Juris Žagars: "Latvijā ir grūti atrast kaut vienu hokeja līdzjutēju, kurš nekad nav bijis teātrī"

Ar Juri tiekamies novembrī - vien dažas stundas pēc tam, kad izklīduši pēdējie Spēlmaņu nakts svinētāji. Dailes teātra direktors man piedāvā zaļo tēju ar cidoniju sīrupu, kuru viņam sarūpējusi kāda pateicīga medmāsiņa, kas visu kovida laiku laboratorijas konteinerā pie teātra ņēma testus aktieriem, vai katras brīvdienas nāca uz teātri un burtiski saradojās ar Daili. Jurim grūti sevī apvaldīt stāstnieku, un es labprāt klausos.

Kaut kas vairāk par izklaidi

Vai visu dienu gaisā smaržoja svētku nakts šampanietis…

Protams, te bija liela balle, pilns ar cilvēkiem, gaumīgs šovs, visu laiku labākā mūsu Teātra balvas ceremonija, kādu esmu redzējis. Taču kā kāds cilvēks ne-no-teātra man diezgan precīzi pateica – teatrāļiem tie joki bija tiešām smieklīgi, bet kā citiem? Vai tas viss bez atlases der TV šovam, kam vajadzētu būt masīvākajai teātra nozares mārketinga aktivitātei gadā? Tā jābūt, nebūsim liekuļi. Labi, spēlmaņu ciltī ir svētki, viss kārtībā, bet principā tas ir superīgs pārdošanas šovs. No tāda viedokļa tam nevajadzētu būt garākam par pusotru stundu. Nevaram to izstiept kā Oskara ceremoniju – ne mums vielas, ne jaudas. Un jokiem jābūt atpazīstamiem arī tiem, kuri nav teātra cilvēki.

Nu beidz…

Tā ir, nevajag lolot ilūzijas, ka mūs visi tā nu pazīst. Šis notikums ir teātra nozares reputācijas un prestiža jautājums. Ideālā variantā tā jābūt, un tas kas notika vakar, tam bija vistuvāk. Beidzot visi bija labi apģērbušies, vairs nebija džeku T kreklos. Lielajās balvu pasniegšanas ceremonijās pēdējais reperis neuzdrošinās neatnākt smokingā.

Tava kustību māksliniece Elīna bija ļoti glītā treniņtērpā. Ja reperis būtu tādā ieradies, viņam pārmestu…

Tas bija citāts no viņu izrādes, un Gediņiem patīk provocēt, bet es saku – man tā patiktu… Taču tā ir mana gaume, lai visi šādā pasākumā vismaz censtos sekot black tie dreskodam. No nozares imidža viedokļa tas nebūtu nepareizi.

Domāju, pat ja cilvēks kādu joku nesaprot, viņam ir svētku sajūta, jo ir tai spēlmaņu cunftei pietuvojies. Ja ar skatītāju runā mazu pakāpīti virs, viņš jūtas pastiepies.

Nepiekrītu, ka ar kādu vajag runāt no augstāka plaukta. Reizēm saka – teātrim ir izglītojoša funkcija. Nu, kas tu tāds esi, ka vari kādu izglītot? Kāpēc domā, ka esi gudrāks? Mākslas producentiem un kuratoriem reizēm ir paradums teikt – jā, uz mūsu koncertiem nav publikas, zālē sēž mazāk cilvēku nekā uz skatuves, jā, tas, ka neskatās kādu laikmetīgās mākslas izstādi, ir normāli, jā, tas ir dārgi, bet mēs nodarbojamies ar izglītošanu. Es tam nepiekrītu.

Cita lieta, ja mēģinām kādu pie kaut kā pieradināt. Kāds varbūt nav iepazinis Austrumu garšas, bet tad pamēģina – un sāk garšot. Tāpat pie nopietnās mūzikas var pieradināt. Anglijā ir daudz futbola līdzjutēju, kuri savu mūžu nav bijuši teātrī. Man Somijā ir draugs, kalnu slēpošanas treneris, kurš nekad nav bijis teātrī, bet ir inteliģents, foršs cilvēks, bijis uz dažiem simfoniskās mūzikas koncertiem. Taču Latvijā ir ļoti grūti atrast kaut vienu hokeja līdzjutēju, kurš nekad nav bijis teātrī. Tā ir mūsu nācijas specifika, ka latvieši ir teātrī izglītoti, tas nozīmē – jau pieradināti, zina, ko grib. Tāpēc nevajag virs viņiem pakāpties. Ir izcili lokālie teātra sabiedrības joki, kas saprotami tikai mums, bet vai tas palīdz šovam? Tas jāprasa kādam, kurš nav regulārs teātra patērētājs, – vai tas viņu aizrāva, ieinteresēja, vai viņš tika noturēts pie TV ekrāna? Jo viņš ir mūsu nākamais pircējs, potenciālais klients, kuru vēl neesam pie sevis dabūjuši.

Jums biļetes ir izpārdotas, nav jāiespringst, lai gan jūsu izrādes ir pat ļoti sarežģītas.

Jā, bet tu uz tām nenāktu, ja tev būtu garlaicīgi. Nav problēma kaut ko sarežģīt, māksla ir sarežģīto nepadarīt garlaicīgu. Teātra funkcija tomēr ir… nevaru atrast latvisko variantu vārdam entertainment. Mums ir tikai prastais izklaide, bet tas ir kaut kas vairāk. Un vēl man ir pilnīga pārliecība – ja izrāde ir pārnopietna un nevienā vietā neviens neiesmejas, tad arī kaut kas nav kārtībā. Tad mēs kaut kā pārāk nopietni pret sevi un savu mākslu izturamies.

Vizionārs grib mazliet uzmanīt

Vai, skatoties ceremoniju, tevī bija sacensības gars, vilki galvā svītriņas, cik balvu paņemat?

Nē. Šodien saskaitīju – septiņas ir daudz. Tuvākā, šķiet, bija Valmiera ar četrām.

Lielo birumu nocēla Rotkho.

Jā, pagājušogad Smiļģis. Tā vienmēr ir bijis – labākā izrāde sastāv no komponentiem, kas atsevišķi paši par sevi ir labākie. Ļoti reti ir tā, ka ir Gada izrāde, bet nav Gada režisora vai vismaz scenogrāfa, aktieru. Tā nevar būt.

Vai sit sev uz pleca un saki, ka arī esi tās balvas ieguvējs, ieguldījies šai izrādē?

Man patīk teiciens – kāds dara mākslu, un kāds dara to, lai māksla notiktu.

Tu esi otrais.

Citādi nevar būt. Teātra māksla viena pati notikt nevar. Arī es radu šo izrādi, jo esmu tas, kurš ļauj un liek, un palīdz mākslai notikt. Rotkho gadījumā mēs izvēlamies režisoru, runājam, kādas tēmas varētu būt interesantas mums, kādas viņam, sākam ar tām spēlēties. Lukašs piedāvā savu komandu, mēs – aktierus... Ārkārtīgi svarīgi, cik naudas varam atļauties, bet kādā brīdī vairs nevari strikti turēties pie tāmes. Ja režisors nedēļu pirms pirmizrādes paziņo, ka vajadzēs papildu pozīciju, ir jāiet uz risku, un tas ir finansiāls, tātad nopietns. Līdz ar to nav tā, ka mēs tikai nodrošinām tehnisko procesu.

Mākslinieciskās vadības komandā ievērojam consensus principu – ja luga patīk man, Viesturam, literārajai daļai, tad kopā domājam, kurš režisors to varētu iestudēt. Un tad atkal ir jājūt, cik daudz vari iestudējuma procesā jaukties. Mēs prasām režisoram ļaut mums skatīties mēģinājumus jau laikus, laikus sakām savu viedokli. Rietumu režisoriem ar to nav problēmu, viņiem tas ir loģiski – paprasīt teātra vadības viedokli, vai izrāde top virzienā, par ko bijām vienojušies.

Ne es, ne Kairišs neesam kādi saimnieciskie darbinieki, mums abiem ir pietiekama pieredze, paust viedokli par izrādes attīstības virzienu tiešām nav ārpus mūsu kompetences robežām. Taču mūsu režisori reizēm nedaudz par to uztraucas, tā ir iegājies, ka šķiet normāli, ja teātra vadība nāk tikai uz pirmizrādi. Man tas neliekas pareizi, jo teātris pasūta darbu, par to maksā ar savu naudu, un pēc tam mums tas ir jāpārdod. Es redzu tādu veselīgu teātra radīšanas procesu kā komandas darbu, kur rezultātā ir iesaistītas visas puses – gan producenti, gan mākslinieki.

Esat vizionāri.

Jā, un kopā ar Viesturu tādu arī veidojam teātra repertuāru. Pēc divām veiksmīgām angļu komēdijām vajag norvēģu Brandu Kairiša režijā, pēc tam būs vācu un gruzīnu komandas Brehts, un tad gan jāskatās, kā to atšķaidīt. Noderēs Lilioms, ungāru režisores radīts. Teātris ir arī ekonomiska struktūra.

Ne velti tev ir kalkulators uz galda…

Ir jānodrošina, lai zālē būtu vismaz 85 procenti cilvēku, kuri nopirkuši biļeti par adekvātu cenu. Ja vari to nodrošināt un tev par to, kas ir uz skatuves, nav kauns un reizēm pat liels lepnums, tad teātrim viss ir kārtībā. Var nodrošināt pilnu zāli arī ar ko tādu, par ko tā kā bišķi kauns… Teātris ir te un tagad, to nevar iekonservēt, un indikators, vai dari savu darbu labi, ir tas, vai to kāds skatās, auditorijas apjoms un tās apmierinātība. Taču pilna zāle ne vienmēr nozīmē, ka izrāde ir laba. Savukārt, ja zāle nav pilna, tad pilnīgi noteikti izrāde nav laba, tas nu gan. Tad atzīsti – šoreiz ierāvām auzās. Nezinu nevienu labu izrādi ne te, ne ārzemēs, uz ko cilvēki nepirktu biļetes.

Dzīve nogriežņos

Ojārs Rubenis teica, ka tikai tad, kad teātrim ir tāds traks, aizrautīgs vadītājs kā bija Smiļģis, tur notiek kaut ,kas labs. Esi izsvēris – tevī tā trakuma pietiek? Vai paļaujies uz Kairiša dedzību?

Nu, kā es varu tikai paļauties uz kādu – man taču maksā algu par to, ka pats vadu teātri un atbildu par visu, kas te notiek. Es šeit nenācu strādāt par saimniecības daļas vadītāju. Man tas nav interesanti.

Bet ne tik ekspansīva personība kā Smiļģis.

Es neesmu režisors un nebūšu. Šodien ir pavisam citādi nekā Smiļģa laikos. Esmu tāds profesionālisma sektants, jo svēti ticu, ka profesionāli drīksti darīt tikai to, ko esi nopietni studējis, ne vienkārši iedomājos – tagad būšu ministrs, tas nekas, ka nav ne kompetenču, ne pieredzes, ne zināšanu, toties man ir entuziasms...

Tev nebūtu ambīciju pakāpties vēl līdz kultūras ministra postenim?

Nē, tas mani neinteresē, vismaz šobrīd. Jo tas ir pavisam kas cits. Man darba līgums ir vēl uz trim gadiem, es nedomāju garākā nogrieznī, kā varam plānot repertuāru. Un – jo vecāks kļūsti, jo šķiet, ka ir pareizi dzīvi plānot īsākos nogriežņos, tad vismaz saproti intensitāti, kādā jāpaspēj dzīvot. Tas dod azartu, nav laika desmit gadus kaut ko audzināt, čunčināt un vēl piecus gadus attīstīt, tad paskatīties, kas notiks. Nē, ir te un tagad, vai nu jā, vai nē.

Jārēķinās, ka spēki iet mazumā?

Pagaidām to nejūtu. Darba stundas varu turēt tādas pašas kā agrāk. Sportā, kalnu slēpošanā, iespējams, esmu kļuvis piesardzīgāks, bet pirmajā piecniekā vai sešniekā savā vecuma grupā Latvijā vēl apmēram turos. Jā, nevaru noskriet tik ātri, tik daudz un noslēpot tādus ātruma testus, kā varēju pirms gadiem desmit, bet ir ok… Pagaidām.

Ar moci brauc?

Jā, bet tā nav liela māksla, arī daudz spēka un smadzeņu tam nevajag, pagriez gāzes rokturi un velc. Runājot par Kairišu – nedomāju, ka mums tik labi sapasēs. Jo abi esam kā vērši, un te varētu būt zona, kur mēs tā kā pārklājamies un sākam viens otru stumdīt. Ļoti augstu novērtēju, ka Viesturs uzreiz definēja savu principu – tu esi direktors, es daru savu darbu.

Vai viņš piebilda – esmu boss savā lauciņā?

Mums nav tā sadalīts pa lauciņiem. Par daudziem mākslinieciskiem jautājumiem esam diskutējuši stundām ilgi.

Viņš tomēr ir mākslinieciskais direktors, ne vadītājs.

To izvēlējāmies, jo man likās, ka direktors ir atbildīgs arī par naudu, vadītājs tikai par mākslu. Ar finansiālajiem, tehniskajiem jautājumiem es neuzbāžos, viņam nav ne kompetenču, ne biznesa pieredzes. Līdz šim ir bijis tikai viens gadījums, kad māksliniecisku lēmumu steigā pieņēmu, tikai balstoties uz iepriekšējām mūsu sarunām un bažām, bet bez atkārtotas saskaņošanas ar viņu. Ļoti augstu vērtēju, ka Viesturs ir godavīrs. Viņš var būt traks, sarunāt ne tā, kā visiem patīk, viņam var neizdoties izrāde, neviens nav brīnums, bet viņš ir godavīrs, jo nerunā aiz muguras, nevērpj intrigas, un viņam nav vēlēšanās kādu gāzt no troņa, lai ieņemtu to vietu. Arī tas viņa latgalieša piegājiens man patīk. Otra lieta, kas ir ārkārtīgi apbrīnojama un ne visiem režisoriem piemīt, – spēja atzīt: esmu ierāvis auzās, vairs netieku galā, nezinu, ko darīt ar iestudējumu. Un tas ir ārkārtīgi cienījami.

Esi gājis Viesturam palīgā?

Esam runājuši, kopā stundām sēdējuši mēģinājumos, domājuši… Ir tas, ko grūti apstrīdēt, – mana aktiera darbā iegūtā kompetence. Esmu nostrādājis ilgus gadus un, liekas, zinu aktiera profesijas specifiku. Varu reizēm piedāvāt, kā ļaut aktierim uzplaukt vēl krāšņāk. Mēs strādājam kopā, jūtam, ka plecu pie pleca tie trīs gadi vēl jātur, esam to darbu pacēluši uz saviem pleciem un nevaram krist.

Ja nu kas, Viesturs turpinās uzņemt filmas, bet ko tu? Realizēsi sapni par Londonu?

Nezinu, vai nebūšu pārāk vecs. Neko jau nevar zināt, kad būs jābeidz, līdz ar to būtu naivi un nenopietni nedomāt, ko darīšu, ja iestāsies X stunda. Pirmkārt, kalna biznesā vienmēr būs pietiekami daudz darāmā, un, jā, domāju, ka studēšu, jo man liekas – ja kādā brīdī man pietrūks intelektuālās slodzes smadzenēm, viss beigsies. Es gandrīz katru dienu eju uz sporta zāli, un tur man kāds nupat stāstīja, ka Aigars Fadejevs, mūsu slavenais soļotājs, joprojām katru rītu četros noskrien 20 kilometrus. Viņš saka – ja es to nedarīšu, sabrukšu. Liekas, man ir tas pats – ja nelikšu savam ķermenim un arī smadzenēm visu laiku būt slodzē, es vienkārši sabrukšu. Tāpēc es kaut ko studēšu.

Tas varētu būt arī kaut kas ne pārāk praktisks?

Visticamāk, kādu mākslas jomu, ne ekonomiku. Man bija ļoti interesanta pieredze, stājoties kādā teātra augstskolā Londonā. Pirms kļuvu par direktoru, sāku taustīties, kur varētu studēt, ja mēs ar sievu Trūdiju pārceltos uz Londonu. Bija vairākas sarunas, kurās stāstīju, kas esmu, viņi skatījās manu CV, lomas teātrī, kino un teica – nesaprotam, kāpēc būtu jāstudē jūsu gados un ar jūsu pieredzi… Tas ir cits skatpunkts, ja tā padomā. Bet mūsu draugiem tēvs 80 gadu vecumā pabeidza Kembridžu.

Laikam esmu emocionālajā pieredzē ierobežots vīrietis

Kā cilvēcīgi tevī rezonē izrādes, kas top Dailes teātrī?

Uz teātri ejam klausīties stāstus. Ja tie ir labi izstāstīti, tad aizkustina. Man nav lielāka prieka, ja tas notiek manā teātrī. Kad labu stāstu piedzīvoju citur, man, protams, ir žēl un uzreiz gribas to atvilkt pie sevis. Bet sirds ārkārtīgi sāp, kad manā teātrī kāds stāsts nav izstāstīts tik labi, kā biju iedomājies. Tad vispirms vainu meklē sevī – ko esi nepareizi izvēlējies, kāpēc puzli saliki ne tā, varbūt laikus nepieslēdzies vai neprati pateikt…

Bet kuri ir tie stāsti, kas tevī tiešām rezonē?

Visas labās izrādes. Diemžēl pēdējā laikā kaut kā ne Latvijā, un tā ir mana vaina, maz esmu skatījies. Ārzemēs ir sagadījušies vairāki fantastiski piedzīvojumi – gan Vācijā, gan nupat Kanādā un, protams, arī Londonā… Vispār es ienīstu mūziklus, liekas, tie nav man, bet Trūde teica – man arī tas nav mīļākais žanrs, nu, aizejam, ja nepatiks, iesim prom, visi mūsu draugi Londonā apgalvo, ka esot foršs.

Pēc pusotru stundu garās izrādes es nācu ārā gan nosmējies, gan noraudājies. Domāju – wow, Žagar, un mūzikls tevi tā paņēma, tas ir kas fantastisks! Un tas nav Chicago ar masām, efektiem, gaismām un orķestri, liels šovs. Neliels teātris ar mazu mūziķu grupu ir tevi aizkustinājis līdz sirds dziļumiem tā, ka vakarā turpini par to domāt, nākamajā dienā priecājies un apmainies domām. Likās, Kairišs un muzikālās daļas vadītāju Juris Vaivods momentā jāsēdina lidmašīnā un jāved uz Londonu, jo – veči, šo mums vajag! Diemžēl mēs to nevarējām paņemt.

Par ko bija stāsts?

Parasti aizkustina vienkāršākie, šis bija par nelielu Ēģiptes policijas orķestri, kurš, dodoties uz koncertu, ir kļūdījies ar adresi un pārpratuma pēc uz vienu nakti nokļūst kādā Izraēlas ciematiņā. Liekas, kas tur tāds, bet tik skaisti izstāstīts, konteksts un autentiskums vienkārši aizkustina. Meklējot repertuāru nākamajām sezonām, izlasu ļoti daudz lugu, arī pārlidojumos, un reizēm jau tikai lasot esmu aizkustināts līdz sirds dziļumiem.

Mani aizkustināja Mājoklis. Komentāri, redzēju, ka arī tu biji zālē. Kā sajuti šo sieviešu pasauli?

Zini – nekā. Nu neizjutu, un tā ir mana vaina, ne meiteņu, kas spēlē, un ne radošās komandas, kas izrādi radīja. Jo esmu tāds, kā lai pasaka – varbūt ierobežots savā vīrieša emocionālajā pasaulē. Nu nekādi nevaru iebraukt tajā sieviešu pasaulē un īsti nesaprotu, ap ko viņas tur izrādē ņemas, kur ir problēma. Novērtēju, ko mūsu aktrises ir izdarījušas, arī režisores darbu, domāju, ka izrādei būs sava auditorija – tā ir laba. Vienu brīdi gribēju izprovocēt Lauru Grozu uz nelielu skandāliņu, ka uz šo izrādi vīrieši nedrīkst nākt.

Es teiktu, ka tieši vīriešiem tā jāredz.

Jā un varbūt nē. Saku vēlreiz – esmu citāds… Novērtēju profesionālās kvalitātes, bet emocionāli pieslēgties… Būšu godīgs, nevarēju. Es varu apbrīnot sievietes, viņu talantus, gaumi, intuīciju, visu, cienīt mākslinieciskās izpausmes, es pat godīgi domāju, ka viņas mūsdienu pasaulē ir nesalīdzināmi pārākas par mums, vīriešiem, bet, lai teiktu, ka es ar milzīgu interesi gribētu iegrimt tieši sieviešu intīmās dzīves pasaulē… Nu, nav man tā. Varbūt mani tā biedē, bail piedzīvot kādas atklāsmes – tā jau var būt. Sauciet mani par maskulīnu alfa tēviņu vai vienalga kā, bet tas nav man.

Vai vakardienas ceremonijā, kā panorāmā redzot visus stāstus, kas gada laikā notikuši Latvijas teātros, tev izveidojās vīzija par tēmām, kas mums pašlaik ir svarīgas, sāp?

Nevaru lielīties, ka ļoti labi pārzinu šā gada Latvijas teātru ainu. Pirmkārt, lai ietu uz izrādi, man ātri jābeidz darbs, jau sešos. Vienmēr pagaidu atsauksmes no cilvēkiem, kuriem uzticos, un tie nav kritiķi. Ja viņi saka – bija labi, tad tikai nolemju tam tērēt savu laiku. Gribu redzēt Kalendāru un Grimmus, bet man nav tādas zināšanas, kur latviešu teātris kopumā patlaban virzās.

Zinu, ko gribam izstāstīt mēs Dailē. Tu tomēr veido teātra māksliniecisko programmu apzināti, bet ir arī sagadīšanās… Ne jau mēs atradām Malkoviča projektu. Tāpat ar Rotkho un mūsu pēdējo hitu Pusnakts šovs ar Jūdu Iskariotu – visi bijām sajūsmā, lugā iemīlējušies, bet bija bail, vai nav par traku, par melnu, vai vispār drīkst par tādām lietām smieties, vai nāks.

Vai nav pārlieku provocējoši?

Jā, to nezini nekad. Un galu galā – vai būs smieklīgi. Izrādās, ir velnišķīgi smieklīgi. Un nav gari, ir forši, jautri, gudri. Man patīk, kā teica kritiķe Tišheizere – skatoties šo izrādi, paralēli smiekliem arī smadzenēm nākas strādāt.

Mazliet žēl, ka Keruaka ceļš palika ēnā.

Arī tas ir vienkāršs stāsts, kas brīnišķīgi nostrādāja, bet tas ir jāstāsta intīmākā vidē. Dailes dārzā bija ideāli, Lielā zāle nedaudz par lielu, mēģināsim Mazajā.

Atzīšos, bija bail iet uz izrādi, jo grāmata ļoti patika.

Biju iesprūdis Madridē, kovida dēļ četrus mēnešus netiku prom no filmēšanās. Laura piezvanīja par ideju, izlasīju darbu, man ļoti iepatikās, bet nesapratu, kā viņa to varēs uzlikt uz skatuves.

Rēkoņa, kas saldāka par korāli

Tu ceļa sajūtu zini vairāk, jo esi braucējs?

Ja kur aizbraucu, drīz gribas mājās. Manā mūžā garākie mēneši prom bija šie četri – Spānijā. Es neteiktu, ka jutos ļoti laimīgs.

Nemēģināji aizgūtnēm dzert pasauli?

Pirmkārt, ko padzersi, ja atrodies tur tikai tāpēc, ka Netflix producentiem spriedze, jāpaspēj izvairīties no kovida un nofilmēt tevi pēdējā sērijā, kur esi līķis. Nevienu aktieri mājās nelaida. Bija jādzīvo uz vietas, kaut loma nebija liela. Un, ja godīgi, es arī neesmu no ceļotājiem. Kādu laiku, kamēr bija brīvs, padzīvoju Spānijas kalnos un atpakaļ uz Madridi.

Arī no bohēmistiem ne?

Man nepatīk tusiņi, neesmu pārtiju cilvēks. Tā vakar pēc ceremonijas – zinu, ka tas ir mans darbs līdz zināmam laikam tur uzturēties, ar noteiktiem cilvēkiem paklačoties, saskandināt vīna glāzi. Kad biju to paveicis, paldies Dieviņam, viss kārtībā, ballīte notiek, es braucu mājās. Arī, kad pats spēlēju, citi pēc izrādes vēl paliek teātra kafejnīcā, bet es kaut kā ne. Beidzu darbu, un pietiek teātra.

Tāpēc esi direktors.

Arī tagad darba dienās beidzu ap astoņiem vakarā – un mājās. Brīvdienās iekāpju mašīnā, braucu uz savām lauku mājām Cēsīs. Laime, viss, punkts.

Jums top koncerts – kādu Ziemassvētku vai gadu mijas sajūtu šogad piedāvāsiet?

Ļoti ilgi ar Viesturu pretojāmies idejai par Ziemassvētku koncertu. Rietumu teātros ir izrādes, kuras cilvēki skatās desmit gadus pēc kārtas. Sapratām, ka nevajag eksperimentēt, izdomāt velosipēdu, bet tad ir izvēle – izpildīt tās dziesmiņas, ko riņķī braukājošie aktieri ar ģitārām dzied visās baznīcās, vai tomēr domāt ko citu. Nacionālajam teātrim brīnišķīgs produkts ir Sudraba slidas, ko viņi ik gadu var spēlēt.

Pats esmu piedalījies lielajā uzvedumā Ķīpsalā, ir brīnišķīgas atmiņas, vēl nedēļu vari dzīvot tajā sajūtā, jo stāsts ir skaists. Domājām – mums vajag tā, lai paši varam būt lepni. Paveicās, ka Nacionālais simfoniskais orķestris pārcelsies tuvākajos gados pie mums un te dzīvos vismaz trīs gadus, jo Lielā Ģilde tiks remontēta. Atradām brīnišķīgu, gudru stāstu – Čārlza Dikensa Ziemassvētku korāli. Tam mūsdienu angļu komponists Nīls Brends ir uzrakstījis mūziku, tas ir viens no BBC orķestra produktiem. Diriģents Andris Poga un NSO to uzņēma ar prieku. Otrajā daļā būs Kurta Veila mūzikls Lady in The Dark, kas vienmēr kaut kur gaisā ap mani ir atradies – gan Cēsu festivāla sakarā, gan citur garām peldējis. Iznāk ideāla kombinācija – koncerts, bet teātrī.

Šie lielie muzikālie projekti manī rada adrenalīnu, jo vienmēr ir sarežģīti, riskanti, daudz cilvēku iesaistīts, dārgi, bet, kad auditorija ir pilna, biļetes izpirktas, ir fantastiska sajūta, ka spēkus un enerģiju neesi izšķiedis vējā. Visu mūžu esmu pieradis pie riskiem, tie man ir kā ikdienas lietošanas prece, bez kuriem nav vilkmes.

Biznesā visu sāku no nulles, man nebija kāda iedots pamatkapitāls. Laika apstākļi ietekmē kalnu slēpošanu – tas ir riskants bizness, bet esmu pieradis. Man patīk riskantas nodarbošanās, un kalnu slēpošana nav no nevainīgākajiem sporta veidiem. Negribu teikt, ka teātrī mēs tā pliki riskējam. Alpīnismā ir precīzs apzīmējums – kalkulēts risks. Jā, kāpt kalnos neriskējot nav iespējams, bet tajā pašā laikā tas risks ir aprēķināts. Arī teātrī truli riskēt – nu, mēģinām šādi, redzēs, kas iznāks, – nevar, tad neesi profesionāls vadītājs. Riskam jābūt ļoti precīzi kalkulētam, ar zināmu riska diapazonu, kurā kaut kas var nosvārstīties.

Veiksmīga uzņēmēja, kurai ir nācies arī zaudēt, teica, ka viņa savus riskus it kā apdrošinot.

Šis man patīk. Teātrī apdrošinies ar bāzes repertuāra vienībām, kas nes pamatienākumus. Ja ir piecas labi pirktas izrādes, tad ar vienu vari atļauties riskēt. Reizēm saka – jūs ar Kairišu tādi dullie, riskējat… Teikšu – nē, mēs ļoti rūpīgi izkalkulējam repertuāra riskus, kā to varēs pārdot, rūpīgi pētām režisorus, ar kuriem strādājam. Nākamgad augustā plānots liels projekts – Džons Malkovičs iestudēs Toma Stoparda Leopoldštati. Ceru, ka nenobruks. Zinām, ka Džons ir ģeniāls aktieris, un viņam ir arī lieli panākumi kā režisoram, bet kāda būs viņa sinerģija ar mūsu aktieriem, viņš pirmo reizi strādās sev svešā valodā, vai auditorija sekos šim stāstam – tas ir jautājums.

Kādus Ziemassvētkus tu sev vēlētos?

Sniegainus, aukstus, jo man vajag kalnu. Tas man ir jau divdesmit divus gadus un ir milzu daļa no manas dzīves. Tā ikdienas darbā nepiedalos, jo nav laika, bet regulāri trenējos, ziemā piedalos kalnu slēpošanas sacensībās, tas ir mans hobijs, bez kura es nevarētu dzīvot. Sezonā nokļūt divās trīs treniņnometnēs ir eksistenciālas dabas jautājums. Tas ir vienīgais, kam ņemu atvaļinājumu. Tāpēc par Ziemassvētkiem varu teikt – gaidu, kad kalns būs atvērts. Ļoti gaidu, kad temperatūra būs pietiekami zema, lai sāktu šaut sniegu. Tā laimes izjūta, kad parādās pirmais aukstums un tiek iedarbināti sniega lielgabali, nav aprakstāma, sniega šaušanas rūkoņa uz kalna ir viena no saldākajām mūzikām, ko mēs, kalnu slēpotāji, sadzirdam.

Saldāka par korāli?

Jā, tas ir tik aizkustinoši. Tā ir laimes izjūta, ļoti līdzīga tai, kādu dod pilna teātra zāle. Tā ir fantastiska laime, ka man dzīvē sagadījies tā, ka strādāju tādās divās nozarēs, teātrī un slēpošanā, kas dara cilvēkus priecīgus. Tādā ziņā man ir paveicies. Redz, gara atbilde uz to, kādus gribu Ziemassvētkus, – ar ļoti labu koncertu teātrī un daudz laimīgiem cilvēkiem uz kalna.

Brīnumu esi piedzīvojis?

Nē, brīnumi mani neskar, nez kāpēc tie kaut kā paiet man garām. (Smejas.)