Dejas pie ekrāna: leģendārā ABBA piedāvā vēl nebijušu koncertu - uz skatuves mūziķu avatari

Kad pērn ABBA galvenais dziesmu rakstītājs Benijs Andersons pavēstīja, ka grupa ieraksta jaunu albumu ar nosaukumu "Voyage", jau tas bija liels pārsteigums. Taču lielākais jaunums vēl tikai sekoja: grupa, kas savulaik bija paziņojusi, ka vairs neuzstāsies ne par kādu naudu (un šo solījumu arī pildīja, noraidot pat finansiāli ļoti kārdinošus piedāvājumus), izsludināja arī koncertus. Tiesa, ar piebildi – tas būs pavisam jauna veida šovs. Virtuālais, jo cienījamu vecumu sasniegušie grupas dalībnieki paši uz skatuves nekāps, tā vietā sūtot savus virtuālos avatarus. Tātad koncerts, kurā uzstāsies mūziķu hologrammas. Izklausās pietiekami neprātīgi, lai to būtu vērts redzēt savām acīm. Tiesa, jums to visu parādīt nevarēsim, jo šovā uz stingrāko noliegts fotografēt un filmēt. Pēc visa spriežot, cilvēki šo aizliegumu tiešām ievēro, jo "YouTube" līdz šim nav gadījies redzēt videorullīšus ar skaļu pieteikumu "ABBA full show HD" vai kaut kā tamlīdzīgi. Tādēļ jāiztiek ar mutvārdu atstāstu.

Viss no nulles

Rīkotāji pasākumam ir piegājuši patiešām vērienīgi. Īpaši šim šovam Londonā uzbūvēja paviljonu ar 3000 skatītāju vietām, kur tad arī katru dienu (brīvdienās pat divreiz dienā) tiek izrādīts pusotru stundu garais uzvedums. Kaut gan skaitļi publiski netiek minēti, tomēr var noprast, ka paviljona būve izdevumu sadaļā nav tā pati dārgākā pozīcija. Būvē dominē betons un saplāksnis, īpaši pat netiek slēpts, ka tā būtībā ir pagaidu ēka, kuru kaut kad nākotnē domāts nojaukt. Skatītāju zāle vairāk atgādina kinoteātri nekā koncerthalli: ar mīkstiem krēsliem un izteiktu amfiteātra sajūtu. Pietrūkst tikai popkorna, taču to var aizstāt ar vīnu un alu, ko iespējams iegādāties foajē. Turpat ir veikaliņš, kur var dabūt ABBA krekliņus, zeķītes, atslēgu piekariņus un tamlīdzīgus suvenīrus. Vēl te ir neliels VIP salons, tualetes – un tas tad arī viss, ko var pateikt par paviljona arhitektūru un iekārtojumu. Vēl tikai var piebilst, ka pāri ielai apsviedīgi ļaudis jau ir uzcēluši konteineru tipa hosteli, kurā nakti var pārlaist un patusēt tie abbamāni, kuri uz šovu atbraukuši no tālienes. Hostelī ir bufete, kur var turpināt ballīti – un daudzi tā arī dara.

Krietni dārgāk noteikti ir izmaksājušas šova sarīkošanā izmantotās tehnoloģijas, pirmām kārtām jau hologrammu radīšana. Šim darbam tika nolīgta "Zvaigžņu karu" radītājam Džordžam Lūkasam savulaik piederējusī kompānija, ko tagad pārņēmusi Disneja studija. Tās speciālisti tad arī radīja avatarus jeb, kā tos dēvē šajā konkrētajā gadījumā, abbatarus. Process bija ķēpīgs un laikietilpīgs, jo reālos ABBA mūziķus aplipināja ar sensoriem, kas fiksēja visas viņu kustības, pēc tam šos datus salādēja datorā un uzkonstruēja virtuālos tēlus – gluži kā īstus. Turklāt ne mūziķu pašreizējā izskatā, bet gan atgriežoties viņu ziedu laikos un piešķirot abbatariem Bjorna, Benija, Agnetas un Frīdas izskatu, kāds tas bija septiņdesmito gadu beigās.

Šķitums un īstenība

Vai abbatari tiešām iznākuši kā dzīvi? Ja neko nezinātu par šova priekšvēsturi, tad pirmajā acu uzmetienā uz skatuves kustošas figūras patiešām varētu noturēt par īstiem cilvēkiem. Taču, zinot stāstu par abbatariem, tu uz tiem, protams, skaties ar piekasīgu aci un drīz vien secini, ka tie ir nedabiski labi izgaismoti, īpaši jau, ja salīdzina ar turpat blakus esošo reālo mūziķu grupu, kas nodrošina skaņas pavadījumu. Vēlāk jau arī ievēro, ka uz lielajiem ekrāniem redzamās Agnetas un Frīdas sejas ir ideāli sakoptas – ne mazākās sviedru lāsītes vai izjukušas matu šķipsnas. Taču, ja atmetam šīs detaļas, tad realitātes sajūta ir teju vai pilnīga. Nezinātājs varētu padomāt, ka uz skatuves tiešām ir četri dzīvi mūziķi. Abbataru veidotāji patiesi ir pastrādājuši godam. Kad skatītājs ir apradis ar domu, ka viņa priekšā tomēr nav īsti cilvēki, tad viņa prātam jātiek galā ar nākamo rēbusu un jāsarod ar to, ka virtuālie tēli ne tikai ir mākslīgi radīti, bet piedevām vēl to oriģināli izskatās pavisam citādi, jo ir gadus 40 vecāki. Jā, te ir par ko pabrīnīties...

Šova veidotāji apzināti ir centušies darīt tā, lai skatītājam atgādinātu, kas šis tomēr nav koncerts, bet gan multimediāla izrāde. Tādēļ visa uzmanība netiek koncentrēta tikai uz abbatariem vien: pa vidu pāris dziesmas tiek ilustrētas ar iespaidīgiem animācijas klipiem, plus vēl īpašu lomu spēlē šova gaismošana, kas brīžam patiešām ir elpu aizraujoša. Kopumā jāteic, ka ilūzija un realitāte te savijas tik cieši, ka reizēm grūti atšķirt, kur viena beidzas un otra sākas. Ne velti te paralēli oriģinālajam ABBA skaņu celiņam ir arī dzīvā grupa, kas mulsumu vēl pastiprina, jo dažbrīd nevar saprast, kas tad gādā par mūziku – ieraksts vai reālie muzikanti.

Tomēr par koncerta iespaida radīšanu arī nav aizmirsts. Laiku pa laikam ABBA mūziķi uzstājas ar īsām runām, kas veidotas, meistarīgi atstājot pauzes, lai skatītāji varētu iesmiet par kādu joku vai izplūst ovācijās. Pēc vienas no dziesmām (pārsvarā tās ir no ziedu laika repertuāra, bet no jaunā albuma tikai pāris) skatuve iegrimst tumsā, bet Benija balss fonā paskaidro, ka tagad viņiem pienācis laiks nomainīt tērpus. Tas viss tiešām rada realitātes ilūziju. Bet, kad šova noslēgumā uz skatuves paklanīties iznāk visi četri ABBA dalībnieki tagadējā izskatā, tad daudziem pavisam nopietni radās jautājums – pag, šie te arī ir abbatari? Nu bet protams: nesēdēs taču cienījama vecuma miljonāri mēnešiem ilgi paviljona aizkulisēs, lai laiku pa laikam iznāktu paklanīties!

Danči un dziesmas

Kā šovu uztvēra skatītāji, kuriem par šo prieku nācās samaksāt no 30 līdz 90 mārciņām, atkarībā no izvēlētās sēdvietas vai stāvvietas? Ar sajūsmu un kā foršu tusiņu. Cik varēja redzēt, publikas vidējais vecums bija 45–50 gadi, kaut gan varēja manīt arī jaunākus cilvēkus. Daudzi bija tērpušies septiņdesmito gadu disko stilā – kļošenēs un spīdīgās jakās.

Šova laikā rodas iespaids, ka esi nonācis īstā koncertā, jo publika – īpaši jau stāvvietās jeb deju laukumā esošie – aizrautīgi dzied līdzi un dejo. Ar prātu saproti, ka tas ir muļķīgi – lēkāt un vicināt rokas būtībā ekrāna priekšā, jo reālu mūziķu taču tur nav –, taču tajā pašā laikā ļaujies masu psihozei un lēkā līdzi. Visi ir priecīgi un līksmi, bet brīdī, kad tiek uzlikts videoklips no 1974. gada Eirovīzijas, visa publika sajūsmināti dzied līdzi: "Wa-Wa-Wa-Wa-Waterloo!"

Vārdu sakot, pasākums ir izdevies. No mūsu kompānijas pieciem cilvēkiem tikai viens jutās mazliet vīlies, jo bija gaidījis, ka šovs būs vairāk koncertīgs, teiksim tā. Diezgan droši var apgalvot, ka šova rīkotāji savas investīcijas atpelnīs. Bet mēs varam gaidīt, vai kāds saņemsies sarīkot, piemēram, Elvisa Preslija vai Maikla Džeksona koncertus – tehniski tas droši vien ir paveicams. Tiesa, tā pirmreizīguma efekta, kas ir ABBA gadījumā, gan vairs nebūs.