Jānis Jarāns: "Izklaidēt citus – tas ir grūts un smags darbs. It sevišķi, ja skatītāji ir latvieši"

Kā ar veselību?

Paldies, viss kārtībā. Esmu vesels, man visu laiku jābūt uz strīpas. Nemitīgi kaut kur skrienu un kaut ko daru. Vispār es jau esmu seniors, oficiāli apstiprināts pensionārs. Un to, ka esmu pensionārs, uzzināju pēkšņi un negaidīti. Man piezvanīja no sociālā dienesta un jautāja, vai es negrasos doties pensijā. Es brīnījos – kādā pensijā? Līdz tam biju skrējis un griezies kā vāvere ritenī un ne par kādu pensiju nedomāju. Visādas izrādes, teijāteri, braucieni, lidojumi, ceļojumi. Un tad man pēkšņi piezvana un pavēsta, ka esmu pensionārs... Man tas bija pārsteigums. Man jau vairāk patīk vārds seniors. Es esmu seniors un saņemu seniora pabalstu.

Viens otrs, aizejot pensijā, sāk rakstīt grāmatas.

Kāda žurnāliste par mani jau gribēja rakstīt un sāka intervēt līdzcilvēkus, bet man tas valodas stils īsti nebija tuvs. Savukārt rakstīt pašam – baigais slinkums. Protams, piedzīvojumu man netrūkst, tur sanāktu materiāls kopotajiem rakstiem. Man nemaz nav laika rakstīt, man ir jāceļo. Esmu slims ar ceļošanu. Nedod man ēst un dzert, iedod man tikai kaut kur aizbraukt. Es neceļoju ar tūrisma firmām, vienmēr sameklēju lētās biļetes par 60–70 eiro – turp un atpakaļ. Man patīk aktīva atpūta. Pastaigas pa kalniem un kalnu takām, gar jūru un okeānu.

Ceļošana ir sava veida atkarība?

Jā, noteikti. Tas bārdainis, kas mīt augšā, šo pasauli ir uztaisījis dikti interesantu un smuku. Būtu grēks to visu neredzēt un neizbaudīt. Es visu laiku dzirdu viņa mudinājumus kaut kur aizbraukt. Piemēram – aizbrauc uz Sarkano jūru un pasnorkelē! Paskaties, kādas zivis, kādi kustoņi! Cik tas viss ir brīnumaini! Un arī cilvēki tik savdabīgi! Un tad, kad divas vai trīs nedēļas esmu to izbaudījis, es atgriežos dzimtenē un smejos skaļā balsī. Es atgriežos mājās un redzu, kā tie vecie politiskie vēži ņemas pa to pašu valsts kulīti. Ja cilvēks ir ceļojis pa pasauli, tad tiešām tas viss, kas te notiek, izskatās smieklīgi.

Ir tāda atziņa, ka cilvēks nenojauš divas lietas – to, ka viņš jau ir miris, un to, ka viņš ir stulbs. Abos gadījumos līdzcilvēkiem nekas neatliek kā vien bēdāties. Un cilvēks, kurš nezina, ka ir stulbs, var pavisam droši kāpt tribīnē un apgalvot, ka zina, kā vadīt valsti. Bet ko tur darīt – pārējiem jādzīvo vien tālāk. Kāda šī pasaule ir, tādu arī jāmīl. Mūsu dzīve ir pārsteigumu pilna. Ja pratīsim dzīvot ar labām un gaišām domām, tad tie pārsteigumi būs pozitīvi.

Protams, es ne tikai ceļoju, bet arī strādāju. Man ir izrādes Daugavpils teātrī un Austrumu robežā. Es arī filmējos – ar Indru Burkovsku esam galvenajās lomās kinofilmā Pastkarte no Romas. Tas ir stāsts par cilvēku, kuru skārusi demence. Man vienmēr ir, ko darīt, es nesēžu dīvānā, neurbinu degunu un nemācu citus, kā pareizi jādzīvo.

Vai sen jau ceļo?

Kā iznācu no mātes miesām, tā arī sāku ceļot. Lieta tāda, ka mani vecāki bija lieli ceļotāji. Padomju laikā viņiem bija mocis, tā saucamā emka. Ar to mēs izbraukājām visu Latviju krustām šķērsām. Braukājām pa mežiem – māte sēņoja, tēvs zvejoja un medīja. Var teikt, ka ceļošanas prieku un dabas baudīšanu es iezīdu ar mātes pienu. Laika gaitā tas ceļošanas loks sāka arvien vairāk paplašināties. Piemēram, padomju gados kopā ar sievu ar stopiem aizbraucām uz Dagestānu, kur tolaik dzīvoja viens no maniem labākajiem draugiem. Tas mans ir tāds asinsdraugs, kā es saku. Ar viņu iepazinos astoņdesmito gadu beigās Rīgas centrā. Viss sākās ar to, ka viņš man piedāvāja uzpīpēt zālīti. Tā mēs sākām runāt un sadraudzējāmies. Vēlāk katru vasaru braucu uz Dagestānu, savukārt viņš mani apciemoja ziemās.

Mēs ceļojam divatā – es un sieva. Parasti ir tā, ka lēto lidojumu biļetes sameklē sieva. Viņa kaut ko atrod, zvana man un jautā – lidojam? Es atbildu, ka, protams, lidojam. Tā kā esmu brīvmākslinieks, es to varu atļauties. Savukārt teātra aktieriem nav tādas brīvības. Viņiem jāvergo teātrī un jādara tas, ko liek teātra direktors un režisori. Ja viņiem liks ar pliku dibenu skriet pa skatuvi un kliegt urā, viņi to arī darīs. Toties es pats izvēlos, ko man spēlēt. Nopelnīto naudu ieguldu ceļojumos, mana sirds un acis ir pilnas ar visu plašo pasauli. Šī vērtīgā pieredze būs ar mani arī tad, kad stāšos tā bārdainā kunga priekšā. Kas var būt skaistāks par šīs pasaules dabu?

Vai turpmākā dzīve jau saplānota?

Es nekad to neesmu darījis, jo man viss notiek bez plānošanas. Tas bārdainais, kas mīt augšā un ar kuru es regulāri sarunājos, man piespēlē visu vajadzīgo. Viņš piespēlē gan darbu teātros, gan ceļojumus. Piemēram, man atliek tikai padomāt, kurā pasaules malā vēl neesmu bijis, un pēc mēnešiem diviem vai trim pie manis atnāk lētā biļete. Man vien atliek to nopirkt un lidot prom. Līdzīgi ar lomām. Es pats sev sameklēju lugu, lomu un režisoru. Gadās, ka teātri paši mani uzaicina. Kā viesmākslinieks esmu spēlējis visos Latvijas teātros. 

Intervijās vienmēr esi izcēlies ar optimismu. Vai mēdz būt arī nomākts un depresīvs?

Man vienmēr ir paticis cilvēkiem sagādāt prieku, daudzi mani uzver kā komiķi. Agrāk sievas kolēģes darbā pat sprieda, ka manai sievai mājas dzīve rit vienos priekos un smieklos. Sieva gan iebilda un skaidroja, ka lielāku īgņu par mani ir grūti atrast. Un tā ir taisnība – es esmu īgņa. Izklaidēt citus – tas ir grūts un smags darbs. It sevišķi, ja skatītāji ir latvieši. Nav nekāds noslēpums, ka latvieši ir visgudrākā un visviedākā tauta, mēs zinām visu. Un tieši tāpēc latvieši cits citu nemitīgi pamāca, kā pareizi dzīvot.

Skaidrs, ka man gadās arī nomākts garastāvoklis. Meklējot no tā izeju, es lasu lugas. Tādas pozitīvas, kuras pēc tam var piedāvāt skatītājiem. Es vispār nesaprotu, kāpēc tiek uzvestas melnas, depresīvas lugas. Un tad skatītāji pavisam drūmi sēž zālē un nomākti gaida starpbrīdi, kad varēs aiziet uz bufeti un kaut ko ieraut. 

Vai esi kompānijas cilvēks?

Nē. Man nepatīk iet uz pasākumiem un ballēm. Protams, ka darba dēļ es nepārtraukti esmu cilvēkos. Kad jāvada kāds pasākums, katrs par pienākumu uzskata pienākt klāt, uzsist uz pleca, piedāvāt iedzert un parunāt. Laikam tāpēc, ka tik daudz jābūt cilvēkos, man patīk būt vienam. Varbūt ne gluži vienam, bet kopā ar kundzi. Kad ceļojam, mēs nebraucam lielās grupās, bet divatā. Bet pat tad viens pastaigājos gar okeāna malu vai klusumā pa kalnu takām. Vienatnē arī sēņoju. Tad ir tā, ka jau sešos no rīta Engures pusē esmu mežā un viens pats trīs stundas klīstu apkārt. Es zinu labas sēņu vietas, sēnes pašas man nāk pretī. Un ne jau sēnes vien mani iepriecina. Mežā sagaidīt saullēktu – tas ir fantastiski!

Var teikt, ka neesmu īpaši sabiedrisks cilvēks. Arī draugu vairs nav, visi jau aizgājuši aizsaulē. Toties man ir izrādes. Tās ir lugas, kuras pats esmu sameklējis. Austrumu robežā tiek izrādīts Liecinieks, kur spēlēju ar Aiju Dzērvi un Pēteri Galviņu. Cilvēki sākumā smejas, bet beigās raud.

Pēdējā laikā es daudz nestaigāju apkārt pa teātriem un neskatos, ko citi rāda, tikai reizēm palasu un paskatos, ko kritika saka. Esmu tāds īpatnis – vientulis. Lai gan, protams, pavisam viens neesmu, man ir ģimene – sieva, trīs meitas, divas mazmeitas un viens mazdēls. Ar mani viss ir kārtībā.