Veterinārārsts: "Šī profesija būtu skaistākā pasaulē, ja mūsu pacientiem dažkārt nebūtu tik saērcināti saimnieki"

Nogurdinošajā ņirboņā, kurā visi tiekam svaidīti, nepieciešamība pēc patiesas pieķeršanās un rāma beznosacījumu mīļuma strauji aug. Pašam savas kaķīša dzirnaviņas – ir taču tik skaisti! Tikai skaisti? Un vai katrā mājā tādas iederas? Atbildei uz šo jautājumu tomēr ir vairākas versijas. Varbūt pirms Melnā Ūdens Truša (Kaķa) gada izvēlēm vēl vērts tās apdomāt?

Pirmā versija. Maršals dzīvē tikai viens

Prātā nesena saruna ar blakussēdētāju autobusā – sīku kundzīti tuvu astoņdesmit ar debeszilām eņģeļa acīm. Kā putniņš ieritinājusies priekšējā sola pašā stūrītī, kādu brīdi viņa centās neizrādīt, cik ļoti sirds pilna ar to, kas tikai svešiniekam uzticams.

Kad braucām garām veterinārajai klīnikai, tomēr neizturēja: “Akurāt pirms gada mēs šo maršrutu mērojām kopā. Tepat sēdējām. Priekšā, lai labāk skatīties. Pārnēsājamā būrīša man nav – Maršals jau pieradis, ka tupēšana azotē. Zināja, ka mierīgi jātup un klusi, tikai galviņa ārā; viņam tāds niķis, ka pastāvīgi vajag ar purniņu man zodu bakstīt. Dakterīte teica – lai Dieviņš mūsu dakterīti sargā! –, ka cerību maz, kaķis vecs, viņam viss jau sadilis, zobiņus ieskaitot. Tomēr, ja es tā uzstājot, varot mēģināt ar sistēmām kaut ko palabot. Prasīja, vai varēšu kaķīti izvadāt. Raizējās, kā mums ar naudiņu. Kā es varētu nevarēt to, kas Maršalam par labu! Šai vajadzībai no pensijas vienmēr esmu atlikusi un atlikšu. Tomēr tikai uz vienu palabošanu paguvām. Ceļā uz otro viņš tepat, manā azotē, izdzisa. Pirms tam vēl pasnaikstīja purniņu – gribēja pieskarties, bet vairs nevarēja. Kāpu no autobusa ārā un griezos atpakaļ. Visu ceļu tā nogājām – tas augumiņš manā azotē vēl silts... Kad no ķepām sāka kāpt uz augšu aukstums, bijām jau mājās.

Ne draugu, ne radinieku man nav. Savulaik sagājos ar blakus trepju Eiženiju. Kad pirms trim gadiem viņa nomira, man pietika ar Maršalu. Arī tagad pietiek. Pa reizei vienatnē uz ezermalu noeju, pa Mežaparku paklīstu, tad vakaros viņam visu izstāstu. Tāda sajūta, ka tepat tuvumā sēž. Dažreiz pat to murrāšanu dzirdu. Jaunu kaķīti? Ko jūs! Cilvēkam dzīvē var būt tikai viens Maršals.”

Otrā versija. Dik, neapgāz egli!

Šis ir stāsts par sievieti laukos, kuru paziņas dēvē par boksermeiteni. Tam nav saistības ar sporta veidu, bet suņu šķirni, ko Aivita uzskata par pilnīgāko pasaulē. Rotaļīgums visa mūža garumā, gudrība, ķermeņa skaistums un palojošas mīlestības pārpilnība – tāds var būt tikai bokseris! Atvelcies no darba ne dzīvs, ne miris, bet suns tevi pārlej ar tādu dzīvelīga mīļuma šalti, ka īgnums kā ar roku nost.

Pa augstas sētas apjozto Aivitas un viņas vīra mājas pagalmu tagad lēkšo divi bokseri – deviņus gadus vecais Denijs un jaunietis Nikolass. Vecais jau mazliet apslincis, bet mazais kā ūdenszāle – aizšaujas arī līdz tam stūrītim dārza malā, kur kapsēta. Tur guļ Ulis, Cīpars un Diks, arī bokseri. Kad pienāk ziemas vidus, no atmiņām visbiežāk laukā kāpj Diks. Atgādina par sevi samtainā paldies ņurkstienā par dāvanu pie Ziemassvētku eglītes, liek satrūkties no izkliedziena  “Dik, sunīti, kas ar tevi?” tajā ainā, kur viņš pēkšņi sazvārojas un krīt, gandrīz nogāzdams eglīti, tad, šķiezdams putas, sāk raustīties krampjos. Laukos pa reizei attiecības mēdz būt arī tādas, ka savam veterinārdakterim var zvanīt pat svētvakarā. Ko, aizdomas par epilepsiju?

Aivita atceras nākamos divus mēnešus, kad viņa pat izlūdzās darbā pusslodzi, jo ik nedēļu nācās mērot pārdesmit kilometru līdz mazpilsētas veterinārajai klīnikai. Lēkmes atkārtojās, bet ne vairs tik mokošas. Aivita iemācījās visu, kas tādās reizēs stāvokļa uzlabošanai darāms mājās, taču daktere neslēpa – jums jāpieņem, kas jebkurā brīdī situācija var sasvērties uz ļaunāko. Tas brīdis pienāca tieši Valentīndienā. Kad briesmīgie krampji bija norimuši, Aivita rūpīgi notīrīja lēkmē sasiekaloto Dika kažociņu, noslaucīja lielās, slimības glumekļiem pieķepušās aukslējas, brīdi, cieši piespiedusies, pagulēja sunim blakus, tad zvanīja veterinārārstei: “Esam izlēmuši. Dodamies.” Dikam mierīgi paskaidroja – nē, šoreiz līdzi nebraukšu. Uz klīniku suni aizveda vīrs. Aivita pat pabrīnījās – nevienas asaras. Pat tad vēl ne, kad sākās lielā ņemšanās, kamēr sasalušajā zemē līdzās Cīpara un Uļa kopiņai izcirta vēl vienu kapa bedri. Ziemā tas nav vienkārši. Pēc tam gan izrādījās, ka acis cilvēkam tomēr ierīkotas ļoti slapjā vietā. Tas turpinājās tik ilgi, kamēr mājā ienāca Denijs. Nu jau pusotru gadu viņam līdzās ir arī Nikolass.

Uz jautājumu, ko nozīmē divi smalki dokumentēti suņi naudas izteiksmē, Aivita uzreiz pat nevar atbildēt. Jāparēķinot. Boksera kucēna cena ir no tūkstoša līdz pusotram. Denija laikā cenas tādus augstlēkšanas rekordus vēl neuzrādīja, taču Nikolass jau ieskaitāms īsto dārgumu klasē. Turklāt pusotru gadu ilgajā mūžā viņš paguvis tikt pie izklupieniem gremošanas trakta veselībā, kas tīršķirnes bokseriem nav retums, tāpēc nepieciešamas regulāras vizītes pie ārsta, analīzes. Un speciālā barība, kas mēnesī maksā 200–250 eiro, plus ēdienkartes papildinājums ar liesu gaļu vai saldētu heka fileju.

Ik pa divām nedēļām Nikolass vedams arī uz suņu skolu – tie ir desmit eiro par apmācību reizi. Denija audzināšanā Aivita paļāvusies tikai uz saviem spēkiem, bet pārliecinājusies, ka dalībai izstādēs ar to nepietiek, tāpēc Nikolass joprojām ir skolnieks. Talantīgs skolnieks, jo jau paguvis iegūt Latvijas junioru čempiona titulu. Deniju gan pa izstādēm viņa vairs nevadā – nebija iemācījusi tur pietiekami skaisti iznesties, atrādot parādes stāju. Toties viņam kā jau veckundziņam ik pa laikam saistībā ar spondilozi jānodrošina masāža. Dažreiz kūrei pietiekot ar piecām reizēm, bet varot būt vajadzīgas arī desmit. Viena masāža – 25 eiro, taču tas esot vismaz divkārt lētāk nekā galvaspilsētā.

Kad vaicāju, kā viņai šajā saspringtajā pieticības laikā tomēr izdodas atrast naudu tik platam suņu mīlēšanas atvēzienam, Aivita atbild aizkustinošā vienkāršībā – jāstrādā un jānopelna. Bērns, suns vai spēkus zaudējuši vecāki – tur jau nekādas atšķirības nav. Svarīgi vienīgi tas, cik tas tev pašai ir būtiski, lai labāk un priecīgāk dzīvot.  

Trešā versija, paplašinātā. Kā dzīvē – ne vienmēr ir tā, kā izskatās

Veterinārārsts Nikolajs Oborins ir bijušais rīdzinieks, kurš dzimtajā pilsētā piestājis tikai uz brītiņu – ceļā no zinātniskās konferences Jelgavā uz Tallinu, savu pašreizējo dzīves un darba vietu. Igaunijā viņš ieprecējies, arī sieva ir veterinārārste. Abiem netālu no Tallinas ir māja. Spriež, ka laikam jau igauņos ir uz palikšanu. Mūsu iepazīšanās sarunā par dzīvnieku mīlestības traktējumu mēģinu iebīdīt kaķīša dzirnaviņu metaforu – vai Igaunijā tās maļ citādi nekā Latvijā? Atbildei dakteris Oborins min vienu piemēru.

Uz neatliekamās palīdzības klīniku, kur viņš strādā, nakts vidū atvests milzīgs garspalvu kaķis ar dramatiski uztūkušu ķepu – piecgadīgas meitenītes mīlulis. Zvēriņš vairs tikko dveš. Visa ģimene atnākusi, arī mazā saimniecīte līdzi. Lai dzīvnieku glābtu, svarīgi pēc iespējas ātrāk noteikt asinsrites nobloķējuma iemeslu. Kodums? Iekaisums? Bet pēkšņi dakteris pamana – kuplajā vilnā ieslēpusies smalka gumijiņa, kas tikai jāpārgriež. Kas par emociju paisumu uzviļņojis – smiekli, asaras, savstarpēji pārmetumi: kurš gan to uzlika, kā gan paši to nepamanījām? Tad kā skaists punkts visam notikumam meitenītes gaviles – mūsu kaķītis atkal vesels!

Tas esot viens no īsākajiem kaķīša dzirnaviņu stāstiem ar laimīgām beigām un ar tādu īsti igaunisku piesitienu – ja ir simptoms, vajag rīkoties, nevis gaidīt, kamēr tas pāries pats no sevis. Bet tas jātver vienlaikus ar atgādinājumu, ka veterinārmedicīnā notiek tāpat kā dzīvē, proti, ne vienmēr viss ir tā, kā pirmajā mirklī izskatās. Var būt gan vienkāršāk, gan daudz sarežģītāk. Daktera darba ikdienā sarežģītā ir vairāk. Smagie un ļoti smagie gadījumi. Ķirurģija. Nākotnes plānos ķeršanās klāt krūškurvja ķirurģijai mazajiem dzīvniekiem un sirds operācijām. Līdztekus šim darbam viņš lasa lekcijas dzīvnieku ķirurģijā Tartu Universitātē. Dažreiz kā vieslektors tiek uzaicināts arī uz Latviju.

“Mans jājamzirdziņš – pētījumi kaulu blīvuma un citu parametru izzināšanā saistībā ar suņu novecošanos. Šie jautājumi mani interesējuši vienmēr, taču nopietnākas izpētes līmenī tiem pievērsos pēc iestāšanās doktorantūrā, saistot ar atklājumiem par osteoporozi un kaulu izmaiņām arī humānajā medicīnā. Doktorantūra gan pagaidām stāv uz vietas – mans lielais sāpju punkts. Tomēr pētāmās problēmas aktualitāte tikai aug.

Bērnības vasaras pavadīju pie radiem Balvu pusē, un tajā vidē nevienu neizbrīnīja, ka vecs un slims kaķis apkārt nevazājas, bet vienkārši pazūd. Kas tur liels, dabūs vietā citu! Tāpat suns – ja izģinda un nobeidzās, gan jau kaimiņos atradīsies kāda kuce, kas tikko apbērnojusies.

Tagad šī filozofija mainās, un tas ir brīnišķīgi. Mājdzīvnieks aizvien biežāk kļūst par ģimenes locekli, tikai daudziem ir grūti pieņemt, ka viņš noveco ātrāk nekā mēs. Kā Simpsonu multenē, kur Lizai nomira kaķis un viņa teica, ka neviens bērns negribētu dzīvot ilgāk par savu mīļo zvēriņu. Taču pasaule ir tā iekārtota, ka tas mirklis atnāk, tāpēc ar to ir jārēķinās, jau dzīvnieku iegādājoties. Tam nav jāgatavojas, taču tas ir jāpieņem kā neizbēgamība. Rēķinoties, ka vecums nav diagnoze ne cilvēkam, ne dzīvniekam, taču tas vienmēr ir neprognozējams savā skaudrajā daudzveidībā.

Mūsdienās daudzu apstākļu ietekmē emocionālā saikne starp cilvēku un dzīvnieku dažbrīd savelkas tik cieša, ka pazūd racionalitāte – saimnieks savam sunim un kaķim velta vairāk rūpju un uzmanības nekā visam pārējam. Un tad jau rūpīgi jāizsver, vai tur runa tikai par dzīvnieku mīlestību. Un ko tas vispār nozīmē – mīlēt.”

Nepalaist garām to, kas intereses vērts

Nikolaja Oborina izziņas ceļš bijis neparasti mērķtiecīgs. “Man jau šķiet, ka visi puikas kādreiz gribējuši būt vai nu par policistu un pažarnieku, vai zvēru dakteri. Parasti gan tas parādās un pazūd, tomēr man jocīgā kārtā palika. Jau skolas gados meklēju iespējas pēc stundām mazliet piestrādāt kādā veterinārajā klīnikā, vēlāk biju brīvprātīgais Rīgas zoodārzā. Taču šī interese manī nekad nav saistījusies ar čubināšanos, drīzāk ar vajadzību pēc jaunas informācijas un izjūtām. Adrenalīna ķērājs, kura aizrautībai vecāki neiebilda. Vienīgais nosacījums – augstākā izglītība ir vajadzīga. Šajā ziņā viņi bija iedvesmojošs paraugs. Gudrāku cilvēku par tēti neesmu sastapis. Viņam divas augstākās izglītības – viena saistīta ar aviācijas tehnoloģijām, otra psiholoģijā. Mamma ir ārste. Atceros – nomakšķerējam zivi, un es lomam uzreiz virsū ar nazi, lai saprastu, kā iestiprinātas spuras, kā izvietoti iekšējie orgāni. Tētis, to redzot, griež galvu prom, viņam asinis uzdzen drebuli, turpretī mamma sagādāja man skalpeli un anatomijas atlantu. Ļāva iet uz veterināro klīniku. Sapņi ir sapņi, bet ja nu skarbā īstenība liks izvemties vai zaudēt samaņu?

Bažas bija veltīgas, man patika mazie uzdevumi, kurus man uzticēja. Tāpēc, sākot studijas, pirmo atklāsmju šoks jau bija garām. Tie, kuri izvēlas studēt veterināriju, sakāpinātas mīlestības spārnoti, parasti pazūd jau pirmajā pusgadā, jo šajā profesijā saskarsmē ar dzīvniekiem ir gan asinis, strutas un asaras, gan ilgstošas ciešanas un dažreiz nāve. Tikai ar paijāšanu un žēlu līdzjušanu tur nekas nav līdzams. Tomēr mūsu profesora Oļģerta Parčinska vārdus, ko viņš mums, jaunajiem studentiem, sacīja pirmā kursa sākumā un kas toreiz šķita absurds – ja gribi būt labs veterinārārsts, tev savs pacients pat nedaudz jāienīst –, tā īsti izpratu tikai vēlāk. Racionālas nepieciešamības vadītajā veterināra ikdienā emociju spilgtums neglābjami nodeldējas. Tā jābūt. Galvenais, lai nevienā situācijā un nekādos apstākļos ārstam nav vienalga, kas ar viņa pacientu notiek un notiks. Un lai neapsīkst vajadzība nepārtraukti papildināt zināšanas, lai varētu sniegt viskvalitatīvāko palīdzību, kāda konkrētajos apstākļos iespējama.”

Šo apņemšanos – nepārtraukti papildināt zināšanas – dakteris Oborins īstenojis pilnā mērā. “Jau studiju laikā sāku strādāt Beinerta veterinārajā klīnikā Rīgā – sākumā braukāju ar vilcienu, tad tiku pie vecas mašīnītes. Gribējās gan piepelnīties, gan izbaudīt patstāvību. Bet galvenais – prakse. Lai cik varens jūties teorijā, bez pārbaudes reālā situācijā šīm zināšanām ir maza nozīme. Visvairāk aizrāva ķirurģija. Pamazām uzmanības centrā izvirzījās tieši neatliekamā medicīna. Piemēram, kuņģa sagriešanās, kas mēdz gadīties lielo šķirņu suņiem. Kuņģis turas uz saitēm, turpat atrodas arī liesa, kas kalpo par atsvaru. Ja kādu apstākļu ietekmē saites atslābt, kuņģis, nosprostojot divpadsmitpirkstu zarnu, kas iet uz augšu, var sagriezties. Dzīvnieks mēģina vemt, bet nespēj – uzpūšas. Ja netiek veikta steidzama operācija, jau pēc pāris stundām viņš ir pagalam. Pozicionējot kuņģi pareizi, dažreiz jāizņem liesa, bet kuņģis, lai tas vairs nevarētu aizrotēt atkal, jāpiestiprina pie vēdera sienas; tā ir ļoti sarežģīta ķirurģiskā iejaukšanās. Mums, cītīgākajiem studentiem, vecākajos kursos ļāva praktizēt arī tik sarežģītās operācijās. Protams, stingrā skolotāju uzraudzībā.

Sākot patstāvīgo darbu Beinerta klīnikā, tas ļoti noderēja., tāpat kā Eiropas vecākajā veterinārās medicīnas universitātē Ungārijā iegūtā pieredze. Mācoties sestajā kursā, nokļuvu tur praksē. Jaunākās tehnoloģijas, izcili pasniedzēji, studenti no visas pasaules. Ar daudziem izveidojās kontakti, kas ir spēkā joprojām. Tieši pateicoties tiem, vēlāk nokļuvu Brazīlijā. Spilgtākie iespaidi leopardu glābšanas centrā, savukārt klīnikā Eksotu pasaule diezgan niansēti iepazinu darbu ar putniem, čūskām, reptiļiem.

Pēc Brazīlijas posma sāku strādāt Rīgas zoodārzā – kur vēl vairāk iespēju likt lielā jaunās zināšanas? Ikdienas darbs zoodārzā gan izrādījās diezgan garlaicīgs – vakcinēšana, attārpošana. Putni nesēžas uz pleca padziedāt, lācis nenāk laizīt ausi. Tiem, kuri sociālajos tīklos saskatījušies filmas par čubināšanos ar cilvēciskotiem dzīvniekiem, gribas atgādināt, ka dzīvē tā nenotiek. Dzīvniekiem ir sava dabīgā vide un tai raksturīgā uzvedība. Izrauti no tās, viņi pārsvarā ir samulsuši un neprognozējami, nevis pateicīgi par piedāvātajiem nebrīves nosacījumiem. Tas attiecas pat uz mājas lutekļiem. Jebkurš dzīvnieks ir personība, kurš jāpazīst un ar kuru jārēķinās, un nevienu brīdi tu nedrīksti būt pārliecināts, ka esi to pārveidojis pēc saviem ieskatiem un vari uzskatīt par spēļmantiņu.” 

Dārgi? Jā, un lētāk nebūs

Par zoodārzu Nikolajs atceras – uz desmit rutīnas dienām viena parasti izcēlusies krāsaina un dinamiska. Tāda, kad patoloģijas dēļ jāveic ultrasonogrāfiskā izmeklēšana tīģerim. Vai ekstremitāšu lūzumu ārstēšana pērtiķiem, kas ir vieni no niknākajiem zoodārza iemītniekiem. Vai ķeizargrieziens briežumātei. Vai anestēzija žirafei. Šiem dzīvniekiem ir pusotru metru garš kakls, taču to, tāpat kā citiem zīdītājiem, satur tikai septiņi skriemeļi, tāpēc asinsapgādes sistēma ir ļoti specifiska. Ja pēc medikamentu devas saņemšanas žirafe saļimtu uz zemes, galvā rastos tāds spiediens, ka viņa aizietu bojā, tāpēc pirms procedūras vispirms jāsarūpē pamatīgas siena kaudzes, tajās jāieslēpj sastatnes, uz kurām pēc iešļircinājuma atbalstīt dzīvnieka galvu, lai tā paliktu gaisā. Kad tāds darbiņš galā, sajūta ir tikpat laba kā pēc krokodila gūstīšanas. Arī tādā Nikolajs piedalījies.

“Reiz mums šādu pusotru metru garu rāpuli labāku dzīves apstākļu nodrošināšanai vajadzēja atgādāt uz Rīgu. Taču vispirms tas bija jāizdabū no iepriekšējās mītnes baseina. Anestēziju lietot nevarēja, jo tilpni nebija iespējams iztukšot, taču pēc atslēgšanas ūdenī dzīvnieks nogrimtu un noslīktu. Mana lieliskā priekšniece Inga Birne jau zināja, ka man uz tādām lietām mirdz acis, tāpēc krokodila gūstīšanu uzticēja man. Ar kailām rokām, tur citādi nevarēja. Kad dzīvnieks bija pie vietas, pajautāju, kāpēc viņa operācijas laikā turējusi rokās veseri. Kolēģe mēģināja jokot – ja nu gadījumā rāpulis izrādītos veiklāks, man nāktos izvēlēties, kuram bliezt, lai lieki nemokās. Savukārt es nodomāju, cik tas ir brīnišķīgi, ja koleģiālās attiecībās, kur viens ir traks, bet otrs mierīgāks, iespējams tik labs līdzsvarojums.”

Ja pieredzē tik daudz nospiedumu no visas plašās pasaules, vai strādāt ar ikdienas pacientu ir vieglāk vai grūtāk? “Šī nav mana frāze, taču tai piekrītu – veterinārārsta profesija būtu skaistākā pasaulē, ja mūsu pacientiem dažkārt nebūtu pārāk saērcināti saimnieki. Sarunas ar viņiem bieži prasa lielāku pacietību un psiholoģisko elastīgumu nekā pati ārstēšana. Īpaši smagi ir skaidroties par augstajiem izcenojumiem. Pie lielveikala kases, norēķinoties par pirkumu, parasti taču neviens nekaulējas un prasīto summu samaksā. Pie mums nereti to dara. Negrib dzirdēt, ka veterinārā medicīna taču ir privāts bizness, kam atšķirībā no cilvēku medicīnas nekāds valsts atbalsts piešķirts netiek. Telpu īre, medikamentu iegāde, diagnostikas aparatūra un pārējais aprīkojums ir tāds pats kā humānajā medicīnā. Tas nemaksā dārgi, bet ļoti dārgi. Taču pats dārgākais ir zināšanas un pastāvīga vajadzība tās papildināt. Vēl vērts piebilst, ka veterinārā medicīna ir dārga visā pasaulē, un gan Brazīlijā un Ungārijā, gan Igaunijā par šiem pakalpojumiem jāmaksā krietni vairāk nekā Latvijā.

Mums tiešām ļoti žēl cilvēku, kuri šauras rocības dēļ nevar atļauties visu, ko medicīna konkrētajā gadījumā varētu piedāvāt. Taču situācija ir tāda, kāda ir. Ko darām? Skaidrojam, kāda ir patoloģija un ko no tās var sagaidīt, kādi varētu būt ārstēšanas varianti un cik tas varētu aizņemt laika, cik naudas. Kādi testi un analīzes pie iespējamās diagnozes būtu visvajadzīgākie; ja nevar atļauties visus, kurš ir vissvarīgākais. Mēģinām nākt pretī, cik vien iespējams. Taču atgriezeniskajai saitei lūdzam saprast, ka neviens veterinārārsts neko nedara tāpēc, lai uz kāda rēķina iedzīvotos. Un nevienam veterinārārstam nav lielāka prieka kā redzēt, ka izdevies pacientam palīdzēt.”

Pavisam cits cilvēks, ja viss pa pareizo

Par Latvijas situācijas salīdzinājumu ar stāvokli Igaunijā Nikolajs Oborins spriež: “Latvijā katram otrajam atradīsies iemesls būt nelaimīgam, par kaut ko neapmierinātam un tad uz visām pusēm ar šo rūgtumu pašķaidīties. Igaunijā cilvēki mazāk gaužas, bet vairāk dara. Tas izpaužas arī attieksmē pret mīļdzīvniekiem. Man sākumā bija grūti pierast, ka, nezinot saimnieka finansiālās iespējas, rīkojos tāpat kā savulaik Latvijā – gatavībā uz pārmetumiem par grūto dzīvi sākumā piedāvāju pieticīgāko variantu: šo varbūt neņemsim, bet iztiksim ar to, kas lētāks. Igauņi neizpratnē: lai cik tas maksā, ka tik viss pa pareizo! Lai ir labākais, kas šajā situācijā iespējams! Tas ir forši, jo veterināram dod brīvību plašākam atvēzienam un radošākiem ārstēšanas metožu meklējumiem.

Tas izpaužas kaut vai dzīvnieku onkoloģisko slimību ārstēšanā. Bieži jau pirms terapijas sākuma gaidāmo rezultātu var prognozēt, un tas reti ir iepriecinošs. Ja saimniekam pasaka, ka pēc jaunveidojuma izņemšanas viņa suns vai kaķis nodzīvos aptuveni 300 dienu, bet ķīmijterapija šo laiku varētu uz pusi paildzināt, daudzi igauņi nešauboties izvēlas otro variantu. Tas ir skandināviskais virziens domāšanā un lietu kārtošanā. Racionālā pieeja, kas katrā situācijā ir atšķirīga. Ir arī gadījumi, kad labākais risinājums ir eitanāzija. Nekad to nedaru gadījumos, ja dzīvnieku vēl var glābt, bet saimnieks atsakās šo iespēju izmantot. Vai atnes iemidzināšanai veselu dzīvnieku – mēs pārvācamies, nav, kur viņu likt. Domāju, ka te ir runa ne tikai par skandināviskā maka biezumu, bet arī par izpratni – ja reiz esmu uzņēmies rūpes par savu mājdzīvnieku, man jābūt gatavam arī visām papildrūpēm un izdevumiem, kas varētu rasties neparedzētu apstākļu dēļ.

Igaunijā ļoti izplatīta ir dzīvnieku apdrošināšana. Problēmu gadījumos tā kompensē lielāko daļu ārstēšanas izmaksu. Tā pati kuņģa sagriešanās operācija mūsu klīnikā maksā ap 2000 eiro, bet apdrošināšana to sedz gandrīz pilnībā. Par to noteikti būtu vērts aizdomāties arī Latvijā, īpaši jau problemātisko šķirņu suņu īpašniekiem. Piemēram, visu dzīves laiku ar lielu diskomfortu jāsastopas vairākumam īspurniņa suņu, īpaši franču buldogiem, jo viņiem jau no dzimšanas ir problēmas ar elpošanu. Deguns īss, bet mīkstās aukslējas, kas frontāli virzās uz aizmuguri, pārāk garas – nokarājas kā lupatiņas. Vēl viņiem ir tik šauras nāsis, ka suns nevar normāli ievilkt gaisu. Pastāvīgā diskomforta izbeigšanai šādu dzīvnieku īpašniekiem vērts apsvērt tādas profilaktiskās operācijas nepieciešamību, kuras gaitā lupatiņas saīsina, bet nāsis paplašina. Cik suņi pēc tam jūtas priecīgi! Pēc tādām operācijām saku – pavisam cits cilvēks! Takšiem, ja tos neattur no lēkāšanas vai kāpšanas pa trepēm virzienā no augšas uz leju, bieži parādās nopietnas problēmas ar muguru, un to novēršanai vajadzīga operācija, pēc tam ilgs un sarežģīts pēcoperācijas periods. Turklāt medicīnā vienmēr jārēķinās, ka neviens brīnumdakteris nevar dot simtprocentīgu garantiju labam rezultātam. Nauda samaksāta, sarežģīta operācija veikta, bet mīlulis aiziet. Ar apdrošinātu dzīvnieku dzīvošana ir drošāka.”

Oborins uzsver – ar visām šīm varbūtībām un iespējām saimniekam jāiepazīstas, pirms viņš izvēlas savā mājā ievest jaunu ģimenes locekli. Un vislabāk, ja tas notiek sadarbībā ar savu veterinārārstu – dziļā pārliecībā, ka viņš piedāvās vislabāko, kas konkrētā situācijā iespējams.

Uz jautājumu, vai vislabākais ir arī visracionālākais, daktera atbilde mazliet pārsteidz: “Lai cik sarežģītas operācijas nākas veikt, visvairāk mani aizkustina ķeizargrieziena operācija suņiem. Vajadzība pēc tādas iejaukšanās visbiežāk uzrodas nakts dežūras beigās, ap pieciem sešiem no rīta. Naktsmaiņas saspringtība un nogurums uzreiz kā ar roku nost, kad beidzot tos mazos tārpiņus – kustīgus un dzīvus – varu brītiņu nolikt uz savas plaukstas. Es pat neredzu, kas ar tiem notiek tālāk, atdodu savam asistentam, taču tās smalkās dzīvības skaņas ceļ dvēseli debesīs. Tas atvieglotais smaids laimīgā suņa saimnieka sejā. Emocionāli tas ir tik maigi un harmoniski.”