Ainārs Ašaks jau 45 gadus ir Ziemassvētku vecītis: "Agrāk bērni priecājās par katru sīkumiņu. Bet tagad..."

Vai pandēmijas laikā Ziemassvētku vecītim bija brīvdienas?

Visas lielās aktivitātes divus gadus bija uz pauzes, rosība bija pavisam minimāla. Protams, kaut kas jau notika. Piemēram, kāda no bērnu izklaides aģentūrām rīkoja braucienus uz bērnu slimnīcām, lai bērniem būtu iespēja vismaz pa logu pamāt ar roku Ziemassvētku vecītim, savukārt bērnudārzi rīkoja pasākumus ārā, pagalmā. Iekštelpās faktiski nekas nenotika, tikai retais pa kluso kaut ko sarīkoja. Ziemassvētku vecīši darbojās lauka apstākļos. Atceros, man bija kāds pasākums ar ģimenēm mežā – ar bērniem pie ugunskura. Pandēmijas laikā reizēm gadījās sarežģījumi ar prasību valkāt masku. Ziemassvētku vecītim uzlikt masku nemaz nav tik vienkārši, jo viņam jau ir viena maska –bārda. Un vispār – kas tas par Ziemassvētku vecīti ar masku?

Šajā svētku laikā aktivitātes man sākās jau novembra beigās, kad nofilmējos vairākos Ziemassvētku raidījumos. Tagad notiek visādi pasākumi iestādēs, kompānijās, bērnudārzos. Ziemassvētku vecīša aktīvākais darba laiks ir decembrī, līdz kādam 25. vai 26. datumam. Gadās, ka Ziemassvētkos viena vai otra ģimene kaut kur aizceļo, tāpēc bērnus cenšas apsveikt vai nu pirms, vai pēc Ziemassvētkiem. Reizēm gadās, ka Ziemassvētku vecītis tiek aicināts pie bērniem arī Vecgada vakarā.

Ja kāds apgalvo, ka mēs slikti dzīvojam, tad saku, ka tās ir pilnīgākās muļķības. Jel atceraties padomju laikus un salīdziniet, ko bērni dāvanās saņēma toreiz un tagad! Diemžēl preču pārbagātība un lielā apdāvināšana ir devalvējusi dāvanu saņemšanas prieku. Agrāk priecājās par katru uzdāvināto sīkumiņu un mazumiņu, bet tagad pat lielas dāvanas vairs nesagādā īstu gandarījumu. Bieži vien sadāvina tādas mantas, kas bērniem apnīk jau pirmajā vakarā. Prieks ir ļoti īss. Bērniem viss jau ir sadāvināts iepriekšējos gados, viņus ne ar ko vairs nepārsteigsi. Tagad meitenes jau septiņu vai astoņu gadu vecumā dod priekšroku parfimērijai, viņas vairs negrib lelles. Mazas meitenes fantazē par skaistumkopšanu, visādām krāsām un toņiem.

Vai bijušas kādas īpašas dāvanas?

Reiz man bija jāpasniedz briljanta gredzens. Tas bija ievietots mazā maisiņā, kuru ieliku kabatā. Kad jau biju izdalījis dāvanas no sava lielā maisa, es atvadījos un devos prom. Biju pavisam aizmirsis, ka pati vērtīgākā dāvana man ir kabatā, un tikai tad, kad man to atgādināja, attapos un pasniedzu gredzenu. Reiz tika dāvināta automašīna, kas bija apsieta ar lielu lenti. Tad atlika vien pasniegt automašīnas atslēgas.

Vislielākā apdāvināšana un pasākumu rīkošana bija nultajos gados, vēl pirms lielās krīzes. Tad arī sasniedzu rekordu – Ziemassvētku dienā ar dāvanām viesojos 12 mājās. Tā bija Rīga un Pierīga laika posmā no pulksten 12 dienā līdz 12 naktī. Varam parēķināt – četrdesmit minūtes katrā ģimenē un tad divdesmit minūšu pārbrauciens. Ziemassvētku vakarā aktuālākais laiks ir no pulksten 17 līdz 22. Tas ir vispieprasītākais laika periods, kad daudzi jau atgriezušies no baznīcas, sēž pie galda un gaida Ziemassvētku vecīti.

Pērn biju pie karavīriem Nacionālo bruņoto spēku bāzē Ādažos. Man bija jāpasniedz dāvanas karavīriem, arī misijas kareivjiem no ārvalstīm. Tas bija tāds kafijas vakars ar nelielu koncertiņu. Varēja redzēt, ka viņi gaida Ziemassvētku vecīti, viņiem bija prieks, ka nav aizmirsti.

Reiz es nolaidos no gaisa. Mums bija vienošanās ar kādu helikopteru firmu, kas nosponsorēja lidojumu no Spilvas lidlauka līdz Zaķusalai. Lidojums nebija ilgs, bet nozīmīgs – es vedu dāvanas Imantas bērnunama audzēkņiem. Kad nolaidos Zaķusalā un izkāpu no helikoptera, ar dāvanu maisu pār plecu bridu pa sniegu pie bērniem. Viņiem bija liels prieks un satraukums, jo tas tiešām bija iespaidīgi – Ziemassvētku vecītis pie viņiem atlidojis ar helikopteru! Kā izrādījās, firmas īpašnieks bija audzis bērnunamā, viņš labi saprata, ko bērniem nozīmē šādas emocijas.

Gadās, ka labdarība tiek apvienota ar reklāmu. Bija gadījums, kad viena ķīmiskā tīrītava organizēja drēbju piegādi bērnunamiem un sagādāja bērniem arī Ziemassvētku paciņas. Tika uztaisīts neliels reklāmas sižets, kā Ziemassvētku vecītis mazgā veļu, apkalpo klientus un dodas pie bērniem uz bērnunamiem. Tas bija jauki un asprātīgi.

Šogad tāpat kā pirms pandēmijas man paredzēta eglīte pie mazajiem hokejistiem. Hokeja treneris Gints Bisenieks jau vairākus gadus rīko Ziemassvētku pasākumus saviem audzēkņiem. Tas nozīmē, ka arī man jākāpj uz slidām. Parasti ir tā, ka laukuma vienā pusē notiek izklaides mačs vecākiem un treneriem, bet otrā pusē bērniem, un Ziemassvētku vecītis slido pa vidu. Man vienmēr ir bažas, ka tikai nedabūju ar ripu pa seju. Vienreiz gandrīz jau norāvos. Skatoties uz jaunajiem hokejistiem, tā liekas, viņi ir baigie zibenszeļļi – tik veikli pārvietojas ar slidām. Man tik labi nesanāk – kā protu, tā slidoju. Turklāt vēl jāspēlē trompete, bet otrā rokā ir mikrofons. Tā es kuļos pa to ledu, bet vispār – interesanti.

Vai atceries pašu pirmo reizi?

Pirmoreiz Ziemassvētku vecīša lomā iejutos 17 gadu vecumā. Atklāti sakot, toreiz es biju salavecis, jo padomju laikā, kā zināms, Ziemassvētku vecīšu nemaz nebija. Tas bija laiks, kad mācījos Kultūras darbinieku tehnikumā, specialitāte – kluba darbinieks, pūtēju un deju orķestra vadītājs. Skaidrs, ka kultūras darbiniekiem bija jāorganizē dažādi pasākumi, un tolaik plaši atzīmēja nevis Ziemassvētkus, bet gan Jauno gadu. Mūsu uzdevums bija sarīkot Vecgada pasākumu saldumu fabrikā Laima. Vakars bija pie galdiem – ar spēlēm, konkursiem un viktorīnām. Tā bija reize, kad debitēju kā salavecītis. Vēlāk mūs izvadāja ekskursijā pa fabriku, kur varējām kārtīgi saēsties saldumus. Tolaik daudzas Laimas konfektes bija deficīts, veikalos to nebija. Fabrikā mēs beidzot tikām pie deficīta – kārtīgi saēdāmies un vēl aiznesām mājās. 

Atceroties pirmos gadus, jāatzīst, sākumā bija grūti iejusties tēlā. Es jutos kā Ainārs, kas uzvilcis Ziemassvētku vecīša tērpu. Un tikai vēlāk sapratu, ka tas taču neesmu es, bet gan Ziemassvētku vecītis – ar viņa žestiem, emocijām, mīmiku.

Padomju laikā bija visādas problēmas, piemēram, bārda bija jātaisa no linu pakulām, bet vēlāk jau varēja iegādāties sintētisko. Kas attiecas uz tērpiem, tos vienmēr esmu pasūtījis pie šuvējiem. Tagad man ir pusmētelis un bikses. Daži pat saka, ka es vairāk izskatos pēc Ziemassvētku rūķa, nevis vecīša. Lai tā būtu! Šajā tērpā es jūtos labi un ērti.

Arī dāvanu maiss ir speciāli šūts. Reiz to piekrāmēja tik pilnu, ka nespēju panest un vilku pa grīdu. Skaidrs, ka ne visas dāvanas var salikt maisā. Bieži dara tā, ka mazo bērnu dāvanas saliek maisā, bet lielo – zem egles. Reizēm ar parunāšanu ir par maz, tāpēc nereti ņemu līdzi arī trompeti vai mazo sintezatoru. Ja vajag, sniedzu muzikālo priekšnesumu un iesaistu rotaļās.