Propagandistu gals: kā tas viņiem beidzās vēstures lappusēs

Juliuss Štreihers

Par Trešā reiha paša galvenā propagandista Jozefa Gebelsa likteni viss ir labi zināms – viņš kara beigās, 1945. gada 1. maijā, kopā ar sievu izdarīja pašnāvību, pirms tam noindējot savus bērnus. Šā iemesla dēļ Nirnbergas tribunālā uz apsūdzēto sola nonāca sīkāki gariņi, jo kārtības labad kādu nacistu propagandistu notiesāt vajadzēja.

Kandidāti bija divi. Pirmais bija augsta ranga Propagandas ministrijas darbinieks Hanss Friče, kurš bija atbildīgs par propagandas radioraidījumu veidošanu. Kara beigās viņš brīnumainā kārtā bija izglābies no nāves, kad viņu mēģināja nošaut jēgu pārdzērušais vācu ģenerālis Vilhelms Burgdorfs, uzzinājis, ka Friče gatavojas padoties krieviem. Propagandistam par laimi, ģenerālis bija pārāk piedzēries, un Fričem izdevās izsist viņam pistoli no rokas.

Otrais Nirnbergā tiesājamais bija nacistu propagandas izdevuma "Der Sturmer" (Trieciennieks) izdevējs un galvenais redaktors Juliuss Štreihers, kurš jau kopš divdesmito gadu sākuma kā fanātisks nacists atbalstīja Hitleru. Viņa izdotais "Der Sturmer" bija tik antisemītisks, ka pat daudziem nacistiem likās, ka Štreihers šauj pār strīpu, vainojot visās nelaimēs ebrejus, kas gan pašam izdevējam netraucēja aktīvi uzpirkt ebrejiem konfiscētos īpašumus. Amatu savienošanas kārtībā Štreihers kādu laiku bija arī Nirnbergas gauleiters.

Nirnbergas tribunālā abus apsūdzētos propagandistus gaidīja atšķirīgs liktenis. Friči tiesa attaisnoja, uzskatot, ka viņš nav vainojams noziegumos pret cilvēci un nav piedalījies kara noziegumos. Tas gan propagandistu neglāba no cietumsoda, jo mazliet vēlāk jau Vācijas denacifikācijas tiesa par darbošanos nacistu varas iestādēs viņam piesprieda deviņu gadu ieslodzījumu, no kuriem viņš atsēdēja piecus, bet 1953. gadā nomira no vēža.

Savukārt Štreiheram tribunāls piesprieda nāvessodu, uzskatot, ka kūdīšana uz ebreju slepkavībām klasificējama kā noziegums pret cilvēci. Štreihers gan apgalvoja, ka aicinājumi iznīdēt ebrejus neesot bijuši domāti burtiski, taču tiesa viņam nenoticēja. Apsūdzētais arī uzvedās ļoti izaicinoši, apgalvojot, ka tribunāls ir viena vienīga pasaules žīdu sazvērestība un gandrīz visi tiesneši esot ebreji. Kad Štreihers jau atradās uz ešafota, viņš vēl paspēja trīs reizes nokliegties: "Hail Hitler!"

Viljams Džoiss

Otrā pasaules kara gados nacistu propaganda regulāri gatavoja radioraidījumus britu auditorijai, iesaistot to veidošanā vairākus no Lielbritānijas emigrējušus nacisma ideju piekritējus. Briti šīs naidīgās radiobalsis dēvēja par Lorda Hau-Hau ziņām, ar šo vārdu apzīmējot visus angliski runājošos nacistu propagandistus.

Tomēr viens no viņiem kļuva īpaši slavens – tas bija Viljams Džoiss, kurš jau trīsdesmito gadu sākumā bija iestājies Osvalda Moslija vadītajā Britu fašistu savienībā. Kad 1939. gada augusta nogalē, īsi pirms Otrā pasaules kara sākuma, viņam kā pretvalstiskam elementam draudēja arests, Džoiss aizbēga uz Vāciju, kur piedāvāja savus pakalpojumus nacistiem. Tie viņam atrada izmantojumu Propagandas ministrijas pakļautībā esošajā radio, nosūtot uz sekciju, kas nodarbojās ar raidījumiem angļu valodā. Pateicoties savām runas dāvanām un asprātībai, Džoiss ātri vien kļuva par vadošo radiobalsi un kļuva slavens Lamanša abos krastos – tiek lēsts, ka Britānijā viņam bija vismaz seši miljoni pastāvīgo klausītāju. Atšķirībā no citām radiobalsīm Džoiss neslēpa savu identitāti un mēdza sevi raidījumos pieteikt kā "Viljamu Džoisu, ko daži sauc par Lordu Hau-Hau".

Kara beigās šī popularitāte izspēlēja nelāgu joku, jo briti Džoisu apcietināja kā ienaidnieka galveno propagandistu. Kaut gan Džoiss 1940. gada vasarā bija pieņēmis Vācijas pilsonību, līdz tam viņš skaitījās Lielbritānijas pavalstnieks (vēl viņam bija arī ASV pilsonība), kas ļāva viņu tiesāt par darbošanos ienaidnieka labā. Tiesa viņam piesprieda nāvessodu, ko izpildīja 1946. gada sākumā. Interesanti, ka Džoisa sieva Margareta, kura arī strādāja nacistu radio un bija pazīstama ar iesauku Lēdija Hau-Hau, tika cauri sveikā – viņai apsūdzības neizvirzīja.

Normans Beilijs-Stjuarts

Kaut gan ar Lorda Hau-Hau vārdu pirmām kārtām asociējas Viljams Džoiss, tomēr viņš nebija pirmais brits, kurš iestājās Trešā reiha propagandas dienestā. Kad Džoiss 1939. gadā ieradās Vācijā, tur jau priekšā bija britu džentlmenis, vārdā Normans Beilijs-Stjuarts. Tieši šis kungs bija viens no tiem, kas lika pamatus britu auditorijai domātajiem nacistu propagandas radioraidījumiem.

Kā konservatīvas britu militāristu dzimtas atvase nonāca frontes pretējā pusē? Lielā mērā pie tā bija vainojams personīgas dabas aizvainojums. Dzimtas tradīcijas prasīja, lai Normans mācītos karaskolā, tādēļ 1929. gadā viņš godīgi absolvēja prestižo Sandhērstas militāro koledžu. Tomēr drīz vien izrādījās, ka militāra disciplīna jaunietim īsti neiet pie sirds, jo vairāk tāpēc, ka dienēt viņu nosūtīja ellē ratā – uz Indiju. Kad tagadējās Pakistānas teritorijā izcēlās sadursmes ar vietējām puštunu ciltīm, Beilijs-Stjuarts šajā apvidū komandēja britu koloniālā karaspēka vadu. Taču tur viņam gadījās nelāgs misēklis: Normans pavēlēja no vietējās kapsētas novākt puštunu cilts karogu, kas izraisīja iedzīvotāju protestus. Augstākie komandieri, nevēloties saasināt attiecības ar vietējiem, lika pārlieku iniciatīvas bagātajam vada komandierim karogu nolikt atpakaļ, kā arī izteica rājienu. Kad pēc šīs kampaņas visiem virsniekiem piešķīra medaļas, tikai viens palika tukšā – tas bija Beilijs-Stjuarts.

Nav brīnums, ka pēc atgriešanās dzimtenē viņam bija zobs uz britu valdību. Lai  tai ieriebtu, Normans nolēma nodibināt sakarus ar Vācijas izlūkdienestu un pārdot tam slepenu informāciju. Mēģinājums kontaktēties ar vācu vēstniecību Londonā izgāzās, jo tur neviens Normanu neņēma par pilnu, tāpēc viņš aizbrauca uz Berlīni un sazinājās pa tiešo ar Vācijas Ārlietu ministriju, lai piedāvātu savus pakalpojumus. Tad vācieši kā kontaktpersonu nozīmēja izlūkdienesta virsnieku, kurš turpmāk ar vēstuļu starpniecību sazinājās ar jauniegūto aģentu. Uz Berlīni ceļoja informācija par britu jaunāko tanku un automātiskajiem ieročiem, bet uz Londonu aploksnes ar naudu – kopsummā 90 mārciņām.

Diezgan primitīva shēma, kas ilgi nevarēja darboties. Britu pretizlūkošanas dienests ātri vien nonāca uz pēdām neveiksmīgajam spiegam, kurš nokļuva aiz restēm bēdīgi slavenajā Londonas Tauerā. Normanam draudēja 140 gadu cietumsods, taču, tā kā lielu kaitējumu viņš nebija paspējis nodarīt, tika cauri ar pieciem gadiem, bet reāli nosēdēja nepilnus četrus. 1937. gadā viņu atbrīvoja, un Beilijs-Stjuarts nekavējoties pameta Lielbritāniju.

Devās viņš uz Vīni, kur mēģināja iegūt Austrijas pilsonību. Nekas prātīgs no šī nodoma neiznāca, jo, kad varas iestādes uzzināja, ka Normans simpatizē nacistiem, tad lika viņam pamest Austriju. Līdz anšlusam un Austrijas pievienošanai reiham vēl bija atlicis nepilns gads... To laiku Beilijs-Stjuarts pavadīja netālajā Čehoslovākijā, bet Austrijā atgriezās uzreiz pēc tam, kad to savā kontrolē pārņēma Hitlers. Nu jau Normans pieteicās uz Vācijas pilsonību, taču vācu birokrātija darbojās tik lēni, ka pie reiha pases viņš tika vien pēc diviem gadiem.

1939. gada jūlijā viņa dzīvē notika pavērsiens – kādā ballītē Beilijs-Sjuarts skaļi kritizēja nemākulīgo vācu radiopropagandu britu auditorijai, bet to dzirdēja kāds šajā pasākumā esošais Vīnes radio darbinieks. Viņš par dedzīgo britu pastāstīja savai priekšniecībai, un drīz vien Normans saņēma uzaicinājumu ierasties Propagandas ministrijas Radio pārvaldē un ķerties pašam pie propagandas raidījuma "Germany Calling" angļu valodā veidošanas. Tobrīd līdz Otrā pasaules kara sākumam bija atlikusi nedēļa.

1939. gada septembrī "Germany Calling" radioraidījumus vadīja vairāki cilvēki. Sākumā vadošais diktors bija Beilijs-Stjuarts, taču drīz vien priekšniecība nāca pie atziņas, ka viņa vietniekam Viljamam Džoisam šis darbs padodas labāk. Tādēļ gada beigās Normanu noņēma no ētera un pārcēla uz reiha Ārlietu ministriju par tulku. Interesanti, ka tieši viņš angļu mēlē pārcēla leģendārās dziesmas Lili Marleen vārdus.

Droši vien kara laikā Beilijs-Stjuarts jutās no vācu puses nenovērtēts, taču pēc kara niecīgais ētera laiks kļuva par vienu no faktoriem, kas viņu kā nodevēju paglāba no nāvessoda. Otrs faktors bija laikus iegūtā Vācijas pilsonība – kā šīs valsts pilsoni viņu tā īsti nevarēja sodīt par Britānijas nodevību. Par to, ko viņš bija izdarījis līdz Vācijas pilsonības saņemšanai (tātad kā britu pilsonis), Beilijs-Stjuarts dabūja pavadīt piecus gadus aiz restēm. Pēc atbrīvošanas no ieslodzījuma dzīvoja Īrijā, kur tad arī 1966. gadā 57 gadu vecumā kādā krogā nomira no infarkta.

Pols Ferdonē

Jau trīsdesmitajos gados antisemītiski noskaņotais franču žurnālists Pols Ferdonē bija pārcēlies uz dzīvi Vācijā, kuras politika attiecībā pret ebrejiem viņam gāja pie sirds. Trīsdesmito gadu beigās viņš iekārtojās darbā Štutgartes radio, kas raidīja arī franču valodā, un, sākoties Otrajam pasaules karam, ar pilnu krūti darbojās propagandas frontē, sludinot frančiem, ka briti spiežot Franciju cīnīties pret Vāciju un upurēt savus labākos dēlus. Kara beigās sabiedrotie viņu arestēja un atdeva Francijai, kas viņam bez garas domāšanas piesprieda nāvessodu par valsts nodevību. Nelīdzēja pat Ferdonē apgalvojumi, ka viņš sajaukts ar kādu citu radio sludinātāju un patiesībā esot tikai tulkojis vācu rakstītās uzrunas.

Tokijas roze

Propagandas raidījumus angļu valodā kara laikā veidoja arī japāņi, taču viņi šim mērķim izmantoja sievietes. Briti un amerikāņi japāņu radio diktorēm piešķīra kolektīvu iesauku – Tokijas roze. Jau pēc kara radās mīts, ka Tokijas roze bijusi viena  vienīga sieviete, kurai piedēvēja teju vai slavenās spiedzes Matas Hari spējas un šarmu, taču tas īsti neatbilda patiesībai.

Slavenākā no Tokijas rozēm bija Losandželosā japāņu emigrantu ģimenē dzimusī Iva Toguri, kura īsi pirms kara paspēja ASV pabeigt augstskolu un iegūt zooloģijas speciālistes diplomu. 1941. gada vasarā viņa aizbrauca uz Japānu apciemot slimo tanti, taču aizķērās tur uz pusgadu, bet tad notika japāņu uzbrukums Pērlhārborai un sākās karš. Lai nopelnītu iztiku, Iva iestājās darbā Japānas informācijas aģentūrā, kur sāka strādāt par stenogrāfisti, bet vēlāk viņu pārcēla uz radio.

1943. gadā Toguri priekšnieki apķērās, ka var taču meiteni ar perfektajām angļu valodas zināšanām izmantot lietderīgāk – likt lasīt ienaidnieka karavīriem domātas ziņas propagandas mērcē. Ja salīdzina ar vācu propagandu, tad japāņu versija bija visai atturīga un pieklājīga – to nācās atzīt pat sabiedrotajiem. Tomēr pēc kara amerikāņi viņu arestēja un apsūdzēja kolaboracionismā. Izmeklēšana ilga vairākus gadus, un tiesas priekšā Iva stājās tikai 1948. gadā. Tiesas process turpinājās veselu gadu, un beigu beigās Toguri atzina par vainīgu tikai vienā apsūdzības punktā – par amerikāņu flotes zaudējumu publiskošanu. Par to viņai piesprieda desmit gadu cietumsodu un 10 000 dolāru soda naudu. Nosēdēja viņa sešus gadus, taču drīz vien pēc atbrīvošanas atklājās, ka tiesa spriedumu pieņēmusi, balstoties uz viltus liecībām. Taču bija jāpaiet vēl 20 gadiem, līdz 1977. gadā prezidents Džeralds Fords parakstīja rīkojumu par Ivas reabilitāciju. Nomira viņa 2006. gadā 90 gadu vecumā. Neviena cita no Tokijas rozēm pie atbildības netika saukta.

Alesandro Pavolīni

Arī itāļiem bija savs "propagandons" – žurnālists un politiķis Alesandro Pavolīni. Jau divdesmitajos gados viņš kļuva par vienu no tuvākajiem dučes Benito Musolīni līdzgaitniekiem. Tieši viņam Musolīni uzdeva vadīt itāļu fašistu oficiālo izdevumu Bargello, turklāt viņš kūrēja dažādus kultūras pasākumus ar fašisma ideoloģijas piesitienu. 1939. gadā duče viņu iecēla par sabiedriskās kultūras ministru, kas vienlaikus nozīmēja arī propagandas nozares vadīšanu. Pavolīni pakļautībā bija visa Itālijas kinoindustrija, viņš arī atbildēja par cenzūru.

Beidza Alesandro slikti. Kad kara beigās viņš mēģināja aizbēgt, peldus šķērsojot Komo ezeru (to pašu, pie kura krietni vēlāk vairākas villas iegādājas bēdīgi slavenais krievu propagandists Vladimirs Solovjovs), viņu notvēra partizāni un bez garas domāšanas nolika pie sienas. Bet pēc nāves Pavolīni ar galvu uz leju pakāra blakus Musolīni līķim un atstāja publiskai apskatei.