa godalgoto trijnieku. Man viens no lielākajiem izaicinājumiem un dzīves mērķiem ir nobraukt pa Menas salas trasi!

To, kas skaitās pasaulē bīstamākā un kur ik gadu kāds nositas?

Jā, tā sauktā  TT trase – līdz mūsdienām tur gājuši bojā gandrīz 300 cilvēku. Un ne vienmēr tie ir tikai braucēji, jo bieži vien moči ielido pūļos un mājās... Bet man ļoti gribētos tur izbraukt.

Trases adrenalīns atšķiras no šosejas?

Jā, protams. Un sacensības ir finansiāls papildu slogs – vienai sezonai aptuveni 10 000 eiro. Jo nepārtraukti ir jāmaina riepas! Katrs treniņš – tā ir viena aizmugurējā riepa, kura maksā 350 eiro. Priekšējā arī dilst, bet tur attiecība ir 1:2.

Tu pats arī ne tikai spied, gāzē, liec ratā un krīti, bet vari to visu skaistumu arī saskrūvēt?

Nē, šie jaunie motocikli ir tik sarežģīti uzbūvēti, ka ar to ir jādarbojas profesionālam meistaram, kurš to sajēdz. Tur ir tik daudz elektronikas iekšā, ka pat akumulatoru bez datora palīdzības nevar nomainīt! Cik zinu, jaunajiem BMW pietiek atvienot vienu vadiņu, un viss, brauc uz servisu! Nē, elementāras lietas ir jāmāk – riepas, ķēdes, zobratus nomainīt, spoguli pielabot, bet dzinējā es noteikti iekšā nelīstu.

Kā tu dzelzs rumaku iemanījies dublēt ar reālu zvēru?

Nu, pēc zināmās avārijas ar enduro moci man bija nenormālas problēmas ar muguru. Man ieteica jāšanu, lai tur visu nedaudz nostiprinātu, tādēļ aizbraucu pie paziņas, kurai ir zirgu staļļi, un sāku jāt. Pusgadu tā nodarbojos, taču izrādījās, ka tas nebija viņas zirgs, bet gan atstāts atpūtā, jo visiem profesionālajiem sporta zirgiem pēc nopietniem startiem uz gadu jādodas atvaļinājumā. Un vēlāk jau viņu – ļoti labu sporta zirgu – pārdeva citiem saimniekiem par 70 tūkstošiem eiro. Bet pirms gada Sintija, tā meitene, kurai staļļi, man zvana un saka, ka ir viens zirgs, par kuru iepriekšējā saimniece ir pārstājusi rūpēties. Viņš bija izkāmējis, tur bija daudz citu veselības problēmu. Teicu Sintijai: gādā viņam visu, kas nepieciešams – gan pārtiku, gan zāles –, es finansēšu. Tā nu es tiku pie Kameja!

Tu esi dzīvnieku fans?

Man visu mūžu ir bijuši dzīvnieki – suņi, kaķi, vārnas, čūskas – viss, ko tētis mājās atnesa!

Visu, ko no jumtiem var nolasīt?

Vai no baseiniem izvilkt! Jā, un tagad man ir trusis.

Viss, kā pēc šīgada ķīniešu fenšui! Tev ir draudzene?

Jā.

Un ko viņa saka par tavu riskanto braukšanu?

Viņa pati arī brauc! Man šķiet, ka motobraukšana jau sen vairs nav tikai vīriešiem pieejams piedzīvojums. Piedevām sieviete uz motocikla – man tas liekas nenormāli seksīgi!