Mūsdienās uzmanība ir pats dārgākais resurss. Saruna ar teologu Induli Paiču

Indulis Paičs. Teologs, lektors, grāmatu autors. Bijis Torņakalna draudzes mācītājs. Protestējis pret sieviešu ordinācijas aizliegumu. Kopā ar domubiedriem nodibinājis noētisko biedrību Elizeja. Patlaban Indulis Paičs ir kristīgās meditācijas skolotājs un studē psiholoģijas doktorantūrā Stradiņa Universitātē.

Pacelt nost domas no ikdienas

Kā un kāpēc nonācāt uz garīdznieka ceļa?

Man bija jāpieņem lēmums, ko darīt pēc vidusskolas. Es mācījos 1. ģimnāzijā.

Eksaktā skola!

Vidusskolas pēdējos gados, pateicoties Jurim Rubenim, es atradu ceļu uz Torņakalnu, kļuvu par draudzes locekli. Tad arī radās mana interese.

Vai jums bija arī cits ceļš padomā?

Nu, tas loģiskais droši vien būtu kaut kādas fizikas un matemātikas lietas, bet bija tā jocīgā sajūta, ka tajā tu jau esi. To varētu turpināt, bet tas būtu vieglākais ceļš. Mani ļoti ieinteresēja tā pirmā lekcija Torņakalnā, un es sapratu, ka man pie tā dzīvē jāpieturas. Un aizgāju studēt uz Teoloģijas fakultāti. Tālākais bija jau samērā loģiski –  tu kaut ko apgūsti, un jāsāk to pielietot. Patiesībā pirmos gadus es jau uzreiz kalpoju Torņakalnā, vēl divās mazākās draudzēs, Ķurbē, Tiņģerē, vēlāk Garkalnē. Tā tas soli pa solim ir virzījies uz priekšu.

Jūs esat ātri sācis, ātri lēmumu pieņēmis.

Jā, jā, tas patiešām bija ātri. Kad mani ordinēja, bija vajadzīgs pat kaut kāds speciāls lēmums, jo es biju bišķiņ par jaunu.

Būdams Torņakalna draudzes mācītājs, esat protestējis pret sieviešu ordinācijas aizliegumu. Protestēja arī divi citi draudzes mācītāji – Kaspars Simanovičs un Linards Rozentāls. Cilvēki, kuri ir tālu no teoloģijas, īsti nezina, kāpēc sievietes nevarētu ordinēt. Kāds ir tas dogmatiskais iemesls?

Pirmkārt, pati tradīcija. Cauri gadsimtiem vīrieši ir bijuši publiskajās lomās, tai skaitā baznīcā. Luterāņiem no svara ir Svēto rakstu pozīcijas, un tur ir tā, ka mēs varam interpretēt, varam atrast, kā apustulis Pāvils saka, ka nevaram ļaut sievietei valdīt pār vīru, ka sievietēm dievkalpojumā jāklusē. Bet Rietumu baznīcas ordinē sievietes un nedara to patvaļīgi. Tam ir savi skaidrojumi Svētajiem rakstiem. Ir citi apustuļa Pāvila teksti, kur viņš saka, ka Kristū vairs nav ne brīvā, ne verga, ne vīrieša, ne sievietes, bet viss ir viens. Tā ir tāda selektīva tekstu lietošana.

Cits liels arguments ir simbolisks. Priesteris vai mācītājs draudzes priekšā reprezentē pašu Kristu. Tad sanāk, ka viņam vajadzētu būt vīrietim. Un ko mēs varētu izvirzīt kā pretargumentu – vai tad Kristus darbība attiecas tikai uz vīriešiem? Vai tomēr mēs gribam, lai sievietes arī būtu Kristus mācītas?

Mēs protestējām pret sieviešu ordinācijas aizliegumu, bet baznīcas satversmē ir ierakstīts, ka šādu jautājumu nemaz nevar izskatīt. No manas perspektīvas tas izskatās pēc nedrošības. Latvija bija viena no pirmajām valstīm, kas sāka sievietes ordinēt, bet tagad tas ir noliegts. Tādā ziņā mēs esam unikāli pasaules mērogā. Mēs esam atkāpušies soli atpakaļ.

Kopā  ar Kasparu Simanoviču esat izveidojis noētiskās veselības biedrību Elizeja. Noētisks – tas ir filozofijas jēdziens, nevis reliģijas. Kas tas ir – centieni modernizēt kristīgo vēsti? Tā ir dzīvesziņa, kā teiktu dievturi, vai tā ir filozofija? Jūs biedrībā lietojat formulējumu domu improvizācijas. Varbūt tā ir psihoterapija? Kādi ir biedrības mērķi, kāds ir virsuzdevums?

Mēs ilgi domājām. Šis vārds noētisks daudziem varbūt skan nesaprotami. Tas vārds varbūt skan mazliet ezotēri, bet patiesībā mēs domājām, ka tam nevajadzētu būt pretrunā ar cilvēka domāšanu, ar to, ko mēs zinām no pasaules, zinātnes, no visa pārējā. Varētu nosaukt par Veselā saprāta biedrību, bet tas izklausās ļoti pretenciozi. Vārds noētisks ir saistībā ar prātu un ar apziņu.

Kad cilvēks sāk domāt par saviem lielajiem, eksistenciālajiem jautājumiem, tur savijas kopā pilnīgi viss – gan ticība, gan psiholoģiskie, gan psihoterapeitiskie, gan antropoloģiskie jautājumi. Mēs mēģinām piedāvāt cilvēkiem plaša spektra lekcijas, seminārus, tikšanās, kuru nolūks ir ļaut mums daudzpusīgi paskatīties uz to, kas mēs, cilvēki, esam un kā mēs varam nodzīvot pilnvērtīgu dzīvi. Mēs mēģinām sintezēt kopā gan savu kristīgo pārliecību, gan cita veida zināšanas. Un izskatās, ka vienai daļai cilvēku tas šķiet simpātiski, ka var uz daudziem jautājumiem paskatīties pēc iespējas plašāk.

Jaunajā Derībā vien esot apmēram 700 000 neapstrādātu tekstu variantu. Vai vispār mēs varam saprast, par ko vēsta Bībele, kas šajos tekstos iekodēts?

Man jau šķiet, ka nav tik traki. Proti, katrs gadsimts nāk ar savu redzējumu. Vai mēs vispār esam spējīgi saprast senus tekstus, viduslaiku mākslu? Es domāju, ka cilvēks, ja vēlas, var noskaidrot apstākļus par pirmā gadsimta vidi, kādā dzīvoja Jēzus. Varam daudz ko noskaidrot, daudz ko saprast, bet, protams, Bībele manās acīs ir vairāk kā tāds mākslas darbs. Gleznas, stāsti, notikumi, līdzības. Kā jau mākslas darbam tai nevar būt vienas pareizās interpretācijas. Es teiktu, ka katrs gadsimts un arī katrs cilvēks vienā un tajā pašā mākslas darbā saskata kaut ko citu.

Manā izpratnē Bībele ir domāšanas un ticības katalizators. Tas ir izaicinājums, ar kuru sastopoties, mūsos kaut kas sarosās. Rodas jauni jautājumi un varbūt arī kādas atbildes. Es domāju, ka Bībeles uzdevums nav dot gatavas atbildes. Tad Bībele būtu citāda. Pašlaik tā, kā jūs minējāt, ir daudzu tekstu kopums, tie ir 700 000 dažādu rokrakstu, un tas ir vesels zinātnes lauks, kā nonākt līdz sākotnējam teksta variantam.

Vai Bībele var transformēties, vai arī tāds process vairs nenotiks?

Nē, nenotiks. Tas būtu tāpat, ja kāds gribētu Romeo un Džuljetai kaut ko klāt pierakstīt vai noņemt nost.  Kad Bībeles manuskripti tapa, tie samērā ātri izplatījās Romas impērijā. Ideja par to, ka tos kāds varētu izrediģēt savās interesēs, ir diezgan pārspīlēta. Tie teksti bija svēti no sākta gala, līdz ar to attieksme pret tiem nebija tik pavirša. Bībele tiek papildināta tādā nozīmē, ka tiek radīti jauni teoloģiski teksti par un ap to. Protestantu versijā Bībele ir 69 grāmatas, tie ir atsevišķi manuskripti. Tad es vienmēr cilvēkam saku – iedomājies, ka tev ir grāmatplaukts ar 69 grāmatām! Ko šīs grāmatas grib pavēstīt? Nav viegli atbildēt.

Kādā intervijā runājāt par Jāņa atklāsmes grāmatā minēto “zvēra zīmi”. Kādas patlaban pasaulē saskatāt zvēra zīmes? Un kādas cilvēkam ir tuvumā ikdienā?

Drīzāk esmu brīdinājis cilvēkus nedomāt par šo zvēra zīmi.  Jāņa atklāsmes grāmata ir simboliem pilna. Ļoti sarežģīti interpretējama. Cilvēkiem patīk to vienkāršoti skaidrot, bet zvērs latviski precīzāk būtu plēsoņa. Tas ir stāsts par to, ka cilvēkā var atspoguļoties gan tas, kas ir nācis no Dieva,  kas ir pāri dabiskajam, gan arī plēsonīgais, instinktīvais.

Tie vienkāršie skaidrojumi par čipu mūsu pierē vai skaitli mūsu pasē nav nopietni. Bībele runā par ļoti nopietnu lietu – par to, ka cilvēks ir kā spogulis, kurā mēs redzam, kas nāk no augstumiem, no Dieva, mīlestības, taisnīguma, spējas pacelties pāri savām interesēm, saviem instinktiem, vai gluži otrādi – kad spogulī redzam plēsoņu. Tas ir stāsts par to, ko mūsos var redzēt, kā mēs funkcionējam, kā mēs dzīvojam. Un man šķiet, ka notikumi Ukrainā uzrāda – kaut gan ir 21. gadsimts, noteiktos apstākļos mūsos parādās plēsonība. Tas nav tehnoloģiju jautājums, tas ir jautājums par to, kas notiek mūsu iekšienē, kādi ir mūsu atskaites punkti, mūsu vērtības.

Par biedrību runājot – kādas jums tagad ir aktuālas nodarbības?

Mums vairākas reizes nedēļā ir lekcijas, kas saistītas ar garīgiem jautājumiem. Tagad būs lekciju cikls, kurā es vēlos runāt par lielajām garīgajām tradīcijām. Vēsturē ir bijuši dažādi mēģinājumi saprast, kas ir cilvēks, kas ir pasaule.

Pamēģināsim uz to paskatīties, saprast, ko no tā visa varam paņemt. Mans kolēģis Kaspars Simanovičs pēdējā laikā ir lasījis lekcijas arī par psiholoģijas jautājumiem, piemēram, par pieaugušajiem bērniem. Viņš daudzus vakarus runāja par to, kā mūsu bērnības pieredzes mēdz mūs ietekmēt. Katru nedēļu mums ir tā saucamās domu improvizācijas – brīvas sarunas, kur mēs runājam par kādām aktualitātēm un domāšanas kļūdām, reizēm apskatām arī dažādas garīgās prakses.

Tad vēl ir arī Bībeles studijas – mēģinām šos senos tekstus saprast. Mums ir arī rīta un vakara lūgšanas video un audio formātā, tāpat reizi nedēļā ir dievkalpojums vai svētbrīdis, kur cilvēks var piedalīties klātienē. Cenšamies aptvert cilvēka dzīves plašumu – kaut kas ir par psiholoģiskām, filozofiskām tēmām, kaut kas par specifiskiem reliģijas jautājumiem. Elizeja veidojās kovida laikā, kad cilvēki bija apjukuši. Tajā brīdī bija svarīgs regulārs kontakts, mazliet pacelt nost domas no ikdienas. Un šajā ziņā Elizeja turpina savu darbu, esam garīga kopiena. Te mēs, domādami par eksistences jautājumiem, sajūtam citus līdzīgi domājošus, un tas mums dod spēku ikdienai.

Tuksneša tēvi brīdināja

Jums bija lekciju cikls par 4. gadsimta tuksneša tēviem. Lekcijas jūs apkopojāt grāmatā Deviņi dvēseles uzdevumi. Lūk, šie tuksneša tēvi tika definējuši deviņus dvēseles mocītājus: alkatību jeb rijību, miesaskāri, mantkārību, dusmas, skumjas, nemieru, skaudību, godkāri un lepnību. Bet vai dvēseles mocītāju nav daudz vairāk?

Paši tuksneša tēvi piekristu, ka to ir daudz vairāk par deviņiem. Skaitlis 9 izraudzīts simboliski, jo ir priekšstats par to, ka cilvēks sastāv no miesas, dvēseles un gara. Un katrā no šīm formām tiek izcelti trīs galvenie kaislību veidi. Tā bija vairāk simboliska skaitīšana – kas ir tie galvenie smaguma punkti, kuros mēs parasti iekrītam? Deviņas kaislības nosedz ļoti daudzas tēmas mūsu dzīvē. Tā nu tuksneša tēvi teica – katram ir savi dēmoni, ar kuriem jācīnās. Vispirms jāiemācās apieties ar šiem deviņiem galvenajiem, tad mums būs pieredze tikt galā ar saviem individuālajiem dēmoniem.

Kā aktīvāko dvēseles mocītāju tuksneša tēvi min rijību jeb alkatību. Jūs esat rakstījis, ka piešķiram neproporcionāli lielu cieņu cilvēkiem, kuri vienkārši ir vācēji. No kurienes nāk tā vākšanas tieksme, lielā apetīte, rijība?

Tas nāk no tā, ka mēs esam būtnes, kas grib būt laimīgas. Bet mēs nezinām, kā to laimi sasniegt. Mēs visi esam bijuši zīdainīši, un jau tad mēs apgūstam, ka ir pavisam fiziska bauda, – tu vari dabūt kaut ko garšīgu, tu vari sajust kaut ko patīkamu. Un reizēm mēs iestrēgstam tajā. Un tad mēs iestāstām sev, ka mums kaut kā pietrūkst. Redz, citiem ir. Ja man būtu tas, kas ir citiem, tad gan es būtu laimīgs... Droši vien ir jāpiedzīvo ne viena vien krīze, lai garīgi nobriestu. Var gadīties, ka cilvēkam nemaz nav to materiālo vērtību, bet viņš tomēr spēj nodzīvot jēgpilnu, pilnvērtīgu, saturīgu dzīvi.

Ja kāds jūtas slikti, ja nav ļoti daudz mantas, tad tiešām jālieto formulējums garīgā brieduma trūkums. Tas ir ierobežots skats uz mūsu pašu iespējām, uz to, ko nozīmē būt cilvēkam un būt laimīgam. Ja mums ir ierobežots tas skats, tad mēs darbojamies tajā līmenī, ko mēs saprotam. Mēs apskaužam viens otru, mēs skatāmies uz citiem un sapņojam, ka mums arī tā vajadzētu.

Bet mēs nenovērtējam, kas mums ir dots. Mēs nesaprotam, ka arī mūs apskauž. Jā, un, tiklīdz tu dabū, to, ko esi gribējis, visbiežāk tu saproti –  es vienalga īsti laimīgs neesmu. Vajag vēl vairāk. Un tā ir dvēseles mocīšana.

Kā dvēseles mocītājie tiek minētas arī skumjas un nomāktība. Jūs interpretējat skumjas, nomāktību un nemieru kā mūslaiku depresiju, psihozi, neskaidrību par savas dvēseles procesiem. Nesen bija jaukais Ziemassvētku un Jaungada laiks. Spriežot pēc pētījumiem, tas ir  bīstams laiks, kad daudz vientuļu cilvēku izdara pašnāvību. Visapkārt ir krāsainas lampiņas, dāvanas un vispār laimība, un vientuļš cilvēks to sajūt īpaši sāpīgi. Pavisam vienkāršs jautājums – ko darīt spēkus un cerības zaudējušam cilvēkam, kad viņš no rīta pamostas un nemaz negrib atvērt acis, lai neredzētu netīkamo realitāti?

Es teiktu, ka pašam izrauties no šādiem ļoti dziļiem depresīviem stāvokļiem ir grūti. Ja cilvēks nevar piecelties, ir jāmeklē profesionāla palīdzība, turklāt ar steigu! Jo tas ir ļoti bīstami – mēs varam vienā brīdī nodarīt sev un citiem pāri. Ir jāmeklē iespēja pieslēgties pie kaut kā plašāka, lielāka, kas var iedot dzīvei jēgas izjūtu. Ļoti daudzi cilvēki cieš no tā, ko Viktors Frankls sauc par noogēno neirozi. Tas ir stāvoklis, ko cilvēkā izraisa dzīves jēgas trūkums. Tev varbūt ir darbs, ģimene, nosacīti panākumi profesionālajā ziņā, bet vienā brīdī cilvēks pamostas un jautā sev – kāpēc es visu to daru?

Un tad, kad cilvēks vairs neredz jēgu vai viņam šķiet, ka ieguldījums nedod gaidīto rezultātu, tad viņa aktivitātes pārvēršas par nogurumu, un nav vairs spēka nekam, nav  enerģijas. Jo nav jēgas. Savukārt jēgu var atrast, ja ir kāda garīgā sistēma. Skaidrs – ja tu paliec viens pats, tu riskē ieciklēties savās domās. Un, jā, redzi tikai to slikto un bezjēdzīgo.

Kā mēs varam izrauties? Klausoties, skatoties, mērķtiecīgi meklējot kaut ko jaunu. Tikšanās ar ārstu vai terapeitu arī ir atvēršanās. Būtu ļoti no svara domāšanas līmenī saprast – no tā, ka es grimstu, norobežojos arvien dziļāk sevī, nekas labāk nepaliks. Ir jāatver sevi – jaunām idejām, jauniem kontaktiem. Pirmajā brīdī liksies, ka nav spēka, nevaru, nezinu. Bet tas spēks rodas procesā. Jāpārvar sākotnējā pretestība. Cita starpā mēs Elizejā tieši par to domājam – kā radīt sākotnējo impulsu, lai cilvēks vismaz, kā jūs teicāt, var kurpes notīrīt.

Esmu pārliecinājies praksē par to, ko psihologi formulē kā mood follows action, proti, noskaņojums seko rīcībai. Ja tu gaidīsi, ka tev vienkārši mainīsies noskaņojums, nekas nenotiks. Ja tu sāc kustēties, noskaņojums mainās.

Mums visiem ir atbildība vienam otru pieskatīt. Un ikvienam cilvēkam ir jāsaprot, ka tāda drūma ieciklēšanās ir iespējama, tāpēc ir jābūt pietiekami gudriem un mīlošiem, lai palīdzētu otram no tās izkļūt. Arī pašam neticēt savām negatīvajām sajūtām, lauzties no tām ārā. Mums nevajag gaidīt, ka ar mums kāds draudzēsies, bet sākt pašiem izrādīt kaut minimālu draudzīgumu pret citiem.

Man šķiet savādi, ka tuksneša tēvi fantāzijas ir interpretējuši kā bezgalīgu rūgtuma avotu. Jūs esat rakstījis, ka skumjas par nepiepildītiem sapņiem ir īpaši toksiskas. Vai nav tā, ka fantāzijas par to, kā būs, un fantāzijas vispār ir arī liels pozitīvas enerģijas avots?

Iztēlei ir milzīga loma. Problēmas sākas tajā brīdī, kad cilvēks sēž un domā par visu, kas varētu būt, bet redz, ka nekā no tā nav. Tad mēs vairs nepamanām, nenovērtējam, kas mums patiešām ir. Tā varam iedzīvoties sajūtā, ka mūsu dzīve nav izdevusies. Par to runā arī zinātnieki, pētīdami sociālos tīklus.

Kādreiz tev bija tuvi cilvēki, īpašumi, tava dzīve bija izdevusies, tu biji pirmais ciemā. Tad tu ieraudzīji sociālajos tīklos daudzus citus cilvēkus, kuriem ir it kā vairāk, kuri ir talantīgāki vai... nezinu... jaunāki. Un tu nonāc pie domas, ka tavi sasniegumi uz kopējā fona nav nekas. Tā var iedzīvoties konstantā sakāves izjūtā. Kad es aizmirstu, ka tas, ko es redzu tajās skaistajās interneta bildēs, nav nekāda patiesība. Tā labākajā gadījumā ir tikai viena svešinieku dzīves puse. Es fantazēju, ka viņi ir šausmīgi laimīgi, bet viņiem arī ir smagas problēmas.

Tuksneša tēvi brīdināja, ka mēs reizēm sadomājamies un paši pēc tam esam bēdīgi.

Tu redzi mani, es redzu tevi... Iespējams, dzīve tomēr ir izdevusies!

Uzsverat, ka dabiskas cilvēka dziņas var pārvērsties kaitīgās kaislībās. Vienlaikus jūs apgalvojot, ka ar racionālu prātu, gribasspēku vien kaislības uzvarēt nevar. Kāds ir risinājums?

Risinājums pamatu pamatos ir apzināšanās. Tas nav stāsts par gribasspēku. Ja tu kaut ko aizliegsi sev ar spēku, tad lielākoties tas būs neveiksmīgi. Risinājums ir iedziļināties sevī, meklējot atbildi – kas ar mani notiek? Piemēram, daudzas atkarības ir tikai simptoms. Cilvēks jūtas nepiepildīts, viņam nav miera. Risinājums ir nevis turēties pretī šīm kaislībām, bet saprast, kas ir manas patiesās vajadzības un kā es tās varu jēgpilnāk piepildīt.

Jo vairāk cilvēkam ir veidi, kā viņš var sevi iepriecināt, jo mazāk viņš ir atkarīgs no viena. Tas trakums ir, ka reizēm mums ir ļoti miglains priekšstats par to, ko mūs dvēselei vajag un kā to savai dvēselei varam iedot. Tad beigās paliek pāri tikai viens instruments. Tad var būt, ka cilvēks atnāk mājās un ielej sev kaut ko stiprāku; tas ir viņa instruments.

Es nesaku – nedari tā! –, bet mēģini aptvert, ka ir citi paņēmieni, lai tu justos labāk. Un, ja tev būs plašāks instrumentārijs, tu vienā brīdī sapratīsi – kāpēc sevi indēt, ja man ir citi veidi, lai es justos labi? Sistēmas, kas mums palīdz, brīžam ir vienpusīgas, un nav brīnums, ka mēs esam pārāk atkarīgi no tiem dažiem veidiem, kas ļauj mums justies labāk. Tāpēc jādomā nevis par aizliegumiem, bet par paplašinājumu.

Mēs par to pagurušo cilvēku ierunājāmies… Kā vispār var palīdzēt cilvēkam saņemties, nofokusēties? Tā ir reliģija, psihoterapija vai meditāciju tehnikas? Varbūt labi cilvēki visriņķī? Kas?

Es neteiktu vai, es teiktu un. Mūsu vajadzības ir dažādas – fiziskas, emocionālas, mentālas. Mums ir svarīgi justies piederīgiem. Tāpēc nav tā, ka visos gadījumos der tikai kaut kas viens vai var palīdzēt tikai viena konkrēta cilvēka klātbūtne – nē. Jāsaprot, kas tieši šobrīd man ir vajadzīgs. Iespējams, tagad  tev ir vajadzīgs kaut kas cits, nekā  vajadzēja pirms gada. Kā šobrīd visvairāk pietrūkst? Tie ir cilvēki, tās ir jaunas idejas, varbūt nav kārtībā tavs fiziskais ķermenis?

Kāpēc ir tik daudz visa kā, kas mums tiek piedāvāts? Dažādu veidu garīguma prakses, meditācijas? Es jums teikšu tā – neviena no tām simtprocentīgi nestrādā! Mēs esam dažādi. Vienam vajadzēs atrast kopienu, viņš sāks dziedāt korī, un pēkšņi viņam ir jauni draugi un dzīve aiziet citās sliedēs. Kāds cits atklāj, ka viņam patīk āliņģī līst, cits pievēršas kādai mācībai… Dažādi esam mēs, un dažādi ir ceļi. Ir jāmeklē, kas tieši manā gadījumā strādā.

Un ko darīt ar negatīvo pieredzi? Cilvēki vienmēr spilgtāk atceras tieši negatīvās lietas pagātnē. Vispār ir grūti tikt vaļā no pagātnes…

Pretošanās negatīvajam notiek, mērķtiecīgi fokusējoties uz pozitīvām lietām. Es neesmu pozitīvās domāšanas piekritējs, man šķiet, ka tad tu kļūsti tāds neīsts, mēģini pozitīvo saskatīt tur, kur tā nav.

Keep smiling.

Jā, jā, tieši tā. Labāks ceļš ir mācīties būt pateicīgam. Par to, kas tiešām ir bijis labs. Es pazīstu cilvēkus, kuri ir tikuši ārā no dziļām bedrēm, apņemoties vakarā uzrakstīt par trīs lietām, kāpēc viņi ir pateicīgi šai dienai. Dažiiem sākumā ir grūti uzrakstīt pat vienu, bet pēc kāda laika viņi saka – grūti izvēlēties tās trīs. Tas ir palīdzoši, tu it kā piespied sevi pakavēties pie labajām lietām savā dzīvē. Un tas rada kopējo sajūtu, ka dzīvē nav tikai katastrofas.

Vēl visi gudrie saka – vajag dzīvot šeit un tagad. Tas arī nemaz tik viegli nav panākams. Domas par iepriekšējiem brīžiem velkas līdzi, un domas par nākamajiem nāk virsū.

Tā ir. Reizēm šis aicinājums būt šeit un tagad tiek pārprasts un pārspīlēts. Cilvēka ideāls nav viendienītis, kurš neatceras pagātni un nedomā par nākotni. Jēdzīgais aicinājumā būt šeit un tagad ir atziņa, ka viss ir atkarīgs no maniem lēmumiem šeit un šobrīd. Dzīves tālākais ceļš ir atkarīgs no maniem lēmumiem šeit un tagad. Ja tu analizē pagātni vai apceri nākotni, izsecinot, kādus lēmumus pieņemt, tad viss kārtībā.

Bet atceries, ka beigu beigās domāšanai  jānonāk līdz tagadnei, kur tu pieņem faktisko lēmumu dzīvot, rīkoties – un tas vienmēr notiek šobrīd. Ja tu šobrīd pieņem lēmumu, tad kaut kas mainīsies, bet, ja tu sēdi un apceri, cik ļoti mani ir satraumējusi pagātne vai cik briesmīga būs nākotne un kā es eju uz galu, tad tas ir neproduktīvi, tas dzīvē neko nemaina. Tu vienkārši lidinies savās pārdomās bez konkrēta rezultāta.

Katrā ziņā puse no meditācijām vai garīguma praksēm vērš uzmanību, ka mēs ļoti bieži aizstājam rīcību ar dažādiem mentāliem procesiem, kur mēs domājam, fantazējam, un nekas nemainās. Mēs esam bijuši visur kur citur, bet ne šajā mirklī. Būt šeit un tagad, vēl jo vairāk – rīkoties šeit un tagad –ir viena no brieduma pazīmēm.

Par negatīvām emocijām vēl mazliet... Jūs iesakāt pārtraukt negatīvo emociju ķēdes. Kā to panākt, ja reiz apziņa pati rada savas emocijas? Ja reiz kaislības pašas sevi uzvelk…

Jā, jā, jā. Cilvēka smadzeņu uzbūve, mūsu psihes iekšējā struktūra ir ļoti daudzslāņaina. Ja mums būtu tikai viens centrs, mēs būtu roboti. Bet cilvēka spēks un milzīgs izaicinājums ir tas, kas mūsos ir dažādi aspekti, kas darbojas suverēni. Ir instinkti, ir mentālais aspekts, ir emocionālais līmenis, ir pati apziņa, kas vēl kaut ko izdomā. Šie dažādie aspekti konkurē, bet tieši tas ļauj ieraudzīt sevi it kā no malas. Vienlaikus tas ved pie konfliktiem, jo reizēm emocijas neiet kopā ar domāšanu. Taču šī spriedze ir vajadzīga, tā ļauj cilvēkam pašregulēties.

Vispār tas ir sarežģīts un liels jautājums – kā iemācīties veselīgi distancēties no savām emocijām, sajūtām un spēt mierīgi pieņemt faktu, ka, jā, šobrīd manī ir tādas vai citas emocijas, tādas vai citādas vēlmes. Pieņemt, ka tā ir, un vienlaikus apzināties, ka man nav tām automātiski jāļaujas. Lai tā vēlme ienāk, un lai tā iet – es to palaižu vaļā. Varbūt manī ir kaut kāds aizkaitinājums? Lai ir! Vai tāpēc man jāplēš šķīvji? Palaist vaļā! Protams, mēs kādreiz it kā aizmiegam, identificējamies ar šīm domām vai emocijām, taču, kā mums māca garīgās prakses un psihoterapeiti,  vajag saglabāt iekšējo apzinātību. Tad parādās izvēles iespēja.

Jūs jautājāt par emocijām. Ar tām nekad nevajag cīnīties – tās vienkārši ir. Bet vajag uzdot sev jautājumu – vai tiešām mans skatījums uz situāciju ir patiess un vienīgais iespējamais?

Ko novēlēsiet cilvēkiem šajā gadā, kas nesen sācies?  

Es vēlu vairāk patiesas vērības un uzmanības citam pret citu. Jo cilvēks dzīvo no psiholoģiskiem glāstiem, kā tos nosauca Ēriks Berns, viens no psiholoģijas klasiķiem. Viņš teica, ka glāsts ir jebkurš mirklis, kad es jūtos pamanīts. Nav sliktākas sajūtas, ja tu jūties vientuļš pat pūļa vidū. Ja tu tiec pamanīts, tas tevi burtiski atdzīvina. Mūsdienās vērība, uzmanība ir pats dārgākais resurss. Nedrīkst zaudēt sajūtu, ka  tie cilvēki, ar kuriem esi kopā, ir tev svarīgi. Tas veido sajūtu, ka esi daļa no lielāka veseluma, ka esi piederīgs. Tu redzi mani, es redzu tevi – iespējams, dzīve tomēr ir izdevusies!