"Deviņvīri" testē: "Dacia" pārmaiņu laikus, japāņu BMW un "Porsche" hibrīdus

Ja būtu jānosauc tāds īsts tautas klases automobilis lauku večiem, tad kā viens no pirmajiem noteikti prātā nāktu tieši "Dacia Duster". Vienkāršs, gana izturīgs un lēts – tās  ir šīs automašīnas labākās īpašības. Deviņvīriem sanāca izmest kādu līkumu pa Kurzemi ar Duster pārejas modeli, taču potenciālie pircēji jau var pieteikties arī uz atjaunoto versiju, kas no mūsu izmēģinātās būtībā atšķiras tikai ar jaunu logotipu.

Nospied pogu – un aiziet!

Jā, "Dacia" beidzot ir saņēmusies izdarīt to, ko vajadzēja paveikt jau sen – radīt mūsdienīgu logo. Līdzšinējais likās kā deviņdesmitajos gados aizķēries, taču jaunais būs modernākā šriftā un ar stilizētajiem burtiem DC būtiski atsvaidzinās auto radiatora resti. Bagāžnieku un stūri gan rotās nevis jaunais logo, bet uzraksts "Dacia", taču arī jaunajā stilā.

Tie tad arī visi jaunumi, kas pavisam jauno "Duster" atšķir no mūsu izmēģinātā pārejas modeļa, tādēļ varam paskatīties, kas tad te atšķiras no iepriekšējās paaudzes. Un te jau izmaiņu ir diezgan daudz. Viena no pirmajām, kas uzreiz krīt acīs – nav vairs tradicionālās atslēgas, tās vietā ir kredītkartes izmēra čips un "Start/Stop" poga pie stūres. Beidzot esam sagaidījuši brīdi, kad pie tā nonākusi arī "Dacia"! Jauni ir arī priekšējie un aizmugurējie lukturi. Īpašs prieks par aizmugurējiem, jo iepriekšējie radīja pārdomas par plaģiāta lomu autobūvē – pārāk jau atgādināja "Jeep" aizmugurējos lukturus. Viduskonsolē izvietotais displejs kļuvis mazliet lielāks, bet stūrei tagad pieejama arī mīkstāka apdare. Ārpusē esošās melnās riteņu arku apdares automobilim piešķir mazliet robustāku izskatu. Šķiet, ka kvalitatīvāka kļuvusi atpakaļskata kamera, plus vēl ir arī kamera priekšpusē, kas ļauj redzēt priekšā notiekošo, braucot bezceļa apstākļos, piemēram, vai nav kāds celms, ko, pie stūres sēžot, nav iespējams saskatīt.

Sēdekļi gan diemžēl ir palikuši tikpat neērti kā agrāk – jau Skrundā gribējās izkāpt un izlocīt kājas. Vispār gan ir pieejama arī sēdekļa atzveltnes konfigurācijas funkcija, taču neko daudz tā nepalīdz – gariem pārbraucieniem "Duster" nav pats piemērotākais vāģis. Toties pa lauku ceļiem un dubļiem būs pašā laikā, īpaši jau pilnpiedziņas versijā. Šajā ziņā piedāvājumā ir pārmaiņas: tagad ir pieejama arī versija ar automātisko ātrumkārbu, taču tikai priekšpiedziņas komplektācijā. Ja vēlies pilnpiedziņu, tad nāksies samierināties ar mehānisko kārbu, kas gan diez vai sarūgtinās īstus bezceļu žanra cienītājus. Mūsu testa auto bija ar automātisko kārbu un tātad bez pilnpiedziņas, taču braucienam bez pārmērīgas līšanas dubļos un neceļos ar to bija pilnīgi pietiekami. Jo vairāk tādēļ, ka mums bija jaudīgākā 150 zirgspēku versija, ar kuru uz šosejas jutāmies visai komfortabli, jo nebija jālauza galva, vai pietiks jaudas ātrai apdzīšanai. Pietiks. Turklāt auto ir negaidīti ekonomisks, jo vidējais patēriņš mums bija apmēram 6,5 litri uz 100 kilometriem, taču, prātīgāk braucot, droši vien varētu vēl kādu litru ieekonomēt.

Sīkas neērtības

Konkurentu pulkā "Duster" vēl arvien cenšas izcelties ar zemu cenu un noturēties zem 20 000 eiro robežas, kas arvien augošās inflācijas apstākļos nav viegli. Mūsu testētais auto gan maksāja mazliet virs 20 000, taču tas bija modelis ar maksimālu aprīkojumu, un ir pieejamas arī "plikākas" versijas par apmēram 15 000 eiro.

Taču skaidrs, ka zemā cena nozīmē arī šādas tādas neērtības, jo, cenšoties ierakstīties finansiālajos rāmjos, ražotājs ir centies ekonomēt visur, kur nu tas ir iespējams. Par sēdekļiem jau teicām, arī apdarē izmantotā plastmasa nav pašas labākās kvalitātes, un droši vien tas ir tikai laika jautājums, kad kaut kas sāks grabēt. Ir arī daži kaitinoši sīkumi. Piemēram, mums gan bija apsildāmie priekšējie sēdekļi, taču diez vai es būtu pratis šo "ekstru" izmantot, ja man pirms tam neparādītu, kur ir slēdzis apsildes ieslēgšanai – tas ir sēdekļa sānos. Un, ja dārgākām mašīnām dibengala siltuma līmeni var regulēt vairākos režīmos, tad te tādi ir tikai divi – ieslēgts un izslēgts. Vēl pie kaitinošajiem sīkumiem var pieskaitīt izteikti vieglo stūri – to būtu gribējies mazliet stingrāku, lai pat taisnā ceļa posmā nenāktos visu laiku mazliet piestūrēt. "Dacia" nu jau tradicionāli ekonomē arī uz jumta izolācijas materiāliem: ja no iekšpuses pieklauvēsim pie jumta, tad atskanēs metāliska skaņa; ja jumtu pabakstīsim no ārpuses, tas vietām locīsies. Un, protams, durvis atveras un aizcērtas ar skaļu metālisku troksni.

Kā jau teikts, tie visi ir sīkumi, ar kuriem vienkārši nākas samierināties, ja esi izvēlējies attiecīgās cenu kategorijas automobili. Ekonomijai ir savas blaknes, tur neko nevar darīt. Un no biznesa viedokļa Dacia lielie priekšnieki droši vien rīkojas pilnīgi pareizi, turoties lētā gala nišā, kur šai automašīnai tā īsti nav neviena konkurenta. Tādēļ vienkāršu un lētu mašīnu cienītājiem atliek tikai turēt īkšķus, lai kompānijas biznesa stratēģija nemainītos un vecais labais "Dacia Duster" nekļūtu par daudziem nesasniedzamu sapni.

FAKTI

Dacia Duster

Dzinējs: 1,3 litru 4 cilindru benzīna

Piedziņa: priekšpiedziņa

Jauda / griezes moments: 150 ZS / 250 Nm

Paātrinājums no 0 līdz 100 km/h: 9,7 sek.

Degvielas patēriņš uz 100 km: 6,6 l.

Cena: 20 270 EUR

Japāņu BMW

Japānas autoražotājs "Mazda" pēdējos gados kaut kā bija palicis otrajā plānā, taču nu tas ar hibrīdu "CX-60 PHEV" ir saposties iekāpt lauciņā, kur līdz šim saimniekoja vācieši.

Ja paskatāmies uz "Mazda CX-60" no sāniem, tad siluets liekas kaut kur redzēts. Tuvākais līdzinieks, kas nāk prātā, ir "BMW X3" krosovers – tikai mazlietiņ citādāks, jo deguns "vācietim" ir izteikti agresīvāks. Savukārt "CX-60" piemīt kaut kāds japānisks citādums, kas šai automašīnai piešķir īpašu šarmu. Ja no ārpuses vēl rodas kaut kādas asociācijas ar vācu autobūvi, tad, iekāpjot iekšā, tās pazūd. Jo te viss ir, lai arī līdzīgi kā daudzās citās mašīnās, bet tomēr mazliet atšķirīgi.  Visai askētisks salona dizains, kas īpaši labi izskatās gaišas apdares versijā. Marketologi pat ir piemeklējuši skaistu stāstu par šo dizaina stilu – tas esot balstīts uz KODO dizaina valodu, kas ietver Ma koncepciju. Izklausās ļoti gudri, un, lai arī līdz galam nesaprotu, kas ar to domāts, nevar nepiekrist tālāk teiktajam par mieru un skaistumu, ko rada tukšums. Tā arī ir, jo visas liekās detaļas dizaineri ir centušies izvākt no viduskonsoles, atstājot vietu tikai šauram un garenam (un tādēļ neuzkrītošam) displejam, nelielām klimatkontroles pogām, ātrumpārslēgam un džoistikam, ar ko vada mediju sistēmu. Braukšanas režīmu pārslēgšanas ritentiņš ir tik kompakts un acīs nekrītošs, ka to var pat nepamanīt. Vārdu sakot, nav gluži pilnīgs tukšums, taču skaisti ir. Tas pats attiecas uz instrumentu paneli, kur arī dizaineri ir centušies izvairīties no liekas iluminācijas un informācijas pārbagātības.

Vienīgais, kas attiecībā uz mašīnas salonu dara mazliet nemierīgu, ir gaišajā versijā izmantotais auduma apšuvums. Vai tas tiešām ar laiku nenosmērējas? No šī viedokļa, lai cik ļoti man patiktu gaišais salons, personīgi es laikam tomēr beigu beigās izvēlētos konservatīvi tumšo.

Pietiks par izskatu, parunāsim par braukšanu. Kā jau teikts, šis ir hibrīds, turklāt uzlādējamais – spraud klāt lādētājam, un iegūsi kādus 40 kilometrus, nobraucamus tikai ar elektrību vien. Braukšanas laikā akumulatori lādējas, izmantojot rekuperācijas sistēmu, kas gan vairs nenodrošina simtprocentīgi elektrisku braukšanu – kad akumulators būs patukšs, tad elektromotors darbosies kā palīgs iekšdedzes dzinējam, pieslēdzoties tajos brīžos, kad nepieciešams. Lai lieki sev nejauktu galvu, vienkāršākais risinājums ir izvēlēties braukšanai hibrīda režīmu un ļaut, lai dators pats domā, kad darbināt elektromotoru un kad bez tā var iztikt, enerģiju veltot akumulatora uzlādei. Kā daudziem plug-in tipa hibrīdiem, arī šai mašīnai ir vājā vieta – degvielas bākas ietilpība. Tajā satilpst tikai 40 litri benzīna, kas nozīmē, ka degvielas uzpildes stacijā nāksies iegriezties salīdzinošo bieži – pat neraugoties uz to, ka auto ir ekonomisks.

Jaudas, apvienojot iekšdedzes dzinēju un elektromotoru, mašīnai ir vairāk nekā pietiekami – kopā tie sagādā 320 zirgspēku. Tātad dinamikas ir atliku likām, bet sēņotājiem un copmaņiem noderēs bezceļa režīms. Kaut gan, godīgi sakot, tik skaistu un cēlu mašīnu bezceļos dzīt vismaz man neceltos roka.

Ja jau sākumā pieminējām "BMW X3", tad interesanti būtu salīdzināt abas automašīnas cenu ziņā. Ja izvēlamies līdzīgas jaudas komplektāciju, tad jāsecina, ka cenas ir diezgan līdzīgas – ap 60 000 eiro. Tālākais jau ir gaumes jautājums – kuram labāk tīk tradicionālais vācu vāģis, bet kuram sirds prasa mazliet individualitātes un citādu pieeju.

"Porsche" hibrīdi

Sportisko automobiļu būvētāji nu jau ar visām četrām ir iekāpuši elektrifikācijas lauciņā. Elektrisko "Porsche Taycan" "Deviņvīri" izmēģināja jau pirms kāda laika, bet nu pienākusi kārta hibrīdiem – "Cayenne E-Hybrid Platinum Edition" un "Panamera 4 E-Hybrid Platinum Edition".

Nemaz jau tik bieži negadās, kad divu dienu laikā sanāk izmēģināt divus tik dažādus "Porsche" automobiļus – "Cayenne" ir Latvijas apstākļiem lieliski piemērots krosovers, kamēr "Panamera" ir ģimenisks šoseju limuzīns. Tomēr viena lieta tos abus vieno – tās ir hibrīda tehnoloģijas, kas ļāvušas mašīnas padarīt mazliet ekonomiskākas (cik nu sportisko Porsche automobiļu gadījumā šis apzīmējums vispār ir piemērots), taču tajā pašā laikā arī izteikti dinamiskas.

Tā "Cayenne" 3 litru dzinējs apvienojumā ar 100 kW elektromotoru sagādā kopējo 462 zirgspēku jaudu ar 700 Nm griezes momentu, kas ļauj no 0 līdz 100 km/h ieskrieties piecās sekundēs. Nav slikti. Taču, ja gribas braukt bez steigas un gāzes pedāļa spaidīšanas, var vienkārši pārslēgties uz elektromotoru un kādus 40 kilometrus noripināties ar elektrību, netērējot degvielu. Taču vajadzības gadījumā pārslēdz braukšanas režīmu, un tev atkal ir sportisks šoseju zvērs.

Līdzīga aina ir ar "Panamera", kur hibrīda tehniskie parametri pamatos ir tādi paši, tikai uz aerodinamikas rēķina (šis tomēr ir krietni zemāks auto, un tātad gaisa pretestība mazāka) tīri ar elektrību nobraucamā distance ir mazliet lielāka, bet uzrāviens no 0 līdz 100 km/h ir straujāks – 4,4 sekundes.

Braukšanas komforts ļoti līdzīgs, atšķirība vien tā, ka augstākajā "Cayenne" vieglāk iekāpt un izkāpt. Toties braukšanas prieks lielāks ir "Panamera". Visā šajā stāstā ir tikai viena skumja nots – lēta šāda braukšana nav, jo abas jaukās mašīnītes maksā mazliet virs 100 000 eiro...